Kāpēc cilvēki netic LSM

Sabiedrība neuzticas Latvijas Sabiedriskajam medijam (LSM). Pētījums, kas veikts 2025. gadā, liecina, ka sabiedrisko mediju ziņām uzticas tikai 50,4% Latvijas iedzīvotāju un, lai gan pats medijs šo ziņu pasniedza kā “uzticība ir augusi”, tas ir kritisks rādītājs, kas liecina gan par ziņu kvalitāti, gan piedāvātās informācijas veidu. Tas nebūt nav saistāms ar cilvēku paradumu maiņu vien, jo 29,3% neuzticas LSM ziņām.

Ņemot vērā šo graujošo statistiku, būtu īstais brīdis jautāt, vai ar šo informāciju medijs ir ko darījis? Vai ir sekojuši kādi soļi, lai atgūtu sabiedrības uzticību? Īsti nē, ja vien neņem mērā neizdevušās kampaņas, kas cenšas skaidrot, kādēļ LSM ne vienmēr atrodama aktuālā informācija (jo tā tiek rūpīgi pārbaudīta, bet patiesībā nav, kas šo darbu izdara) un zīmola vizuālās identitātes maiņu, kas gan daudz izmaksājusi, gan sacēlusi vētru tējas glāzē, jo, kā jau ierasts, sabiedrība dalās “patīk” un “nepatīk” frontēs, taču neuzdod jautājumu, kādēļ tas šobrīd vajadzīgs un kas kaitēja esošajam LSM zīmolam, kur zem viena nosaukuma joprojām pastāvēt turpina gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija un ziņu portāls.

Par kampaņu un uzticamu informāciju lai runā relīze “LSM informatīvā kampaņā skaidro, kā top uzticams saturs”:

“Sabiedrības uzticēšanās un Sabiedriskā medija loma ir cieši saistītas. 2025. gadā veiktā pētījumā par LSM tēla novērtējumu 47% Latvijas iedzīvotāju norāda, ka Sabiedriskā medija galvenā jēga ir būt uzticamam un neatkarīgam informācijas avotam, 40% – palīdzēt labāk saprast notiekošo, bet 38 % – palīdzēt atšķirt patiesu informāciju no maldinošas. Šādas sabiedrības gaidas nozīmē arī pastāvīgu atbildību, apliecinot savu neatkarību, objektivitāti un atklātību, kā arī būt gataviem atzīt kļūdas, ja tādas ir pieļautas.”

Jau uzreiz redzams, kur tad šim rūpīgi izstrādātajam tekstam var vienkārši sakot “piesieties”. Un tā, aptaujas tiek veiktas, bet secinājumi izdarīti netiek, un kur nu vēl ieguldīts darbs, lai uzlabotu to, kā medijs atspoguļo informāciju. Kamēr pasaulē netrūkst svarīgu notikumu, medijs tā pirmajā lapā izvirza ziņas, kas šo ieskatu nesniedz. Tas pats novērojams arī LTV “Panorāmā”, kur ziņu sižetu izkārtojums drīzāk atgādina kādu izklaides raidījumu – dzīvnieki, bērni, dramatiski un tautu uzkurinoši sižeti, bet ne vārda par lielajām tēmām, kas būtu svarīgas mums visiem. To vidū ir karadarbība Ukrainā, notikumi Krievijā, Tuvajos Austrumos, ASV un pat Eiropā – piemēram, Francijā un Lielbritānijā.

Informāciju patērētājs saņem virspusēji, bez padziļinātas analīzes par to, kādēļ viens vai cits notikums ir svarīgs un kā tas viņu ilgtermiņā ietekmēs. Redzams arī tas, ka LSM izvairās kritizēt Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta lēmumus, lai gan tie vistiešākajā mērā atsaucas arī uz Latviju kā ES dalībvalsti. Ziņu formāts lielākoties ir aprakstošs un tikai retu reizi iespējams iegūt saturu, kas kaut nedaudz pietuvinātos pētnieciskam – par tādu mēģina būt “Atvērtie faili”, taču tie ir neregulāri un bieži vien balstīti vienā konkrētā tematā, ne vienmēr runājot par kādu tobrīd ģeopolitiski aktuālu tematu.

Iekšpolitiski LSM (gan radio, gan TV) ir pārvērties par valdības ruporu, un tas redzams saturā. Tādi temati kā “Rail Baltica”, “airBaltic”, korupcijas un iepirkumu skandāli, kā arī dronu incidenti tiek atspoguļoti bez analīzes un kritikas, kā arī bez konfrontējošiem jautājumiem. Kur tas redzēts, ka profesionāliem žurnālistiem ir bail no politiķiem? Vai augstskolās vairs nemāca, kāda ir mediju loma demokrātiskā valstī? Jautājumi ministriem lielākoties tiek sagatavoti un saskaņoti iepriekš, žurnālistam ieturot vienu noteiktu scenārija līniju, bez tiesībām iziet ārpus tās un improvizēt, jo sekos pātagas cirtiens un “sankcijas” pret mediju vai tā personību. Ministri un citas augsta līmeņa amatpersonas var melot visai Latvijai acīs skatoties, un LSM tam dod platformu, ļaujot vadošajiem politiķiem uz valsts nodokļu maksātāju rēķina būvēt savu PR.

Stāsts par žurnālistiem aizved līdz stāstam par LSM redaktoriem. Tādām personām kā Neimanei, Elksnei un Ceravai, kā arī Braunai būtu savi amati jāatstāj. Viņas nav spējīgas rūpēties par to, lai LSM sniegtu aktuālu un kvalitatīvi sagatavotu informāciju. Tie ir cilvēki, kas zināšanu un gribas trūkuma dēļ nespēj iestāties par medija izaugsmi, kas šajos ģeopolitiskajos apstākļos ir būtiski.

Tā vietā, lai patērētājiem piedāvātu augstvērtīgu un uzticamu saturu, LSM vairo izklaidi dažādu iepirktu seriālu formā, jo informācija vairs nav karalis un kāds vācu seriāls pavisam noteikti skatītāju redzesloku par notikumiem pasaulē paplašinās vēl vairāk. Tā tiek devalvēta auditorijas spriestspēja un vēlme interesēties par notiekošo tuvākā vai tālākā mērogā.

Neskatoties uz vājo saturu, LSM televīzijas un radio, kā arī interneta portāla autori kaismīgi aizstāv pašu radīto saturu. Ja atlikušajiem LSM patērētājiem rodas šaubas par informācijas aktualitāti vai atbilstību pasaulē notiekošajam, galvenais redaktors vai kāds cits zemāka līmeņa pārstāvis metas cīņā pret lasītājiem, kuri “neko nesaprot” un nevēlas saprast tā vietā, lai objektīvi izvērtētu savu saturu. Atceramies, piemēram, “cūku komiksa” sāgu, kad medijs sākotnēji nevēlējās saredzēt šajā jautājumā problēmu, un tikai pēc Valsts prezidenta iejaukšanās (kā jau parasti) ieslēdza atpakaļgaitu.

Vēl viena lieta, kam patērētāji-pasūtītāji ir pievērsuši uzmanību, ir objektivitāte, kas LSM bieži vien iztrūkst. Sižeti mēdz būt vienpusēji, neatspoguļojot visu iesaistīto pušu viedokli – tātad, tiek radīts vēlamais naratīvs par situāciju, cilvēkiem nedodot iespēju saprast situāciju no “visām” pusēm un izdarīt pašiem savus secinājumus. Ja jāveido jau iepriekš saturiski izplānotas diskusijas, LSM piesaista savus “ārštata ekspertus”, kuru vidū ir visādas Metlas-Rozentāles, Providus un Delnas darbinieki, kuri it kā pārstāv “analītisko” viedokli. Visi šie cilvēki ir saistīti ar kādu no politiskajām partijām un visbiežāk uzdotajā tēmā nemaz nav spējīgi orientēties, taču var salikt vairākus teikumus kopā un nerada riskus, ka medijā izskanēs kāds nevēlams viedoklis. Mūsdienās, starp citu, eksistē arī tādi nozaru eksperti, kuri ir spējīgi būt gan neitrāli, gan pamatoti un kvalitatīvi paust savu viedokli.

Arī par žurnālistu izglītotības līmeni ir vērts aizdomāties. Latvijā pieņemts, ka par žurnālistu sevi var dēvēt jebkurš, kurš ieguvis LU SZF diplomu – lielākā daļa darbinieku tad nu arī ir cilvēki ar 1 vāju izglītību, zemu intelekta līmeni un bez interesēm un vēlmes attīstīties. Ja agrāk vēl kaut kā varēja izdzīvot, tad mūsdienās no medija darbiniekiem būtu jāprasa ne tikai izpratne par žurnālistiku, bet arī specifiskas zināšanas par tēmu, jo “žurnālists” bez papildus izglītības ir parasts skribents, kas kā multimākslinieks vienlaikus cenšas būt viss un nekas. Rezultātu mēs redzam.

“Nav jādomā, ir akli jātic” – šāds formāts vēl jo vairāk mazina uzticību medijam, jo neveicina diskusiju par problēmu un drīzāk rosina meklēt “alternatīvus” informācijas avotus, kas LSM ļoti nepatīk, jo medija ieskatā visi sociālie tīkli un saziņas platformas – slikti, bet vienīgais uzticamais, patiesās informācijas rupors ir viņi. Varētu domāt, ka ar laiku šī manifestācija nostrādās un LSM radio un televīzija patiešām kļūst par uzticamu, visā valstī atzītu mediju, taču esošajos apstākļos, kad karš klauvē pie durvīm, medijs ir vājš un tiek darīts viss lai kļūtu vēl vājāks, tas ir ārkārtīgi neticami.

Kurš tad to mediju grauj, jautāsiet? LSM vadībai un darbiniekiem patīk vainot politiķus un ar pirkstiem rādīt uz Saeimu un, protams, Šleseru, kuram draugu visa LTV pilna, taču patiesībā pietiek ar SEPLP un LSM valdi, kurā apvienotas kolorītas personas ar dažādām pagātnēm. Tie ir savstarpēji saistīti cilvēki, kuru interesēs nav spēcīgs un konkurētspējīgs medijs – apātiska sabiedrība un vājš medijs ir atslēga, lai palīdzētu attīstīties pretvalstiskam noskaņojumam. Par valdes un SEPLP locekļiem cilvēki kļūst, jo ir savstarpēji pazīstami un kalpo politiķiem, nevis sabiedrībai. Šos amatus būtu jāieņem cilvēkiem, kas nav bijuši mediju vidē un spēj neitrāli skatīties uz LSM un tā nākotnes attīstību.

Nesens piemēram SEPLP un LSM valdes patieso būtību ir cīņa par krievu valodu – tai esot jābūt pārstāvētai LSM. Stāšanās pret Satversmes tiesas lēmumu, stāšanās pret sabiedrības interesēm un ekspertiem, kā arī gaudošana par vārda brīvību un demokrātiju, labi parādīja, kā interesēs slēpti un ne tik slēpti darbojas medija augstā vadība un kontroles mehānisms.

Medijs var turpināt atskaņot, kā to ir sagrāvuši dažādi labējie un mazāk labējie politiķi, taču pienāks diena, kad būs jāieskatās patiesībai acīs un jāsaprot, ka LSM sapuva no iekšas – no neizdarības, no korumpētas un uz austrumiem orientētas valdes un darbiniekiem, kuri nespēj iestāties par principiem, kurus it kā tik ļoti godā, kā arī no bezjēdzīgā SEPLP veidojuma, kas atstrādā naudu un neveic nekādu kontroli pār saturu un medija kvalitāti.

Aicinām LSM darbiniekus padomāt, vai viņi paši uzticas sevis radītajam saturam? Vai tas viņiem sniedz jēgpilnu, objektīvu izpratni par notikumiem Latvijā (ārpus Rīgas) un pasaulē?

Viens ir skaidrs. Ja LSM tiktu vadīts kā uzņēmums, kuram ir jāpelna un jānes rezultāti, tā valde un uzraugošā institūcija jau sen būtu zaudējušas darbu, nevis turpinājušas graut LSM kvalitāti un sabiedrības viedokli par to. Tas, ja vien uzņēmums vispirms nebūtu bankrotējis...