Japāna pārskata izlūkošanas doktrīnas

Taisnība Raksta
Aug 12
4 min read

Otrais pasaules karš, "ass" līgums ar nacistisko Vāciju un kaunpilna kapitulācija sabiedroto Klusā okeāna spēkiem, radīja ļoti daudzus Japānas likumus un arī izmaiņas konstitūcijā. Būtiskākā daļa attiecas uz Japānas ilgtermiņa demilitarizāciju un striktiem noteikumiem par valsts aizsardzību, bruņojuma veidiem, to skaitu un izvietojumu. Japānai bija jāsamierinās ar patstāvīgu, ļoti lielu ASV militāro bāzi Okinavā un citiem objektiem valsts teritorijā, kuru funkcionalitāte bija daļēji jāfinansē no valsts budžeta.

Ģeopolitisku iemeslu dēļ Japāna 2022. gadā veica izmaiņas konstitūcijā un daudzos likumos, un gada beigās valdība apstiprināja jaunu Nacionālās drošības stratēģiju[1], kas paredz valsts bruņoto spēku modernizāciju un sadarbības ar ASV stiprināšanu. Jaunajā drošības stratēģijā teikts, ka Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā ir radījis precedentu, kas iedrošinās Ķīnu uzbrukt Taivānai, apdraudot tuvumā esošās Japānas salas un potenciāli ierobežojot jūras ceļus, pa kuriem piegādā naftu no no Tuvajiem Austrumiem. Turpmāko piecu gadu laikā Japāna divkāršos savu aizsardzības budžetu, atvēlot tam 2 % no IKP jeb 320 miljardus dolāru.

Lai arī summa ir iespaidīga, aizsardzības spēju nostiprināšana līdz apmierinošam līmenim tika paredzēta tuvāko 5-7 gadu laikā. Tas izrādījās pārāk optimistisks skatījums – 2026. gadā atzīts[2], ka šāda mērķa sasniegšanai būs nepieciešami aptuveni 10 gadi. Termiņu nav iespējams saīsināt pat tad, ja aizsardzībai tiktu atvēlētas lielākas summas (piemēram, 3 vai pat 3,5 % no IKP).

Japānas izlūkošanas dienesti

Pēc Otrā pasaules kara Japāna izveidoja vairākus izlūkošanas dienestus un tie galvenokārt koncentrējās uz iekšējo drošību, tirdzniecības drošību, arī rūpīgu patentu uzraudzību, un tikai sekundāri uzturēja spējas veikt militāro un stratēģisko izlūkošanu. Sešdesmit gadus Japāna bija faktiski zem ļoti smaga pēckara pacifisma zīmoga un pieļāva tikai pašaizsardzības spēku uzturēšanu.

Visas izlūkošanas darbības vadīja un koordinēja civila iestāde – Ministru kabineta Izlūkošanas un pētniecības birojs (CIRO). Tas uzraudzīja visas četras izlūkošanas iestādes, kas mērķtiecīgi tika izvietotas dažādu resorisu pakļautībā. Nacionālais izlūkošanas birojs (NIB) koordinēja un apkopoja informāciju valdības līmenī, Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas galvenā pārvalde (DIH) vāca un analizēja militāro informāciju, Valsts policijas pārvaldes Drošības birojs atbildēja par iekšējo drošību un pretizlūkošanu, bet Tieslietu ministrijas pakļautībā esošā Publiskās drošības izlūkošanas aģentūra (PSIA) uzraudzīja iekšējos un ārējos valsts drošības draudus.

Līdz šim Japānas galvenā izlūkošanas iestāde bija Ministru kabineta izlūkošanas un pētniecības birojs (CIRO), kurā strādā aptuveni 730 darbinieku, bet kurai ir maz pilnvaru.

Tikmēr izlūkošanas iestādes dažādu ministriju pakļautībā vāc informāciju, taču bieži vien nespēj saskaņoti vai stratēģiski dalīties ar izlūkošanas datiem.

Jaunā struktūra

Nacionālais izlūkošanas birojs (var tulkot arī kā Nacionālā izlūkošanas aģentūra) ir Japānas valdības izlūkošanas aģentūra, kas pēc Nacionālās izlūkošanas padomes izveides likuma pieņemšanas tika dibināts 2026. gada 31. jūlijā. Tas slēdz visas iepriekšējās Japānas izlūkošanas iestādes to pašreizējā juridiskā statusā un pamatdarbības pakļauj jaunai, pirmajai centralizētai izlūkošanas aģentūra. Neformāli atzīts, ka jaunā aģentūra tiek veidota pēc britu Mi6 parauga, un atbilstoša sadarbība tieši ārējās izlūkošanas strukturēšanā un pārvaldībā ir bijusi gadiem ilga.

Paredzēts, ka jaunā struktūra vadīs aptuveni 33 tūkstošus darbinieku un iestādes gada budžets nepārsniegs 407 miljonus ASV dolāru. Izlūkdienestā strādās simtiem darbinieku, tostarp programmatūras inženieri, kiberdrošības analītiķi un starptautisko attiecību speciālisti. Šī aģentūra kļūs par Japānas izlūkošanas datu vākšanas un analīzes sistēmas kodolu.

Biroju pārvalda Nacionālā izlūkošanas padome, kuru vada premjerministrs. Padomes sastāvā ir galvenais kabineta sekretārs. finanšu pakalpojumu ministrs, nacionālās sabiedriskās drošības komisijas priekšsēdētājs. tieslietu ministrs, aizsardzības ministrs. ārlietu ministrs, finanšu ministrs, kā arī ekonomikas, tirdzniecības un rūpniecības ministrs un arī zemes, infrastruktūras, transporta un tūrisma ministrs. Padome ir tikko izveidota un pirmajā sēdē tika apspriesti trīs galvenie jautājumi – valsts izlūkošanas stratēģijas teksts, īpašu jautājumu darba grupu izveide, kā arī darba grupas izveide jaunu pretizlūkošanas tiesību aktu izstrādei steidzamības kārtībā.[3] Tas ir zināms paradokss jeb pēckara posma anomālija – Japānā līdz šim nav bijis pretspiegošanas likums, un tas nozīmē, ka ārvalstu spiegi un vietējie informatori var vākt informāciju Japānā, "nepārkāpjot likumu", ja vien netiek pierādītas kādas netiešās ietekmes uz likumu regulētu jomu.

No vienas puses tas ir gaidīts solis, jo izlūkošanas ziņā Japāna ļoti būtiski atpaliek no visām reģiona valstīm un esošajās ģeopolitiskās reālijās, izlūkošanas nepietiekoša nostiprināšana parlamentā un valdībā tika uzskatīta par nopietnu draudu nacionālai drošībai. No otras puses parlamenta opozīcija uzskata, ka tās ir novirzes no Tokijas pacifistu ideāliem, tomēr atzīst, ka vienotas izlūkošanas iestādes trūkums ir nepieciešams valstī, kuras drošībai ir tik daudz trūkumu, ka to dēvē par "spiegu paradīzi".[4]

Nacionālās izlūkošanas biroja (aģentūras) darbības joma ietver pretterorisma centienus, valsts mēroga ārkārtas reaģēšanu un pretpasākumus pret ārvalstu izlūkdienestiem, tostarp spiegošanas darbībām vai slepenām ietekmēšanas operācijām. Japānai jau 60 gadus nav bijis sava ārējās izlūkošanas dienesta un šīs funkcijas ir jāveido no jauna. Arī vairākas citas jomas būs neatliekami risināmas un tās ir visai detalizēti izpētījuši žurnālisti.[5]

Satraukums ne pa jokam

Vairums pasaules valstu, galvenokārt Japānas sabiedrotie, visai pozitīvi uztvēra jaunā dienesta izveidi. Pilnīgi pretēja reakcija ir Ķīnā un jo īpaši Ziemeļkorejā. Japānas ārējas izlūkošanas dienesta neesamība un Dienvidkorejas šāda dienesta nereti nepārbaudītas un paviršas ziņas līdz šim ļāva abām trokšņojošām zemēm visai brīvi veikt ļoti plašas militāras sagatavošanās darbus un izmēģinājumus poligonos, par ko sabiedrotajiem faktiski nebija nekādu ziņu, arī fragmentētas ziņas izdevās iegūt ar ļoti lielu kavēšanos.

Situācija turpmāko gadu laikā mainīsies, un dažām valstīm tas rada satraukumu, tādēļ tās iespējamo nākotnes risinājumu gaida no Krievijas. Valstij līdz augusta beigām lūgts sagatavot pamatotus priekšlikumus ar iespējamo tehnisko realizāciju, ko prezentēt šo trīs valstu izlūkdienestu un valdības pilnvaroto pārstāvju tikšanās laikā.

Īpaši satraukta ir Ziemeļkoreja, kura jau tā ar grūtībām ierobežo Japānas elektroniskās izlūkošanas kompleksa Ičigai darbību (komplekss darbojas tikai KTDR avotu uzraudzībai). Ja tiks paplašināta esošo vēl sešu kompleksu jaudas Higaši-Čitoze, Kobunat, Oi, Miho, Tachiarai un Kikaidžimā, tad Ziemeļkoreja kļūs pilnībā caurskatāma.

Zināms, ka Krievija izspiego Japānu un ka no tās tiek piegādāts karam nepieciešamais aprīkojums. Japānas galvaspilsētā Tokijā darbojas slepena Krievijas militārās izlūkošanas vienība (Krievijas izlūkdienesta "20. direktorāta" vienība, maskēta kā daļa no Krievijas valsts aviokompānijas Aeroflot struktūrām), un Maskavai ir piekļuve Japānas tehnoloģijām, liecina jauna laikraksta "The New York Times" izmeklēšana.[6] Ķīna un Ziemeļkoreja labi zina, kam jautāt padomu.

Tomēr kaut kas tomēr saka priekšā, ka arī šoreiz Kremlis nevarēs piedāvāt "laimes lāča" formulu. Protams, ja reiz biedri ir gatavi maksāt un maksāt ļoti daudz, tad kā gan var nesolīt. Tas tā nedaudz neparasti, kamēr Krievija pati līdz šim ir atslepenojusi savas ārējās izlūkošanas darbu Japānā tikai par 1941-1945. gadu[7] un plašāk nav zināms par turpmākajos gados plānotajiem panākumiem.