KGB operācijas turpinās. II daļa

Kā jau rakstījām raksta 1. daļas beigās, KGB ietekmes operācijās ļoti fokusējās uz ASV jaunatni, kas tika īpaši mērķēta, izmantojot paaudžu konfliktu, rasu spriedzi un pretkara noskaņojumu. Šos instrumentus pielietoja, lai veidotu priekšstatus par kapitālismu kā imperiālistisku sistēmu un komunismu kā ideālistisku alternatīvu. Šī ilgtermiņa operācija, kas turpinās pēc PSRS sabrukuma, mūsdienās ir sasniegusi fenomenālus rezultātus.

Kādi ir rezultāti? Pieaugusi skepse pret ASV valdību; aktīvāka jauniešu līdzdalība anti-imperiālistiskās kustībās; sagrozīts pasaules redzējums – ideālistiska attieksme pret sociālismu un demonizēts kapitālisms.

Šīs kampaņas veicināja paaudžu plaisu, un jauniešu ievirzi pret “valsts sistēmu”, netieši atbalstot PSRS un pēc tam jau Krievijas, Ķīnas un arābu valstu mērķi – sabiedrības šķelšanu Rietumos.

KGB ietekme Tuvo Austrumu reģionā un anti-izraēliešu propaganda

PSRS drošības dienests KGB Aukstā kara laikā guva nozīmīgu ietekmi Tuvajos Austrumos, izmantojot reģionu kā cīņas lauku pret Rietumu dominanci. KGB atbalstīja arābu nacionālistu režīmus, bruņoja starpniekus un apmācīja operatīvos darbiniekus. Padomju politika sadalīja Tuvo Austrumu reģionu stratēģiskajās zonās (piemēram, Turcija, Irāna, Afganistāna kā "īstie" Tuvie Austrumi), kā arī nodrošināja ieročus, apmācību un diplomātisko atbalstu tādām valstīm kā Irākai, Sīrijai un Ēģiptei. Šādi tika veicinātas tā saucamās “anti-imperiālistiskās” alianses.

KGB izmantoja padomju musulmaņus kā aģentus iefiltrēšanās operācijām. Viņus kā diplomātus un operatīvos darbiniekus nosūtīja uz valstīm, kurās ir musulmaņu vairākums. Mērķis bija veicināt padomju ideoloģijai labvēlīgu noskaņojumu. Ir dokumentētas saikne starp KGB un Musulmaņu brālību (MB) – islāmistu organizāciju, kas Ēģiptē dibināta 1928. gadā.

Šīs saites bija ļoti nozīmīgas un bija daļa no plašākas padomju stratēģijas destabilizēt rietumu ietekmi Tuvajos Austrumos Aukstā kara laikā.

KGB bieži atbalstīja vai manipulēja ar islāmistu grupām, tostarp tādām, kas saistītas ar Musulmaņu brālību. Tās izmantoja kā starpniekus cīņā pret kopīgiem ienaidniekiem – ASV, Izraēlu un rietumiem draudzīgiem arābu režīmiem.

KGB uztvēra MB kā iespējamu instrumentu savās “aktīvajās darbībās” (dezinformācijas un ietekmes operācijas), lai veicinātu pretimperiālistiskas noskaņas musulmaņu pasaulē. Lai gan MB reliģiskā ideoloģija bija pretrunā ar padomju ateismu, KGB veiksmīgi izmantoja kopējos pretrietumu mērķus, un sniedza lielu atbalstu MB kustībai.

Piemēri

MB darbību uzraudzība un iespējamā iesaiste nozīmīgos notikumos: KGB rūpīgi sekoja MB aktivitātēm, īpaši saistībā ar 1981. gadā notikušo Ēģiptes prezidenta Anvara Sadāta slepkavību, ko veica Ēģiptes Islāma džihāds – grupa, kas ideoloģiski bija saistīta ar MB caur tādu personību kā Sajids Kutbs. Pārbēdzēju liecības liecina, ka KGB varēja būt netieša iesaiste šajā notikumā vai kā minimums iepriekšēja informācija par to. KGB izmantoja šo notikumu, lai vājinātu ASV atbalstītus režīmus tuvajos austrumos.

Atbalsts MB atzariem un starpniekiem: KGB nodrošināja ieročus, finansējumu un apmācību palestīniešu grupām ar MB saitēm, piemēram, Hamās (MB atzars, dibināts 1987. gadā). Tā bija daļa no stratēģijas pretoties Izraēlai un ASV, saskatot iespēju islāmistu kaujiniekus izmantot kā instrumentu “kontrolētā haosā”. Kā redzam, mūsdienās šī KGB stratēģija ir ideāli nostrādājusi un rietumos sēj haosu un vardarbību.

Ion Mihai Pacepa, Rumānijas izlūkdienestu pārbēdzējs, apgalvoja, ka KGB palīdzēja veidot anti-cionistu naratīvus, kas sakrita ar MB ideoloģiju, tostarp viltotu dokumentu radīšanu, lai attēlotu cionismu kā rasismu.

Galvenās kontaktpersonas

Ayman al-Zawahiri Viens no ievērojamiem Musulmaņu brālības līderiem (no Ēģiptes Islāma džihāda, kas apvienojās ar al-Kaidu). Dokumentēts, ka Zawahiri, 1996. gadā bija tiešā kontaktā ar Krievijas izlūkdienestiem. Viņš tika arestēts pie Čečenijas zem pseidonīma/segvārda. Pavadīja sešus mēnešus apcietinājumā, kur, kā ziņots, sadarbojās ar FSB (KGB pēcteci), pārorientējot savu fokusu no Ēģiptes uz pret-ASV džihādu. Avoti norāda, ka tas padarīja viņu par "Trojas zirgu" Krievijas interesēm. Zawahiri atviegloja kontaktu ar islāma fundamentālistu zaru/teroristu organizācijām.

Jasirs Arafats un PLO saites Kaut arī PLO (Palestīnas Atbrīvošanas Organizācija) bija vairāk sekulāra, KGB apmācīja Arafatu un atbalstīja PLO frakcijas, no kurām dažām bija ideoloģiskas līdzības ar Musulmaņu brālību. Pacepa apgalvoja, ka KGB sastādīja PLO hartu un veidoja Arafatu kā marksistu, taču daži avoti norāda uz MB ietekmi palestīniešu nacionālismā, radot netiešu KGB-MB sinerģiju pret Izraēlu.

Plašāka KGB stratēģija musulmaņu pasaulē KGB izmantoja padomju musulmaņus kā diplomātus un spiegus, lai ielauztos valstīs ar musulmaņu vairākumu, veicinot tur pret-Rietumu propagandu, kas saskanēja ar MB tēmām, piemēram, anti-cionismu. Tomēr tieša KGB-MB sadarbība bija ierobežota ideoloģisko atšķirību dēļ; KGB priekšroku deva sekulāriem nacionālistiem kā Nāseram, bet vajadzības gadījumā vērsās pie islāmistiem. Kritiķi apgalvo, ka daži Pacepas apgalvojumi var būt pārspīlēti, taču atklātie Mitrohin arhīvi apstiprina KGB atbalstu anti-izraēliešu grupām ar MB saitēm.

Kopsavilkumā – saikne un sadarbība starp KGB un MB pastāv un abus vieno kopīgi pret rietumiem vērsti mērķi. Tas atbilst padomju/krievijas taktikai reģionālo spiedzi izmantot kā ģeopolitiski priekšrocību. Īpaša uzmanība tika pievērsta anti-izraēliešu propagandai, kas tika pastiprināta pēc tam, kad Izraēla nepakļāvās padomju ietekmei.

Sākotnēji PSRS atbalstīja Izraēlu tās sociālistisko sakņu dēļ 1948. gadā, taču vēlāk Izraēla pagriezās rietumu virzienā, noraidīja Maskavas piedāvājumus un tuvinājās ASV.

Tas noveda pie apvērsuma: KGB sāka "aktīvās darbības," lai attēlotu Izraēlu kā cionistu, imperiālistisku agresoru un ASV marioneti, tādējādi mobilizējot arābu atbalstu un kreiso pasaules viedokli.

Ievērojamas operācijas

Operācija SIG (saīsinājums no "Sionistskije Gosudarstva", jeb "Cionistu valdības" krievu valodā) bija ilgstoša KGB “aktīvo pasākumu” kampaņa, kuras mērķis bija veicināt naidu pret Izraēlu un ebrejiem, īpaši musulmaņu un arābu vidū. Tā bija daļa no plašākas padomju stratēģijas, lai vājinātu Rietumu demokrātijas, un paplašinātu ietekmi Tuvajos Austrumos.

Šī operācija tika uzsākta pēc 1967. gada Sešu dienu kara, atzīmējot būtisku pavērsienu Padomju Savienības politikā – no sākotnēja atbalsta Izraēlas izveidei 1948. gadā (sakarā ar tās sociālistiskajām tendencēm), uz tās uztveri kā ASV sabiedroto un imperiālistisku agresoru.

Operācija izmantoja propagandu, viltojumus, starpnieku organizāciju atbalstu, lai pārrakstītu vēsturi un izplatītu anti-cionismu. Tās ilgtermiņa sekas joprojām ietekmē pasaules attieksmi pret Izraēlu.

Galvenie operācijas mērķi: diskreditēt Izraēlu, attēlojot cionismu kā "nacistiska tipa rasisma" un imperiālisma formu; izraisīt musulmaņu un arābu naidu pret Izraēlu, lai destabilizētu reģionu un vājinātu ASV alianses; atbalstīt Palestīnas Atbrīvošanas Organizācijas (PLO) centienus aizstāt Izraēlu ar arābu-musulmaņu valsti; mazināt Izraēlas leģitimitāti un atjaunot PSRS prestižu pēc sabiedroto sakāves 1967.gadā.

Plašāki mērķi ietvēra: Haosa sēšana demokrātijās, anti-amerikānisma veicināšana, dezinformācijas izmantošana, lai veidotu atbalstu terorismam pret Izraēlu un Rietumiem.

Operācija SIG oficiāli sākās 1972. gadā KGB priekšsēdētāja Jurija Andropova vadībā un ilga līdz vismaz 1988. gadam, aptverot apmēram 16 gadus. Tomēr operācijas ietekme tiek raksturota kā 50 gadus ilga kampaņa, kas arī mūsdienās turpina ietekmēt anti-izraēliešu naratīvus. Līdz 1978. gadam padomju bloks uz islāma valstīm  bija nosūtījis aptuveni 4000 aģentu, no kuriem viena pati Rumānija bija norīkojusi 500 slepenos operatīvos darbiniekus. Operācija balstījās uz agrākām KGB aktivitātēm, piemēram, “Sēdvieta Nr. 12” (vērsta pret Vatikānu), un pastiprinājās pēc 1967.gada Arābu-Izraēlas kara. KGB izmantoja dezinformāciju, viltojumus, un ietekmes aģentus, lai izplatītu anti-cionistisku propagandu.

Galvenās taktikas

• Izdomāti naratīvi

• Vēsturisko saišu dzēšana: KGB centās izdzēst ebreju vēsturiskās saites ar Izraēlas zemi, vienlaikus izdomājot “palestīniešu” etnisko identitāti un nacionālismu, lai apgalvotu, ka teritorija ir arābu dzimtene — neraugoties uz to, ka trūka tradicionālu kritēriju tautas definīcijai (piemēram, kopīgas valodas, kultūras).

• Aģentu izvietošana: Tūkstošiem slepeno aģentu (inženieri, ārsti, skolotāji, imami) tika nosūtīti no padomju musulmaņu minoritātēm un Varšavas pakta valstīm uz arābu/islāma valstīm, lai veicinātu naidu.

• Mediji un viltojumi:

— Izplatīti arābiski tulkojumi no "Cionistu vecajo protokoliem"

— Viltoti dokumenti, kas pielīdzina cionismu nacismam (piemēram, apgalvojumi, ka

cionisti sadarbojās Holokaustā)

— Viltus ziņu ievietošana pasaules medijos

• Starpnieku atbalsts:

— Grupas kā PLO (piemēram, Jasers Arafats mācījies Balašihas bāzē) tika apmācītas

un apbruņotas, lai veiktu teroraktu uzbrukumus, kurus pasniedza kā "atbrīvošanās cīņu".

— Šīs metodes atgādināja nacistu propagandu, mērķējot uz psiholoģisko karu, un

vardarbības rosināšanu pret ebrejiem un Izraēlu.

Galvenās personas

Jurijs Andropovs – KGB priekšsēdētājs (1967–1982), iniciēja operāciju SIG, lai vērstos pret Izraēlas pro-rietumu orientāciju.

Ions Mihajs Pacepa – Rumānijas izlūkdienestu augsta ranga dezertieris (1978), kurš atklāja SIG detaļas, nosaucot to par kampaņu, kas “izskaloja smadzenes” arābu pasaulei pret Izraēlu un ASV.

Jasers Arafats – PLO līderis, apmācīts KGB; Pacepa apgalvoja, ka KGB sastādīja PLO hartu, un izveidoja Arafatu kā savu proksi.

Papildus literatūra – Eli Cohens, Elizabete Boida (2019. gada pētījums par SIG panākumiem), Ronalds Ričlaks (kopā ar Pacepu sarakstīja grāmatu “Dezinformācija”).

Operācijas SIG ilgtermiņa ietekme

SIG tiek uzskatīta par daudzu mūsdienu anti-izraēliešu naratīvu avotu. Tā piemēram par Izraēlas apzīmēšana par "aparteīda valsti", Cionisma pielīdzināšana rasismam.

Šie naratīvi turpina dzīvot pasaules diskursā (piemēram, ANO rezolūcijās, studentu aktīvismā) un ir veicinājuši pieaugošu antisemītismu, jo īpaši augstskolu vidē, kā arī sekmējuši starptautisko terorismu pret Izraēlu un ASV, kas atspoguļojas tādos notikumos kā palestīniešu sajūsma uz 9/11.

Kampaņas panākumi demokrātiju destabilizēšanā izceļ dezinformācijas ilgstošo ietekmi, kas turpina iedvesmot tālākos spēlētājus, piemēram, PLO, un Hamās naratīvus.

KGB atbalsts PLO

KGB apbruņoja, apmācīja (piemēram, Arafatu Balašihas bāzē) un finansēja šādas organizācijas, izmantojot tās kā proksi spēkus pret Izraēlu un Rietumiem.

Sekas: Saasināja Arābu-Izraēlas konfliktus; Veidoja globālo uztveri par Izraēlu kā agresoru; Sēja šķelšanos Rietumu sabiedrībās; Atbalstīja plašākos Padomju Savienības mērķus, kā piemēram ASV sabiedroto vājināšanu un rietumu demokrātiju destabilizēšanu.

CIP “kurmju” medības: Pretpasākumi KGB iefiltrēšanās operācijām

CIP "kurmju medības" bija tieša reakcija uz KGB iefiltrēšanos, ar mērķi atklāt padomju spiegu tīklus CIP rindās. Šīs izmeklēšanas, kas bieži tika ierosinātas pēc informācijas noplūdēm vai pārbēdzēju liecībām, attīstījās no paranojas pilnām tīrīšanām līdz sistemātiskām izmeklēšanām, atklājot nodevējus, piemēram, O.Eimsu, bet arī radot iekšēju spriedzi un kaitējumu organizācijai.

Angletona ēra: paranoja un “kurmju” meklēšana (1950.–1970. gadi)

Džeimss Džīzuss Angletons, CIP pretizlūkošanas vadītājs (1954–1974), vadīja medības, kas tika ietekmētas no pārbēdzēja Anatolija Golicina liecībām, kurš apgalvoja, ka KGB ir palaidusi plašu dezinformācijas kampaņu.

Golitsina padomi izraisīja meklēšanu pēc mītiem apvītā "Sashas", iznīcinot vairāku CIP darbinieku karjeras bez konkrētiem pierādījumiem. 1964.gadā pārbēdzēju Juriju Nosenko Angletons uzskatīja par KGB "dublikātu", kas sūtīts, lai aizēnotu iespējamos Osvalda sakarus ar PSRS.

Metodes: pārbēdzēju nopratināšana, poligrāfi (bieži ignorēti), iekšējas izmeklēšanas.

Ietekme: netika atklāti nozīmīgi “kurmji”, taču tika sagrauta uzticība un radīta paranoja; kritizēts grāmatā Cold Warrior (Toms Mengolds).

Pēc-Angletona medības: Eimss, Hansens un reformas (1980.–2000. gadi)

Pēc Angletona atkāpšanās 1974. gadā izmeklēšanas kļuva fokusētākas, īpaši pēc būtiskām padomju aģentu pazušanām.

Oldridža Eimsa lieta (1986-1994):

• Pēc daudzu CIP aģentu pazušanas PSRS tika izveidota īpaša komanda (“Team C”), kuras darbības rezultātā Eimss tika arestēts tikai 1994. gadā.

• Brīdinājuma signāli: aizdomīgas finanšu aktivitātes, dzīves līmeņa uzlabošanās.

• Eimsa darbības sekas: vairāki CIP avoti PSRS tika nogalināti vai notverti.

Roberta Hansena lieta (1990.-2001.):

• FIB aģents, kurš slepus sadarbojās ar KGB.

• Atklāts, pateicoties pārbēdzējam no Krievijas, un informācijai par “dead drop” vietu.

• Arestēts 2001. gadā; šī lieta ierosināja pārbaudes un strukturālas reformas pretizlūkošanas sistēmā.

Mūsdienu posms: Ķīna un jauni izaicinājumi (2010-mūsdienas)

Fokuss ir pārcēlies uz Ķīnas spiegošanas draudiem.

• 2010-2012: pazuda vairāk nekā 20 CIP avoti Ķīnā.

• Atbildīgais: Džerijs Čun Šings Lī (bijušais CIP virsnieks), arestēts 2018. gadā.

• Metodes: lielo datu analīze, mākslīgais intelekts, finanšu auditi.

  
  

Kopsavilkums

CIP “kurmju medības” izcēla sistēmiskus trūkumus, bet veicināja reformas. Neskatoties uz panākumiem (Ames, Hanssen), tās radīja uzticības krīzi un iekšēju paranoju. Mūsdienās CIP un FIB saskaras ar jauniem izaicinājumiem – īpaši no Ķīnas un Krievijas, pielāgojot tehnoloģiskus risinājumus izlūkošanas aizsardzībai.

Krievijas/arābu aliansei ir izdevies ideoloģiski sašķelt rietumus un redzam, ka tā gūst lielus panākumus pie rietumu jauniešiem, kuri ir kreisi noskaņoti. Liela ietekme ir universitātē, kurās mācībspēks ir kreisi noskaņots un izplata slēptos Krievijas/arābu naratīvus.

Liela daļa mūsdienu rietumu mediju iet kreiso ideoloģiju pavadā un nespēj kritiski izvērtēt informāciju. Sabiedrība tiek būtiski maldināta daudzos būtiskos jautājumos.

Rietumi šobrīd atrodas krustcelēs – vai nu sabruks, vai arī atkal apvienosies un uzvarēs. Pastāv tikai šie divi varianti.