Marts - kaķu mēnesis Eiropā
- Taisnība Raksta
- Apr 9
- 5 min read
Kurš gan to nezina. Ko padarīsi, ja daba prasa savu.
Aizvadītais mēnesis izcēla institucionālu spriedzi Eiropas Komisijā (EK), kas kopējo situāciju blokā tikai pasliktina – par līderību ārpolitikā vairākkārtīgi konfliktēt paguvušas EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības (ES) ārpolitikas vadītāja Kaja Kallasa. Tas raisa bažas, ka ES ārpolitika var kļūt par iekšpolitikas ķīlnieci.
Vai tikai sāncensība?
Neviena no dāmām sen vairs nav droša par atbalstītājiem ne EK, ne arī Eiropas Parlamentā (EP). Piemēram Leienai neuzticības balsojumi ir ikdiena un viņas virzītie priekšlikumi aizvien biežāk negūst atbalstu.
Eiropas aizsardzības un kosmosa komisārs Andrius Kubilius (amatā līdz 2029. gadam) jau sen ir pārguris un nespēj pildīt krietnu daļu savu pienākumu. Viens no viņa uzdevumiem – veicināt ES un NATO partnerības stiprināšanu[1], ir Leienas un Kallasas strīdus ābols. Domstarpības ir ne tik daudz kā par šo funkciju pārņemšanu, cik par uzraudzību, kas ir pietiekoši svarīga ietekmes kāpināšanā.
Viens no saspringtākajiem brīžiem ir fon der Leienas lēmums EK izveidot izlūkošanas vienību, kas atspoguļotu jau esošās spējas Kallasa Eiropas Ārējās darbības dienestā. "Manuprāt, mēs Eiropā nevaram vienkārši dublēt centienus," sacīja Kallasa. Viņa uzskata, ka "ja kaut kas jau tiek labi darīts vienuviet, tad lai tas tur arī paliek" un atzinusi, ka "institucionāla spriedze" ir jau "kopš paša sākuma". Kallasa gan to formulējusi kā efektivitātes, nevis sāncensības jautājumu. "Eiropai ir jādarbojas kā vienotai komandai," viņa teikusi, norādot, ka pilsoņi "neuztver atšķirības" starp ES iestādēm. Turklāt, abas politiķes labi satiekot "personīgā līmenī".[2]
Soliste var būt tikai viena
Cīņa par varu Briselē nav joka lieta. Kaja Kallasa EK priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu nosauca par "diktatori".[3] Saspīlējums ES spicē pieauga, un ārlietu komisāre Kallasa ir atkārtoti publiski apsūdzējusi fon der Leienu par autoritāru vadības stilu. Cik pārsteidzošs... un reizē jau sen labi zināms fakts, tiesa ne jau no netieši cenzēto mediju ziņām par procesiem Briseles augstmaņu kuhņā, kur cīņa par galveno lomu pie lielā Eiropas katla ir spraiga. "Kam gan nepatīk labs stāsts par kaķu cīņām?", jautā Kallasa, noliedzot, ka starp viņu un Leienu ir spriedze.[4]
Sakarsusī atmosfēra Briselē atdzisa – jau nedēļu pirms Lieldienām fon Leiena nebija publiski redzama, un iniciatīvu ārlietās pilnībā bija pārņēmusi Kallasa. Notikumu gaita liecina, ka tas nebija saprātīgi.
Daudzas dzīvības
Mēdz teikt, ka kaķim ir deviņas dzīvības. Dažās kultūrās izceļ piecas, bet citviet septiņas. Nevar noliegt, ka murrātāji ir ļoti izturīgi dzīvnieki un reizēm pat pēc dzīvībai bīstamiem pārbaudījumiem paliek ar veselu ādu. Diez vai cilvēkam tā palaimētos, jo ne kuram katram šāda spēja piemīt. Tādas spējas ir nelielam skaitam eirokrātu un šajā ziņā Leiena ir nepārspējama – EP regulāri balso par neuzticības izteikšanu Leienai un tas netieši norāda uz neuzticību visai EK. Kallasa šajā ziņā pieredzējusi daudz mazāk, tomēr apbrīnojama ir viņas spēja ignorēt notikumus, faktus un kontekstu, kad publiskajā telpā viņa parādās ar paziņojumiem un skaidrojumiem.
Patiesībā notiekošais nav tikai divu dāmu pašizpausmes vingrinājums, bet gan daudz dziļāka institucionālā krīze, kuru realitāšu kontekstā apskata 2024. gada ziņojumu kopums.
Ziņojumus sagatavoja trīs bijušie Eiropas līderi. Pētījumi nonāca ES reformu debašu centrā. Tā Mario Dragi prezentēja idejas par konkurētspēju,[5] Enriko Leta – par vienotā tirgus pabeigšanu[6] un Sauli Nīnisto par iekšējo drošību,[7] taču līdz šim neviens nav pūlējies ierosināt reformas ES ārpolitikā. Tas nav tāpēc, ka tā būtu lieliskā stāvoklī, bet gan tāpēc, ka daudzi iekšējie spēki to uzskata par zaudētu. Jo īpaši tagad, kad tur divas kaķes plēšas uz nebēdu.
Cīņa par varu Briseles kūtiņā
Saskaņā ar ES līguma 15. pantu: "Eiropadome dod Savienībai nepieciešamo stimulu tās attīstībai un nosaka tās vispārējos politiskos virzienus un prioritātes." Lai gan sākotnēji Līgumos bija paredzēts, ka Eiropadome – dalībvalstu vai valdību vadītāju forums –būs galvenā ES lēmumu pieņemšanas institūcija, tomēr pēdējos gados aizvien izteiktāki vadošo lomu ir uzņēmusies EK.
Gandrīz visos jautājumos pēdējo gadu laikā EK ir ievērojami pieaugusi vara, un tā ir labi dokumentēta pēdējo 15 gadu laikā. Gandrīz pirms diviem gadiem publiskā diskusijā šādu notikumu virzību formulēja stāstot, ka "mēs esam pieredzējuši revolucionāru suverenitātes nodošanu no valstu līmeņa uz pārnacionālu līmeni uz demokrātiskas kontroles un atbildības rēķina".[8]
Mazāk runā par to, ka šajā procesā varu ir zaudējušas ne tikai galvaspilsētas, bet arī dažas ES iestādes. Pavisam nesen ES diplomātiskais korpuss – Augstā pārstāve un Eiropas Ārējās darbības dienests – ir zaudējis pozīcijas EK, kas šķiet ir apņēmusies kļūt par ES ārpolitikas vadītāju. Juridiski un oficiāli ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku vada un ES diplomātijā pārstāv ES Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (šobrīd Kaja Kallasa). EK šajā jomā ir spērusi arvien uzstājīgākus soļus kopš 2024. gada.[9]
Klusā virzība
Eiropas ārpolitika un drošība ir ļoti vāja, un tas nav tikai atsevišķu personāliju jautājums. Vienlaikus ir grūti nosaukt kādas jomas komisāru, kas ar taustāmiem rezultātiem tiešām spētu efektīvi virzīt deleģētās nozares politiku. Lai arī šo personāliju izvēlē ievērota dalībvalstu pārstāvniecība, dzimumu kvotas un relatīva kompetence, rezultāti ir ļoti vāji un kopējā politika – dispersa.
Komisāru skaits ir pārāk liels un reti kurš ir spējīgs koriģē EK nostāju un darbību tajā vai citā jomā.
Ja vairums komisāru ir visai pārliecinoši "iegājuši sevī", ārpolitikas augstā pārstāve ir skaļa, lai gan viņas radītais troksnis aizvien izteiktāki marginalizē Eiropu. Tas reģionu neatturēs arī no pieaugošā dažādu tirdzniecības līgumu skaita, kas dominējoši ir visai deklaratīvas apņemšanās bez noteikta realizācijas mehānisma un laika skalas.
EK prezidente Leiena ir oficiāli paziņojusi par plāniem izstrādāt jaunu Eiropas drošības stratēģiju, ar ko varēsim iepazīties vēl šajā pusgadā. Zināms arī mērķis, kas ir "apkopot visas zināšanas, lai atzītu ģeostratēģiskās izmaiņas un vajadzības", kā arī novērtēt "ģeopolitiskās izmaiņas, lai sniegtu atbilstošu atbildi".[10] Straujās pārmaiņas pasaulē un Eiropas iztrūkstošā, ļoti kavētā reakcija rāda, ka līdz šai stratēģijai vēl tāls ceļš ejams.
Tikmēr Kallasas ES diplomātiskais dienests izstrādā rokasgrāmatu, lai palīdzētu valstīm zināt, kad un kā tās var aktivizēt bloka savstarpējās palīdzības klauzulu. Iecerēts, ka tā būs visai izsmeļoša rokasgrāmata, kurā būs sīki aprakstīts, kāda veida resursi ir pieejami ES, ja tiek aktivizēts A42.7 mehānisms,[11] kad valstij ir draudi.[12] Iniciatīvai jau ir labi nodomi, tikai to derētu saistīt ar citu komisāru pārziņā esošām jomām, vismaz ar aizsardzību un kosmosu.
Cauri haosam uz ko?
Eiropas pieaugošās ārpolitikas neveiksmes, sākot ar grūtībām finansiāli atbalstīt Ukrainu un beidzot ar sadrumstaloto un kavēto reakciju uz karu Irānā, veicina aicinājumus pēc radikālas bloka diplomātijas pārveides.[13] Uz spēles likts kas vairāk nekā tikai iekšējais birokrātiskais process, kas ar katru gadu kļūst aizvien sarežģītāks un grūtāk izsekojams.
Ņemot vērā konflikta saasināšanos Tuvajos Austrumos, Krievijas kara ieilgšanu Ukrainā un transatlantisko attiecību saspīlējumu, būtiski nereformēta ES riskē sevi aizvien tālāk atstumt malā brīdī, kad ģeopolitiskie lēmumi tiek pieņemti ātrāk, nekā pašu izveidotā Eiropas sistēma spēj sagremot. Minētais attiecas ne tikai uz ārlietām, bet primāri uz tautsaimniecību un aizsardzību, kuras aizmirst par spīti EP un EK amatpersonu paziņojumiem.
Kārnegi fonds norāda: “Daudzi cilvēki saprot, ka mūsu ārpolitikas struktūras ir disfunkcionālas. Ārpolitikas un drošības izaicinājumi ir pilnīgi atšķirīgi no tiem, kādi tie bija agrāk. Un tas, ka šajā jomā nav inovāciju, ir maigi sakot dīvaini."[14]
EP Centriski labējā Eiropas Tautas partija (kristīgie demokrāti), kuras grupā no Latvijas piedalās deputāti Sandra Kalniete un Inese Vaidere, nākusi klajā ar priekšlikumiem par ES ārpolitikas arhitektūras pārveidi. Ir pagājuši divi gadi kopš partija publicēja savu manifestu,[15] kurā aicināja aizstāt ES ārpolitikas vadītāju ar "ES ārlietu ministru kā Eiropas Komisijas viceprezidentu" un izveidot Drošības padomi, kurā būtu iekļauti arī tādi partneri kā Apvienotā Karaliste, Norvēģija un Islande. Iecere tā arī palikusi neskarta, jo neviena cita politiskā grupa neko labāku nav sagatavojusi un tad šāds risinājums ir jānoraida. Iespējams, tam vēl nav pienācis laiks. EP ikmēneša sesijas dienas kārtības[16] neliecina par gatavību pārmaiņām.
Tikmēr ir gana daudz laika un telpas personāliju sadursmēm un tiesībām izpausties ar visām tām dziesmām, kas pie Briseles skaņām nepieradušam vairāk atgādina kaķu kori.
Comments