Eiropas E6 - pārmaiņu vēstnesis
- Taisnība Raksta
- 10 hours ago
- 8 min read
Par spīti skaļajai dziesmai par Eiropas vienotību un nesagraujamo kopību, gadu desmitiem visai noturīgi ir daudzi mājieni, izteiksmīgas runas un arī dažādi priekšlikumi par Eiropas valstu visai atšķirīgām vēlmēm un spējām uz straujākām pārmaiņām un ekonomisko izaugsmi. Mazāk skaļi diskutēts par vairāku ātrumu Eiropu, kurā būtu četras, trīs vai tikai divu ātrumu joslas. Tomēr diskusijas vienmēr ir aprimušas, jo ir bijušas kādas citas vidēja termiņa prioritātes, vēlēšanas dalībvalstīs, karadarbība Tuvajos Austrumos un tamlīdzīgi, kā rezultātā diskusijas ir apsīkušas.
Divi Eiropas ātrumi
Divu ātrumu Eiropas ideja ir izvirzījusies priekšplānā, valstu līderiem meklējot revolucionārus risinājumus stagnējošās ekonomikas atdzīvināšanai. Rūpniecības lejupslīde, revolucionāras tehnoloģijas, lēna investīciju veikšana, regulējošie šķēršļi, sodoši tarifi, negodīga konkurence, klimata pārmaiņas, demogrāfiskā krīze un dažādi utopiski maldi, kas izmaksā visai Eiropas kopienai ārkārtīgi dārgi un šādi tiek patērēti visi attīstības līdzekļi.
Eiropas Savienību (ES) tautsaimniecības rezultāti un nomācošie izaicinājumi ir izraisījuši sākotnēji visai haotisku drosmīgu un atjautīgu risinājumu meklēšanu. Savā vēstulē valstu vadītājiem pirms neformālas samita 19. februārī Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena rakstīja: "Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm. Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums rada risku apdraudēt Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot Līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību".
Leienas izvēle nav visai liela. Gaidās, kad nākamo reizi notiks Eiropas Parlamenta (EP) ierosināts uzticības balsojums, jaunas iniciatīvas var vismaz uz brīdi rūgšanas procesu aizkavēt, tomēr Briseles augstākā birokrātija ir gatava jebkuru šādu iniciatīvu pašos pamatos apturēt. Leienas rakstītais bija pārsteidzošs Eiropas Komisijas prezidentam, kura uzdevums ir noteikt politikas virzienu visam blokam un nodrošināt ES noteikumu vienotu piemērošanu visās dalībvalstīs.
Kas notiek ES
Neoficiālas sarunas dažādos formātos notiek jau kopš pagājušā gada otrās puses un nav vienkārši vienoties par kopīgām īstermiņa un vidēja termiņa prioritātēm. Mainās iesaistīto valstu sastāvs un pamata vienošanās tika panākta pagājušā gada beigās. Februāra pašā sākumā Vācijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Polijas un Spānijas finanšu ministri izveidoja jaunu koalīciju ar nosaukumu E6, lai panāktu "izlēmīgu rīcību un strauju progresu" četrās stratēģiskās jomās, tostarp aizsardzības un piegādes ķēžu jomā.[1]
"Šīs ir mūsu četras prioritātes. Pirmkārt, mēs turpināsim darbu pie kapitāla tirgu savienības, lai uzlabotu finansēšanas nosacījumus Eiropas uzņēmumiem. Otrkārt, mēs stiprināsim eiro starptautisko lomu. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešams digitālais eiro un savas Eiropas maksājumu sistēmas. Treškārt, mēs ievērojami pastiprināsim mūsu aizsardzības izdevumu koordināciju, īpašu uzmanību pievēršot kopīgām ieroču sistēmām un kopīgiem iepirkumiem. Ceturtkārt, mēs nodrošināsim drošas izejvielu piegādes, koordinējot iepirkumus, veidojot ārkārtas rezerves un stiprinot mūsu globālās tirdzniecības partnerības" teikts oficiālajā paziņojumā.
Vēsturiskā pieredze
Papildus šīm struktūrām, kuru pamatā ir tiesību akti, Eiropas valstis budžeta sarunu laikā regulāri apvienojas neformālās grupās, lai aizstāvētu kopīgas intereses, labāk zināmas ir tādas, piemēram, kā "Taupīgais četrinieks" un "Kohēzijas draugi", MED9, Višegradas grupa un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieks.
ES procedūras ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē, kas pakļautas ļoti spēcīgam ārējam spiedienam, virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīcijas (grupas), kas vēlas rīkoties, varētu paātrināt kustības EK un EP.
Briseles birokrātijā gan objektīvi ir bažas, ka dalībvalstis varētu veidot elastīgas koalīcijas ārpus ES ietvara. Tas ir saprotams, jo daudzām valstīm jau sen ir apnicis cīnīties ar Briseles birokrātijas armiju un procedūrām, nereti arī nekompetenci un tuvredzību, kas reālijās tuvinās bezcerīgai cīņai ar vējdzirnavām.
Eiro loma
Divdesmit sešu gadu ilgajā tā vēsturē eiro ir kļuvis par Eiropas spēka un vienotības simbolu. Eiro, ko ikdienā lieto vairāk nekā 350 miljoni iedzīvotāju, ir svarīgs Eiropas integrācijas un ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks. Līdz ar eiro ieviešanu Bulgārijā eirozonas dalībvalstu skaits ir pieaudzis no 11 ES dalībvalstīm 1999. gadā līdz 21 - 2026. gadā, un eirozona tagad veido 84% no ES IKP.[2] Eiro ir otra visvairāk izmantotā valūta pasaulē aiz ASV dolāra, kas joprojām ir dominējošā globālā valūta, attiecībā uz darījumu kopapjomu monetārā izteiksmē eiro loma gan joprojām ir daudz pieticīgāka.
Tomēr ES darbojas arvien sarežģītākā ģeopolitiskā vidē, kas mainās Eiropai nebūt ne izdevīgākā virzienā. Šīs pārmaiņas atspoguļojas arī starptautiskajā monetārajā un finanšu sistēmā. Ilgu laiku dominējot ASV dolāram un atbalstot atvērtai globālai tirdzniecībai un finansēm, to pārveido ģeopolitiskā sadrumstalotība, šaubas par dolāru kā drošu patvēruma valūtu un straujas inovācijas maksājumu tehnoloģijās. Saskaroties ar starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas pieaugošās svārstības risku, ES ir visai neatliekami jārīkojas, lai stiprinātu savu ekonomisko un finansiālo drošību un spēju veicināt savas intereses.[3]
Federālistu sapņi
Aiz visiem šiem veidojumiem slēpjas vēlme pārvarēt ES bēdīgi slaveno sarežģīto lēmumu pieņemšanas sistēmu, ko bieži vien ierobežo "vienprātības važas", kā reiz teica fon der Leiena, un virzīties uz priekšu ar lielāku ātrumu un arī vērienu. Šī ideja ir īpaši vilinoša pašreizējā visai drūmajā vidē, kurā rodas arvien vairāk izaicinājumu un ir liels pieprasījums pēc revolucionāriem risinājumiem, kurus vairums politiķu saprot visai atšķirīgi un izplatītākā forma ir populisms un dažādas neo-maksistiskas idejas.
Lai arī izceļami sekmīgi Eiropas vienotas valūtas, Šengenas zonas, Eiropas Prokuratūras (EPPO) projekti, kas sākās no nelielas valstu grupas iniciatīvas, šādu sekmju skaits ir neliels, salīdzinājumā ar daudziem simtiem balsojumos noraidītu iniciatīvu. ES bloka intensīvā koncentrēšanās uz vienprātības panākšanu ilgstošās sarunās ir kritizēta par mazākā kopsaucēja radīšanu vai kopsaucēja neesamību. Mario Dragi, bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents, nesen ieviesa "pragmatiskā federālisma" koncepciju, lai veicinātu integrāciju starp dalībvalstīm, kuras vēlas un spējīgas to darīt.[4] Šī pieeja aptur strupceļu, ar kuru mēs šodien saskaramies un to dara, nevienu nepakļaujot. Dalībvalstis piedalās. Durvis paliek atvērtas citiem, bet ne tiem, kas grautu kopīgo mērķi. Dragi savā runā sacīja, ka "mums nav jāupurē savas vērtības, lai sasniegtu varu."
Saskaroties ar ASV centieniem apvienot partnerību ar dominēšanu un Ķīnas centieniem uzturēt savu izaugsmes modeli, eksportējot savas izmaksas, ES ir būtiski jāmaina sava struktūra, sacīja Dragi, brīdinot, ka "mazu valstu grupēšana ne vienmēr rada spēcīgu bloku". Viņš apgalvoja, ka jomās, kurās Eiropa ir "federējusi" – tirdzniecībā, konkurencē, vienotajā tirgū, monetārajā politikā – to "respektē kā spēks un [var] vest sarunas kā vienota vienība". Tādējādi pamatdoma nav ES sadalīšana, bet gan ļaut "gribošo valstu koalīcijām" ātrāk virzīt uz priekšu konkrētus projektus, vienlaikus atstājot iespēju citām valstīm pievienoties vēlāk.
Notikumu virzība
ES finanšu ministri februārī tikās Briselē, lai panāktu spēcīgāku eiro valūtas lomu. "Ņemot vērā nesenos ģeopolitiskos notikumus, ir materializējušies riski, ka finanšu un monetārā sistēma tiek izmantota kā politisks instruments," sacīja Grieķijas finanšu ministrs Kirjaks Pjerrakakis, kurš vadīja sanāksmi. "Mums ir eksistenciāli svarīgi aizsargāt eiro starptautisko lomu, jo tā ir diezgan būtiska ES monetārajai suverenitātei" – brīdinājums ir vietā, jo globālā tirdzniecība un kapitāla plūsmas ir arvien sadrumstalotākas pa ģeopolitiskām līnijām un tirdzniecības barjeras un finanšu sankcijas arvien vairāk tiek izmantotas kā ģeopolitiski instrumenti.[5]
"Nav sarkano līniju" – Spānija atklāj ES supergrupas plānu izaicināt ASV un Ķīnu,[6] taču mazākās valstis baidās, ka klubs ignorēs pretējās balsis, tiecoties pēc divu ātrumu Eiropas.[7] Nav nekādu šaubu, ka pagaidām veidojas jauns neformāls ES bloks un tas ir daudzsološs sākums. Šādiem blokiem līdz šim nav saistoša tiesiskā regulējuma, tie veidojas bez Eiropas līguma izmaiņām, tie darbojas kā neformāla, ad hoc koordinācijas grupa. Formāli citas ES valstis var pievienoties vēlāk, atkarībā no politikas jomas, un pagaidām šo E6 veidojumu labāk saprast kā "ātro joslu", nevis jaunu savienību.
Lietderīgi ņemt vērā, ka jaunus valstu blokus neveido ar skaidriem mērķiem starptautiskā konkurencē, tajā skaitā finansēs, ja tam nav pietiekoša pamata. Saprotams, ka arī riski ir novērtēti, jo politiķi te ir tikai aisberga redzamā daļa visiem, kam joslu maiņas ir nepieciešamas.
Ja Brisele nav ar mieru mainīties kā EP, tā arī EK, tad nākotnes scenāriji noteikti būs vērsti uz jaunā E6 bloka institucionalizāciju.
Dzirkstele, kas izraisīja E6 rašanos, radās ministru brokastīs Briselē aukstā janvāra rītā, kad Karlosa Kuerpo neapmierinātība ar ES bezdarbību vārījās pāri malām. Un dusmām ir gana daudz iemeslu. ASV prezidenta Donalda Trampa draudi anektēt Grenlandi bija "atklāsmes brīdis" vismaz sešām Eiropas lielākajām ekonomikām apvienoties un paātrināt finanšu tirgus reformu, ko Briseles gaiteņos dēvē par E6. Tas savā veidā ir ekskluzīvs klubs starp sešām lielākajām ES ekonomikām – Franciju, Vāciju, Itāliju, Nīderlandi, Spāniju un Poliju, kas izveidots, lai pārvarētu politiskos strupceļus, kas pēdējās desmitgades laikā ir kavējuši centienus izveidot ASV stila finanšu tirgu. Tieši šis punkts tiek uzskatīts par sava veida "kristalizācijas centru", jo E6 mērķi ir ievērojami plašāki, bet pagaidām koncentrējas uz finanšu sektoru
Sešas valstis baidās, ka bez rīcības Eiropas ekonomika nespēs turēt līdzi ASV un Ķīnas ekonomikai un tiks vēl vairāk saspiesta ģeopolitiskajā pasaulē. Mērķis ir "realizēt politiski sarežģītas diskusijas, lai varētu atbloķēt līdz šim slēgtas lietas", sacīja Kuerpo, kurš jau sen ir cīnījies par to, lai ES iestādes labāk spētu pieņemt konkrētus politikas lēmumus.[8]
Kuerpo norāda, ka valstu grupām, nevis visām 27 ES valstīm, vajadzētu uzņemties vadību Eiropas finanšu tirgu integrācijā, kas ir Briselē jau sen lolota ambīcija, kuras īstenošana vairākkārt ir bijusi grūtībās.
E6 klubs februārī plānoja iesniegt ES līderiem konkrētus priekšlikumus Eiropas Padomes samitam, kas notiks šonedēļ. Kritiķi, piemēram, Īrija un Portugāle, baidās, ka sešu valstu klubs varētu izraisīt divu ātrumu Eiropu, kurā lielākās valstis atstās malā mazākās valstis, kas nepiekrīt E6 darba kārtībai.
EK prezidente Urzula fon der Leiena ir ierosinājusi, ka ES valstīm vajadzētu sadalīties mazākās grupās un censties panākt finansiālu integrāciju, ja līdz jūnijam netiks panākts progress tā sauktās Krājkonta un ieguldījumu savienības izveidē.
Uztveres atšķirības
E6 veidošanos ļoti atšķirīgi uztver citas ES dalībvalstis, ļoti kontrastaina reakcija ir arī no citām, tajā skaitā ģeogrāfiski visai tāli izvietotām. Nav pārsteidzoši, ka noliedzoši visai konsolidēti izturas tās Eiropas institūcijas, kas šādos priekšlikumos saskata apdraudējumu savai komforta zonai, jo... iniciatīva var izrādīties "lipīga" un aptvert arī citas jomas.
Daži uzskata, ka E6 varētu novest pie jēgpilnām pārmaiņām, savukārt citi baidās, ka viņu balsis apslāpēs centieni panākt ātru progresu. Ir trešā grupa, kas uzskata, ka sešām valstīm būs grūti atrast kopīgu valodu. Šai trešajai grupai ir sava taisnība, jo juridiski E6 ir nepieciešamas vismaz deviņas valstis, lai īstenotu ciešāku sadarbību. Pat tad juridiskais risinājums ir iespējams tikai tad, ja iniciatīva neiegūst pietiekamu atbalstu ES līmenī. Tikmēr, lai nodrošinātu kvalificētu balsu vairākumu likumdošanas virzīšanai, ir nepieciešams 15 valstu atbalsts, kas pārstāv vismaz 65% kopējā ES iedzīvotāju skaita. Tātad E6 jebkurā gadījumā būs nepieciešami sabiedrotie, lai sasniegtu savus mērķus. Alternatīva ir šīm sešām valstīm ir jāveido elastīga koalīcijas ārpus ES ietvara.
Tikmēr Kuerpo mudina skeptiski noskaņotās valstis uzticēties kaut kam jaunam, kas pārsniedz Briseles čīkstošo likumdošanas mašinēriju. "Šīs grupas diskusijās nav nekādu sarkano līniju," sacīja Kuerpo, “es domāju, ka tam vajadzētu būt visu labā.”
Turpmākie soļi
Neformālo 21 eirozonas valsts ministru grupas (Eirogrupas) prezidents Kirjaks Pjerrakakis februārī paziņoja, ka Francijas un Vācijas vadītā centieni konsolidēt ES lielākās ekonomikas ir "pagaidu iniciatīva", kas galu galā varētu sniegt labumu visām 27 bloka valstīm, un E6 forums paliks "caurspīdīgs" un neapdraudēs citus ministru formātus.
"Eiropa ir ļoti laba savā kustībā,” pirms E6 tikšanās marta sākumā sacīja Francijas finanšu ministrs Rolāns Leskūrs. “Mums jāuzlabo tās spēja kustēties ātrāk, un tieši to mēs arī darīsim”.[9] Tomēr dažas mazākas dalībvalstis pauda bažas par jauno formātu. "Es daudz labprātāk redzētu struktūru, kurā valstis apvienojas jautājumos, kuros tām ir kopīgs viedoklis, nevis iekļūšanu klubā, pamatojoties tikai uz to lielumu," sacīja Īrijas finanšu ministrs Saimons Hariss.
Divu joslu un ātrumu Eiropa un nav pamata uztraukties, ka arī šajā gadījuma Latvijas premjere atbildēs ar "Kāpēc gan ne?".
Skaties saknē
E-6XX sērijas pārtikas piedevas ir garšas pastiprinātāji, ko izmanto, lai pastiprinātu pārtikas garšu, un mononātrija glutamāts (MSG, E621) ir vispazīstamākais piemērs, ko bieži izmanto sāļos ēdienos, uzkodās un pārstrādātos pārtikas produktos. Šīs vielas pastiprina umami garšu, taču dažiem patērētājiem var būt paaugstināta jutība pret tām. Umami (no japāņu: “patīkama garša”) ir viena no piecām cilvēka pamatgaršām. Latviešu valodā nav precīza vārda, kas šo garšu raksturotu, taču nereti izmanto vārdus gards vai sāts. Iespējams, ka arī pašreizējā ES ne visiem ir pietiekoši attīstītas visas piecas garšas sajūtas un tikai sešas valstis ir ar mieru pilnveidot savu pusdienu galdu.
Comments