Grenlandes nozīme, Eiropas spējas
- Taisnība Raksta
- Jan 15
- 8 min read
Grenlande ir pasaulē lielākā sala, kas nav nosaukta par atsevišķu kontinentu. Tās platība ir 2,166 miljoni km² un vairākas reizes atpaliek no Austrālijas (7,688 miljoni km²), un ir lielāka nekā Vācija, Francija, Spānija, Itālija, Austrija, Šveice un Beļģija kopā.
Zeme nav blīvi apdzīvota un patstāvīgi tur mitinās 56 884 cilvēki (ilgāk par 9 mēnešiem), no tiem ~16 tūkstoši dzīvo lielākajā pilsētā – galvaspilsētā Nūkā (Gothobā), bet pārējie – 16 mazpilsētās un 66 citās apdzīvotās vietās.
Grenlande daudzus gadsimtus pieder Dānijas Karalistei. No 1973. līdz 1982. gada sala bija Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) sastāvā, bet no tās izstājās pēc referenduma. Grenlandes autonomija kļuva lielāka 2099. gadā, pēc tam, kad tās iedzīvotāji nobalsoja par pašpārvaldes likumu, kas gandrīz visu varu pār Grenlandi nodeva tās valdībai. Dānijas valdībai atstāja vienīgi ārlietu un aizsardzības politikas īstenošanas tiesības un, protams, nerakstītu pienākumu novirzīt daudzus simtus miljonu dolāru Grenlandes pašpārvaldes uzturēšanai un sociāliem pakalpojumiem, kā arī piešķirt atsevišķu finansējumu medicīnas, pasta un sakaru pakalpojumu uzturēšanai. Dānijas parlaments no šī gada nolēmis papildus ieguldīt ap 1,5 miljardiem dolāru Grenlandes un Arktikas aizsardzībā, kā arī papildus 235 miljonus ASV dolāru dot Grenlandes veselības aprūpes infrastruktūras atbalstam.
Grenlandē ir daudzas politiskās partijas, kas pie tik reta apdzīvojuma ir visai dabiski. Tuvāko kaimiņu ciemu gada laikā apmeklē tiaki neliela daļa iedzīvotāju un daudzās apdzīvotās vietās neviens nekad nebalsos par kaimiņu ciema kandidātu. Ir 4 lielākās partijas, kas balstās uz elektorātu Nūkā un pārstāv visu politisko spektru – centriski labējā "Demokraatit" ("Demokrāti"), centriska "Naleraq" ("Orientēšanās punkts"), kreisā partija "Inuit Ataqatigiit" (IA, "Tautas kopiena") un sociāldemokrātiskā partija "Siumut" ("Uz priekšu").
Pēdējās vēlēšanās uzvarēja pirmās divas centriski orientētās partijas, tās abas uzstāj uz Grenlandes neatkarību ("Naleraq" iestājas par tūlītēju neatkarību, bet "Demokraatit" atbalsta neatkarības iegūšanu ilgākā laika posmā), un šīs izmaiņas izsauca ķēdes reakciju.
Neatkarība vēl nav ne pasludināta, ne to ir akceptējis Dānijas karaļnams, bet precinieki jau stājas rindā.
Pašsaprotami, ka kādam šī neatkarība būs jāapmaksā un jāuztur šī rindā stājas, jo pašsaprotami, ka kādam būs jāapmaksā un jāuztur. Interesanti, ka ģeogrāfiski tuvākās kaimiņzemes abos Atlantijas krastos – Kanāda, Islande un Novērģija – neizrāda nekādu interesi par šo iedomāto izsoli.
ASV nemainīgā interese
Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 9. aprīlī Vācija faktiski vienas dienas laikā bez jebkādas pretestības okupēja Dāniju. Karaļnams un valdība pārcēlās uz Londonu. Trešais reihs Grenlandi pasludina par savu īpašumu, bet 1941. gadā ASV okupēja Grenlandi. 1945. gada maijā Dānijā ienāca Lielbritānijas karaspēks feldmaršala Bernarda Montgomerija vadībā, tā izbeidzot vācu okupāciju, un Dānija atjaunoja valstiskumu. 1946. gadā ASV par Grenlandi piedāvāja Dānijai 100 miljonus dolāru (apmēram 1 miljardu dolāru mūsdienu cenās), tomēr Dānija šo piedāvājumu noraidīja. Atbilstoši starpvaldību līgumam ASV 1951. gadā iekārtoja gaisa spēku bāzi Tūlē, tika izveidota arī cita pagaidu vai mūsdienās vairs nefunkcionējoša militārā infrastruktūra.
ASV prezidents Donalds Tramps publisku interesi par Grenlades iegādi pauda jau 2019. gadā. Dānijas valdība to noraidīja, taču tāpat sekoja ASV piedāvājums – vienreizējs maksājums Dānijai un 600 miljoni dolāru ikgadēju maksājumu Grenlandes valdībai (pašpārvaldei). Vienreizējs maksājums – 1,5 eiro apmērā, nebija paredzēts naudā, bet gan tiesībās bez papildus maksas iegūt īpašumā "Boeing" patrulēšanas un izlūkošanas sistēmu P-8A, kurā ir 3 lidmašīnas.
Interesi par Grenlandes iegādi Tramps atkārtoti pauda 2025. gada sākumā, taču vispārēju atbalstu neguva, tādēļ neizslēdza salas ieņemšanu ar militāru spēku.[i] Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas viedoklis atšķīrās – viņa paziņoja, ka Grenlandes iedzīvotāji par salas neatkarību lems paši[ii], savukārt dati no pagājušā gada janvārī publicētas aptaujas liecināja, ka 85% Grenlandes iedzīvotāju neatbalsta salas nonākšanu ASV kontrolē.
Eiropas uzvedība
ASV prezidents iecēla īpašo sūtni Grenlandes jautājumos (Luiziānas gubernators Džefs Lendrijs), kurš paziņoja, ka dosies uz Grenlandi, lai pārliecinātu vietējos pievienoties ASV. Prezidents šīs aktivitātes pamatoja ar nacionālo drošību – Grenlande ASV ir nepieciešama "nacionālās drošības labad"[iii], savukārt Lendrijs uzsvēra, ka "nav par ASV karogu labāka karoga brīvībai un iespējām".[iv]
Tas Eiropā izraisīja jaunu diplomātisko ažiotāžu. Nejautājot Grenlandes pašpārvaldes, Dānijas karaļnama un Dānijas valdības oficiālo viedokli, kontinentālās Eiropas līderi tajā pat dienā atbalstīja Grenlandi.[v] Iestājās klusums, jo Eiropas ažiotāža, kā jau tas ierasts aizvadīto gadu laikā, pati par sevi ir kaut kāda reaktīva darbība bez adresāta un mērķa. To apstiprina Eiropas Komisijas (EK) prezidentes fon der Leienas norāde, ka teritoriālā nedalāmība un suverenitāte ir starptautisko pamatprincipi un sociālajos tīklos rakstītais, ka "EK pilnībā solidarizējas ar Dāniju un Grenlandes tautu".[vi]
Spēkā esošā likumdošana neļauj Grenlandei veidot savu ārpolitiku. Neskatoties uz to, Grenlandes valdībā esošā ārlietu (un pētniecības) ministre Viviāna Mocfelta bija nepārprotama: "Grenlandē nekas nav mainījies. Mūsu valsts nākotni nosaka Grenlandes tauta. Mēs neesam dāņi. Mēs neesam amerikāņi, un nevēlamies par tādiem kļūt. Mēs esam Inuiaat Kalaallit, mēs esam Grenlandes tauta. Mūsu zeme ir mūsu, un citi to nekontrolēs."[vii]
Par Eiropas interesēm nepateiktais
ASV nekad nav slēpušas savas intereses Grenlandē – iespējas izvietot nepieciešamo infrastruktūru valsts aizsardzībai, kas ir masīva un tās attīstībai vajadzīgas ievērojamas ilgtermiņa investīcijas. Drošības riski ir, ja šādu infrastruktūru izvieto uz nomātas zemes, neatkarīgi no šāda līguma īpašām atrunām. Protams, privātā sektora iesaiste (šajā gadījumā) zelta un retzemju metālu ieguvei radītu papildus drošības atbalstu amerikāņiem.
Eiropas galvenā telekomunikāciju zemes stacija (vienīgā, kas vispār spēj apkalpot ziemeļu polāro reģionu) atrodas Svalbārā, un tas nav noslēpums. Stacija atbalsta gan Galileo, gan Copernicus navigācijas sistēmas. Lai gan atrašanās vieta ir stratēģiski svarīga, tā reizē ir arī ārkārtīgi jutīga tuvumā notiekošo Krievijas un, pēdējo gadu laikā, iespējams arī Ķīnas darbību dēļ. Stacijas savienojums ar internetu atkarīgs no viena zemūdens kabeļa, kas vairākkārt bojāts.[viii]
Tas ir punkts, kurā satiekas vairākas publiski neapspriežamas tēmas – zemes staciju lokalizācija ārpus ES (Norvēģija), kura daļu šo salu gadu desmitiem iznomājusi un turpina izdomāt krieviem "ogļu ieguvei". Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, kāpēc ogles vai ledu krieviem ir jāiegūst tieši tur. Pavisam netālu atrodas Franča Jozefa zemes arhipelāgs, kas pieder Krievijai un tur nekad nav bijuši ne pastāvīgi civilie iedzīvotāji, ne bijuši nometināti kādi padomju zemes naidnieki.
Iespējams, Briselei nākusi apskaidrība, ka pārvietot staciju uz Dānijai piederošo Grenlandi būtu bijis saprātīgs lēmums.
Lēmumi gadiem ilgi bija iesprūduši birokrātijā, vietas izvēli apstrīdēja zaļie kursanti un gadiem ilgi turpinājās netieši pētījumi. Dānija caur citu valstu zinātniskajām institūcijām izveidoja un tur uzturēja dažādas pētniecības bāzes jebkādu pētījumu veikšanai, lai attīstītu zināšanas par apstākļiem dažādās Grenlandes vietās un to pieejamību visos gadalaikos. Lēnām, pa mazumiņam, un te pēkšņi Tramps 2019. gadā grib nopirkt visu salu. Tas neizdevās, taču arī būtiski nepaātrināja plānu izstrādi par Eiropas satelītu zemes stacijas izveidi.
Tikai 2022. gadā tika izstrādāts pamata projekts, sekoja detalizācija un 2025. gada rudenī tika slēgts konkurss par jaunās stacijas izbūvi Kangerlusuakā (Kangerlussuakā). Līgums ir parakstīts. Lietuvas uzņēmums Astrolight ar Eiropas Kosmosa aģentūras atbalstu būvē zemes staciju (OGS), kas izmantos lāzera starus, lai ātri un droši lejupielādētu apjomīgus datus no satelītiem.[ix]
Uzņēmums Astrolight dibināts 2019. gadā un specializējas lāzeru sakaru sistēmās kosmosa, zemes, gaisa un jūras jomā, izmantojot sakaru termināļus kosmosa-kosmosa, kosmosa-zemes un kuģu-kuģu savienojumiem.[x] Uzņēmums paredz, ka jaunā iekārta tiks uzbūvēta līdz 2026. gada beigām, ļaujot OGS kalpot par svarīgu mezglu starp satelītiem, kas riņķo ap Zemes polāro reģionu un uz zemes bāzētiem datu tīkliem. Stacija galvenokārt sniegs savus pakalpojumus klientiem, kas darbojas telekomunikāciju un zemes novērošanas jomā –kosmosa aģentūrām, valdības iestādēm un komerciāliem satelītu operatoriem, kas koncentrējas uz optisko, hiperspektrālo, radaru un infrasarkano attēlveidošanas datu vākšanu.
Projekts paredz sadarbību un nepieciešamo datu apmaiņu ar ASV Kosmosa spēku pārvaldīto Pitufikas kosmosa bāzi Grenlandes ziemeļrietumos. Kangerlussuakas OGS atradīsies salas dienvidrietumu piekrastē, tas ir aptuveni 1200 km attālumā no Pitufikas.
Nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka konkursa rezultāti un mērķis pabeigt darbu līdz 2026. gada beigām izraisīs pamatotu satraukumu ASV. Tas ir tikai dabisks solis Trampam uz šo zemi sūtīt savu vēstnieku, lai jautājumu risinātu – Eiropai zeme būs jāīre vai arī Briselei būs jāsamierinās un turpmāk jālieto jau izveidotā ASV sistēma. Nekas personīgs, tikai bizness.
Eiropas satelītsakaru IRIS
Eiropas ambīciju centrālais elements nodrošināt drošus Eiropas satelītsakarus ar IRIS² – vairāku miljardu eiro vērtu drošas savienojamības satelītu zvaigznāja sistēmu, kas pamatos tika izstrādāta 2022. gadā un kuras mērķis ir konkurēt ar Elona Maska Starlink sistēmu.[xi]
Eiropa savā utopijā un mānijās ir neparasta. Starlink ir satelīta interneta konstelācija, ko pārvalda Starlink Services, LLC – starptautisks telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs, Amerikas kosmosa uzņēmuma SpaceX piederošs meitasuzņēmums. SpaceX palaist Starlink satelītus sāka 2019. gadā.
Sistēma, ko veidos 18 satelīti, darbosies zemā un vidējā zemes orbītā. Tā paredzēta, lai nodrošinātu Eiropai ātru un šifrētu saziņu. Tieši tāpat kā Starlink, ķīniešu un krievu sistēmas, tikai ar atpalicību par 5-8 gadiem. Runājot par Eiropas sistēmu, īpašu nozīmi piešķir drošībai – "pat ja kāds pārtver signālu, viņš to nevarēs atšifrēt", teicis Eiropas Kosmosa aģentūras Drošās savienojamības kosmosa segmentu biroja vadītājs Pjero Andželeti. Tas ļaušot veidot "drošu sistēmu, ko sertificējušas un akreditējušas arī valsts drošības iestādes". Neparasts ir arī Andželeti pats – viņš pirms 10 gadiem savu inženiera karjeru pameta par labu birokrātijai un uzraudzībai, bet te sludina tādas atklāsmes. Galu galā, ar valsts drošības iestādēm vienmēr saskaņoti pilnīgi visi telekomunikāciju kosmosa risinājumi un konkrētā satelīta parametri ir visās zemēs. Tas ir pašsaprotami pēc noklusējuma.
Patiesā problēma slēpjas apstāklī, ka līdz IRIS² darbības uzsākšanai vēl ir palikuši vismaz četri gadi.[xii] Attāliem plāniem šobrīd nav resursu un jau tā pieticīgie spēki (un nauda) novirzīti EK birokrātijai un jurisprudencei. Tā tas bijis gadiem ilgi, tādēļ nevilšus jādomā, ka kosmosā sūtīs birokrātu, profesionālu apspriežu un sēžu organizatoru komandas, kas palīdzēs kosmosā bāzētiem juristu birojiem (viņu algas patiešām ir kosmiskas).
IRIS tehniskie risinājumi nav slikti un tie noteikti strādās, taču tie ir novecojuši pat salīdzinājumā ar analogiem Ķīnas satelītiem.
Moduļos iestrādāti ļoti vienkāršoti intelekta risinājumi, kas atpalicību no ASV un Ķīnas būs spiesti mazināt būtiski paplašinot zemes uztvērējavotu jaudu un veiktspēju. Tas nav tālredzīgi.
Praktiskas darbības IRIS sistēmas attīstībā līdz šim aizstātas ar neiedomājamu skaitu pētījumu. EK ir izveidojusi un uztur pat veselu pētniecības iestāžu tīklu. Tāds ir arī Drošības studiju centrs ETH Cīrihē.[xiii]
Neizbēgamās blaknes
Briseles birokrātu un likumdevēju vēlmei kontrolēt, uzraudzīt, klasificēt un pakļaut ir būtiskas blaknes. Telekomunikācijas nozarei Eiropā ir grūti šīs nepilnības aizpildīt. Lielākā daļa kiberdrošības uzņēmumu kosmosu neuztver kā atsevišķu nozari, atstājot satelītu operatorus aklajā zonā. Kosmosa sistēmas iedala citās kategorijās – zemes novērošanas satelīti bieži ietilpst vides pakalpojumu kategorijā, satelīttelevīzija – plašsaziņas līdzekļu, bet platjoslas zvaigznāji (piemēram, Starlink) interneta pakalpojumu kategorijā.
Gadiem ilgi koptā sadrumstalotība kosmosa uzņēmumiem apgrūtina risku novērtēšanu, apdraudējumu modeļu atjaunināšanu vai izpratni, pret ko tiem jāaizsargājas. Tas sarežģī reaģēšanu uz incidentiem. Rīki bieži vien nav tieši piemērojami kosmosa sistēmā.[xiv] Eiropu tas viss virza uz pārliecinošu atpalicību, un tas vairs nav jāpierāda.
Perspektīvas
Augstāk aprakstītais nevieš lielas cerības par civilā sektora dzīvotspēju telekomunikācijās Eiropā. Kā pozitīvs risinājums minama Norvēģijas uzņēmuma "Kongsberg Defence & Aerospace" un Vācijas aizsardzības tehnoloģiju firmas "Helsing" paziņojums par partnerību, lai izstrādātu Eiropas suverēnu satelītu sistēmu, kas būs paredzēta kosmosa izlūkošanai, novērošanai un mērķu noteikšanai.[xv]
Uzņēmumu izstrādātā sistēma sāks darbu no 2029. gada un galvenais mērķis ir samazināt Eiropas atkarību no ārpus Eiropas iegūtiem izlūkošanas datiem.
Uzņēmumi plāno izvietot aizsardzības satelītu floti, kas būs savienota ar drošiem, savstarpēji integrētiem sakaru tīkliem.
Vācijas uzņēmums "Hensoldt" nodrošinās sensoru tehnoloģijas, savukārt jaunuzņēmums "Isar Aerospace" ir izraudzīts kā vēlamais palaišanas pakalpojumu sniedzējs. "Kongsberg Satellite Services" nodrošinās globālo zemes staciju tīklu, lai atbalstītu satelītu sakarus un datu lejupielādi. Tāpat, uzņēmumi plāno Vācijā ražot satelītus, un to uzskata par daļu no centieniem izveidot pašpietiekamu un neatkarīgu Eiropas aizsardzības industriālo bāzi.
Iespējams, vēsture patiešām atkārtojas. Eiropā tikai tāda aizsardzības industrija, kuru daudz mazāk ierobežo birokrātija un vēlme regulēt, ir spējīga radīt jaunas, dzīvotspējīgas sistēmas, no kurām nākotnē būs iespējams atvasināt vienkāršākus risinājumus publiskajam sektoram.
Comments