Eiropa pretojas taupībai

Taisnība Raksta
Oct 17
3 min read

Eiropas vājie ekonomiskas izaugsmes rezultāti un pārliecinošie Trampa tarifi, kā arī Eiropas aizvien izteiktākā izslēgšana no pasaulē nozīmīgām ietekmes zonām un nepārprotamie izdevumu palielinājumu NATO dēļ ir ne visiem saprotami un viegli pieņemami. Tas atspoguļojas ne tikai nacionālas nozīmes vēlēšanās Austrumeiropā, bet nu jau arī pašvaldību vēlēšanās Portugālē.

Pats uzskatāmākais piemērs ir Francija – nepārtrauktas piruetes uz iekšpolitikas skatuves, kur izmisīgai cīņai par varu pamatā ir noliegums ierobežot izšķērdīgo dzīvesveidu. Tā pamatā savukārt ir nepārtraukta aizņemšanās no starptautiskiem tirgiem.

Absolūtais haoss Francijas valdībā – tās krišana, jaunas veidošana un kārtējā nenokļūšana amatos, ir sekas neveiksmīgam mēģinājuma parlamentu pārliecināt par vajadzību valstij pāriet uz ekonomiskāku dzīvesveidu. Dabiski, ka šādai valdībai bija jākrīt, bet racionālas izejas valsts ekonomikai neparedz citas iespējamas alternatīvas. Iespējams, vajadzētu attiekties gan no dāsnās sociālo pabalstu sistēmas, gan nesaprātīgiem valsts pārvaldes izdevumiem.[1]

Šī bezprecedenta krīze ir atklājusi Emanuela Makrona trūkumus, saasinājusi valsts parāda katastrofas risku un vairāk nekā jebkad agrāk tuvinājusi galēji labos varai. Ir vajadzīgs brīnums, lai valsts sašķeltā likumdevēja sapulce piekristu miljardiem eiro lieliem samazinajumiem, kas nepieciešami, lai ierobežotu Francijas budžeta deficītu. Šogad tas sasniegs 5,4% no IKP.[2]

Procesi attīstās arī Beļģijā, kur imigrantu daudzums jau sen kritiski pārsniedz pilsoņu skaitu un desmokrātija prasa tiesības ļaut visiem izpausties – skaita dēļ, imigranti arī sociāli ir paši aktīvākie. Tā 14. oktobrī Beļģijā tika sasniegta kritiskā masa, un tūkstošiem cilvēku (80-140 tk. demonstrantu) piedalījās protestos pret taupības pasākumiem. Demonstrācija bija mierīga un protesti un to plakāti visvairāk tika attiecināti uz valdības taupības plāniem un jau īstenotajiem pasākumiem, ko ieviesa flāmu nacionālista Barta De Vēvera ("Jaunā flāmu alianse) vadītā valdības koalīcija.

Protestēju sašutuma centrā ir pensiju reforma, kas līdz 2030. gadam paredz pensionēšanās vecuma paaugstināšanos no 65 līdz 67 gadiem (bez garantijām, ka vecums netiks paaugstināts atkārtoti).[3] Tomēr līdzās ir ne mazums citu problēmu, un vairums saukļu attiecas uz valdības plāniem ierobežot dažādas sociālā atbalsta programmas imigrantiem un viņu atbalsta pasākumiem. Formāli demonstrāciju un streiku gan organizēja 3 lielākās Beļģijas arodbiedrības – CGSLB, CSC un FGTB, kas iestājās par darba tiesībām (galvenokārt par pensionēšanās vecuma maiņām un atlaišanas nosacījumiem).

Neskatoties uz protesta mierīgo dabu, bija sadursmes starp policiju un demonstrantiem. Policija pielietoja asaru gāzi un vairākus cilvēkus aizturēja[4] – policijas-protestētāju kontakta situācijas būtu jāpavēro arī žurnālistiem, kas tik krāsaini mēdz aprakstīt šādas situācijas valstīs daudz vairāk uz austrumiem. Atklātu sadursmi izraisīja protestētāju uzbrukums Imigrācijas biroja ēkai un tās pilnīga izlaupīšana (incidentu filmēja Beļģijas migrācijas ministre Annelīna Van Bosuita).[5]

Streiku un protestu dēļ visā Beļģijā traucēti sabiedriskie pakalpojumi un gaisa satiksme. Briseles lidostā apsardzes darbinieku streika dēļ atcelti visi izejošie reisi. Sabiedriskais transports traucēts visos valsts reģionos un kursēja mazāk nekā puse no visiem plānotajiem autobusiem, tramvajiem un metro. Streiks ietekmēja arī pasta darbību un atkritumu savākšanu, un pretēji – dzelzceļa kompānija SNCB noorganizēja vairāk vilcienu uz Briseli, lai demonstranti varētu nokļūt galvaspilsētā. Par šīm reizēm netika maksātas darba algas. Notikušajam Briselē ir ietekme arī uz kaimiņzemi Franciju, un prezidents Emanuels Makrons jau paspēja publiski paziņot, ka viņš, iespējams, ir kļūdījies pensiju reformu jautājumos.[6]

Var jau demonstrēties, trokšņot un meklēt iemeslus netikumos, arī dzimumu un nacionālās atšķirībās, bet Eiropā būs daudz vairāk jāstrādā un jāpelna nauda, nevis jāturpina aizņemties.

Pagaidām vienīgā Eiropas valsts, kur atgriešanās pie dzīves reālijām uzņem apgriezienus, ir Grieķija – tur parādu verdzība tiek uzskatīta par apdraudējumi valsts suverenitātei. Centriski labējā valdība cenšas pārveidot Grieķijas darba tirgu par vienu no "elastīgākajiem" Eiropā.

Centriski labējā valdība (kopš tās nākšanas pie varas 2019. gadā) ir pārveidojusi valsts darba tirgu, un tam ir rezultāti valsts atkarības mazināšana no nepārtrauktiem aizņēmumiem. Sākot ar 2024. gada jūliju, rūpniecības, mazumtirdzniecības, lauksaimniecības un dažu pakalpojumu nozaru darbiniekus var aicināt un lūgt strādāt 6 dienas nedēļā, bet šajā gadījumā sestajā dienā var nākties maksāt līdz pat 40% vairāk nekā parastā darba dienā. Šo pasākumu atbalstīja ne tikai politiskās partijas, bet arī arodbiedrības, kas šo soli uzskatīja par svarīgu imigrantu darbaspēka piesaistes un izmantošanas ierobežošanai. Imigrantu plūsma vairs Grieķijā nepietur – viņi dodas uz Itāliju, bet arodbiedrības tik būtiski nostiprināja ietekmi valstī, ka jaunu biedru uzņemšana vairs nemaz nav tik vienkārša.

Tomēr, ar esošo regulējumu nepietiek – 15. oktobrī Grieķijas parlaments sāka balsošanas procedūru par 13 stundu darba dienu ieviešanu privātajā sektorā. Likums vērtējams kā pretrunīgs.[7]

Lai kā arī tas būtu vai nebūtu citās zemēs, arī pie mums Saeimā diskutējot par valdības nākamā gada budžeta projektu, vienmēr ir jādomā par nepārtrauktās aizņemšanās ideoloģijas maiņu par labu valsts pārvaldības izdevumu mazināšanai līdz saprātīgam lielumam (budžeta projektā tika paredzēti 47%). Budžetam būtu jāstimulē tautsaimniecības izaugsme ar būtiski augstāku produktivitāti, nevis tikai jānodrošina nodarbinātība un iluzors darbs daudzās darba vietās. Valdības politikai ir dabiskas konsekvences arī prognozētajos pieticīgajos izaugsmes rādītājos.[8]