Jānis Peters. Divdabis
- Taisnība Raksta
- Jul 16
- 10 min read
Lai saprastu iemeslus, kāpēc Latvijā tik liela ietekme ir Krievijas izlūkdienestam SVR (Российскую Служба внешней разведки Российской Федерации), jāatgriežas padomju okupācijas laikā, kad tika likti pamati vērienīgam aģentūras tīklam.
Šī gada 27. maijā mūzikas namā "Daile" notika pompozi grāmatas "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks" atvēršanas svētki. Galvenais, ar ko šis pasākums izcēlās, bija SVR aģentu daudzums uz kvadrātmetru. Tur gan nebija šī brīža aktuālo vērtīgāko aģentu, vairāk tāda otrā un trešā plāna "aktieru" retrospekcija. (1)
Kas bija Jānis Peters? Viņa citāts no intervijas – "Šajā mirklī nāk prātā mana drauga nelaiķa Māra Čaklā dzejolis: «Cik mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz.» Vārdu sakot, mēs neko cits par citu nezinām."(2) Jānim Peteram var tikai piekrist – viņš zināja, ko runā.
Padomju okupācijas laiks
Jānis Peters dzimis 1939. gadā
No 1947. līdz 1958. g. mācījies Liepājas 6. vidusskolā.
No 1957. līdz 1963. g. strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu.
No 1963. līdz 1964. g. strādāja Liepājas rajona laikrakstā "Ļeņina Ceļš".
No 1964. līdz 1967. g. strādāja Latvijas Komunistiskās partijas oficiālajā laikrakstā "Cīņa".
1968. g. iznāk pirmais dzejoļu krājums "Dzirnakmens".
1968. g. uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā
No 1967. līdz 1972. g. žurnālā "Zvaigzne" strādāja par prozas nodaļas redaktoru.
No 1973. g. PSKP biedrs.
No 1974. līdz 1976. LPSR Rakstnieku savienības valdes sekretārs.
No 1985. līdz 1990.LPSR Rakstnieku savienības pirmais sekretārs.
Sākot ar pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumu, Jānis Peters darbojās Latvijas PSR Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (pazīstama arī kā kultūras sakaru komiteja) un ieņēma arī atbildīgā sekretāra amatu. Viņš regulāri izbrauca dažādās vizītēs uz kapitālistiskajām valstīm.
Petera karjera ne kā dzejniekam, bet kā kultūras nozares funkcionāram attīstījās strauji, taču šai biogrāfijā trūkst lietas, kam pie tādas karjeras bija jābūt (atbilstoši padomju laika kritērijiem).
1) Nav augstākās izglītības. Praktiski visiem J. Petera laikabiedriem tāda bija. Ojārs Vācietis (nepabeigtā augstākā – padomju laikos oficiāls iegūtās izglītības statuss), Imants Ziedonis Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Imants Auziņš – Latvijas Universitāte (tolaik nosaukta Pētera Stučkas vārdā). Ēriks Hānbergs no 1962. gada bija partijas laikrakstā "Cīņa" nodaļas vadītājs, studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.
2) Nav obligātā karadienesta. Vīrieši, kuri nestudēja augstajās mācību iestādēs, tika iesaukti padomju armijā. Iesaukuma vecuma vīriešiem bija nopietna motivācija iegūt augstāko izglītību. Pat tie, kuriem bija nopietnas veselības problēmas – Imants Ziedonis (plaušu tuberkuloze) vai Eriks Hānbergs (narkolepsija), studēja augstskolās. Jānim Peteram biogrāfijā nav ne augstākās izglītības, ne dienesta armijā, bet ir pilna okupācijas režīma uzticība, kas nodrošināja zibenīgu karjeras kāpumu.
Tas, ka Jānim Peteram karjeras attīstībā, kur kā visur bija konkurenti un intrigas, nebija nepieciešamības pēc formāliem augstākās izglītības dokumentiem, kas nebija grūti iegūstami (neklātiene), nozīmē, ka kāda ļoti specifiska izglītība viņam tomēr bija, tikai tā nekad un nekur netika publiskota. Ar Komunistiskās partijas skolām tajos laikos visi publiski lepojās un tas būtu parādījies oficiālajā biogrāfijā. Slepenas studijas bija tikai VDK/KGB speciālajās mācību iestādes.
KGB Augstākā Sarkanā Karoga skola
Ja persona turpināja karjeru drošības dienestā PSRS ietvaros, tas nebija obligāti slēpjams. Iekšējā dokumentācijā bija redzams, taču publiskās biogrāfijās bieži rakstīja vispārīgas frāzes: ieguvis speciālu izglītību; beidzis augstākos valsts drošības kursus; beidzis augstāko speciālo mācību iestādi.
Konkrēts nosaukums reti tika minēts. Lai gan ir zināms, ka, piemēram, Edmunds Johansons (pēdējais Latvijas VDK priekšsēdētājs) ir mācījies PSRS VDK Augstākās skolas vadošā operatīvā sastāva divgadīgajos sagatavošanas kursos.
KGB Sarkanā Karoga institūts (Краснознамённый институт КГБ СССР)
Parasti nekad neparādījās publiskajās biogrāfijās. Tā bija slepena ārējās izlūkošanas mācību iestāde. Tās absolventi publiski uzrādīja studijas citās augstākās izglītības iestādēs vai arī diplomātisko dienestu; darbu laikrakstos, žurnālos TASS, APN Novosti vai zinātniskajos institūtos. Par mācībām šajā institūtā kļuva zināms tikai pēc PSRS sabrukuma, no memuāriem vai arhīvu publikācijām.
Visticamāk šis institūts bija Jāņa Petera Alma mater, kurā viņš tika sagatavots periodā līdz 1968. gadam. Citāts no viņa intervijas – "Es paslēpos vienā vecā neapkurināmā vasarnīcā Jūrmalā uz mēnesi, un tajā laikā es uzrakstīju Dzirnakmeni" (pirmais Jāņa Petera dzejoļu krājums).(2)
Izlūkošanā un pretizlūkošanā leģenda ir faktu, puspatiesību un fiktīvu ziņu kopums, kas rada šķietami dabisku, loģisku un dokumentāli pamatotu segumu (identitāti) personai vai darbībai, lai nodrošinātu tās drošu iekļaušanos mērķa vidē un novērstu aizdomas no pretinieka specdienestu puses. Kādas vasarnīcās Jūrmalā Jānis Peters varēja paslēpties, ja PSRS visiem obligāti bija oficiāli jāstrādā un par tā saucamo parazītisko dzīves veidu lika cietumā? Rakstnieku savienībā, kas nodrošināja tā saucamo "brīvo profesiju", viņu uzņēma 1968. gadā – tas ir pēc viņa pirmā izdotā dzejoļu krājuma.
PSRS bija plānveida ekonomika – grāmatu izdošanas plānu pieņēma vismaz gadu vai pat divus iepriekš, jo vērā ņēma tipogrāfiju noslodzi, papīra fondus, finanšu un cilvēkresursus. Tātad, manuskripts izdevniecībā bija iesniegts vismaz 1966.-1967. gadā. Turklāt, Peters nenorāda mēnesi un pat ne gadalaiku – kad nu kāds atcerējās viņu neredzējis, tad arī viņš tai vasarnīcā dzeju rakstīja. Klasiskas leģendēšanas pazīmes.
Kādiem mērķiem un uzdevumiem viņu gatavoja?
Iekšzemes avotu izmantošana ir izlūkošanas (visbiežāk cilvēkizlūkošanas jeb HUMINT) disciplīnas daļa, kurā valsts drošības vai izlūkošanas dienesti vāc ārvalstu izlūkinformāciju, izmantojot personas, organizācijas vai materiālus, kas atrodas pašu valsts teritorijā, bet kuriem ir likumīga pieeja, kontakti vai zināšanas par mērķa valstīm. Šī metode balstās uz to, ka informācijas ieguvei nav nepieciešams uz ārvalstīm sūtīt virsniekus vai aģentus, jo vērtīgie dati "paši ierodas" vai jau ir pašu mājās.
Izlūkošanas terminoloģijā šo darbības veidu sauc par "iekšzemes avotu izmantošanu" jeb FRUM (Foreign Intelligence Capabilities from Domestic Sources / Foreign Resources from Domestic Sources). Angļu valodā profesionālajā vidē to visbiežāk dēvē par Domestic Collection (iekšzemes vākšana) vai Domestic Debriefing (iekšzemes iztaujāšana).
Dienesti informāciju visbiežāk iegūst divos veidos:
Brīvprātīga iztaujāšana (Debriefing): Saruna ar pilsoni (piemēram, ar cilvēku, kurš bijis ārvalstīs, saņēmis vēstuli no ārzemju radiem, komunicējis ar cilvēkiem trimdas organizācijās), kurš labprātīgi dalās ar saviem novērojumiem. Šādā gadījumā persona netiek vervēta klasiskā izpratnē, bet gan iztaujāta kā eksperts vai liecinieks.
Operatīvā izmantošana: Iekšzemē esošs avots tiek mērķtiecīgi piesaistīts (vervēts), lai viņš, turpinot savu ikdienas komunikāciju ar ārvalstīm (piemēram, caur radiniekiem, darba kontaktiem vai saraksti), ievāktu specifiskas ziņas.
KGB Pirmā galvenā pārvalde (ПГУ) ārējā izlūkošanā pamatā strādāja ar:
ārzemju pilsoņiem, kas ieradās PSRS un padomju pilsoņiem, kuriem bija regulāri kontakti ar ārzemēm;
emigrantu un diasporu organizāciju izpēti;
kultūras, zinātnes un sabiedrisko sakaru struktūrām.
Šī izlūkošanas metode ir augsti efektīva un zema riska, jo darbības notiek savā teritorijā, kur dienestam ir pilnīga juridiskā un operatīvā kontrole. Nav riska, ka virsnieku aizturēs ārvalstu pretizlūkošana, un loģistikas izmaksas ir minimālas. Latvijas teritorijā ar šo izlūkošanas veidu padomju laikā nodarbojās gan GRU (militārā izlūkošana) – ostas, jūrnieki, radi ārzemēs, gan VDK/KGB (politiskā izlūkošana).
Latvijas gadījumā īpaša nozīme bija trimdai, jo latviešu diaspora bija organizēta un uzturēja savus preses izdevumus, organizācijas un politisko darbību.
Kāpēc Baltijas trimda saņēma tik lielu uzmanību KGB izlūkdienestu uzmanību? Latviešu, lietuviešu un igauņu diasporas nebija lielas salīdzinājumā ar citām PSRS nacionālajām vai etniskajām grupām. Iemesls bija politisks. Baltijas jautājums bija neērts PSRS, jo vairākas Rietumvalstis nekad pilnībā neatzina Baltijas okupāciju un iekļaušanu PSRS sastāvā. Pat salīdzinoši nelielas baltiešu organizācijas Vašingtonā, Otavā vai Stokholmā varēja Padomju Savienībai radīt neproporcionāli lielas politiskas problēmas.
Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (pazīstama arī kā kultūras sakaru komiteja jeb "Kultkomiteja") tika nodibināta 1964. gadā. Tā izveidota pēc PSRS analoģiskas komitejas parauga. Tās oficiālais mērķis bija uzturēt kontaktus ar trimdas latviešiem un tā VDK pārraudzībā darbojās, lai veiktu propagandas darbu un kontrolētu trimdas sabiedrību. Dažādi kultūras pasākumi un kontakti ar trimdas pārstāvjiem tika uzskatīti ne par kultūras darbu, bet par daļu no plašākas cīņas par politisko ietekmi diasporās.
Virsnieki, kuri nodarbojas ar šī veida izlūkošanu, strādāja tādā pašā aizsegā kā strādātu svešā teritorijā. Tas vienkārši bija daudz efektīvāk darbam. Cilvēki viesībās un banketos bija daudz patiesāki un atklātāki ar jauko dzejnieku Jāni, nekā sniedzot liecības KGB/VDK majora kabinetā. Tur noklusēšanas un apmelojuma risks bija daudz augstāks.
Literāti (vispār mākslas cilvēki) ir diezgan lieli vienpatņi, kuri ir greizsirdīgi uz svešu talantu, slavu un naudu. Tāpēc Jānis Peters nevarēja būt vienkārši dzejnieks, viņam vajadzēja būt sistēmas funkcionāram, kas sadala resursus (labumus). Vienam vajadzēja izdevniecības plānos pabīdīt uz priekšu manuskriptu, citam lietāku metienu, vēl kādam vajadzēja materiālo pabalstu, dzīvokli, mašīnu, ceļazīmi uz sanatoriju u.t.t. Rakstnieki un dzejnieki gāja uz Rakstnieku savienību pie Jāņa Petera, kurš risināja viņu problēmas. Literātu aprindās bija izdevīgi draudzēties ar Peteru – dzert kafiju, dalīties ar jaunākajām tenkām un uzturēt kontaktus. Viņam piemita pati svarīgākā īpašība, kas nepieciešama izlūkošanas virsniekam, kurš nodarbojas ar cilvēkizlūkošanu – viņš cilvēkiem patika.
Darbs Rakstnieku savienībā nodrošināja J. Peteram iespēju būt informācijas aprites centrā. Arī viņa dzejoļu nacionālā / tautas tēma bija KGB manipulācija, lai atstātu pareizu iespaidu uz trimdas diasporu. Trimdas pārstāvji ar viņu nekontaktētu, ja dzejoļi slavinātu komunistu partiju un okupācijas režīmu. Rakstnieku savienība arī deva pamatojumu regulāriem komandējumiem uz Maskavu, jo viņa darbu koordinēja un vadīja KGB Pirmā galvenā pārvalde (ПГУ), Latvijas VDK par to tika informēta ļoti ierobežotā apjomā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas
Atmoda bija tautas kustība, ko neviens nespēja apturēt. Klasiska – ja nevari kaut ko apspiest (vai uzveikt), tad pārņem vadību. Tas ir universāls stratēģiskais likums – kad tieša pretestība ir bezjēdzīga un tikai rada zaudējumus, kontrole tiek panākta, plūstot vienā virzienā ar procesu un vadot to no iekšienes. PSRS sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana bija ļoti komplicēti procesi, bet padomju elitei un specdienestiem tur nopelnu nav, viņi cīnījās par savām interesēm un resursiem. Par tā laika notikumiem un cilvēkiem ir jārunā nopietni un atsevišķi, jo pēdējā laikā atkal uzniruši pārāk daudzi "Stikla kalna jājēji".
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jānis Peters no 1991. līdz 1992. gadam bija Latvijas pilnvarotais pārstāvis Maskavā, bet no 1992. līdz 1997. gadam – Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā.
Spiegus no senās Romas laikiem mēdz dēvēt par cilvēkiem ar divām sejām. Viņu mitoloģiskais aizbildnis ir seno romiešu dievs Januss (divsejainais). Šis frazeoloģisms, kura pamatā ir metafora, bieži tiek izmatots literatūrā. Piemēram, Viet Thanh Nguyen slavenā romāna "The Sympathizer” (Pulicera prēmija 2016. g.) pirmais teikums skan šādi – "Es esmu spiegs, guļošais aģents, rēgs, cilvēks ar divām sejām. Un droši vien nav nekāds pārsteigums, ka esmu arī cilvēks ar diviem prātiem".
Jānis Peters bija literāts, viņš strādāja ar vārdu, tāpēc sevi raksturoja lingvistikas kategorijās un terminos – "Es esmu divdabis". Citāts no intervijas – "Es esmu divdabis. Divdabis, no vienas puses, ir slikts vārds, no otras, tā ir diplomātija, kad bieži vien runā vienu, bet domā citu – par labu savai valstij."
Kāpēc Latvijas diplomātam vēstnieka statusā ir bieži jārunā viens, bet jādomā cits – par labu Latvijai? Kāpēc Latvijas vēstniekam vispār bija tāda dilemma? Kāpēc viņš nevarēja gan runāt, gan domāt par labu Latvijai? Vai ar "savu valsti" domāta nav Latvija?
Pēc 1997. gada Jānis Peters dzīvoja salīdzinoši privātu dzīvi un publiski sabiedriskajos procesos bija redzams maz. Viņa draugs Raimonds Pauls bija deputāts visās Saeimās no 1998. līdz 2010. gadam (7., 8., 9. Saeima), bet Jānis Peters nekad vēlēšanās nav balotējies.
Sākot ar 1995. gada 6. Saeimas vēlēšanām stājās spēkā aizliegums kandidēt personām, kuras ir ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu darbinieki, vai personas, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki (Saeimas vēlēšanu likums, 5. pants).
Latvijas politikā ir tēva/dēla tandēmi – gan Šleseri, gan Krištopāni. Krišjānis Peters Latvijas politiski sabiedriskajā dzīvē bija tikai sava tēva avatars. Krišjānis Peters 2002. gadā no A. Šlesera "Pirmās partijas" tika ievēlēts 8. Saeimā, 2006. gadā bija Satiksmes ministrs, pēc tam VAS Starptautiskā lidosta "Rīga" valdes priekšsēdētājs, "Latvijas Gaisa satiksmes" padomes loceklis. 2012. gadā viņš kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās no partijas "Saskaņa", bet netika ievēlēts. Darbojās dažādos amatos Nila Ušakova (Saskaņa) Rīgas Domē. Pēkšņi mira 2014. gadā komandējuma laikā Austrijā. Pēkšņa nāve, īpaši ārvalstīs, vienmēr atstāj neatbildētus jautājumus un šaubas.
20. gadsimta sešdesmitajos gados KGB ārējā izlūkošana Latvijā sāka vērienīgu operāciju, kam tika speciāli sagatavoti aģenti un izveidota organizācija "Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs". Šai sakarā ir jāpiemin vēl viena persona, kas sešdesmito gadu sākumā ieradās Rīgā. No Odesas ar mīlestību.
Lana, Lana , pīlādzī sarkans deg rudens… Jānis Peters kā savu literāro pseidonīmu norāda "Pīlādzis", lai gan literārie darbi ar šādu autoru ir praktiski neatrodami. Dzeja veltīta Lanai Paulai aliass Svetlanai Epifanovai. Viņa no 1959. līdz 1962. gadam studēja Odesas institūta svešvalodu fakultātē (neklātienē) un paralēli strādāja Odesas "Intūrists" nodaļā, kas bija KGB aizsegorganizācija.
Par "Intūrists" gidu/tulku tā laika darbu ir daudz publisku liecību. Katru dienu, pēc darba ar ārzemniekiem, katrs gids rakstīja sīki detalizētu atskaiti – ko teica, kā teica, kur paskatījās, ir potenciāls vervēšanai vai nav.(3) Un 1962. gadā šī skaistā Odesas ebreju ģimenes atvase no specifiskas darbavietas devās uz Rīgu (nevis Raimonds uz Odesu), lai aprecētu pianistu ar smagu alkohola atkarību, ar kuru esot kādu laiku sarakstījusies. Uz Raimonda Paula atmiņām, ņemot viņa tā laika attiecības ar alkoholu, paļauties nevar, jo viņš visticamāk atceras tikai to, ko viņam pēc tam izstāstīja. Šī ļoti mierīgā, vēsā, izturētā sieviete, kuru Latvijas sabiedrība nekad nav redzējusi zaudējušu savaldību vai emocionālu, bija spējīga uz tik romantiski neprātīgām eskapādēm? Visticamāk, tajā ģimenē talantīgi rakstīja visi – kurš mūziku, kurš ziņojumus. KGB bija nepieciešams veids kā savu speciālo aģentu ievest latviešu bohēmas aprindās. Raimonds Pauls nebija mērķis. Tas, ka laulībā nodzīvoti 50 gadi, nav arguments. Izlūkdienesti vēsturiski izmanto sievietes kā neatkarīgus ietekmes un informācijas vākšanas kanālus, kur laulība ar vietējo pilsoni kalpo kā perfekta "leģenda" (cover story) ilgtermiņa darbam.
Viens no Ķīnas izlūkdienestu efektīvākajiem ieročiem, kas rada patiesas problēmas citu valstu pretizlūkošanai, ir tā saucamās "ķīniešu sievas". Rietumvalstu pretizlūkošanas un drošības dienesti (piemēram, FBI ASV, MI5 Lielbritānijā un citu Eiropas valstu dienesti) jau gadiem ilgi ziņojumos norāda, ka Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) izlūkdienesti un tās partijas struktūras (īpaši Apvienotās frontes darba departaments) savā darbībā izmanto ļoti plašu un netradicionālu metožu klāstu. Tas ietver arī personīgo un romantisko attiecību izmantošanu ietekmes aģentu tīklu veidošanai un informācijas vākšanai.
Attiecību un laulību faktors tiek sistēmiski izmantots. Sievas statuss sniedz tiešu, neierobežotu un juridiski neizsekojamu piekļuvi mērķa personas mājoklim, datoriem, sarunām un emocionālajiem vājuma brīžiem. Īpaši to izmanto zinātnisko atklājumu, inovatīvo tehnoloģiju un ekonomiskajā spiegošana. Piemēram, Kristīne Lī (Christine Lee) bija juriste, kura ilgu laiku dzīvoja Lielbritānijā, bija precējusies ar britu juristu/pilsoni, un viņas dēls pat strādāja britu parlamentārieša birojā. 2022. gada janvārī Lielbritānijas pretizlūkošanas dienests MI5 izplatīja retu un oficiālu brīdinājumu parlamentam. Ziņojumā tika norādīts, ka Kristīne Lī ir Ķīnas Komunistiskās partijas Apvienotās frontes darba departamenta (UFWD) slepenā aģente. Viņa viena pati, izmantojot savu respektablo statusu un ģimenes aizsegu, bija iefiltrējusies britu politiskajās aprindās, ziedojusi simtiem tūkstošu mārciņu politiķiem un vākusi informāciju par politiskajām aizkulisēm.
20. gadsimts latviešu tautai bija vētrains – nacionālās valsts dibināšanā, divi pasaules kari, trīs okupācijas, valsts neatkarības atjaunošana. Šajos laikmeta griežos tika samaltas dzīves un lūza likteņi. Ja čekas aģentu un ziņotāju ir tūkstoši, tad tādi kā viņš ir tikai daži. Jānis Peters nav ordināra personība.
Leģendas, leģendas, leģendas… Grāmata "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks", ko tagad par 65 eiro tirgo grāmatnīcas, nav par to, lai atklātu, bet, lai noslēptu. Patiesību.
Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts…Un PSRS ārējās izlūkošanas kadru virsnieks.
Krīt putekļi no zelta lampām,
un maskas, maskas, maskas krīt…
(Pēc masku balles, Jānis Peters)
Comments