Tirdzniecības līgumi. Vai Eiropa ir apmaldījusies?
- Taisnība Raksta
- Feb 12
- 9 min read
Līgumi ar ASV noslēdzās ar baltā karoga pacelšanu Briselē. Vienkārši un pārliecinoši, visai pasaulei radot ne tikai cīnīties nespējīga kontinenta iespaidu, bet arī vairojot nedrošību par nākotni.
Nosacīts miers ir tikai tādēļ, ka ASV ir daudz citu, sen ielaistu problēmu citās pasaules daļās, bet vadzis tik un tā tiek apkrauts ar jaunām savstarpējām pretenzijām, starp kurām plašāk zināmās ir Eiropas konfliktu zonas ar ASV IT tehnoloģiju uzņēmumiem un to eiropiešiem sniegto pakalpojumu pieejamības nosacījumiem. Tad ir Grenlandes jautājums un ne mazāk sāpīgā NATO perspektīva. Nav pamata naivi uzskatīt, ka Baltā nama politikas veidotāji neizmantos tarifus un netiešas sankcijas, ja kādā no jautājumiem Brisele mēģinās uzturēt savu īpašo viedokli.
Līdz ar ASV administrācijas maiņu, pasaule griežas daudz ātrāk un rotācija ir izsaukusi daudz izteiktāku pasaules polarizāciju. Ne vienmēr spēkā ir senāk noslēgtas starptautiskās saistības, ja tradicionālā diplomātija jebkuru iniciatīvu labprātāk risina gadiem un gadu desmitiem ilgi. Ja vispārzināms, ka politika ir koncentrēta ekonomikas interešu izpausme, tad tas tikai nosacīti ir ticis attiecināts uz ārpolitiku.
Ekonomisko interešu vadīta, efektīga ārpolitika vienmēr ir bijusi lielo valstu privilēģija un ir nesusi augļus, kuru dēļ vidējas un mazas valstis veido dažādas alianses un savienības. Ne vienmēr tās ir veiksmīgas, jo nonākšana strupceļā iekšpolitisku īstermiņa mērķu labā ir ne tikai dārga, bet ir arī likumsakarīga.
Eiropas Savienības (ES) starptautiskā ekonomiskā politika ir visai kontrastaina, tomēr ar izteiktu tendenci uzvesties kā mazai valstij ar ierobežotu rīcībspēju un ierobežotu atbildību par šādas politikas konsekvencē.
Aizvadītā pusgada laikā nav zināms neviens gadījums, kad Briselei starptautiskajā ekonomiskajā ārpolitikā būtu bijusi kāda veiksme. Lai gan neveiksmes ir audzinošas, Briseles birokrātiskā un politiskā mašinērija ir sasniegusi tādu pašsvārstību kustību, ka pat lielas izgāšanās neko iemācīt nevar.
Izgāztās tirdzniecības sarunas ar Ķīnu
Ķīna ir ES trešā lielākā preču un pakalpojumu tirdzniecības partnere pēc ASV un Apvienotās Karalistes. Divpusējā preču tirdzniecība 2024. gadā sasniedza 732 miljardus eiro. Tas ir ļoti nopietns lielums un arī atkarība. Eiropas Padomes (EP) 2023. gada jūnija sanāksmē[1] ES dalībvalstis atkārtoti apstiprināja ES daudzpusīgo politikas pieeju attiecībā uz Ķīnu, kas izklāstīta tās 2019. gada stratēģiskajā perspektīvā. Ķīna ir partnere, konkurente un sistēmiska sāncense.
Preču tirdzniecības jomā ES jau ilgstoši ir tirdzniecības deficīts ar Ķīnu. 2024. gadā deficīts sasniedza 305,8 miljardus eiro, pārsniedzot 2023. gada 297 miljardu eiro deficītu, bet mazāk nekā 2022. gadā sasniegtais rekordlielais tirdzniecības deficīts 397,3 miljardu eiro apmērā. Apjoma ziņā deficīts palielinājās no 34,8 miljoniem tonnu 2023. gadā līdz 44,5 miljoniem tonnu 2024. gadā. Laikposmā no 2015. līdz 2024. gadam deficīta apjoms četrkāršojās, vērtība divkāršojās.[2]
Tomēr Ķīnas tirgus tradicionāli ir bijis daudz mazāk atvērts ārvalstu investīcijām nekā ES tirgus. ES uzņēmumi, kas darbojas Ķīnā, negūst labumu no tāda paša caurspīdīguma un godīgas konkurences līmeņa, kādu ES tirgū bauda Ķīnas uzņēmumi.
ES 2020. gadā izstrādātā Piespiedu darba nolīguma (Comprehensive Agreement on Investment CAI) mērķis ir novērst šo nelīdzsvarotību. Nolīgumā ir ietvertas saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum un disciplīnas, kas palīdzēs radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES investoriem Ķīnā, tostarp skaidri noteikumi par valsts uzņēmumiem, subsīdiju pārredzamība un noteikumi, kas aizliedz piespiedu tehnoloģiju nodošanu. Piespiedu darba nolīgumā ir iekļauti arī vērienīgi noteikumi par ilgtspējīgu attīstību, tostarp Ķīnas saistības efektīvi īstenot Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām un īpašas saistības ratificēt (Starptautiskās Darba organizācijas-ILO) pamatkonvencijas par piespiedu darba atcelšanu. Ķīnai ir jāratificē arī Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un jāpievienojas Eiropas oglekļa emisiju pārrobežu pielāgošanas mehānismam (CBAM).
Ķīnas puse šo nepārprotamo vēlēšanos Eiropai attīstīt tirdzniecību Briseles izpratnē uzmanīgi noklausījās un pēc pašu izvēlētas kustības piedāvāja kopā ar žurnālistiem apmeklēt Uiguru autonomo apgabalu. Viņi aicināja apmeklēt arī lauksaimniecības kooperatīvus un zemnieku saimniecības, un pārliecināties par tradīciju Ķīnā vecākiem kopš mazotnes mācīt bērnus pie lauku darbiem. Ķīniešu kultūrā to neuzskata par bērnu verdzību un izmantošanu un tas ir neapmaksāt darbs, ko neaptver kolektīvie līgumi. Turklāt, nepilngadīgas personas Ķīnā nevar stāties arodbiedrībās. ES amatpersonām un plašajai žurnālistu delegācijai nebija intereses, jo nav jau spiesta lieta.
Ķīna norādīja, ka tā īsteno savu zaļo kursu un nesaskata vajadzību piedalīties dārgajā Parīzes klubā un veikt ļoti masīvus maksājumus Eiropas emisiju kvotu sadales mehānismā, kas faktiski ir būtisks nodoklis Ķīnas ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Ķīnas puse jaunu ierobežojumu un maksājumu noteikšanu nespēja saukt par attīstību un izaugsmes iespējām, un aicināja Briseli pārdomāt sarunu vešanu, ko nav pieņemts sākt ar politiskām prasībām. Eiropa palika nesaprasta un kā atbrauca, tā arī aizbrauca. Vismaz iepazinās ar tālu zemi, eksotiku un šopinga iespējām.
Bija vajadzīgs laiks, lai Brisele saprastu, ka atkal būs jāsāk no jauna. Atsevišķām Ķīnas preču grupām tika piemēroti īpaši paaugstināti tarifi, tā mēģinot kopēt Trampa praksi. Aktivitātes sākās šī gada pirmajās dienās – 12. janvārī Eiropas Komisija (EK) publicēja vadlīnijas par cenu saistību piedāvājumu iesniegšanu saistībā ar antisubsidēšanas maksājumiem, kas noteikti Ķīnas izcelsmes akumulatora elektriskajiem transportlīdzekļiem (BEV), bet pēc nedēļas EK noteica antidempinga maksājumus kausēta alumīnija oksīda importam no Ķīnas Tautas Republikas ES. Mēneša beigās – 26. janvārī, EK noteica antidempinga maksājumus sveču, svecīšu un tamlīdzīgu izstrādājumu importam no Ķīnas Tautas Republikas uz ES.[3]
Briseles birokrātiem savos ekseļos nav viegli nojaust realitāti – šīs preces ir vajadzīgas Eiropas ražotājiem un sadārdzinājums viņu ražojumus padara vēl dārgākus un vēl mazāk konkurētspējīgus. Ķīnai netrūkst daudzu citu šo preču pircēju un tā eksporta nodokli šīm precēm (ja pircējs ir Eiropā) palielināja tikai audzināšanas nolūkos.
Neviens jau Briseli atklāti nekritizēs, un nav jau arī nekādas jēgas to darīt. Tas Eiropas valstīm bija stimuls individuāli vienoties ar Ķīnu tām interesējošās jomās. Šādas veiksmīgas sarunas un parakstīt pragmatiski tirdzniecības līgumi nu ir Vācijai, Francijai, Somijai un Apvienotajai Karalistei.
Gāzes piegāžu līgums ar Kataru
EK neparastu pieredzi guva līguma slēgšanā par gāzes piegādēm no Kataras. Tas ir gan nepieciešamā gāzes apjoma līgums, gan arī veids, kā dažādot piegādes un gūt garantijas, pirms tiek lauzti līgumi par gāzes piegādi no Krievijas. Arī šajā gadījumā Brisele nāk ar saviem politiskajiem uzstādījumiem, starp kuriem nozīmīgākais – jāpievienojas Eiropas oglekļa emisiju pārrobežu pielāgošanas mehānismam (CBAM).
Kataras atbilde ir saprotama un ļoti vienkārša – Katara ir neatkarīga valsts, kas dzīvo pēc saviem likumiem. Ja Eiropa grib pirkt gāzi, tā ir rezervēta un laikā tiks piegādāta, bet ja nevēlas, Katara šo gāzi pārdod citiem klientiem. Briselei vajadzēja nedēļu, lai šo jautājumu pārdomātu, un saprāta dzirksts tomēr uzvarēja. Bez tās šī ziema Rietumeiropai būtu vēsa un ļoti vēsa.
Katara piekrita parakstīt līgumu, kurā "skolas nauda" ir papildus cipar ar septiņām nullēm. Eiropai tas joprojām ir lētāk nekā gāze no ASV vai citiem piegādātājiem.
Mercosur neveiksmju izcilība
Mercosur (no spāņu: Mercado Común del Sur) jeb Dienvidu kopējais tirgus ir vadošais tirdzniecības bloks Dienvidamerikā, kur piecas dalībvalstis kopš 1991. gada apvieno aptuveni 275,5 miljonus iedzīvotāju. Šobrīd pilntiesīgas dalībvalstis ir Brazīlija, Argentīna, Urugvaja, Paragvaja un Venecuēla, bet Mercosur asociētie biedri ir Čīle, Bolīvija, Ekvadora, Peru un Kolumbija. Šo valstu pievienošanās pagaidām ir neiespējama pilntiesīgo biedru atšķirīgo viedokļu dēļ.
ES un Mercosur attiecības veidojās ar 1995. gadā tika noslēgto starpreģionu sadarbības līgumu, kas stājās spēkā 1999. gadā, kad arī sākās sarunas par asociācijas nolīguma noslēgšanu starp ES un četrām Mercosur valstīm. Sarunas pārtrauce 2004. gadā, bet vēlāk atjaunoja daudz pieklusinātākos toņos, jo Eiropas pozīciju ietekmēja Francijas noraidošā attieksme pret šādu līgumu. Tā ir Eiropas nevēlēšanās pakļaut savus lauksaimniekus konkurencei (īpaši tādās produktu grupās kā liellopu gaļa, cukurs, piens un graudaugi), kā arī Dienvidamerikas nevēlēšanās un bailes kļūt par sekundāri partneri un Eiropas eksporta vietu.
ES un Mercosur nolīgums nav tikai vēl viens tirdzniecības darījums. Tas izstrādāts kā ilgtermiņa ekonomiskās, politiskās un stratēģiskās partnerības pamats ar reģionu, kurā Eiropas ietekme ir pastāvīgi mazinājusies. Tas piedāvā visaptverošu piekļuvi preču un pakalpojumu tirgum, skaidrākus investīciju noteikumus, piekļuvi kritiski svarīgām izejvielām, strukturētu politisko dialogu un uz sadarbību balstītu pieeju strīdu risināšanā.
Tas ir paredzēts, lai Eiropa ciešāk nostiprinātos Dienvidamerikā laikā, kad citas valstis, jo īpaši Ķīna, ir rīkojušās ātrāk un ar mazākiem ierobežojumiem.
2024. gada decembrī ES panāca politisku vienošanos ar četrām Mercosur dibinātājvalstīm – Argentīnu, Brazīliju, Paragvaju un Urugvaju. 2025. gada septembrī EK pieņēma priekšlikumus padomes lēmumiem par divu paralēlu juridisku instrumentu parakstīšanu un noslēgšanu – ES un “Mercosur” partnerības nolīgums (EMPA) un pagaidu tirdzniecības nolīgums (iTA). Kad dalībvalstis būs pilnībā ratificējušas EMPA un tas stāsies spēkā, iTA zaudēs spēku.
Zaļo gaismu nolīguma parakstīšanai padome deva 2026. gada 9. janvārī, un to teatrālā ceremonijā paveica fon Leiena, tomēr, lai līgumu noslēgtu oficiāli, vajadzēja balsojumu EP... un tas to noraidīja. Lai arī ES ģeopolitikā reti kad tiek dota otra iespēja, EP to neizmantoja un ķērās pie citiem varianta, nobalsojot par tirdzniecības nolīguma ar Mercosur bloku nodošanu ES Tiesai juridiska atzinuma saņemšanai. Tas ilgs līdz pat diviem gadiem un arī tad nav zināms, vai netiks radīti jauni juridiskie šķēršļi un izcili apmaksāts darbs ārpakalpojumu juristiem.[4]
Vienkārši izcili – tirdzniecības līgumus ar ES gatavo 25 gadus. Tā ir vesela paaudze un uzskatāms piemērs, no kādas sadarbības citām pasaules valstīm ir jāatturas.
Eiropas kaitējums ir dziļā patiesība, ko tā bieži aizēno – Eiropas patiesais spēks izriet no spējas noslēgt šādus līgumus un pēc tam tos nopietni, konsekventi un plašā mērogā īstenot. EP šīs spējas uzskatāmi nodemonstrēja. Tas ir sarūgtinājis tos, kuri aicina pēc stingrāka regulējuma, taču tas atklāj arī nepatīkamu patiesību – Eiropas ietekme uz ilgtspējas rezultātiem nerodas no izlikšanās, ka tā var piespiest partnerus ievērot noteikumus. Tā rodas no ilgstošas iesaistes un sadarbības.
Gadījums ir visai pamācošs, jo šis tirdzniecības līgums Eiropai nozīmētu miljardiem eiro tarifu ietaupījumu,[5] paplašinātu piekļuvi tirgum, drošu piekļuvi kritiski svarīgiem minerāliem un augošu tirdzniecību. Katrs kavējuma mēnesis faktiski nozīmē zaudētu eksporta apjomu 3 miljardus eiro apmērā.[6] Tāda ir realitāte, kurā EP nekā neatbild par savu lēmumu vai to nepieņemšanas ekonomiskajām sekām.
Pašsaprotami, ka Mercosur reģionā Eiropas brīvā tirdzniecības līguma telpā tukša vieta nepaliks, un Francijas iekšpolitisko neveiksmju vadītā Eiropas līguma atlikšana uz nenoteiktu laiku ir brīnišķīgs stimuls Ķīnai pastiprināt savas ekonomiskās aktivitātes. Analogs līgums ar šīm pašam Dienvidamerikas valstīm ir augstā gatavības pakāpē un to šogad parakstīs. Tas ir rezultāts ilgtermiņa politikai. Ķīna šajā reģionā (galvenokārt Peru) atgūs savas masīvās investīcijas ostu un dzelzceļa, kā arī tuneļu būvniecībā. Protams, Mercosur valstis seko līdzi peripetijām Eiropas birokrātijā un redzētais tās noteikti neiedvesmo. Tiek intensīvi meklētas alternatīvas un tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka viena no Mercosur dibinātājvalstīm (Venecuēla) ir visai nenoteiktā patstāvīgu lēmumu pieņemšanas režīmā.
Kuriozais tirdzniecības līgums ar Indiju
ES visai teatrāli parakstītais plašais tirdzniecības līgums ar Indiju, fon Leienas vārdiem, ar "visu darījumu (tirdzniecības līgumu) māti" bija skaļš, tomēr pašreizējā izteiksmē – deklaratīvs. Tomēr fotosesija Haidarābadas namā Ņūdeli, Indijā, 2026. gada 27. janvārī izdevās sekmīgi. Tā ir žanra klasika.
Tirdzniecības nolīgums starp Indiju un ES ir tikpat daudz par ģeopolitiku, cik par starpkontinentālajām biznesa attiecībām. ES jau ir Indijas lielākā partnere – preču tirdzniecības apjoms 2024. gadā sasniedza 142,3 miljardus ASV dolāru (104,07 miljardus mārciņu), kas veido 11,5% no Dienvidāzijas valsts kopējā tirdzniecības apjoma. Indija ir ES devītā lielākā tirdzniecības partnere. Šie ir visai iespaidīgi skaitļi, kas atspoguļo spēcīgas attiecības, un tomēr tirdzniecības sarunas bija iestrēgušas divas desmitgades.
Indijas un ES līderi paziņoja, ka par vienošanos paziņots laikā, kad abas puses, ņemot vērā ASV tarifus, cenšas stiprināt savas attiecības un Indija meklē alternatīvus eksporta tirgus. EK prezidente Urzula fon der Leiena un EP priekšsēdētājs Antonio Kosta 26. janvārī pievienojās Indijas premjerministram Narendram Modi Ņūdeli kā goda viesi Indijas 77. Republikas dienas svinībās.
Vienošanās paredz atcelt vai samazināt tarifus vairāk nekā 90% preču, ar kurām valstis tirgojas. Saskaņā ar šo paktu Indija samazinās nodevas Eiropas automobiļiem un lauksaimniecības produktiem, un ES darīs to pašu attiecībā uz Indijas tekstilizstrādājumiem, ādas izstrādājumiem, jūras produktiem, dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem. Daudzas no šīm nozarēm ir smagi cietušas no ASV 50% tarifa.
Indijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs Pijušs Gojals paziņoja, ka sagaida, ka nolīgums stāsies spēkā šogad, tomēr pirms ratificēšanas ES dalībvalstīs un EP, tas jāformalizē juridiski, un process var aizņemt ļoti ilgu laiku. Nepieciešams Indijas parlamenta apstiprinājums.
Sen zināms, ka Indijas uzņēmumiem varētu būt ievērojamas grūtības ES tirgū palielināt savu klātbūtni, ja bloks pieturēsies pie daudzajiem nosacījumiem. To vidū ir, piemēram, stingri emisiju noteikumi un darba standarti. Uzņēmumiem būs jāveic pienācīgi sagatavošanās darbi. Ja prasības un pasākumus neatrisinās līgumā, vairumam Indijas ražošanas nozaru šādi netiešie izdevumi Eiropu padara mazāk interesantu par ASV ar visiem tās augstajiem tarifiem. Izņēmums var būt tikai tekstilizstrādājumu, ādas izstrādājumu un jūras produktu eksports, Eiropas tirgū nostādot Indijas uzņēmumus vienlīdzīgā situācijā ar tādiem konkurentiem kā Bangladeša un Vjetnama.
Nepagāja ne nedēļa pēc šī līguma parakstīšanas, kad ASV ar Indiju noslēdza ļoti pragmatisku tirdzniecības līgumu (saskaņoja līguma projektu). Eiropas līgumam tinte vēl nebija nožuvusi, kad Tramps slēdza līgumu ar nozīmīgi pazeminātām tarifu likmēm (no 50% un 25% sods par Krievijas naftas importu līdz 18%),[7] kas Indijai līgumu ar Eiropu padara par trešās kārtas prioritāti. Cita starpā ASV kompānijas apņemas veikt tiešas investīcijas MI lieljaudas datu centru izveidē Indijā, kā arī atcelt daudzus ierobežojums attiecībā uz jaunāko tehnoloģiju pieejamību (ieskaitot jaunākās mikroshēmas, kas joprojām ir ierobežoti pieejamas gandrīz visām ES valstīm).
Tramps sacīja, ka pēc Modi lūguma viņš nekavējoties "piekrita tirdzniecības līgumam", kas paredzēja tarifu samazināšanu un Indijas tarifu un beztarifu barjeru samazināšanu līdz nullei. Turklāt Tramps paziņoja, ka Modi apņēmies iepirkt amerikāņu preces vairāk nekā 500 miljardu dolāru vērtībā, tostarp enerģiju, tehnoloģijas, lauksaimniecību un akmeņogļu produktus. Protams, arī šis paziņojums ir plātīšanās, jo Indijas pašreizējais imports no ASV gadā ir mazāks par 50 miljardiem dolāru. Minētais lielums ir iluzors.
Turbulence
Turbulentais janvāris atklāja ES tirdzniecības stiprās un vājās puses, pieprasot ātru rīcību pret piespiešanu un gudrāku tirdzniecības līgumu izmantošanu. Dažas norises ES ir bijušas pozitīvas, piemēram, spēcīgā reakcija uz ASVpiespiedu draudiem par iespējamiem tarifiem, kas saistīti ar prezidenta Donalda Trampa vēlmi iegūt Grenlandi, un 27. janvārī noslēgtais brīvās tirdzniecības nolīgums (BTN) starp ES un Indiju. Un tomēr, šajā sen piemirstajā ziemā tā murkšķa ēna nav labi saskatāma.
Kā būtu jāsaprot šīs norises? Iespējams, ir sācies liberālās starptautiskās kārtības Gramša starplaiks (Gramscian interregnum),[8] un vecā kārtība, kas balstīta uz ASV hegemoniju, neatgriežas. Tādēļ ir nepieciešama jauna ES tirdzniecības politikas stratēģija, kuras pamatā ir reālistisks nākamās desmitgades iespējamās globālās tirdzniecības vides novērtējums. Tirdzniecības un ekonomikas ziņā ES joprojām ir līdzvērtīga ASV un Ķīnai un var veidot globālo tirdzniecības sistēmu. Taču tās ietekmes spēja ir atkarīga no gatavības ieguldīt aliansēs ar līdzīgi domājošiem un ar lielākajām jaunattīstības valstīm, ar kurām tā tagad ir noslēgusi tirdzniecības nolīgumus.[9]
Lai veicinātu savas tirdzniecības intereses, ES ir jāizstrādā politisks naratīvs, kas izskaidrotu, kāpēc tirdzniecības atvērtība ir būtiska Eiropas ekonomisko interešu un vērtību veicināšanai sadrumstalotākā pasaulē. Un Eiropas Savienība ir pārpilna ar dažādām iekšējām pretrunām, kas var izpausties kā visai neglītās šķelšanās iezīmes, tajā skaitā ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī starp Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu.
Comments