Vergu sacelšanās. Operācija pret ES
- Taisnība Raksta
- 12 hours ago
- 5 min read
Vēsturisku iemeslu dēļ Spānijas galējais dienvidu punkts – Gibraltārs – ir Apvienotās Karalistes valdījumā, bet pretējā pusē – Āfrikā – atrodas divas nelielas teritorijas, kas ir Spānijas pārvaldībā. Viena no tām ir Melilija, bet otra – Alminas ragā izvietotā pilsētiņa Seuta.
Krietnu laiku atpakaļ Seuta bija Portugāles pilsēta, taču, iegūta pēc Portugāles sakāves, tā Spānijas īpašumā palika arī pēc neatkarības atgūšanas 1640. gadā un pēc Spāņu Marokas neatkarības pasludināšanas 1956. gadā. Pilsētai ir īpašs juridiskais statuss – tā ir Spānijas autonomā pilsēta ar platību 19,3 km2 un to patstāvīgi apdzīvo ap 83,6 tūkstoši cilvēku. Lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa nodarbināta tūrisma pakalpojumu sniegšanā, jo ik dienu teritoriju apmeklē tūkstošiem cilvēku. Viņi galvenokārt ierodas no Alhesirasas (prāmja brauciens ir aptuveni stundu garš un biļete abos virzienos vienai personai izmaksā 40 EUR).
Tradicionālais ceļš
Spānija imigrācijas jautājumos gadiem ilgi ir bijusi ļoti iejūtīga, un dažādu izcelsmes valstu bēgļi iespēju robežās par ieejas punktu Eiropā izvēlas tieši Spāniju. Lai arī maršruti ir dažādi, nemainīga ir pastāvīga dažādu Āfrikas valstu bēgļu plūsma no Marokas uz Seutu un tālāk uz kontinentālo Spāniju. Atteikuma gadījumā viņi izmanto arī citas vietas Marokas Vidusjūras piekrastē, bet tas ir dārgs pasākums – lētās laivas sen ir izpirktas un piekarināmos laivu motorus pirkt nedrīkst.
Caur Seutu uz kontinentālo Spāniju imigrācijas dokumentu kārtošanai ik dienu dodas desmitiem, retāk virs 100 personām dienā. Tas ir būtiski, jo juridiski Seuta nav Šengenas zonā un personām ir jānokļūst "īstajā" Spānijā. Durvis imigrācijai tur ir plaši atvērtas un Spānijas piekoptā politika, masveidā legalizējot nelegālos imigrantus, ir īpaši pievilcīga tiem, kuri nelegālo imigrāciju uz ES redz kā dabisku iespēju soli. Tiesu lēmumi (jo īpaši aizvadīto nedēļu laikā), kas bloķē paātrinātu izraidīšanu, ir papildu stimuls. Spānija Eiropas migrācijas norisēs ir kļuvusi par vājo ķēdes posmu.
Pilsētas ieņemšana
Kontrolpārbaude sākās ar dažiem tūkstošiem imigrantu dienā. Tika pārbaudīti ierašanās ceļi un Seutas robežsardzes spējas. Līdz pusnaktij tie bija pirmie seši tūkstoši, kas tika cauri – tās bija labi atsevišķos maršrutos organizētas plūsmas. Mazākā imigrantu daļa gāja uz kontrolpunktu, bet pamatmasa sadalījās un gāja gar pašu mūri, labi zinot vietas, kur tam droši var tikt pāri. Dažviet bija izvietotas kāpnes un virves. Ievērojama daļa ieradās brienot pa jūru un viņu rīcībā bija aktuālā informācija par to, kur atrodas sēkļi. Viņi zināja, ka nevajadzēs peldēt.
Imigranti bija labi apguvuši maršrutus mūra pārvarēšanai, tika nolaistas arī papildu kāpnes. Te svarīgi pieminēt, ka iebrucēju vidū notika intensīva ziņu apmaiņa – tā tika koordinēta pilsētas ieņemšana un tas deva arī iespēju izvairīties no masu nekārtībām raksturīgiem upuriem. Ir bojāgājušie, taču viņi visi pieļāva kļūdas pašu izvēles dēļ (nemācēja peldēt un brida aiz sēkļa vai nenoturējās uz aizsardzības mūra kāpnēm un tamlīdzīgi).
Dienu vēlāk tie bija jau aptuveni 55 tūkstoši, un iebrukušo skaits sasniedza pilsētiņas pamatiedzīvotāju skaitu. Dominēja jauni vīrieši bez dokumentiem, taču tālredzīgākie līdzi ņēma arī grūtnieces, vecāka gadagājuma sievietes un bērnus (nepilns tūkstotis). Pilsēta un tās dienesti tika paralizēti, taču Spānija nosūtīja palīgspēkus – 90 militārpersonas, kas vismaz formāli palīdzēja aizsargāt legālos kontrolpunktus.
Kopumā tā bija ļoti labi plānota militārā operācija neapmācītas un neapmierinātas personu masas virzīšanā nocietinātas pilsētas ieņemšanai bez jebkādiem ieročiem. No otras puses – spāņu tiesībsargājošo struktūru darbība Seutā uzskatāmi demonstrēja nevardarbīgas pretošanās elementus. Tās savus pienākumus nepildīja.
Bet dzīve turpinās. Caur kontrolpunktiem turpināja ierasties daži simti bēgļu, kuru formalitātes kārtoja ierasti. Ne mazāk intensīvi Seutu apmeklēja tūkstošiem tūristu no kontinentālās Spānijas, lai gan viņu apmeklējumam daudzas vietas uz laiku tika slēgtas.
Šajā visā ir savi paradoksi. Viens no tiem ir vairāk nekā 50 tūkstošu aktīvistu "nepamanīta" pulcēšanās piecu kilometru zonā ap Seutu, nakšņošana zem klajas debess un daudzie ugunskuri. Vai nu tā ir Spānijas izlūkdienestu nekompetence un nespēja, vai valdības nevēlēšanās uzklausīt ziņojumus. Vēl kāds paradokss – daudzu Marokas vietējo policistu brīvprātīgais darbs. Viņi Marokas teritorijā ne tikai regulēja satiksmi un cilvēku plūsmas, bet arī aktīvi skubināja iebrucējus.[1] Nedaudz dīvaini.
Nav šaubu, ka akcija tika rūpīgi plānota un atbalstīta ar savlaicīgi izveidotu mehānismu. Grozies kā gribi, bet šādas akcijas plānošana un realizācija kaut ko maksā. Ņemot vērā, ka iebrucējiem līdzi bija eiro banknotes un tās tika tērētas, nevis taupītas. Pat ekonomiskajā klasē ar Marokas cenām šāda pasākuma budžets ir vismaz viens miljons eiro. Šajā reģionā ar šādu naudu neviens nemētājas, tā ir nauda no citiem ārējiem avotiem.
Politisks risinājums
"Incidents" – tā to sauc paši spāņi. Politiski nolemts piemērot reti pielietotu likuma pantu par tādu personu izraidīšanu, kurām nav nekādu personu apliecinošu dokumentu. Maroka piekrita un bija ar mieru šīs personas no Seutas ņemt pretī. Lielāko daļu laimes meklētāju izraidīja un līdz šim tas nav izraisījis ne pretošanos, ne konfliktus. Izraidītie sev līdzi varēja ņemt Seutā iegādātās preces un tām Marokā nepiemēroja nekādus papildus nodokļus (muita, akcīze, ierobežojumi uz vienādu preču daudzumu). Izraidītie to mierīgi uztver kā asa sižeta piedzīvojumu šopinga tūri.
Vienlaikus tas attiecināms uz aptuveni divām trešdaļām. Pārējo atrašanās vieta nav zināma, jo viņi izklīduši pa visu pilsētu un gaida, kad situācija normalizēsies vai jau sen ir nokļuvuši Spānijā. Lai gan tūrisma kuģi prasa uzrādīt personu identificējošus dokumentus, tas ir tikai naudas jautājums, lai panāktu, ka kontrolieri tos neprasa. Ārā ir pārāk karts un mēnešalgas dotācija dokumentu pārbaudītājiem liek nodrošināt netraucētu kuģa pamešanu jau kontinentālajā Spānijā.
Daži tūkstoši iebraucēju spāņu ierēdņus spēj pārliecināt, ka viņiem ir tiesības uz bēgļa saturu Eiropā. Tie ir sarežģīti juridiski lēmumi, kurus Seutas ierēdņi lemt nav tiesīgi, tādēļ personas pārved uz kontinentālās Spānijas bēgļu nometnēm. Birokrātija strādā lēni un aktīvākie lieki lēmumus negaida – viņi tos pieņem paši un pazūd Dienvidspānijas lauksaimniecības uzņēmumos, kur jau sen neviens neprasa ne dokumentus, ne spāņu valodas zināšanas. Viss notiek, un īpaši aktīvie sāk savu ceļu uz Franciju un Itāliju. Daudz retāk viņi izvēlas Apvienoto Karalisti vai Skandināviju.
Motivācija
Faktiski nav zināms par vienu konkrētu motivāciju un arī par "incidenta" organizatorvalsti, taču šis ir visai uzskatāms piemērs Briseles kantoru nespējai apzināties reālijas un vismaz mēģināt kādreiz pieņemt kādu saprātīgu un atbildīgu lēmumu.
Nav pamata ilūzijām par Spānijas kreiso populistu valdības vēlmi valsti pārvaldīt kā tādu, kas joprojām ir Šengenas zonā. Tās zudušas arī vairākām ES valstīm, kas uzstāj uz robežkontroles izveidošanu ar Spāniju, kā arī Šengenas vienošanās priekšrocību ierobežošanu tās pilsoņiem. Asākie politiskie skandāli pašlaik ir ar Itāliju, kamēr divkosīgā Francija klusi cer, ka lielākā imigrantu plūsma tālāk sekmīgi sasniegs "draudzīgo" Apvienoto Karalisti vai vismaz Vāciju.
Dzīve nav tik vienkārša. Spāniju asi kritizē ASV prezidents Tramps[2] un ASV Valsts departaments [3], un 22 ES valstis aicina Spāniju "pieņemt mērus"[4], bet ar to nedomā ko radikālu un situāciju risinošu.
Atgriežoties pie saknēm, iemesls ir gaužām vienkāršs. Jau gadiem ilgi plūsmai uz Eiropu veidotajās cilvēku tirdzniecības ķēdēs (reizēm dēvētas arī par bēgļu glābšanu) notikusi galveno spēlētāju maiņa. Daudzās sabiedrisko organizāciju pastāvīgās glābšanas misijas, kas apkalpoja bēgļu laivas, pakāpeniski aizstāj specializēti valstu dienesti. Bēgļu nometnēs vairs tik viegli un bez liekiem jautājumiem nepieņem NVO un zvejas kuģu piegādātās personas, viņus pārmeklē un pēc tradicionālās narkotiku kravas liedz pieeju piekrastes zonai. Viņi bija desantnieki, kas gribēja legāli realizēt savas vienreizlietojamās narkokurjeru funkcijas.
Naudu nesošie kanāli tiek pakāpeniski slēgti, tomēr pamatplūsma saglabājas – tas ir maksas pakalpojums par nokļūšanu Eiropā un dokumentu sakārtošanu. Sektorā ir notikušas nepieņemamas pārmaiņas – nesamērīgi cēlušās šo pakalpojumu cenas. Ja vēl 2025. gadā, atkarībā no pakalpojuma paketes un servisa līmeņa, cena skaidrā naudā bija 20-35 eiro, tad šobrīd par šādu naudu var iegādāties tikai pusceļu līdz nezināmai vietai kaut kur Vidusjūrā un tad ilgi gaidīt. Arī Eiropas krastā vairs nav garantijas par pilnvērtīgu dokumentu sagatavošanu un tiesībām palikt Eiropā (vismaz uz laiku).
Tā ir liela nauda, ko atļauties nevar absolūtais vairākums. Protesti pret jauno izcenojumu ir bijuši ne tikai Marokā, Lībijā un Alžīrijā, bet arī Sīrijā, Libānā un pat Afganistānā. Cenas jau pietuvojušās pilsonības iegādes izmaksām Kiprā un daudzās Balkānu valstīs, un tās noteikti nav saprātīgas. Spiediens un sacelšanās ir pamatoti – "maizi un izpriecas", bet jau Eiropā!
Notikums pats par sevi nekas unikāls nav, taču tā mērogs ir pārliecinošs. Līdzīgi notikumi uz Latvijas-Baltkrievijas robežas tik vien ir kā tādas "tālas noskaņas zilā vakarā", tomēr arī šis stresa testu posms visai vāji iztur. Politiķiem, arī pašmājās, būtu pēdējais laiks ieslēgt galvu un pamanīt reālijas.