Armēnijas perspektīvas

Armēnijas parlamenta vēlēšanās 7. jūnijā ar 49,8% balsu uzvarēja partija "Pilsoniskais līgums", ko vada premjerministrs Nikolā Pašinjans. Pēc proporcionālas mandātu pārdales starp partijām, kas nav iekļuvušas parlamentā, partija parlamentā nodrošina absolūto vairākumu. Vēlēšanu kampaņas fonu veidoja valsts attiecību saasinājums ar Krieviju tuvināšanās Eiropas Savienībai (ES) dēļ, taču galvenie notikumi, pēc vietējo politologu un ekonomistu domām, gaidāmi pēc vēlēšanām.

Armēnija neplāno mainīt ieņemto kursu ES virzienā, bet pagaidām nav spējīga līdz minimuma samazināt saikni ar Krieviju. Kremlim ir vēl daudz spiediena līdzekļu, sākot ar tirdzniecības ierobežojumiem un beidzot ar darba migrantu sadzīves apstākļu pasliktināšanu.

Armēnijas un Krievijas attiecības ir sarežģītas jau gadiem ilgi. Pēc tam, kad 2023. gadā Azerbaidžāna uzbruka Kalnu Karabahai, kā rezultātā reģionu nācās pamest vairāk nekā 100 000 armēņu, Erevāna zaudēja cerību par Maskavu kā sabiedroto un de facto apturēja darbību KDLO. Armēnijā sākās masu protesti ar prasību atkāpties premjerministram Pašinjanam, ar kuru nav apmierināta arī Krievija.

Protestus tolaik mēģināta diriģēt arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kuru valsts dēvē par "Maskavas marioneti". Viņš noliedz, ka no Krievijas būtu saņēmis kādu "pasūtījumu" un nav apstiprinājis ziņas par Kremļa tiešu ietekmi uz arhibīskapa vadīto politisko kustību "Svētā cīņa". Neskatoties uz to, apzīmējums ir iesakņojies pateicoties arī arhibīskapa saiknei ar Maskavai lojāliem opozīcijas blokiem un atbalstam no Krievijas varai tuvā uzņēmēja Samvela Karapetjana.

2023. gada protesti nerezultējās politiskās pārmaiņās. Konfrontācija starp Armēnijas varas iestādēm un opozīciju atkārtoti saasinājās 2025. gada jūnijā, gadu pirms parlamenta vēlēšanām. Drošības dienesti Galstanjanu un Karapetjanu arestēja, viņus apsūdzot mēģinājumā veikt valsts apvērsumu un gāzt Pašinjana valdību.

Neraugoties uz to, ka Armēnijas dalība KDLO faktiski ir apturēta un uz pasākumiem, kas vērsti uz tuvināšanos ES (piemēram, 2025. gada martā Armēnijas parlaments pieņēma likumu "Par pievienošanās procesa uzsākšanu ES"), vēl pavisam nesen turpinājās Erevānas un Maskavas ekonomiskā sadarbība.

Situācija saasinājās pirms šī gada vēlēšanām. Maija beigās un jūnija sākumā Maskava īstenoja pasākumus, kas ierobežoja ekonomisko sadarbību – vispirms aizliedza importēt virkni Armēnijas preču, un tas skāra ziedus, minerālūdeni, vīnus, konjakus, dārzeņus un augļus. Krievijas robežsargi ir ievērojami palielinājuši automašīnu ar Armēnijas numuriem pārbaužu biežumu uz Gruzijas un Krievijas robežas robežas Verhņij Lars kontrolpunktā, kas ir vienīgais Armēnijas un Krievijas sauszemes tirdzniecības maršruts. Kravu pārvadājumi uz Krieviju nokritās par 15%.

Maskava draud lauzt 2013. gadā noslēgto divpusējo līgumu, kas Armēnijai garantē beznodokļu gāzes, naftas un dīzeļdegvielas piegādes. Kampaņas pēdējais punkts ir Krievijas un citu Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EES) dalībvalstu prasība Armēnijā rīkot referendumu par izstāšanos no organizācijas, jo, saskaņā ar Kremļa retoriku, virzība uz eirointegrāciju nav savienojama ar dalību EES.

Vēlēšanas un sankcijas 

Armēnijas eksperti nesteidzas izdarīt secinājumus par galīgu ekonomiskās sadarbības pārtraukšanu starp Erevānu un Maskavu. Armēņu politologs Aleksandrs Iskandarjans izsaka pieņēmumu, ka tagad, pēc vēlēšanām, gaidāma reāla attiecību noskaidrošana. “Pirmkārt, Maskava ir sašutusi par Erevānas rīcību. Krievija atrodas asā konfliktā ar Rietumiem, ko tā uztver kā eksistenciālu. Tāpēc jebkura tās interešu zonā esošo valstu sadarbība ar Eiropu tiek uztverta kā kaut kas nepatīkams”, viņš teicis.

Eksperts ir pārliecināts, ka Maskava vēl nav izlēmusi, kāda būs tās politika pret Armēniju, bet zināms, kā tas notiks, jo "Pašinjans jau ir paziņojis, ka dosies uz Krieviju, lai tiktos ar Putinu" un "sadarbība būs problemātiska, bet tā būs politiska".

Līdzīgu viedokli paudis politologs Davids Stepanjans, iniciatīvas grupas "Eurokve" dalībnieks. Grupa vāca parakstus, lai minētais likums "Par Armēnijas pievienošanās procesa uzsākšanu Eiropas Savienībai" tiktu iekļauts parlamenta darba kārtībā. Arī viņš uzskata, ka viss sāksies tikai pēc vēlēšanām. Sagaidāms, ka tikšanās laikā abu valstu vadītāji runās par jauno atomelektrostaciju un risinās jautājumu par dzelzceļu, un ir "jāgaida Krievijas mēģinājumi iesaistīties TRIPP^[1] projektā, kā arī robežu noteikšanas un demarkācijas procesā ar Azerbaidžānu".

Konflikta eskalācijas iemesli 

Kremļa retorika, kas aicina Armēniju izvēlēties starp ES un Krieviju, ir tikai iegansts, jo, kā norāda eksperti, Armēnijai nav nekādas reālas virzības uz Briseles pusi. A. Iskandarjans, komentējot Putina attieksmi, teicis, ka "viņš saprot, ka Armēnijai tuvākajās desmitgadēs nav izredžu iestāties ES, tādēļ diezvai nopietni uztver šādus paziņojumos". No vienas puses Armēniju attēlo gandrīz kā vislielāko ienaidnieku, bet tajā pašā laikā "reālas darbības, ko mēs redzam, aprobežojas ar ziedu importa aizliegumu".

D. Stepanjans uzskata, ka tuvināšanās ES vispār nav galvenais, kas kaitina Maskavu: "Šobrīd Armēnija intensīvi attīsta attiecības ar ASV un meklē veidus, kā diversificēt tirdzniecības, ekonomikas un enerģētikas attiecības ar ārpasauli, tostarp Krieviju. Tas viss ļoti satrauc Putinu. Taču, nespējot par to runāt atklāti, viņš mēģina savu sašutumu skaidrot ar Armēnijas virzību uz ES.” Stepanjans piebilst, ka paradoksāli, bet tieši Maskavas turpmākā rīcība ir tas, kas nākotnē varētu veicināt tuvināšanos ar ES, jo "ja Kremlis turpinās rīkoties tādā pašā garā, tas drīzāk veicinās Armēnijas eirointegrācijas attīstību".

Attiecību pārtraukšanas scenārijs

Ja Armēnija un Krievija nespēs panākt kompromisu un sankcijas no Krievijas puses pastiprināsies, eksperti uzskata, ka tas būs būtisks ekonomiskais kaitējums Armēnijai. Ekonomists G. Mikaeljans uzskata, ka ES izziņotā palīdzība 50 miljonu eiro apmērā diez vai spēs segt izmaksas, kas radušās jau ieviestā preču importa ierobežojuma dēļ. Viņš diezgan skeptiski izteicās arī par Armēnijas iespēju pārorientēties uz citiem tirgiem: "Ekonomikas ministrs gaidīja palīdzību no ES, un Brisele piešķīra 50 miljonus eiro. Bet piekļuves Eiropas tirgum, esmu pārliecināts, nebūs. Ir Gruzijas pieredze, mēģinājums pārorientēt valsti uz citiem tirgiem. Tie izrādījās neveiksmīgi, un Gruzijas lauksaimniecība pēc 2006. gada cieta ļoti smagus zaudējumus. Kāda pārorientācija, protams, ir iespējama, bet tā būs minimāla. Eiropas tirgus ir ļoti konkurētspējīgs un pārregulēts. Manuprāt, to aizstāt ar postpadomju tirgiem diez vai izdosies."

D. Stepanjans ir optimistiskāks: "Svētā vieta nekad nestāv tukša. Kaut kādēļ vienmēr runā par Eiropas tirgu, bet pastāv arī arābu valstu tirgi. Patiesībā pasaule ir liela, un šodien, kopumā ņemot, loģistikas problēmu nav. Jautājums par subsīdijām tiek risināts. Eiropas Komisija ir piešķīrusi 50 miljonus eiro, un tas ir tikai sākums. Ja Krievija mēģinās paaugstināt gāzes cenas, arī šajā gadījumā, bez šaubām, var atrast alternatīvu. Tas ir laika jautājums. Mēs varam saņemt gāzi no Turkmenistānas, Azerbaidžānas un Irānas. Tas nozīmē, ka uz jebkuru ekonomisku soli sekos atbilde, bet pēc tam Krievija vairs nevarēs ietekmēt Armēniju. Tas ir divvirzienu ceļš."

G. Mikaeljans tomēr uzskata, ka atrast alternatīvus tirgus armēņu precēm, izņemot Eiropas tirgu, nebūs tik vienkārši: "Armēnijas augļiem ir lielāks pieprasījums ziemeļos, kur tie neaug. Dienvidu valstīm ir savi augļi, tāpēc ar unikālu piedāvājumu ir grūti izcelties. Protams, alternatīvi noieta tirgi ir jāmeklē, bet jautājums ir, cik labi valdība tiks galā ar šo uzdevumu. Ja Krievija paaugstinās gāzes cenu, tā pat varētu no tā nopelnīt, jo Armēnijai pagaidām nav alternatīvu avotu. Un vissvarīgākais ir tas, ka pat ja Armēnija tos atradīs nākotnē, nav garantijas, ka tie būs lētāki."

Izstāšanās no EAES

Šī gada aprīļa beigās Armēnijas parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans paziņoja, ka gadījumā, ja pieaugs Krievijas gāzes cenas, Armēnija varētu izstāties no EAES, tomēr uzreiz piebilda, ka situācija diez vai līdz tam nonāks.

Lai gan Pašinjans savā retorikā ieņem daudz piesardzīgāku nostāju, sakot, ka viņa valdība negatavojas izstāties no EES, par to tiek runāts. 29. maijā Krievijas, Baltkrievijas, Kazahstānas un Kirgizstānas līderi pieprasīja Armēnijai rīkot steidzamu referendumu, lai tā izlemtu, vai tā vēlas būt EES vai ES. Pašinjans paziņoja, ka Armēnija turpinās darboties EES ietvaros "līdz brīdim, kad izvēle starp ES un EES kļūs neizbēgama". Komentējot iespējamo ekonomisko efektu, kas saistīts ar valsts izstāšanos no EAES, Mikaeljans pastāstīja, ka "pirmajos gados pēc pievienošanās EES Armēnijas ekonomika piedzīvoja pieaugumu līdz 10%, bet pēc tam izaugsme apstājās". Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā "Armēnijas tirgus kļuva pievilcīgāks Krievijai, jo tās iespējas sašaurinājās sankciju dēļ", un tas deva papildu pieaugumu 10-15% apmērā no IKP. Izstāšanās, visticamāk, izmaksās summu 20-25% no IKP.

Stepanjans norādījis, ka Armēnijas tirdzniecības apgrozījums ar EES dalībvalstīm kopš 2018. gada ir pieckāršojies: "Pašlaik pastāv reāla atkarība, un jautājums ir, vai izdosies to visu diversificēt vai nē, jo preču apgrozījums ir milzīgs. Problēmas un zaudējumi būs jebkurā gadījumā, tas ir neizbēgami." Viņš uzskata, ka Krievija ir ieinteresēta tirdzniecībā ar Armēniju un ka nākotnē šī interese var tikai pieaugt, pateicoties Armēnijā īstenotajiem projektiem zinātnes un tehnoloģiju jomā.

Vai ekonomiskais spiediens noved pie politiskas krīzes? 

G. Mikaeljans aicina pievērst uzmanību Gruzijas pieredzei, pret kuru Maskava noteica stingru ekonomisko embargo pēc tam, kad pie varas nāca Mihails Saakašvili, kurš izvēlējās kursu uz Rietumiem. Eksperts norādījis, ka Krievijas ekonomiskais spiediens var izraisīt politisko krīzi Armēnijā: "No vienas puses, ekonomiskās pārmaiņas tieši neietekmēja politiku, taču ilgtermiņā sociāli ekonomiskā spriedze izraisīja neapmierinātību ar valdību un rezultējās tās sakāvē vēlēšanās. No otras puses – ņemot vērā, ka šobrīd Armēnija ar Krieviju ir ekonomiski ciešāk integrēta nekā Gruzija 2006. gadā, zaudējumu sekas var būt ievērojamākas. Armēņu lauksaimniekiem nav tādas peļņas, kas ļautu viņiem pārdzīvot vienu zaudējumus nesošu sezonu, tāpēc, protams, būs neapmierinātība."

Mikaeljans uzskata, ka politisko situāciju Armēnijā var ietekmēt tas, ja "darba migrantiem no Armēnijas strauji pasliktināsies apstākļi Krievijā". EES samitā Astanā Putins paziņoja – ja valsts izstāsies no savienības, armēņu migranti zaudēs visas pašreizējās privilēģijas. Tas nozīmē, ka viņiem būs jāiegūst uzturēšanās atļaujas saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, un piekļuve obligātajai veselības apdrošināšanai (OVS) būs pieejama tikai pēc pieciem gadiem, kas pavadīti Krievijā.

Iskandarjanas norāda, ka par šādu scenāriju runāt ir priekšlaicīgi: "Pieņemu, ka Putinam diez vai var būt laba attieksme pret Pašinjanu. Vienkārši tāpēc, ka viņi pie varas nonāca pārāk atšķirīgi, un tas Putinam nevar patikt, tač Kremlī vienmēr pratuši nošķirt, ka Pašinjans ir Pašinjans, bet Armēnija ir Armēnija." Uzskatīt, ka Kremlis nekavējoties pārtrauks attiecības ar Erevānu, tiklīdz pie varas nāks "Pilsoniskais līgums" ir tas pats, kas domāt, ka pie varas nāk opozīcija un Armēnoija nekavējoties pārtrauc attiecības ar Eiropu.

“Taisnības” komentārs 

Nav noslēpums, ka Armēnija sankciju apiešanas tranzītvalsts, kas garantē aizliegtās produkcijas nonākšanu Krievijā. Var pilnīgi droši pieļaut, ka grupējumi Armēnijā ar šo rūpalu gūst labu peļņu un ka tas ir Krievijas interesēs. Līdz ar to, ar armēņiem raustīt ekonomiskās saites Kremlis var tikai līdz zināmai robežai. Armēnijas ekonomikas ciešā orientācija uz Krievijas tirgiem ir riska faktors, ko Pašinjana valdībā, visticamāk, apzinās. Ja atkal Krievijā rodas ekonomisks kolapss, Armēnija cieš līdzi, tādēļ valdības mēģinājumi ieiet pasaules ekonomikas apritē ir tikai apsveicami. Cits jautājums ir, ko Armēnija var piedāvāt. Ja tā ir galvenokārt lauksaimniecības produkcija, tad izredzes ir gaužām vājas. Vai Armēnija būs spējīga īstenot politiku, kas radītu arī produktus, ar kuriem iziet citos tirgos, rādīs laiks.

^[1] TRIPP (Trump Route for International Peace and Prosperity - Trampa maršruts starptautiskajam mieram un labklājībai) ir ģeopolitisks transporta, enerģētikas un digitālās infrastruktūras koridora projekts. Tā mērķis ir izveidot jaunu loģistikas un tranzīta ceļu, kas savieno Austrumus un Rietumus caur Dienvidkaukāza un Centrālās Āzijas reģioniem. Projekta iniciators un starpnieks sarunās ir ASV prezidents Donalds Tramps.