Kāpēc atlaida AM valsts sekretāru

Un kāpēc par to nestāsta LSM.

Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk novērojams tas, kā Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) atbilstoši valdības vadlīnijām pielāgo informāciju, ko nodot lasītājiem un skatītājiem. Viens no nesenākajiem piemēriem ir 2026. gada 22. aprīļa ziņa par izmaiņām Aizsardzības ministrijas (AM) vadībā, kam nesekoja absolūti nekāda sabiedriskā medija reakcija. Īsumā - LSM publicēja AM preses relīzi un Panorāma notikušajam veltīja vienu titru. Nesekoja ne žurnālistu jautājumi, ne diskusija par to, kas notiek tik svarīgā jomā kā aizsardzība – mediji pieņēma ministra izstrādājuma Sprūda izdomāto pamatojumu, un viss.

Sprūda birojs trešdienas pēcpusdienā izsūtīja relīzi, kurā mēģināja pamatot AM valsts sekretāra lēmumu. Tika minēti “nepamatoti apgalvojumi un pārmetumi” aizsardzības nozarei, kā arī mēģinājumi “mazināt uzticību” – tieši tas ir iemesls, kādēļ AM Valsts sekretārs Aivars Puriņš darbu izvēlējies neturpināt. Sprūda biroja sacerētie citāti rada iespaidu, ka A.Puriņš ilgstoši lasījis ierakstus sociālajos tīklos, uzvilcies un secinājis, ka tā turpināt nevar, taču, atšķirībā no Sprūda, Puriņš ir ilgstoši strādājis dažādās institūcijās un, visticamāk, ir guvis rūdījumu strādāt ļoti dažādās situācijās.

Ņemot vērā, ka LSM neuzskata par svarīgu informēt sabiedrību par to, kas notiek AM, ieskicēsim ainu, lai sabiedrībai ir priekšstats.

Neilgu laiku pēc Sprūda stāšanās ministra amatā AM Valsts sekretāra posteni atstāja Jānis Garisons, kurš ir jomas profesionālis un no dažādām aizsardzības resorā iesaistītajām pusēm vienmēr ticis augstu vērtēts (arī no ārvalstu sabiedroto puses). Garisons neslēpa, ka darbu atstāj Sprūda dēļ, jo savstarpējo nesaskaņu dēļ to vairs nebija iespējams turpināt. Kā jau tas Latvijā ierasts, sabiedrība šo ziņu norija vēsā mierā. Garisona vietā izvēlējās citu aizsardzības nozares veterānu. Aivars Puriņš, iespējams, nav tik spējīgs vadītājs kā Garisons, taču ir pietiekoši zinošs un pieredzējis jomas profesionālis.

Neilgi pēc tam Vecrīgā sāka klīst ziņas, ka “jaunie laiki” aizsardzības resorā atnākuši ar komunistu cienīgām tīrīšanām. Ministriju viens pēc otra atstāja pieredzējuši augstas raudzes profesionāļi, kuri neformālās sarunās nekautrējās atzīt, kas patiesībā AM notiek. Resorā esot radīts “Sprūda kults” – visi, kas kaut nedaudz vai iedomāti nepiekrīt Sprūdam tiek vienkārši izmesti no ministrijas. Pat Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) konstatēts izmisums un apjukums, jo tik neadekvāts un destruktīvs ministrs tiek piedzīvots pirmo reizi. Trīs gadu laikā viss aizsardzības resors nolaists līdz neredzētiem apmēriem, un ikdienas darbs būtībā ir paralizēts. Nenotiek arī nekādas būtiskas aktivitātes, lai stiprinātu aizsardzības spējas. Kā norāda vairāki avoti no aizsardzības resora, notiek pretējais – aizsardzības stiprināšana tiek mērķtiecīgi grauta un sabotēta pilnīgi visos līmeņos.

Jau pirms vairākiem mēnešiem pienāca signāli, ka A. Puriņš vairs nespēj izturēt “Sprūda režīmu”, taču saspīlējums kaut kā tika mazināts, līdz aprīlī situācija atkārtoti saasinājās. Pēc pēdēja dronu incidenta sabiedrība ieraudzīja, ka Sprūds atkal visiem melojis par ieviestajām pretdronu spējām (to vienkārši nav). Lai arī Sprūds kā mazs bērns skandina, ka Latvija ir “dronu lielvalsts”, neviens fakts to neapstiprina. Spilgts pierādījums ir vēl viena drona netraucēta ielidošana Latvijas gaisa telpā un nokrišana, nevis notriekšana Latgales pļavā. Būtībā pēc šī gadījuma Sprūdam bija jādemisionē, taču tas nav “Progresīvo” stilā – šim politiskajam veidojumam kā jau pārliecinātiem komunistiem vainīgi ir visi citi.

No AM izplatītajiem meliem secināms, ka Sprūds atrada vainīgo, izmantoja situāciju un nu varēs netraucēti turpināt aizsardzības nozares sabotāžu līdz “uzvarošām beigām”, bet uz jebkuru kritiku atbildēs, stāstot, ka cilvēki mēģina mazināt uzticību aizsardzības nozarei.

Tik daudz nu par AM un Sprūda centieniem izspēlēt “mūs apbižo internetā” kārti. Nākamais jautājums ir, kā tas nākas, ka Aivara Puriņa atlūgums neizraisīja nekādu rezonansi LSM?

Valsts sekretāra aiziešana no darba ir trauksmes signāls un skandāls, ko nevar paslaucīt zem paklāja, bet tieši to ir izdarījis LSM. Medijs publicēja vienu iepriekš citēto relīzi un par notikušo “aizmirsa” – jauna diena, jaunas problēmas. Mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos tas par neko labu neliecina, jo nepievērst uzmanību problēmām vienā no svarīgākajām nozarēm mūsu valsts turpmākai dzīvotspējai, ir apzināta nolaidība un kaitniecība. LSM tendenciozi izvairās uzdot jautājumus AM, un tā tas ir ne tikai par Puriņa aiziešanu, bet arī par patiesajām Latvijas aizsardzības (ne)spējām – ne reizi medija žurnālisti nav konfrotnējuši Sprūdu par, piemēram, patiesajām NBS dronu spējām un par robežas aizsardzību. Tāpat, nekad netiek uzdoti jautājumi par Sprūda melošanu saistībā ar fiktīvo “Dronu koalīciju,” kas ir partijas “Progresīvie” sponsoru apkalpošanas projekts.

Tāpat, Sprūda nekompetence un acīmredzamā neadekvātā uzvedība jau izgājusi ārpus mūsu valsts robežām un, kā runā Rīgas “klusajā centrā”, daudzās ārvalstu vēstniecībās rausta plecus par šo tipu, kas ārzemēs ar lielu jaudu diskreditē Latvijas valsti. To zina gan premjere, gan Valsts prezidents, kuri neko nedara, jo tāda ir vienošanās par Rinkēviča ievēlēšanu prezidenta amatā. Sprūdam būs būt aizsardzības ministram pat neskatoties uz to, ka šī persona dara visu iespējamo, lai Latvija būtu pēc iespējas mazāk gatava karam ar Krieviju.

Nevar nepieminēt, ka šur un tur Saeimas tumšākajos kaktos runāts, ka daudziem ir pārsteigums par to, ka Sprūds citis pie pielaides valsts noslēpumam, jo viņa biogrāfijas melnie plankumi ir vairāk nekā iespaidīgi. Tiesa, mūsu valstī pat Elksniņam ir pielaide, līdz ar to zūd jebkādi argumenti.

LSM sabiedrībai nesniedz vērtīgu informāciju un vairās ar tiešiem jautājumiem konfrontēt melīgus politiķus (ja vien tie nav opozīcijas), kā arī atsakās notiekošo analizēt. Vienkāršakiem vārdiem sakot, atsakās (vai nedrīkst) domāt līdzi un atstrādā ikdienas uzdevumus, neieguldot spējas dziļākā jautājumu izpētē. Vienlaikus LSM pastāv uz to, ka ir “neatkarīgs, objektīvs un daudzpusīgs medijs, kas ik dienu rada saturu, lai informētu, izglītotu un izklaidētu Latvijas cilvēkus”. Vai, liekot roku uz sirds, LSM darbinieki var apgalvot, ka viņi dara savu žurnālista darbu un rūpējas par to, lai sabiedrība būtu patiesi izglītota par aktuālajiem notikumiem?

Nav jābrīnās, ka sabiedrība, kas no LSM nesaņem gaidīto informāciju, pārstāj šim medijam uzticēties un to patērēt. Pret jebkuru kritiku LSM atšaudās ar kliedzieniem par mēģinājumu to ierobežot, cenzēt u.tml., taču neredz, kur šī kritika rodas. Protams, ir daļa sabiedrības, kam viss vienmēr būs slikti, bet ir arī tādi, kas melns uz balta pasaka, ko sagaida no medija, kas dēvē sevi par sabiedrisko un kura finansējums nāk no iedzīvotāju maciņiem

Iespējams, LSM vairās spārdīt lapseņu pūzni (AM), jo pasaulē, kurā notiek karš, tas varētu radīt cilvēkos satraukumu par to, kādas būs viņu iespējas izdzīvot, ja Krievija uzbruks Latvijai. Bet vai cilvēkiem nav tiesību zināt patiesību, lai atbilstoši spētu sagatavoties? Pilnīgi iespējams, ka LSM neizprot militārās tehnoloģijas un dronus, bet vai pasaulē trūkst ekspertu, ko pieaicināt, lai iegūtu pilnvērtīgu viedokli? Iespējams, medijs dara minimumu, jo tā to paredz tā finansētājs – valsts. Nebūs glaimojoša, valdību attaisnojoša satura, nebūs naudas, un tieši tik vienkārši arī tiek atrisināts jautājums par to, kādēļ LSM selektīvi pasniedz informāciju un izvairās uzdot kādu skarbāku jautājumu.

Ņemot vērā pēdējā laika norises rodas iespaids, ka visa LSM vadība ir politiski angažēta un pārstājusi pildīt tai ar likumu noteiktās funkcijas. Būtība LSM ir pārvērties par valdības mediju, līdzīgi kā tas ir Krievijā. AM valsts sekretāra atlaišanas gadījums pierāda, ka Latvijā vairs neeksistē neatkarīgs un objektīvs sabiedriskais medijs. Notiek selektīvi un manipulatīva ziņu atlase un notikumu interpretācija. Izskatās, ka būs jāpaiet zināmam laikam, lai lietas vērstu par labu, bet līdz tam mums visiem nāksies cītīgāk paļauties uz savu spriestspēju un pašiem sekot līdzi notikumiem un tos analizēt.