top of page

Eiropa kā zaļais redīss

  • Writer: Taisnība Raksta
    Taisnība Raksta
  • Jan 13
  • 8 min read

Labi zināms stāsts par visai blēdīgiem ķīniešu komunistiem, kas tikai no ārpuses izskatās ļoti sarkani, jo iekšpusē viss ir pilnīgi balts, un tas ir viens vienīgs redīss. Tādas pašas līdzības ir ļoti viegli saskatīt Briseles zaļajā kursā, kur zem lozungiem un demagoģijas plānās kārtiņas, pamatkrāsa ir pavisam cita. Apskatīsim vismaz dažus no piemēriem!


Attiecībā uz klimata pārmaiņām, CO2 emisijām, apņemšanos samazināt siltumnīcas gāzu izmešus un klimatneitralitāti burbulis plīsa ANO klimata konferencē (COP30). Lēmumi pieņemti arī attiecībā uz saprātīgu atteikšanos no iekšdedzes dzinēju izmantošanas ierobežošanu Eiropā. Daudzu citu agrāk nosprausto ierobežojumu noņemšana pamatā plānota jau 2026. gadā, un lauksaimnieki cer, ka tiks pārskatīti arī utopiskie ierobežojumi zemkopībā un lopkopībā.[1] Nav pamata uzskatīt, ka zemnieki vienkārši padosies Briseles birokrātu armijai – balto karogu te visdrīzāk būs spiesta pacelt Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Parlaments (EP).


Vides stāvoklis Eiropā

Eiropas Savienībā (ES) par vides kvalitāti, tas aspektiem, dimensijām un salīdzinājumiem visplašāko pārskatu sniedz ikgadējie Eiropas vides pārskati[2] un ļoti plaša datu pieejamība eirostata datu bāzēs.


"Eiropas vide 2025" ir plašs kopsavilkums, kuru ik pa pieciem gadiem publicē Eiropas Vides aģentūra (EVA). Ziņojums par vides stāvoklī pretendē būt par drošu avotu lēmumu pieņēmējiem Eiropas un valstu līmenī. Plašai sabiedrības daļai tas ir visaptverošs starpnozaru novērtējums par vidi, klimatu un ilgtspēju Eiropā. Ziņojumi sagatavo balstoties uz EVA Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīklu (Einonet) un tas ir publiski pieejams.


Dati ir interesanti, lai gan pamatā tas ir monitorings attiecībā uz vienu vai kādu citu rādītāju atbilstību ES likumdošanai un apakšnormatīvos aktos noteiktiem robežlielumiem vai politiski definētiem mērķiem. Tas ir sava veida indikators par virzību uz noteiktu mērķu sasniegšanu, tādēļ lēmumu blaknes var vērtēt tikai pastarpināti, jo īpaši, ja runa ir par sabiedrības reakciju un veikto uzlabojumu (arī netīšām) izmaksām, kas izriet no ierobežojumiem tautsaimniecības attīstībai.


Zem plānās kārtiņas var būt intelekts

Izmaksas jeb citiem vārdiem – cena, ko sabiedrība maksā, nav tieši novērtējamas, jo daudzi izmaksu posteņi kā EK, tā arī dalībvalstu nacionālajos budžetos ir visai attāli no budžeta pozīcijā iezīmētā nosaukuma un faktiski ir ar citu ietekmi un izmantošanas veidu.


Raksturīgs piemērs ir jaunās tehnoloģijas, tehnika un citi mūsdienīgi risinājumi, kuriem tieši un netieši būtu jāveicina izaugsme un jāmazina cilvēku ietekme uz vidi. Šajā ziņā zaļā kursa pārņemtā Brisele patiešām ir nepārspējama. Noteikti izceļama ir EK aktivitāte IT industrijā un simtiem miljonu, kas dažādos veidos adresēti Eiropas atpalicības mazināšanai MI jomā.

Patiesā zaļuma absolūti lielākā atbalsta summa novirzīta juridiskiem pakalpojumiem un ievērojamam apspriežu un konferenču skaitam, simtiem pētījumu (aptverot dažādas vecuma un sociālās grupas), kā arī jaunas birokrātiskās struktūras izveidei (vairāki biroji Luksemburgā un Beļģijā).

Jaunā struktūra patstāvīgi nodarbina vairāk nekā 100 darbiniekus un attīsta teorētisko struktūru lielo datu bāzu izveides, pieejamības un darbības nodrošināšanai. Tās kā universāls pakalpojumus būtu pieejamas visām ES dalībvalstīm.


Ja neskaita desmitiem dažādu stratēģiju, plānu un pret-plānu, vienīgais "taustāmais" rezultāts ir Mākslīgā intelekta likums (2024).[3] Dabiski, ka attiecībā uz MI zinātnisks un visai tehnisks ceļš iets netika vispār, un izvēlei pievērsties tikai juridiskiem un birokrātiskiem jautājumiem ir sava cena. Tā ir nepārvarama Eiropas atpalicība MI attīstībā salīdzinājumā ne tikai salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu, bet arī daudzām citām valstīm.


Tas gan arī nav praktiski pielietojams un ir viens no pārregulācijas uzskatāmākajiem piemēriem ES. To jau kritizē kā nepamatoti sīki regulējošu un plašas Eiropas lielāko uzņēmēju grupas attīstību bremzējošu ("MI čempioni").[4] Savā vēstulē EK viņi norāda, ka "Eiropa jau sen ir izcēlusies ar spēju panākt rūpīgu līdzsvaru starp regulējumu un inovācijām. Šī pieeja visā pasaulē ir plaši atzīta par "Eiropas modeļa" stūrakmeni. Tā ir īpaši svarīga mākslīgā intelekta (MI) kontekstā, kura ietekme kā transformējošai tehnoloģijai sniedzas tālu aiz tehnoloģiju sektora robežām. Līdzīgi rūpnieciskajām revolūcijām, ko izraisīja tvaika enerģija vai internets, MI no jauna definēs veselas ekonomikas jomas – sākot no enerģētikas un ražošanas līdz dzīvības zinātnēm un aizsardzībai. Laikā, kad notiek vēl nebijušas tehnoloģiskas, ekonomiskas un ģeopolitiskas pārmaiņas, Eiropas spēja ieņemt vadošo lomu MI inovācijās un ieviešanā būs izšķiroša, lai risinātu Mario Dragi tik skaidri identificētās konkurētspējas un suverenitātes problēmas, jo īpaši mūsu visizveidotākajās un stratēģiskākajās nozarēs. Diemžēl šo līdzsvaru pašlaik izjauc neskaidri, pārklājoši un arvien sarežģītāki ES noteikumi. Tas apdraud Eiropas mākslīgā intelekta ambīcijas, jo apdraud ne tikai Eiropas čempionu attīstību, bet arī visu nozaru spēju ieviest mākslīgo intelektu globālās konkurences prasībām atbilstošā mērogā".


Grūti nepiekrist vēstulē rakstītajam, ka izteikti regulējošā ES likumu kārtībā šiem uzņēmumiem kā MI pakalpojumu gala lietotājiem neļauj ES teritorijā izmantot augsto tehnoloģiju risinājumus. Ļoti zaļi, un tas veicina pilnīgu atkarību no lielajiem ASV MI risinājumu izstrādātājiem. Diskusija var būt par Eiropas MI likuma normu piemērošanu ASV pakalpojumu sniedzējiem[5], un pirmais sods par atkāpēm ir piemērots Google (120 miljoni eiro), taču visi saprot, ka Eiropas lielās kompānijas par to dabūs samaksāt vismaz dubultā (tostarp Accenture plc, Amadeus IT Group, SA, Capgemini SE, DHL International GmbH, Mistral AI SAS, Publicis Groupe SA, SAP SE, Siemens AG un Spotify Technology SA.).[6] ES mākslīgais intelekts ir murgs.[7]


Retzemes un kritiskie resursi

Eiropas atkarība no ļoti daudzām pamata izejvielu piegādēm ir vispārzināma un kopš 2009. gada neiedomājami bieži pārrunāta EK, Eiropas Padomē un Eiropas Parlamentā. Toreiz daļu šo izejvielu nosauca par "kritiskām izejvielām" (critical raw materials – CRM).[8]


Dažus gadus vēlāk – 2011. gada paziņojumā, publicēja 14 CRM sarakstu. Turpmākajos gados to paplašināja līdz 20, tad 27 un 30 izejvielām, lai gan kritiska atkarība bija no 70 līdz 80 izejvielām, tādēļ 2017. gadā tika apstiprināta CRM metodoloģija. Būtiskākās izmaiņas pragmatiskajā pieejā ieviesa 2018. gada ziņojums par CRM un aprites ekonomiku un vēlāk arī EK ziņojums, kurā uzsvērts CRM izmantošanas potenciāls Eiropas ekonomikā.

EK publicēja JRC zinātnes politikas ziņojumu "Kritiski svarīgu un citu izejvielu atgūšana no ieguves atkritumiem un poligoniem – esošās prakses stāvoklis". Tas bija pagrieziena punkts – CRM zaļi orientē un centrē uz atkritumiem.

Nākamais akcents – 2020. gada EK ziņojums par izejvielām stratēģiskajām tehnoloģijām un nozarēm. Tas CRM ievirza Eiropas 2050. gada klimatneitralitātes scenārijos un sasaista ar citām prognozēm. CRM 2020. gadā pilnībā novirza Eiropas izejvielu aliansei (ERMA), kas ir privāts uzņēmums, kurš, koordinējot rūpniecības uzņēmumu darbības attiecībā uz CRM, absorbē EK resursus.[9] Tā ir koncentrēšanās uz ES noturības palielināšanu retzemju magnētu un motoru vērtības ķēdē, kā arī darbs pie jautājumiem, kas saistīti ar enerģijas uzglabāšanas un pārveidošanas materiāliem. Galvenie darbības virzieni ir vērtību ķēdei specifiski konsultāciju procesi un izejvielu projektu investīciju kanāls. Reālijas nostiprina Kritisko izejvielu likums (2014)[10], kas izskata šo izejvielu nozīmi zaļās ilgtspējas kontekstā.


Kritisko izejvielu vidū īpaši izceļas retzemju metāli, kuru atgūšana ir ārkārtīgi dārga un pēc vienkāršas bagātināšanas šādi iegūtās izejvielas tik un tā ir jāsūta uz Ķīnu gala apstrādei, lai iegūtu rūpniecībai nepieciešamo metālu tīrību. Pat ja šī aktivitāte labi ierakstās aprites ekonomikas un zaļā kursa koncepcijās, tas nav ekonomiski pamatojams. Materiāli atgūšana nekādā ziņā nesamazina atkarību no zemēm, kas ir ārpus ES.


CRM nozarē Eiropa tērējusi simtiem miljonus eiro, kas novirzīti neiedomājamu pētījumu un pilotprojektu atbalstam uzņēmumos un pašvaldībās. Neviens no tiem līdz šim nav radījuši nevienu komerciāli nozīmīgu patentu vai jaunu starptautiski konkurētspējīgu produktu vai pakalpojumu. Nevajadzētu jautāt arī par retzemēm Eiropā – tās ir, bet šajā īpaši polizētajā plūsmā meklētas netika un nav arī saprātīgi to darīt, jo to ieguve ES ir praktiski neiespējama, kamēr netiks grozītas vismaz 7 ES direktīvas un enerģijas cenas nebūs konkurētspējīgas ar citiem pasaules reģioniem (industrijai tās ir 3-6 reizes augstākas). Ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi un Eiropas atkarība ir būtiski palielinājusies.[11]


Vienkārši akumulatori

Par spīti gadsimtu ilgai standartizācijai, pasaulē izmanto simtiem akumulatoru veidu. Skaita un masas ziņā dominē automobiļu svina-skābes akumulatori – to ražošanai izmanto aptuveni 86% no kopējā svina patēriņa pasaulē. Šos akumulatorus galvenokārt izmanto motorizētos transportlīdzekļos, foto elektrisko elementu un vēja turbīnu saražotās enerģijas uzkrāšanai, kā arī rezerves barošanas avotiem. Pieaugošais pieprasījums pēc mehāniskajiem transportlīdzekļiem ir tieši proporcionāls vajadzībai pēc akumulatoriem.


Saskaņā ar MarketsandMarkets pētījumu "Automobiļu akumulatoru pārstrādes tirgus pēc ķīmiskā sastāva (svina-skābes, niķeļa, litija) un reģiona (Āzijas un Klusā okeāna reģions, Eiropa, Ziemeļamerika, Dienvidamerika un Tuvie Austrumi, un Āfrika) – globālā prognoze līdz 2030. gadam"[12], prognozē, ka globālais automobiļu akumulatoru pārstrādes tirgus pieaugs no 26,21 miljarda ASV dolāru 2025. gadā līdz 43,42 miljardiem (līdz 2030. gadam). Tas dotajā periodā būtu pieaugums par 10,6% gadā.


Globālā svina-skābes akumulatoru pārstrādes tirgus apjoms 2024. gadā novērtēts 12,12 miljardu ASV dolāru apmērā. Paredzams, ka 2025. gadā tirgus vērtība sasniegs 13,34 miljardus ASV dolāru, bet līdz 2032. gadam sasniegs 26,45 miljardus ASV dolāru, prognozētajā periodā uzrādot 10,27% salikto gada pieauguma tempu. Āzijas un Klusā okeāna reģions dominēja svina-skābes akumulatoru pārstrādes nozarē ar tirgus daļu 65,42% apmērā 2024. gadā. Paredzams, ka svina-skābes akumulatoru pārstrādes tirgus ASV ievērojami pieaugs, līdz 2032. gadam sasniedzot aplēsto vērtību 1,58 miljardu ASV dolāru apmērā.[13]


Covid-19 pandēmijas ietekme uz svina-skābes akumulatoru pārstrādes tirgu bija mērena un patēriņu galvenokārt kavēja daudzās galalietotāju nozarēs (pakalpojumi, tehnoloģiju sektoru piegāde ķēdes). Turklāt, Ķīna, ASV un Indija ir nozīmīgas valstis, kas apstrādā un jaunās tehnoloģijās ievieš svina-skābes akumulatoru pārstrādes.[14] Arī Eiropā atrodas vairāki akumulatoru pārstrādes uzņēmumi – piemēram, SNAM (Francija), Umicore (Beļģija) un Glencore (Šveice) un to. Eiropā to skaits pārsniedz 30.


Pragmatiskā Amerika

Amerikā to sauc par otrreizējā svina nozari un tā ir attīstīta, taču 2025. gadā saskārās ar ievērojamām strukturālām problēmām, jo ražošanas jaudas pārpalikums sakrīt ar akumulatoru atkritumu nepietiekamu piegādi (galvenais iemesls ir litija jonu bateriju plašais pielietojums). Nelīdzsvarotība ir paaugstinājusi akumulatoru metāllūžņu cenas un veicinājusi konkurenci sekundārā svina ražotāju lokā. Tas ir tieši ietekmējis tirgus cenas.


Neskatoties uz to, ka vairumā ASV štatu ir visai stingra likumdošana, dienvidu štatos līdz pat 20% svina-skābes akumulatoru tiek eksportēti uz globālajiem dienvidiem, kur uzņēmumi turpina izraisīt veselības katastrofas. ASV autobūves uzņēmumi pēc tam pārstrādāto svinu iepērk. Šajās zemēs akumulatorus pārstrādā mūsdienām nepieņemamā veidā un izmantotajām tehnoloģijām ir būtiska, negatīva ietekme uz strādnieku un iedzīvotāju veselību.[15] Galvenokārt tā ir Senegāla, Dominikānas republika, Filipīnas un Nigērija (7 rūpnīcas).


ASV nav politikas, kas, ar mērķi samazināt piesārņojumu, paredzētu svina-skābes akumulatoru pārstrādi vai aizliegtu šo bīstamo atkritumu eksportu. Tāpat, netiek sekots līdzi svina ieguves vai nolietoto atkritumu nosūtīšanas vietām. Gadā pārstrādei nodod aptuveni 160 miljonus svina-skābes akumulatoru.[16] Dažos štatos savākšana ir diezgan augstā līmenī – tā tuvojas 95%, kamēr dienvidos ne vienmēr ir augstāka par 60%. Svina-skābes akumulatorus pārstrādā 99% apmērā un no pārstrādē iegūtā svina nodrošina valsts vajadzības pēc šī metāla (~70%). Akumulatoru pārstrādes emisijas gaisā nesasniedz 1% no kopējām ASV svina emisijām gadā.


Ņemot vērā, ka ASV atsakās no fosilā kurināmā balstītā transporta sistēma, būs jāgādā, lai līdz šim apgūtais tiktu pielietots litija jonu elektrificētā transporta sistēmā.[17] Tuvāko gadu laikā gan tas nenotiks.


Eiropas īpašais zaļums

2023. gadā pārstrādei savākta gandrīz puse (49%) no ES pārdotajām pārnēsājamajām baterijām un akumulatoriem. Tas ir nozīmīgi, jo no 2009. līdz 2023. gadam savāktais apjoms ir vairāk nekā divkāršojies.


Bateriju direktīvas (direktīva 2006/66/EK) vispārējais mērķis ir līdz minimumam samazināt bateriju un akumulatoru negatīvo ietekmi uz vidi, veicinot vides aizsardzību, saglabāšanu un kvalitātes uzlabošanu. Bateriju un akumulatoru atkritumi būtu jāsavāc un jāpārstrādā; būtu jāpanāk augsts savākšanas un pārstrādes līmenis, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības un materiālu atgūšanas līmeni.[18]


Izlietotu akumulatoru savākšana Eiropā ir visai kontrastaina. Attiecībā pret pārdotiem, savākšanas sekmes vislabākās ir Polijā – 64,9%, Beļģijā – 60,3% un Rumānijā 59,3%, bet visvājāk sokas Portugālei 22,5%, Maltai 24,5% un Itālijai 35,5%. Latvijā – 48,6%, un tas ir tikai nedaudz zem vidējā ES - 48,8%.[19] Nolietoto akumulatoru pārstrāde ES ir ierobežota (to veic uzņēmumi 15 valstīs) un ievērojamu daļu eksportē uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm (EFTA). Galvenokārt tās ir Šveice un Norvēģija (2023. gadā 426 tūkstoši tonnu), bet uz citām OECD zemēm (galvenokārt Apvienotā Karaliste un Turcija) eksportēti 174 tūkstoši tonnu.


Svina-skābes akumulatoru pārstrādes efektivitāte Eiropā atšķiras. Ungārija, Itālija un Slovākija 2023. gadā ziņoja par pārstrādes efektivitāti, kas pārsniedza 90%, vairumam valstu tā bija diapazonā no 70% līdz 90%, bet Igaunijā no 65% līdz 70%. Tas ir būtiski zemāks rādītājs nekā ASV, kur visi pārstrādes uzņēmumi ir daudz labāk tehnoloģiski nodrošināti un ir vispārpieņemts akumulatoru skābi izmantot citu ķīmisku produktu ražošanai.


Nav šaubu, ka Eiropā ir zaļais kurss, tomēr citās krāsās uzņemtiem kursiem šajā jomā ir visai būtisks izrāviens. Neko nepadarīsi, ja tradīcija izlietotus akumulatorus glabāt nebaltai dienai garāžiņā vai šķūnīti ir tik ļoti noturīga un nebūt ne tikai Austrumeiropā.



Comments

SAŅEM JAUNĀKOS RAKSTUS E-PASTĀ!

Paldies, ka pieteicies!

© 2024 www.taisniba.com

milda.png
  • Facebook
  • X
  • Youtube
bottom of page