Vašingtona nodrošina jaunas kodoltehnoloģiskās iespējas

Konflikta izvēršanās Korejas pussalas virzienā liek ASV stiprināt partnerattiecības.

2026. gada 22. jūlijā ASV enerģētikas ministrs Kriss Raits un Saūda Arābijas ministrs princis Abdulazizs bin Selmāns Āl Saūds parakstīja pamatnolīgumu par sadarbību civilās kodolenerģētikas jomā uz 30 gadiem. Rijādai šis nolīgums paver ceļu uz Vašingtonas piekrišanu savai urāna bagātināšanas iekārtai. Galīgo lēmumu puses ir atlikušas uz diviem gadiem, kuru laikā tiks veikts kopīgs pētījums, kura rezultātā noslēgs galīgo nolīgumu par ASV eksporta licencēm. Saūda Arābija vēlas iegūt atļauju urāna bagātināšanai līdz 20 %, kas tai nodrošinās tehnoloģisko bāzi, ko valsts varēs pārorientēt arī ieroču urāna ražošanai. Vašingtona vienlaikus saglabā kontroli pār ASV izcelsmes materiāliem.

ASV partneriem ļauj paplašināt viņu kodoltehnoloģiskās spējas civilām vajadzībām, izmantojot komerciālus projektus ar ASV uzņēmumiem un saglabājot kontroli pār kritisko tehnoloģiju un kodolmateriālu nodošanu.

Spēkā esošā drošības arhitektūra kopš tās ieviešanas balstījās kopīgā plānošanā, mācībās, izlūkošanas datu apmaiņā un ASV ieroču eksportā, un ASV savā teritorijā uzturēja kodolatturēšanas rūpniecisko bāzi. Tagad ASV šo modeli pārskata, jo radusies nesamērība starp to funkciju apjomu, ko deleģē partneriem reģionos un šo partneru spējām viņiem uzticēties uzdevumus paveikt. Partneru atbildības zona paplašinās straujāk nekā viņu tehnoloģiskā un rūpnieciskā bāze, un šo plaisu līdz šim nācās aizpildīt ar ASV bruņoto spēku un piegāžu palīdzību.

Arī Ķīna, gatavojoties globālai sadursmei, pielāgo savu stratēģiju. Režīms ir ņēmis vērā Krievijas, Irānas un citu partneru neveiksmes, kad tie nespēj patstāvīgi mainīt reģionālo spēku līdzsvaru. Ķīna stiprina šo valstu militāro un rūpniecisko bāzi, paātrinot jaunu reģionālu eskalāciju izvēršanu. Tas ievērojami sašaurina stratēģisko logu, kura laikā Vašingtonai ir jāsagatavo savi sabiedrotie tā, lai viņi pašu spēkiem spētu ierobežot autokrātisko asi.

Ķīnas stratēģijas neveiksme, veidojot spēcīgus autokrātiskas ass partnerus

Stratēģiju, kas paredz stiprināt partnerus, deleģējot viņiem pilnvaras pirmajiem eskalēt konfliktu, pirmās piemēroja Ķīna un Krievija. Valstis ieguldīja savus resursus Venecuēlā, Irānā, Jemenas hutiešos un Sāhelas režīmos Rietumāfrikā un rēķinājās, ka militārie konflikti, kas izvērstos ass partneru atbildības zonās, ļaus dažādos reģionos izkliedēt ASV un tās sabiedroto spēkus. Rezultātā neviens no šiem virzieniem Ķīnai un Krievijai nenesa gaidīto rezultātu.

2026. gada 3. janvārī Nikolass Maduro tika izvests uz ASV, pēc kā Venecuēlas varas iestādes sāka saskaņot iekšpolitiku un ārpolitiku ar Vašingtonu. Pekina un Maskava zaudēja vienu no galvenajiem reģionālajiem atbalsta punktiem.

Rietumu spēku aiziešana no Sāhelas deva iespēju Krievijas militārajai klātbūtnei, kā arī Ķīnas naudas aizdevumiem un infrastruktūras projektiem, taču Maskava vietējiem režīmiem nenodrošināja izšķirošu pārsvaru pār džihādistu grupējumiem. Ķīnas investīcijas tā arī nestabilizēja to politisko un sociālo bāzi.

Ar Al-Qaeda saistītās grupas sauszemes operācija pret Mali režīmu piespieda varas iestādes vienoties ar Vašingtonu par ASV izlūklidojumu atsākšanu. Jau 2026. gada pavasarī Mali sāka apspriest izlūkošanas sadarbības atjaunošanu ar ASV, un jau 22. jūlijā Vašingtona sāka izstrādāt militāras rīcības iespējas.

Deleģēšanas stratēģijas neveiksme Ķīnai visdārgāk izmaksāja jūras loģistikas jomā. Irānas īstenotā Hormuza šauruma blokāde un hutiešu uzbrukumi kuģiem slēdza maršrutus, pa kuriem tiek virzīti 45-50 % Ķīnas naftas importa, turpretim ASV atkarība no šīs naftas joprojām saglabājas neliela. Ķīnas rezervju pietiek aptuveni 115–120 dienām, tāpēc Pekinas partneru rīcība zog laiku naftas rezervju atjaunošanai.

Saskaņā ar Maskavas un Pekinas plānu, Krievijas un Ukrainas karam bija jāizsūc Rietumu koalīcijas resursi, taču Ukraina to pārvērta par ilgtermiņa tēriņu avotu pašai Krievijai. Līdz jūlija sākumam tālās darbības triecieni skāra objektus, kas kopumā nodrošināja 42,74 % Krievijas naftas pārstrādes jaudas. Uzbrukumu rezultātā nozares darbības jauda samazinājās par vairāk nekā 30 %. Ukraina aktīvi attīsta tālās darbības raķešu un bezpilota programmas, un triecieni no atsevišķām operācijām kļūst par pastāvīgu kampaņu, ko nodrošina pašu ražošana, sistemātiska plānošana un atkārtota atjaunoto objektu iznīcināšana.

ASV un Francijas sniegtais izlūkinformācijas atbalsts ir palielinājis precizitāti, ar kādu tiek izvēlēti Krievijas enerģētikas sistēmas sensitīvākie mērķi. Precīzāka mērķu noteikšana apvienojumā ar Krievijas pārtveršanas sistēmas neitralizēšanu ir palielinājusi nodarītā kaitējuma apjomu. Ukrainas stratēģisko uzbrukumu sistēmu darbības rādiusa turpmāka palielināšana rada reālas izredzes iznīcināt Krievijas resursu ieguves infrastruktūru. Atšķirībā no atsevišķu pārstrādes jaudu zaudēšanas, šādi uzbrukumi tieši samazinās eksporta ieņēmumus un prasīs sarežģītāku atjaunošanu. Šis drauds ir par papildu faktors, kam būtu jāattur Krievija no eskalācijas.

Kopš 2026. gada jūlija vidus Ukrainas uzbrukumi ir skāruši vairāk nekā desmit "Wildberries" loģistikas objektus, taču būtiski bojājumi ir apstiprināti aptuveni septiņās vietās. Ukrainas triecieni iznīcinājuši aptuveni pusi "Wildberries" noliktavu jaudas, un pārdevēju provizoriskie zaudējumi ir tuvu 2 miljardiem dolāru. Šie uzbrukumi traucē Ķīnas preču tirdzniecībai Krievijā, līdz ar to ietekmē arī Ķīnas ienākumus. "Wildberries" 78 % elektronikas, 29 % apģērbu un apavu, kā arī 31 % mēbeļu un mājsaimniecības preču bija Ķīnas izcelsme. Daļa pārdevēju preces plašā mērogā ražoja Ķīnā. "Wildberries" bija kļuvis par vienu no galvenajiem kanāliem, caur kuru Ķīnas preces nonāca Krievijas mazumtirdzniecības tirgū.

Neveiksmīgie mēģinājumi izkliedēt Rietumu koalīcijas spēkus, izmantojot situācijas eskalāciju Venecuēlā un Sāhelas reģionā, Krievijas un Ukrainas karu, kā arī militārās darbības Tuvajos Austrumos, liek Pekinai labot savu stratēģiju. Tā vietā, lai paļautos uz daudziem nestabiliem eskalācijas sākumpunktiem, Ķīna kā prioritāti noteikusi Ziemeļkorejas nostiprināšanu.

Pekina stiprina Ziemeļkorejas militārās spējas, lai saasinātu situāciju Korejas pussalā

Phenjana Krievijas-Ukrainas kara pieredzi izmanto Korejas Tautas armijas apmācību programmās un kaujas reglamentos. Ziemeļkorejas karavīri Kurskas apgabalā ir apguvuši izlūkošanas metodoloģiju, uguns koriģēšanu un ir bijuši apstākļos, kur kurā intensīvi izmanto FPV dronus un EW.

Šī gada janvārī aktīvā karadarbībā bija iesaistīti vairāk nekā 12 tūkstoši Ziemeļkorejas karavīru. Vairāk nekā trīs tūkstoši ir piedalījušies specializētās kaujas misijās, kuru mērķis bija iegūt praktiskas iemaņas turpmākajam darbam kā instruktoriem Ziemeļkorejā. Karavīri apguva darbības mazās grupās, pasākumus bezpilota lidaparātu neitralizēšanai un laika samazināšanu starp mērķa atklāšanu un tā iznīcināšanu. Karš Phenjanai kļuva par kaujas poligonu, kas sagatavo personālu un ļauj pārbaudīt organizatoriskos lēmumus, pirms to ieviešanas Korejas pussalā.

Phenjana izmaiņas doktrīnā papildinājusi ar jaunu ražošanas sistēmu. BPL izstrāde un testēšana ir koncentrēta Bezpilotu aviācijas tehnoloģiju kompleksā, kurā ietilpst specializētais Dronu institūts un ar to saistītie slēgtie uzņēmumi. Pilsētā ir izveidota lidaparātu daļu ražošanas rūpnīca un montāžas rūpnīca – septiņi angāri, kuru platums ir aptuveni 40 metri, veido infrastruktūru lielam ražošanas parkam. Kusongā 2026. gada sākumā tika pabeigta 225 metrus garā montāžas ēkas būvniecība. Tā ir savienota ar divām citām ēkām, veidojot vienotu 415 metrus garu kompleksu. Satelītattēlu analīze to saista ar Ziemeļkorejas BPL programmas paplašināšanos.

Objekti veido izkliedētu ražošanas bāzi, kas paredzēta dažādu klašu dronu sērijveida ražošanai. Phenjana gatavojas ražot pilnu izlūkošanas, uzbrukuma un patrulēšanas lidaparātu klāstu, sākot no lētām taktiskām sistēmām līdz lielākiem aparātiem, kas paredzēti darbībai dziļi Dienvidkorejas aizsardzības zonā. Vienlaikus Ziemeļkoreja attīsta robotizētu virszemes kompleksu ražošanas jaudas – šīs sistēmas intensīvas apšaudes apstākļos spēj veikt izlūkošanas, transporta, inženiertehniskos un uzbrukuma uzdevumus.

Tāpat Ziemeļkoreja pēta, kā mazjaudas kodolmunīciju varētu integrēt bezapkalpes platformās, lai iznīcinātu pozīciju nocietinājumus. Šādi kompleksi, ko Dienvidkoreja attīsta jau kopš Korejas kara laikiem, paredzēti sarežģītās fortifikāciju sistēmas pārvarēšanai. Phenjana ir pārbaudījusi BPL spēju pārvarēt Dienvidkorejas gaisa telpas kontroles sistēmu. 2022. gada decembrī robežu šķērsoja pieci Ziemeļkorejas droni – viens no tiem sasniedza Seulu un uz brīdi ielidoja lidojumiem aizliegtajā zonā ap prezidenta biroju, kamēr Dienvidkorejas bruņotie spēki nespēja notriekt nevienu no mērķiem. Šis gadījums parādīja, ka Ziemeļkorejas programma ir spējīga radīt reālu draudus Dienvidkorejas aizsardzības dziļumā.

Krievija un Ķīna Ziemeļkorejas bezpilota programmas attīstības paātrināšanā pilda dažādas funkcijas. Maskava nodrošina piekļuvi kaujas pieredzei, operatoru apmācībai un atsevišķiem inženiertehniskajiem risinājumiem, kas pārbaudīti karā pret Ukrainu. Ķīnas komerciālais tirgus nodrošina piekļuvi dzinējiem, optikai, mikrokontrolieriem, elektroniskajām platēm, kompozītmateriāliem un ražošanas iekārtām.

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) novēro urāna bagātināšanas objektu paplašināšanu Ziemeļkorejas Jonbjonā un Kansonā, kā arī pazīmes, kas liecina par izlietotās kodoldegvielas pārstrādi Jonbjonas radioķīmiskajā laboratorijā. Phenjana turpina arī ballistisko un spārnotu raķešu, kā arī pretkuģu sistēmu izmēģinājumus.

Ziemeļkoreja kodolprogrammas ietvaros uzsākusi jūras komponentes veidošanu, kuras ietvaros tiek būvēta raķešu atomzemūdene. Tās nolaišana ūdenī varētu notikt 2028.-2029. gadā.

Ziemeļkorejas stiprināšana dod Pekinai koncentrētāku un stabilāku eskalācijas instrumentu nekā atbalsts attāliem, nestabiliem partneriem. Ziemeļkorejas militārā industrija, raķešu tehnoloģijas un kodolpotenciāls, kā arī tuvums ASV bāzēm ļauj izraisīt krīzi, kuru Vašingtona nevar ignorēt vai deleģēt tikai reģionālajiem sabiedrotajiem. Tas liek ASV reģionā turēt pretraķešu aizsardzību, stratēģisko aviāciju un jūras platformas, kā arī pastāvīgi koordinēt darbību ar Seulu un Tokiju.

Pekina neuzņemas atbildību par Phenjanas rīcību un neatzīst, ka veicina Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstību. Ziemeļkorejas kodolpotenciāla palielināšanās un Ziemeļkorejas militārās rūpniecības modernizācija mudina ASV sabiedrotos padziļināt savu tehnoloģisko gatavību, kas pakāpeniski nostiprina Ķīnas kodolatturēšanas modeli Austrumāzijā.

Korejas Republikas Apvienotā štābu priekšnieku komiteja regulāri fiksē Ziemeļkorejas īstenoto GPS signālu bloķēšanu, kas ietekmē kuģus un civilos lidaparātus Dzeltenajā jūrā. Ieroču, kas izmanto satelītnavigāciju, pielietošanas rezultāts būs atkarīgs no inerciālo, optisko un citu rezerves vadības kanālu kvalitātes. Radioelektroniskais uzbrukums samazina Dienvidkorejas augstās precizitātes spēju paredzamību un palielina rezerves sistēmu slodzi.

Dienvidkorejas rūpniecība attīsta tanku un bruņutehnikas ražošanas jaudas, kas kaujas laukā, kurā ir daudz BPL, ātri zaudē. Seulas problēma slēpjas plaisā starp ieguldījumiem lielās, dārgās platformās un masveida lētu bezapkalpes sistēmu attīstībā. Rezultātā Dienvidkorejas bruņošanās programma lielā mērā neatbilst tam konflikta modelim, kuram pielāgojušās Ziemeļkoreja, Ķīna un Krievija.

Ziemeļkorejas pārbruņošanās plāni paredz, ka līdz 2028.-2029. gadam Phenjana iegūs pārākumu pār Dienvidkoreju bezapkalpes sistēmās, masīva trieciena līdzekļos un taktiskajā kodolarsenālā. Militāro tehnoloģiju pieplūdumam un Ķīnas komponentu piegādēm ir liela nozīme šo plānu realizācijā. Plānotais pārākums ļauj Phenjanai uzskatīt, ka tā Seulai var uzspiest asimetrisku karu, kurā lēti uzbrukuma līdzekļi sistemātiski iztērēs dārgākus atklāšanas, pārtveršanas un atjaunošanas resursus.

Pekinai šī spēja ir nozīmīga arī ārpus Korejas pussalas robežām. Vienlaicīga situācijas eskalācija ap Ziemeļkoreju un Taivānu piespiestu ASV starp abiem karadarbības teātriem sadalīt aviāciju, floti, pretraķešu sistēmas, munīciju un izlūkošanas resursus, bet Seulu un Tokiju – koncentrēties galvenokārt uz tiešiem draudiem savām valstu teritorijām.

Ķīna aprēķinājusi, ka nepieciešamība izvairīties no diviem paralēliem liela mēroga konfliktiem var samazināt Vašingtonai pieejamos militāros risinājumus saistībā ar Taivānu un pastiprināt spiedienu uz Rietumu koalīciju, lai panāktu diplomātisku kompromisu. Šāda dilemma negarantē, ka tiks pieņemta Ķīnas intervence Taivānā, taču palielina politisko un militāro cenu, kas jāmaksā par pretestību pret to.

Vienlaicīga eskalācija divos konfliktos liek Vašingtonai izvēlēties starp Korejas krīzes diplomātisku atrisinājumu, upurējot Taivānu, un abu fronšu uzturēšanu, pārsniedzot esošo iespēju robežas. Pat iespējamais risks, ka Dienvidkoreja nonāks Phenjanas kontrolē, kā rezultātā izveidotos vienota autoritāra Koreja, kas bruņota ar kodolieročiem, liek ASV jau tagad ķerties pie ārkārtas pasākumiem. Ķīna šo riska iespējamību izmanto kā galveno spiediena līdzekli atjauninātajā globāla konflikta izvēršanās scenārijā.

ASV pat ilgstošs karš tikai ar Ķīnu radītu tālās darbības raķešu, pretgaisa aizsardzības līdzekļu un bezpilota platformu deficītu. Neizpildīto ieroču piegāžu apjoms Taivānai sasniedzis jau aptuveni 32 miljardus ASV dolāru. Pekina rēķinās, ka riska novēršanai, ASV un tās sabiedrotie drīzāk atteiksies no Taivānas un atgriezīsies pie robežas noteikšanas pa 38. paralēli, nekā vienlaikus uzturēs abas kaujas zonas.

Saūda Arābijas, Dienvidkorejas un Japānas spēju attīstīšana

Amerikāņu atbilde uz Ķīnas stratēģiju, kas vērsta uz ASV resursu izkliedēšanu, ir mērķtiecīga aizsardzības un rūpniecības stiprināšana partnervalstīs, kas ģeogrāfiski atrodas tuvu Irānai un Ķīnai. Saūda Arābijas kodolvienošanās ietvaros Rijāda iegūst tehnoloģisko bāzi, bet Vašingtona saglabā kontroli pār degvielas ciklu un slēdz reģionu Krievijas un Ķīnas piegādātājiem. Līdzīgu funkciju sadales modeli ASV piemēro arī Klusā okeāna reģionā, visintensīvāk tas novērojams attiecībās ar Korejas Republiku. ASV atbalstīja Dienvidkorejas iespēju paplašināšanu kodoldegvielas apstrādē un atomzemūdeņu programmu, taču saglabāja kontroli pār ASV materiāliem, tehnoloģijām un degvielu.

Japānas lūgums apsvērt atomzemūdeņu flotes izveidi liecina, ka Vašingtona varētu šo modeli attiecināt arī uz citiem partneriem. Nosakot kopīgu kursu uz ieroču ražošanu, izstrādi un nodrošināšanu, Tokija un Vašingtona regulāri sadarbojas paplašinātā dialogā par atturēšanu. Pēdējā šāda tikšanās Tokijā notika šī gada jūnijā. Šīs pieejas ietekmē Japānas valdība izstrādā un izskata priekšlikumus par "trīs bezkodolprincipu" doktrīnas grozījumiem.

Seula un Tokija arvien aktīvāk finansē savus reaktorus un aizsardzības infrastruktūru, kā arī tehnoloģiski koordinē savus izstrādājumus ar ASV. Vašingtona šo modeli pārnes arī uz galvenajiem konfliktu reģioniem un gūst priekšrocības konkurencē ar Ķīnu. Šāda ASV stratēģija rada vairākus atturēšanas centrus tiešā Ķīnas jūras un sauszemes robežu tuvumā.

Sankciju pret Ziemeļkoreju un ASV militārās kampaņas Irānā dēļ, Ķīnas sabiedroto ekonomisko iespēju trūkums liek tās vadībai vienlaikus finansēt sava apbruņojuma modernizāciju un palīdzēt attīstīties Irānas un Ziemeļkorejas kodolprogrammām. Irānas iespējas attīstīt tās kodolpotenciālu ir likusi Saūda Arābijas vadībai līgumos ar ASV un Pakistānu papildināt noteiktās drošības garantijas ar savu civilo kodolprogrammu, kas dod iespēju to ātri pārorientēt uz militārajām vajadzībām.

Korejas Republika joprojām ir Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalsts un neīsteno valsts programmu kodolieroču radīšanai, tomēr sabiedrības atbalsts arsenāla izveidei pēdējos gados ir sasniedzis aptuveni 75 %, un valdība stiprina civilo kodolenerģētikas nozari. 2026. gada janvārī Dienvidkorejas administrācija apstiprināja divu jaunu lielu kodolreaktoru būvniecību. Elektroenerģētikas attīstības plāns paredz palielināt kodolenerģijas ražošanas īpatsvaru līdz 31,8 % 2030. gadā un līdz 35,6 % 2038. gadā. Piekļuve kodolenerģijas ražošanas ciklam rada tehnoloģisko bāzi un tuvina Seulu spējām ražot kodolieročus. Urāna bagātināšanas dēļ Dienvidkorejai ir tehniskas iespējas  dažu mēnešu laikā izveidot kodolmunīciju. Phenjanā Vašingtonas lēmumu dēvē par "zaļo gaismu" Dienvidkorejas pārvēršanai par kvazikodolvalsti.

Neskatoties uz to, ka Japāna turpina ievērot trīs bezkodolprincipu programmu, Tokija sistemātiski paplašina savu līdzdalību ASV kodolatturēšanas stratēģijas īstenošanā. 2024. gada beigās ASV un Japāna vienojās par pirmajām īpašajām vadlīnijām attiecībā uz konsultācijām, komunikāciju un stratēģiskajiem signāliem kodolenerģētikas jomā. 2025. gadā Japānas un ASV amatpersonas apsprieda kodolatturēšanas pielietošanu scenārijos, kas saistīti ar Taivānu. Šāda koordinācija tuvina Japānu lēmumu pieņemšanas procesam, pašai neveidojot savu kodolarsenālu.

ASV saviem partneriem autokrātisko valstu kodolatturēšanas sistēmā nosaka atsevišķas līdzdalības formas – vērā tiek ņemtas katras valsts ražošanas jaudas, spēkā esošo līgumu ar ASV nosacījumi un starpvaldību sadarbības līmenis. Lai gan Japāna un Dienvidkoreja paplašina savu kodolprogrammu rūpniecisko un resursu bāzi, to divpusējie līgumi, iekšpolitika un atkarība no ASV garantijām ierobežo šīs iespējas.

Pekinai ir jāņem vērā, ka Ķīnas ekspansija un atbalsts citu autokrātisko valstu kodolprogrammām paātrinās konsultācijas starp ASV un tās sabiedrotajiem, paplašinās Dienvidkorejas un Japānas piekļuvi kodoldegvielai un padziļinās aizsardzības plānošanu, nemainot šo valstu statusu.

Partneru spēju attīstība maina resursu līdzsvaru ASV un Ķīnas savstarpējā konkurencē

ASV kontroles saglabāšana pār kodolprojektiem liek Pekinai ņemt vērā ASV pārākumu masu iznīcināšanas ieroču jomā, ASV partneru nostiprināšanos pie Ķīnas robežām un nepieciešamību finansēt sava kodolarsenāla paplašināšanu. Vienlaikus samazinās ASV slogs, jo partneri savas spējas finansē patstāvīgi.

Ķīnas plāns konfrontācijai ar ASV paredzēja, ka Krievijas, Irānas un Ziemeļkorejas militāro un kodolprogrammu vienlaicīga attīstība Vašingtonu piespiedīs sadalīt spēkus starp reģioniem un vājinās partneru uzticību ASV garantijām. Šāda aprēķina vājā vieta ir Ķīnas vadības nespējā pietiekami novērtēt demokrātiskā bloka spēju pārstrukturēt resursu sadali, Irānas un Ziemeļkorejas ierobežoto ekonomisko bāzi, kā arī pretestības apmērus, kas rodas kā atbilde uz Pekinas mēģinājumiem īstenot plānoto stratēģiju. Pekina ir pārvērtējusi Irānas, Ziemeļkorejas un Krievijas spēju ilgstoši patstāvīgi uzturēt militārās programmas, kuru mērķis ir izkliedēt ASV un tās sabiedroto resursus. Ķīnas stratēģija joprojām rada papildu izmaksas Rietumu koalīcijai, bet vienlaikus liek Ķīnas Tautas Republikai finansiāli un tehnoloģiski atbalstīt savus partnerus.

ASV un Saūda Arābijas vienošanās nostiprina pāreju uz dalītu kodolatturēšanu Tuvajos Austrumos, savukārt vienošanās ar Seulu un Tokiju šo modeli paplašina Klusā okeāna reģionā.

Rijādas, Seulas un Tokijas kodolenerģētikas, aizsardzības un tehnoloģisko spēju palielināšana pakāpeniski tās no atkarīgiem ASV garantiju saņēmējiem pārverš par neatkarīgiem reģionāliem ierobežošanas centriem. Tas samazina nepieciešamību ASV ar saviem spēkiem kompensēt šo valstu vājumu, kamēr Pekina joprojām ir atbildīga par Irānas, Ziemeļkorejas un Krievijas militāro un tehnoloģisko spēju uzturēšanu. Šāda izmaksu un atbildības pārdale ir paredzēta, lai atjaunotu līdzsvaru par labu ASV un tās partneriem.