Latvijā nav neatkarīgu mediju

Neatkarīgs medijs esot tāds, kas strādā bez cenzūras un bez politiskas iejaukšanās. Tas neizjūt ekonomisku ietekmi un tā saturs tiek radīts atbilstoši sabiedrības interesēm, nevis pielāgojas kādai ideoloģijai. Tātad, neatkarīgs medijs ir redakcionāli autonoms un finansiāli neatkarīgs no jebkādas ārējas ietekmes.

Lielākā daļa Latvijas žurnālistu (96 % no 486 žurnālistiem, kas aptaujāti 2021. gadā) uzskata, ka var brīvi pieņemt lēmumus par pašu radīto saturu un vismaz 82 % Latvijas medijus uzskata par neatkarīgiem. Lūk, kāda sirdi sildoša ilūzija radīta par tik ļoti nozīmīgo žurnālista darbu – redakcijas spējušas izskolot sava darba patriotus, kas visticamāk pat nenojauš, ka viņu radīto saturu mēdz pasūtīt kāds “no augšas” vai ka viņu idejas netiek ņemtas vērā, jo neatbilst medija tā brīža politikai attiecībā pret kādu personu.

Šoreiz “Taisnība” piedāvā apskatīt vairākus vietējos medijus, sākot no Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) līdz pat ziņu portāliem un arī drukātajam izdevumam, žurnālam “Ir”. Vai tiešām mediju apgalvojums par neatkarību iztur kritiku? Jau uzreiz varam atklāt, ka neiztur. Kādēļ tā?

Latvijas Sabiedriskais medijs (TV, radio un interneta portāls)

Latvijas Sabiedriskais Medijs (LSM), kas apvieno Latvijas Televīziju un Latvijas Radio kanālus, kā arī “LSM” ziņu portālu, savā misijā norādījis, ka ir “neatkarīgs, objektīvs sabiedriskais medijs, kura uzdevums ir stiprināt demokrātiju, vārda brīvību un sniegt uzticamu informāciju”. Vienlaikus tas tiek finansēts no valsts budžeta jeb mūsu pašu cītīgi maksātajiem nodokļiem. 2026. gadā sabiedriskajam medijam no valsts budžeta piešķīra 61,7 miljonus eiro un par šo naudu medijs ne tikai maksā algas darbiniekiem, bet arī, vadoties pēc SEPLP noteiktā “sabiedriskā pasūtījuma”, veido saturu TV, radio un internetā. SEPLP padomi apstiprina Saeima un izvirza Valsts prezidents, NVO un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome un Saeima.

Tātad, ieceļ politiķi un pašlaik tik populārā memoranda īstenošanas padome, un šie cilvēki arī ir tie, kas nosaka, kādas lomas būs jāpilda medija darbiniekiem. Jau pašā būtībā medijs nevar apgalvot, ka ir neatkarīgs no kādām ārējām ietekmēm, jo tā satura vadlīnijas nosaka cilvēki, kas mediju redakcijās nav iesaistīti.

Bieži vien saturiski vērojama nevēlēšanās mūsu politiķus konfrontēt – netiek uzdoti būtiski jautājumi par aizsardzības un iekšlietu jomām, politiķi var medija ētera laiku izmantot savam PR un jau iepriekš saskaņot, kāda būs interviju gaita. Tāpat medijs abstrahējas no svarīgu jautājumu analīzes un ātras ziņu publicēšanas, it kā aizbildinoties ar vajadzību informāciju rūpīgi pārbaudīt. Tas tāpat nav traucējis publiskot kādai sabiedrības grupai aizskarošu saturu (cūku komikss) un neizjust nekādu vajadzību to atsaukt, līdz neiesaistās Valsts prezidents jeb viens no SEPLP padomes locekļu izvirzītājiem.

Ja gadījumā medijs izvēlas neievērot saturiskās vadlīnijas un kāds no redaktoriem vai producentiem nav gana modrs, cilvēkus var ātri aizvietot, lai nodrošinātu lojalitātes nepārtrauktību. Saeimas deputātu un valsts vadošo amatpersonu interesēs ir paklausīgs sabiedriskais medijs, kurš glaimo, iestudē sarunas un atbalsta vadošās partijas jeb to naudas devējus. Reti dzirdēsim kritiku vadošajiem politiskajiem spēkiem, bet par grēkāzi vienmēr tiks izvēlēts kāds, kurš dotajā brīdī medija finansējumu un “neatkarību” ietekmēt nevar. Gadiem ejot medijs apliecina, ka nepastāv tāda politiskā neitralitāte.

Medija analītiskās spējas ir vājas, ja pat vispār šur tur mēdz figurēt, pārsvarā tas pārpublicē un pārstāsta ziņas no ziņu aģentūras LETA, neiesaistās ar papildus viedokli un ar apbrīnojamu regularitāti uz ēteru TV vai radio aicina iepriekš izvēlētus “pareizos” ekspertus, kuri jebkuru tēmu var pagriezt tā, kā ir visizdevīgāk. Kaut vai tas pats migrantu jautājums vai Ungārijas OTP bankas iespējamā ienākšana Latvijā, kā arī kokrūpnieki un citi temati – sabiedriskais pasūtījums SEPLP un LSM izpratnē nozīmē medija patērētāju “pareizi” noskaņot, nevis palīdzēt viņam veidot savu viedokli par aktuālo tēmu.

Valsts medijs – žurnāls “Ir” un AS “Cits medijs”

Virsraksts nav kļūda. Kamēr žurnāls “Ir” sevi raksturo kā neatkarīgu mediju domājošiem cilvēkiem un apgalvo, ka ir neatkarīgs no politiskām un komerciālām interesēm, tas aizmirst atklāt, kādi ir tā finansējuma avoti. Bez valsts naudas šis “Dienas” pēctecis jau sen būtu bankrotējis, taču publiskajā telpā turpina lepni apgalvot, ka ir viens no retajiem Latvijas mediju brīnumiem, kam izdevies noturēties bez ārējas ietekmes.

Medija īpašnieks AS “Cits medijs” no partijas “Progresīvie” kabatas iestādes SIF saņēmis dāsnu finansējumu savas neatkarīgās darbības turpināšanai. “Ir Nauda” saņēmis 39 450 eiro, kamēr podkāsts “Ārskats” 34 144 eiro un tas ir no programmas “Atbalsts nacionālā mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā 2026. gadā”. Vispār, no SIF MAF saņemti 137 144 eiro. Redakcija nesmādē arī Eiropas fondu finansējumu – 2025-2026. gada periodā kopā ar Latvijas medijiem un žurnālu “Santa” digitālās transformācijas nodrošināšanai viņi saņēma ES Atveseļošanās fonda finansējumu 741 380 eiro apmērā, kamēr 2024. gadā no mediju atbalsta fonda redakcija 3 projektos iekasēja 124 410 eiro. Vai šādas valsts un ES investīcijas nenorāda uz to, ka medijs jau pašos pamatos nevar sevi dēvēt par neatkarīgu? Medijs burtiski saņem naudu no mūsu valsts budžeta... Ja vien medija saturu šīs naudas plūsmas neietekmētu, tad par kaut kādu neatkarību varētu pastrīdēties, taču tas nav iespējams. Redakcija ir piezīdusies valsts silei, lai gan Latvijas budžeta izpļekarēšanā lielākoties vaino dažādas pašvaldības un politiķus.

Medijs lieliski piespēlē prokremliskās partijas “Progresīvie” domai par ne mazāk prokremlisko Šleseru kā galveno mūsu valsts ļaunumu un izzadzēju. Šofera dēla ietekme žurnālā tiek pārspīlēta, taču to sev par labu prot izmantot gan tā publicisti, gan ieinteresētās puses un politiskie spēki. Arī slikta reklāma galu galā ir reklāma. Tāpat regulāri tiek runāts par tēmām, kas jo īpaši būtiskas ir partijai “Progresīvie” – bēgļi, NVO, kokrūpnieki un citas tiek pasniegtas liberālā mērcē bez kritikas, bez dziļākas analīzes un pētniecības. Papildus tam, žurnāls aktivizējas tikko kā sabiedrībai jāiepotē, ka jaunā valdība ir slikta un reizē apgalvo, ka tāds ir naratīvs, ko izmanto Kremlis. Tās ir pretrunas. Rezultātā “Ir” atsakās kritizēt konkrētus politiķus par konkrētiem viņu darbiem, un tāpat kā mūsu ārlietu ministre Baiba Braže kliedz “Krievija, Krievija”.

Plašāk par medija saturu runājot, tas apraksta atsevišķus Latvijas politiķus, gaida Saeimas vēlēšanas, izceļ atsevišķus kultūras un starptautiskās politikas notikumus, kā arī pielāgojas jebkurai skaļākai aktualitātei un atsevišķu sabiedrības grupu jeb tā pamata auditorijas radītajam troksnim. Vienlaikus tas nerunā par lauksaimniecību, neizsaka kritiku veselības aprūpes sistēmas trūkumiem, nerunā par sarūkošo demogrāfiju un nepievērš uzmanību notikumiem reģionos. Žurnāls biežāk izvēlas skatīties uz politiķu maciņiem un varas sistēmu, mazāk (retāk) apskatot tādus tematus, kas patiešām rūp parastam ierindas pilsonim kādā no Latvijas reģioniem.

Starp citu, ne mazāk interesanti ir arī medija 28 akcionāri – viņu vidū ir Aigars Rostovskis (krievu cilvēks), Baiba Litvina (“Progresīvie” cilvēka Gata Litvina sieva) un citas interesantas personības.

“Re:Baltica”

“Re:Baltica” sevi uzskata par bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas centru, kura mērķis ir veicināt caurspīdīgu demokrātiju un atmaskot korupciju. Par to runājot, uz gada pārskatu publiskošanu “centrs” nemaz tik nasks nav – raksta tapšanas brīdī publiski atrodama vien novienkāršota atskaite par 2024. gadu, kur parādās, ka no ieņēmumiem (480 236 eiro) 8 % bija ziedojumi, 45 % granti un 47 % nopelnīja paši. Ir norādīti arī galveno ieņēmumu avoti. Īpašu uzmanību te pievērš vārds “granti” kā viens no finansējuma avotiem, jo tas liek domāt, ka medijs ir vēl viena NVO, kas slēpjas aiz pētniecības un pasūtījuma rakstiem un naudu “nopelna” piedaloties dažādos Eiropas un citu starptautisku organizāciju rīkotajos projektu konkursos un pasmeļot naudu no fondiem, atbilstoši pielāgotajai tēmai. Arī “Re:Baltica” gadījumā lasītājam solītā neatkarība un bezpeļņa ož pēc kārtējās shēmas, kā pret finansiālu atbalstu iemainīt atbilstoši pasniegtu saturu par tēmu.

Interesanti arī tas, ka “Re:Baltica” reģistrēts kā nodibinājums un tā patiesos labuma guvējus noteikt nav iespējams, taču publiski kā valde norādīti Pauls Raudseps, Kristīna Rizga un Andrus Vaher.

Kontekstā ar “Re:Baltica” daudzināto caurspīdīgumu un it ka pētniecisko virzienu, derētu atcerēties, ka nemaz tik labi ne ar vienu, ne otru šim centram nesokas – 2019. gadā “Re:Baltica” nepārbaudīja un izplatīja Kremļa naratīvu par Azov, piedēvējot viņiem nacisma atbalstīšanu un nenošķirot faktus no Krievijas izplatītās dezinformācijas. Uz izliktās krievu ēsmas “Re:Baltica” uzķērās godam un centra žurnāliste, tagad ietekmele Inga Spriņģe vēl joprojām nav atvainojusies par šīm publikācijām un, tāpat kā citi līdzgaitnieki, nav spējusi savu kļūdu atzīt. Mūsu valstī mediji lūgumu labot pašu pieļautās kļūdas automātiski dēvē par viņu vārda brīvības ierobežošanu.

Ikdienā novērojams, ka līdzās skaļam un tautu kūdošam saturam, pētnieciskais centrs, kas nodarbina ne vienu vien kolorītu personību, izvēlas nerakt dziļāk un nepievērst uzmanību tādiem jautājumiem, ko patiesi būtu vērts papētīt dziļāk un strukturētāk. Aizbildināties ar laika un naudas trūkumu gan te nevar.

Ziņu portāli “Delfi un TVNET” 

Arī tādi ziņu portāli kā “Delfi” un “TVNET” sevi pozicionē kā neatkarīgas redakcijas, kurās nav ārējas ietekmes, taču katram medijam ir savi īpašnieki, savas vadlīnijas un savi ienākumu gūšanas avoti – pat ja žurnālistam šķiet, ka viņš ir redakcionāli brīvs radīt tādu saturu, kādu vēlas, pastāv dažādi ierobežojoši mehānismi.

“Delfi” ir zem Igaunijas mediju uzņēmuma “Ekspress Grupp”, kamēr “TVNET”, precīzāk, “TVNET Grupa” pieder Igaunijas “Postimees Grupp”. Tie ir formālie, oficiālie “uz papīra” īpašnieki, taču arī šajā gadījumā ne viens, ne otrs medijs nesmādē valsts finansējumu.

“Delfi” no SIF MAF ir saņēmuši 168 016 eiro, bet no EKII 44 307 eiro. “TVNET”, “Apollo” un LETA (zem “MM Grupp”) no SIF MAF saņēmuši 314 400 eiro. Gan “TVNET”, gan “Delfi” gadījumā bez valsts finansējuma nekas nenotiku un līdzīgi kā žurnāla “Ir” gadījumā, iestātos bankrots. Tādi, lūk, neatkarīgi Latvijas mediji, kam svešas īpašnieku un naudas devēju intereses...

Citi 

Jāteic, ka vismaz ar reģionālo “Ventas Balsi” viss ir caurspīdīgi – tas, ka mediju tieši ietekmē Lembergs, ir vispārzināms un slēpts netiek. Tas pats sakāms arī par “LA.lv” un “NRA”, no kuriem uzticams, faktos bāzēts kvalitatīvs saturs netiek sagaidīts jau pašos pamatos, jo šie mediji ne uzliek sev augstu latiņu, ne cenšas apgalvot, ka tāda eksistē.

“NRA” īpašnieks ir Kremļa oligarhs Osinovskis – formāli Igaunijas miljardieris, plaša spektra uzņēmējs, kura galvenais bagātības avots saistīts ar Krievijas un NVS valstu dzelzceļa industriju un kurš kopā ar Uģi Magoni bijis iesaistīts Latvijas dzelzceļa korupcijas lietā. Portāls bieži atspoguļo gan saimnieka domas, gan apraksta, kā sokas viņa veidotajiem biznesiem. It kā vietējais ziņu portāls vēsā mierā tiek kūrēts no Krievijas puses.

Noslēgums 

Kāpēc sabiedrībai melo par to, ka ir tādi vairāki demokrātiski, neatkarīgi mediji? Jo mūsu sabiedrībā tā šķiet kā atslēga uz auditorijas uzticību. “Dienas” sāga un arī citu mediju acīmredzamās ietekmes sabiedrībai ir likušas domāt, ka ja medijam nav redzamu sponsoru, tas ir neatkarīgs un tas ir labi. Patiesībā daudz sliktāk ir tad, ja mēs kā mediju patērētāji nemaz tā arī līdz galam nezinām, kas par šī medija saturu maksā – sen zināms, ka ne ar reklāmām, ne pārdoto tirāžu izdzīvot nevar. Arī fondi ne vienmēr atver kādu jaunu konkursu, kuram pieteikties ar kādu sabiedrību satuvinošu ideju.

Savā būtībā tāds “neatkarīgs medijs” jau nemaz pastāvēt nevar – medijam vienmēr būs vajadzīgs finansējums un par brīvu neviens no tiem dzīvot nevar. Rezultātā medijs ir alternatīva NVO, un tas arī atbild uz šajā rakstā maz apskatītu jautājumu par to, kādēļ mediji tik azartiski ir “lēkuši” līdzi vispārējai “Progresīvie” histērijai par NVO finansējuma pārskatīšanu.

Iespējams, ir jāmaina tas, kā mediji tiek raksturoti – NVO un punkts, citādi vietējos un ne tik vietējos medijus pārņēmusi netverama vēlme citu priekšā kaut kā labāk izskatīties, lai gan dienas beigās visi mediji ir savā veidā ietekmējami un par neatkarību nevar būt runa. Ir īstie cilvēki un ir īstie striķīši, ko paraustīt, lai žurnālisti darītu tieši tā, kā tas paredzēts. Kamēr nāk nauda, klauni dejo.