Komunistiskās partijas biedri Vaidere un Krištopans

Turpināsim aplūkot mūsu Eiroparlamenta deputātu dosjē, kas liecina par nesaraujamām saitēm ar okupācijas režīmu. Saites bija un visticamāk joprojām ir ļoti ciešas, un tas liek uzdot daudzus jautājumus. Deviņdesmitajos gados mums visiem lika naivi noticēt, ka esam sākuši būvēt valsti no  “baltas lapas”, bet pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem esam atskārtuši, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Iespējams problēma slēpjas apstāklī, ka jaunās valsts cēlāji pārstāvēja (un pārstāv) citas intereses.

Ielūkosimies Ineses Vaideres un Viļa Krištopāna biogrāfijās, kas mums palīdzēs saprast, kā okupācijas laikā šīs personas, kurām bija  “nevēlama biogrāfija” spēja pārliecināt okupācijas režīma ideologus par savu uzticamību.

Sandras Kalnietes komunistiskās partijas biedres stāsts lasāms iepriekšējā šīs rakstu sērijas daļā.

Inese Vaidere

Inese Vaidere dzimusi 1952. gadā. Tēvs Jānis Miķelēns bija skolotājs, kurš divas reizes tika izsūtīts uz Sibīriju – 1945. gadā un 1952. gadā nekonkretizētu oficiālu iemeslu dēļ. Tiek pieļauts, ka čekas apsūdzību rezultātā. Pēc atgriešanās Latvijā Jānis Miķelēns atlikušo darba mūžu strādāja Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas bērnu nodaļā par skolotāju, jo padomju režīms viņam vairs neatļāva strādāt vispārizglītojošās skolās.

Līdzīgi kā Kalnietes gadījumā, arī Ineses Vaideres Vikipējas lapā konsekventi ir izvairījušies no faktu piesaistes gadiem, bet, pēc publiskajos avotos atrodamās informācijas, viņa Latvijas universitāti beigusi ap 1975. gadu un tūlīt pēc diploma iegūšanas sākusi strādāt augstskolā par docētāju. Tam sekoja aspirantūra, tai skaitā Rietumvācijā. Bijusi katedras zinātniskā sekretāre.

1977. gadā Inese Vaidere tika uzņemta Komunistiskajā partijā (PSKP). Tas pie apstākļiem, ka viņas tēvs pat nedrīkstēja strādāt par parastu skolotāju parastā skolā.

Sociālās grupas ar ierobežojumiem karjerā

1.“Sociāli svešās” izcelsmes cilvēki: bijušo “kulaku”, izsūtīto, represēto, deportēto, trimdinieku bērni, bijušie “buržuāzisko” partiju vai reliģisko organizāciju aktīvisti, ja bija ģimenes locekļi, kas dzīvoja ārzemēs.

2. Politiskā pagātne: tie, kas paši vai viņu vecāki bijuši represēti vai uzskatīti par “sociāli politiski neuzticamiem” (piemēram, leģionāri, nacionālisti, “pretpadomju elementi”). Bieži vien arī “inteliģences” pārstāvji, kas bija izteikuši neatbilstību režīmam.

3.Reliģiskā piederība - aktīvi ticīgie vai garīdznieku ģimenes locekļi nevarēja kļūt par skolotājiem, žurnālistiem, vēsturniekiem u.t.t.

Ņemot vērā, Inese Vaideres izcelsmi, viņai bija īpaši jāapliecina sava lojalitāte okupācijas režīmam. Viņai tika atļauts kādu laiku “mācīties” ienakdiena nometnē – Rietumvācijā, kas no okupācijas režīma puses liecina par absolūtu uzticēšanos I. Vaiderei.

Vilis Krištopans

Vilis Krištopāns dzimis 1954.gadā. Vecāki uz Sibīriju izsūtīti 1949.gadā. 1959. gadā ģimene atgriezās Latvijā. 1975. gadā V. Krištopans sāka spēlēt basketbolu VEF komandā. 1984. gadā viņš VEF komandā uzsāka trenera karjeru kā galvenā trenera Maigoņa Valdmaņa asistents. Tas nozīmē, ka no 1975.gada Vilis Krištopans regulāri sāka izbraukt uz ārzemēm.

No 1980. līdz 1987. gadam V. Krištopans bija PSKP biedrs.

Arī Viļa Krištopāna karjeras krasie līkloči pēc neatkarības atjaunošanas ir atsevišķa raksta vērti. Biznesa saites deviņdesmito gadu sākumā apliecina īpaši tuvās attiecības ar okupācijas režīma vadošām amatpersonām. Tātad, diezgan viennozīmīgi varam izdarīt secinājumu, ka V. Krištopans pamatīgi izkalpojās un apliecināja savu lojalitāti PSKP un VDK. Citādāk vienkārši nevarēja.

Secinājums – trim “Taisnības” apskatītajiem EP deputātiem ir praktiski identiski biogrāfijas krustpunkti:

• dzimuši deportēto ģimenēs, kas nozīmē, ka PSRS automātiski tika kvalificēti kā “ideoloģiski neuzticami”;

• veidojuši PSRS veiksmīgas karjeras nozarēs un institūcijās, kur “ideoloģiski neuzticamajiem” ieeja bija liegta;

• PSKP biedri;

• brīvi izbrauca uz ārzemēm, tai skaitā kapitālistiskajam valstīm;

• veidoja spožas sabiedriski politiskās karjeras pēc Neatkarības atgūšanas.

PSRS pastāvēja totāla iedzīvotāju lojalitātes kontrole, ko pamatā īstenoja KGB/VDK (nosaukumi mainījās no gadiem (no ЧК (ČK), jeb Čeka – 1917. g, GPU, OGPU, NKVD, NKGB, MGB, KGB – 1954. g, pēc Staļina nāves), bet praktiski nemainījās izmantotās metodes un instrumenti. Visam pamatā bija ļoti plaši savervēto informatorus (сексот – секретный сотрудник) tīkliem. Tas skāra visas dzīves jomas un aspektus.

KGB slepenie informatori bija katrā darba kolektīvā, katrā studentu kursā, katrā skolā un slimnīcā. Visas valūtas prostitūtas un spekulanti sadarbojās ar KGB, ja negribēja krimināllietas un gadus “zonā”.

Motivācija sadarbībai ar KGB varēja būt dažāda – spiediens, draudi, kompromats, ģimenes locekļu apstākļi; materiālais/administratīvais “balsts”. Arī karjeras iespējas tika solītas, un dažkārt īstenotas – bet tās bija nosacītas un tika izmantotas kā manipulācijas līdzeklis. Represētajiem/izsūtītajiem šī “izmaiņa statusā” reizēm bija vienīgā iespēja uzlabot dzīves apstākļus, tādēļ VDK šīs personas vervēja regulāri.

KGB nekad neuzticējās un nevirzīja darbam ideoloģiskajās un izglītības iestādēs, nedeva rekomendācijas uzņemšanai PSKP, ja aģents bija piekritis sadarbībai spiediena rezultātā, to darīja tikai ar cilvēkiem, kuri bija no brīvas gribas, labprātīgi, pēc pašu iniciatīvas sākuši sadarbību ar “orgāniem”. Arī šajos gadījumos aģentam bija pietiekami ilgs pārbaudes laiks, kurā viņam sevi bija jāpierāda kā vērtīgas informācijas ieguvēju.

Tipisks scenārijs (anonimizēts)

Reālistisks scenārijs – balstīts uz vēsturiskajām metodēm un zināmiem operatīvajiem modeļiem – kā brīvprātīga iniciatīva sadarbībai ar drošības iestādi varētu būt notikusi cilvēkam no “ideoloģiski neuzticamās” grupas.

Personas “A” situācija:

Persona A ir no ģimenes, kuras loceklis tika izsūtīts 1949. gadā. A pati pēc atgriešanās sasniedz darbinieka amatu rūpniecības uzņēmumā, bet viņas izcelsme joprojām rada ierobežojumus – neļauj iekļūt Komjaunatnē vai partijā, neļauj strādāt “ideoloģiski atbildīgu” darbu.

Iniciatīvas uzsākšana:

A noskaidro, ka vietējā drošības nodaļa (VDK nodaļa) meklē ziņas par darbiniekiem, kuri sarunājas par “nepareizām domām”. A piesakās darba vietā “pēc pašas iniciatīvas”, lai satiktu drošības struktūru pārstāvi un apliecinātu, ka viņai ir zināma “informācija”.

Piedāvājums un labumi:

VDK piedāvā personai A regulāri sniegt savas darba vietas, paziņu, uzņēmumā, kā arī radu, draugu “neformālas” sarunas – mainīt kādas detaļas sarunā, kā viņi runā, vārdus utt. Apmaiņai personai A tiek apsolīts, ka, ja viņa būs “sadarbības līmenī”, viņai nākotnē varēs tikt pārcelta labākā darbā, gūs iespēju mācīties augstskolā un rekomendācijas pārcelšanai uz Rīgu.

Darbošanās un riski:

A sāk rakstīt īsus ziņojumus: “kolēģe B teica, ka viņai nepatīk partijas līderis” vai “paziņa C sazinās ar ārzemju literatūras izdevējiem”. Persona A cer, ka ar šo viņa iegūs “labu statusu” un beidzot varēs atbrīvoties no aizspriedumiem par viņas izcelsmi. Bet viņa zina, ka, ja neizpildīs vai tiks atklāta, sekas var būt darba pazeminājums vai represijas.

Sekojošs rezultāts:

Pēc kāda laika A tiek pārcelta uz lielāku pilsētu uzņēmuma filiālē; viņai ļauj pieteikties studijām. Taču viņa vēl joprojām netiek iekļauta partijā un nav ideoloģiski pilnībā “tīra”. Persona A saprot, ka lai iegūtu pilnīgu VDK uzticību (un tātad karjeras iespējas) viņai ir jācenšas ziņojumus sniegt vairāk kuratorus interesējošo informāciju.

Persona varēja uzsākt kontaktu vai nu caur pazīstamiem, kuriem bija sakari ar drošības iestādi, vai tieši OVIR/VDK nodaļā. Sākumā tika sūtītas nelielas ziņas vai novērojumi (par kolēģiem, paziņām), vēlāk – regulāra “ziņošana”. Ziņojumu saturs sākumā varēja būt ļoti vienkāršs: “parādās runas pret partiju”, “šis cilvēks sazinās ar trimdu”, klausās “Amerikas balsi” u.t.t.

Aprakstītie, protams, bija tipiskie scenāriji. Neapšaubāmi, minētie Latvijas eirodeputāti ir īpaši gadījumi. Vēlams, lai viņi, visi trīs dalītos ar saviem unikālajiem pieredzes stāstiem, kā viņiem izdevās atbrīvoties no “neuzticamo” stigmas un veidot tik veiksmīgas karjeras PSRS okupācijas režīma laikā un kā viņiem izdevās iegūt KGB rekomendācijas, lai iestātos PSKP. Jo Latvijas pilsoņiem ir tiesības zināt, kādi cilvēki pārstāv viņu valsti Eiropas Savienībā.

Mūsdienās ir plaši zināma frāze: viens gadījums ir nejaušība, divi “ sakritība, trīs – sistēma. Tās autors ir Džeimsa Boda 007 tēvs un MI6 virsnieks Jans Flemings (Goldfinger, 1959). Oriģinālā veidā tā skan mazliet citādi: reizi – gadījums, divreiz – sakritība, trīsreiz – ienaidnieka rīcība (Once is happenstance, twice is coincidence, three times is enemy action).

Konkrētajā gadījumā tas būs precīzāk, jo Krievijas speciālie un izlūkdienesti ir KGB mantinieki – gan mērķos un aģentu tīklos, gan metodēs.

Krievijas dienestu ietekme Latvijā ir tik mežonīgi liela, ka viņi traucē viens otram daudz vairāk nekā Latvijas drošības dienesti viņiem.

Manipulācijas vēlēšanās notiek jau pie kandidātu sarakstu sastādīšanas. Praktiski visās partijās Krievijas dienesti savus cilvēkus iebīda listes augšā un pietiekamā daudzumā – neiekļūs viens, tiks cits. Tas tiek nodrošināts ar finansējumu, jo priekšvēlēšanu kampaņas maksā naudu – ar pastarpinātiem un slēptiem ziedojumiem.

Eiropas Parlamenta vēlēšanās daudz vairāk ieinteresēti ir Krievijas dienesti. Latvijas oligarhus daudz vairāk interesē augstākā ierēdniecība un valsts kapitālsabiedrības, kuru kontrolē ir iepirkumu procedūras un budžeta naudas plūsmas. Pēc leģendārā oligarha vēl leģendārākā uzstādījuma – amatā ir jāliek lielākie kretīni. Sekas šai Latvijas valstī konsekventi īstenotajai personālpolitikai ir uzskatāmi redzamas.

“Čekas maisi” jau ir vēsture. Tagad pastāv reāla iespēja pārskatāmā nākotnē iepazīties ar pilnu “aktīvo” GRU, SVR un FSB aģentu sarakstu. Krievijas izlūkdienestu (tāpat kā ASV, MI6 un citu) vēsture ir nodevību pilna. Pēdējos gados ārvalstīs arestētos Krievijas nelegālos izlūkus (kas vispār skaitās visos izlūkdienestos “svēto kasta”) pārdeva viņu pašu kuratori. Piemēram, nelegālo spiegu grupa, kurā bija Anna Čapmena un kurus arestēja 2010. gadā un apmainīja pret Sergeju Skripaļu (GRU virsnieku un MI6 aģentu). Viņu GRU aģenti 2018. gadā Solsberijā mēģināja noindēt ar “Novičok”.

Pašreizējā Krievijas – Ukrainas kara apstākļos Krievijas specdienestu darboņi pārdod visu informāciju, kam ir kaut vai kāda vērtība. Precīzāk, ir pircējs, jo sankcijas, bet viņu visu ģimenes dzīvo ES un ASV, un tur ir gan īpašumi, gan konti. Nododot, piemēram, Latvijas aģentu sarakstu viņi pat ne ar ko neriskē. Drīzāk tas tāds mazs prezentācijas sīkums labo nodomu izrādīšanai.

Pilnās listes noteikti ir gan ASV, gan Eiropas lielāko izlūkdienestu un, visticamāk arī Ķīnas un Mossad rīcībā. Un agrāk vai vēlāk kāds šo informāciju nopludinās.

Nu, piemēram, ja kādam nepatiks Palestīnas valsts atzīšana. Tas ir tikai laika jautājums.

Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms.

(Mateja ev. 10:26)