Konkubīnes armijā un mūsdienu ministrijās

Dzīve armijā ar daudziem ierobežojumiem un savu noteikto kārtību nebūt nav vienkārša. Tur nav, piemēram, daudzo sanāksmju un spriedelēšanu, kā tas ir tik ierasts civilajā dzīvē. Nesalīdzināmi vairāk grūtību un ierobežojumi ir aktīvas karadarbības laikā, kad noturība nereti ir svarīgāka par militārām prasmēm. Šajā nozīmē var tikai apbrīnot ukraiņus, kas spēj četrus gadus noturēties pret ļaunuma impērijas karapūļiem, un tas noteikti nebūtu iespējams nevienā citā Eiropas zemē. Un ukraiņi maksā ļoti dārgu cenu par savas neatkarības saglabāšanu.

Karo ne tikai dažādi mehāniski līdzekļi un uzpariktes, bet arī cilvēki, kuru motivācija ir ārkārtīgi augsta, lai arī vienlaikus trūkst kaut maza maliņa no civilās dzīves – piemēram, komunikācijas ar tuviniekiem. Frontes apstākļos saziņa iespējama tikai īpašos apstākļos, jo visas sarunas noklausās pretinieks un, pat neatkarīgi no satura, šādi tiek fiksēta runātāja atrašanās vieta. Pretinieks nekavēsies trāpīt pa šo punktu un sekas būs visai bēdīgas. Palīdz karaspēka vienību rotācija, bet tā nav atgriešanās civilajā dzīvē un atvaļinājums. To neviena no karā iesaistītajām pusēm nevar atļauties.

Problēma nav jauna un raksturīga tikai šim gadsimtam, tā armijās bijusi jau bronzas laikmeta karos, tomēr akcenti ir mainījušies.

Atbalsta dienesti un funkcijas senāk

Par bronzas laikmeta armiju organizāciju un nodrošinājuma dienestiem ziņu nav daudz, tomēr ir labi saglabājušies plašāki apraksti no asīriešu karagājieniem, ēģiptiešu karaspēka virzību savos iekarojumos. Dzejas vārsmās to ietērpa Homērs eposā "Iliāda”.

Salīdzinoši daudz aprakstīta Romas impērijas armijas veidošana, struktūra un daudzie specializētā atbalsta dienesti un to funkcionalitāte, kas daudzējādā ziņā ir pamats mūsdienu bruņoto spēku organizācijā. Atšķirīga pieeja dominē Āzijā un visai pilnvērtīgi apraksti ir par Čingishana bruņotajiem spēkiem un armiju cīņām Senajā Ķīnā.

Visplašāk aprakstītas ir pāvesta sankcionētās militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam (sauktas par Krusta kariem). Tieši Krusta kari, kas visbiežāk izpaudās kā reliģiski militāra kolonizācijas kustība, militāru operāciju plānošanā sāka piešķirt visai lielu nozīmi atbalsta dienestiem. Tiem bija ne tikai jānodrošina bruņoties spēki – to pienākums bija ieviest jaunu pārvaldības kārtību okupētās un kolonizētās zemēs. Tehniski tas nozīmē, ka karaspēkam sekoja ļoti liels skaits pavadošā personālā, kas nebija militārpersonas un to funkcijas un pienākumi ne vienmēr tika definēti. Tas nebija aizmugures dienests, bet drīzāk plaša civiliedzīvotāju plūsma, ko lielākoties veidoja ir nabadzīgi cilvēki, kas mēģināja kara rezultātā iegūt noteiktus labumus.

Lai arī zināmi kā pakalpojumi jau Romas armijā, Krusta karos daļa no karaspēka atbalsta funkcijām bija nodrošināt izklaides un dažādus atpūtas veidus. Tas ir gan ceļojošs cirks, gan pārvietojami krogi un dzertuves, kā arī dāmas. Tā ir īpaša kategorija un nav nekāds pamats to noniecināt. Lielākoties viņas ceļoja kopā ar ģimeni – vīru, bērniem, nereti arī ar citiem radiniekiem. Vīri visbiežāk apkalpoja kavalēriju vai tika nodarbināti militārā būvniecībā, bet dāmas piestrādāja virtuvē, mazgāja militārpersonu apģērbu un pārējā laikā bija pieejamas izklaidei. Viņas bija ģimenes galvenās pelnītājas. Viņu darbs tika arī atalgots un, atšķirībā no zirgkopjiem, viņām nereti piešķīra arī valsts pensijas.

Dāmas un to pakalpojumus apzīmēja dažādi, bet ne nicinoši un pazemojoši, kā tas bija attiecībā pret iekaroto teritoriju iedzīvotājām. Atšķirības bija arī starp sniegto pakalpojumu kopumu, ko dāmas sniedza dažādu dienesta pakāpju militārpersonām un dažādiem karaspēka veidiem. Šajā laikā folklorizējas dažādi apzīmējumi karaspēka vienībai piesaistītām dāmām. Paliekošs dažādās variācijās ir "pulka dāma" un "pulka sieviete", bet attiecībā uz nepilngadīgajām – "pulka meita". Savulaik bija pat normatīvs, kas paredzēja, ka uz katriem 350-500 karavīriem ir jābūt pieejamai vismaz vienai šādai dāmai.

Būtiskas izmaiņas ieviesa Napoleona karu laikā, kad iekarotās teritorijas aizliedza vīna pagrabu un bordeļu laupīšana. Šos iestādījumus vērtēja īpaša komisija un noteica izmantošanas noteikumus kara laikā (tsk. karavīru bezmaksas apkalpošana noteiktā kartība un laikā u.t.t.). Izmaiņas noteica arī augstākajiem virsniekiem – viņu vajadzībām veidoja atsevišķu nodrošinājumu, pārņemot itāļu kurtizāņu praksi dāmām noteica ne tikai vajadzību prast lasīt un rakstīt, bet arī spēt uzturēt intelektuālas sarunas. Augstākie virsnieki varēja veidot savu apkalpojošo personālu, un tā ir sava veida biroja agrīnā versija, jo pienākumos ietilpa dienasgrāmatu rakstīšana, notikumu fiksācija, dienaskārtības organizēšana un nereti arī runu gatavošana padotajai karaspēka vienībai.

Napoleona reformas armijā nebija noturīgās, jo tās aizstāja daudz precīzāka pienākumu fiksācija un izpilde pēc Prūsijas armijas parauga, kur nav paredzēta vieta izklaidei. Tomēr daudzi franču stila elementi tika pārņemti publiskajā pārvaldē, kas ir nesalīdzināmi liberālāka un atvērtāka jauniem izaicinājumiem.

Publiskā pārvalde

Lai arī vēsturiskās tradīcijas ir visai atšķirīgas, vairumā Eiropas valstu, kurās vairs nebija monarhiju, publisko pārvaldi veidoja pēc franču vai vācu modeļa. Bijušās kolonijas savu pārvaldību veidoja pēc atbilstošās metropoles parauga un pielāgoja vietējai specifikai. Pagājušā gadsimta Pasaules kari, revolūcijas un pilsoņu kari būtiski vienādoja valsts pārvaldības modeļus un no militārās jomas ienesa ne vienu vien elementu. Mūsdienu pasaulē ar vairāk nekā 197 valstīm un teritorijām (ANO izpratnē) vairāk nekā puse valstu ir militāras diktatūras (vai ir noteicoša bruņoto spēku vadītāja loma). Būtisks elements ir varas pārmantojamība.

Plašāk zināmie varas pārmantojamības piemēri ne tajā labākajā nozīmē ir Asada klans Sīrijā un Irānas šaha dinastija (valdnieka harēms bija pat struktūrvienība bruņotajos spēkos), tomēr pavisam jaunas līnijas ievelk Ziemeļkorejas pašreizējais diktators Kims Čenuns. No sava nezināmā bērnu skaita par varas mantinieci viņš nozīmējis meitu Kimu Džūe, kuru gatavo valsts pārvaldei. Ieņemot savu jauno amatu viņai piešķirs armijas ģenerāļa dienesta pakāpi.

Orģināls ir arī Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, kurš savas sievas un trīs piegulētājas iecēlis par biroja padomniecēm. Viņām ir nozīmīga ietekme uz gandrīz visiem viņa lēmumiem, izņemot tos, kas skar valsts aizsardzību un attiecības ar Kremli. Arī Kadirovs par mantinieku ir oficiāli iecēlis savu 18 gadīgo dēlu Adamu Kadirovu, kuram nesen piešķirta majora dienesta pakāpe. Tas tāds stimuls puikam tālmācībā pabeigt vidusskolu. Pārējie 11 bērni palikuši ārpus mantojuma sadales, taču šobrīd tiek apmācīti dažādu nozaru ministriju vadīšanai.

Eiropā tā nav izplatīta prakse, tās vietā demokrātiskas vēlēšanās ievēlētu deputātu un augstāko amatpersonu administratīvo struktūru un biroju piesātināšana ar radiniekiem, draugiem vai citādi īpaši pietuvinātiem. Plašāk zināmi uzskatāmi medijos apspriesti Eiropas Komisijas amatpersonu palīgu un padomnieku īpašā izvēle par labu zobārstei, šopinga konsultantei, vairākkārt ir tikuši izgaismoti privātā īpašuma dārznieki, apsaimniekotāji un zirgu puiši. Tomēr daudz plašāk izplatīta ir politiskā varas pārmantojamība, kas visbiežāk izpaužas kā kāda noteikta politikā spēka ilgstoša kādas jomas ministrijas “apsaimniekošana”, kas vienmēr ir bijis visai traģiski šādai valstij. Pārmantoti ir arī ir deputātu palīgu amati, ministru birojos nemaināmā daļa ir un paliek “carisma smagais mantojums”.

Tradīciju sajaukums

Latvijā publiskā pārvalde ir viens vienīgs tradīciju sajaukums, kurā nav kādas vienas, noteiktas tendences. Nešaubīgi viegli ir atpazīstama gadu desmitiem ilgstoša tās vai citas nozares politiska uzraudzība un mantoti tiek deputātu palīgu un padomnieku amati.

Padomnieki ir katra ministra īpašā izvēle – skaits, vecums un profesionālās spējas, lai gan vairāk tiek slavēta spēja izdabāt ministra iegribām un ministra partijas redzamāko pārstāvju iekortelēšana drošā vietā. Sanāk jau arī, bet katram pēc spējām. Kādam ministram birojā ir cirkus darbinieces (laikam Švinkam?), citam caurkrituši politiķi vai pirts rituālu uzturētāja, bet skaitliski visplašāk pārstāvētas dažādas NVO darboņas, kam aptrūcies SIF pabalstu un stipendiju. Pašvaldībās gan vairāk valda "konservatīvā tradīcija" jebkuru kantori pārvērst par ģimenes uzņēmumu.

Jauktas tradīcijas ir arī ministru komandējumos, jo īpaši ārzemju polittraveļos. Ja premjeri tūrēs pavada biroja (vai no malas pieaicinātās) ģērbējas un iepirkšanās konsultantes, tad ministri ir daudz izvēlīgāki un reti kad medijos tas tiek atspoguļots. Notikumiem interesenti var izsekot tikai pēc drostaliņu bilžu pārpilnām aktivitātēm sociālajos tīklos, un tas ļauj patiešām saprast ceļojuma reālijas.

Aizsardzības ministrs Sprūds atšķiras. Lai arī civila, Aizsardzības ministrija ir ļoti saistīta ar militāro kārtību. Iestādē ir jārealizē "Progresīvo" komunistiski revolucionārās idejas un saprašanas, tādēļ ar paplukušu NVO darbnieku nokomplektēto biroju izvēle nav vienkārša. Arī politikas izpratnē tur ikdiena ir kā bastionā, bet izbraucieni – kārtējais krusta karš pret neticīgajiem. Ar visiem sava laika atribūtiem un parašām.

Tieši tāds pavisam nesen bija aizsardzības ministra ceļojums uz Ukrainu, kur bija gan sava veida biznesa forums starp Latviju un Ukrainu, gan dažādas it kā labdarības organizācijas "Uzņēmēji mieram" (varbūt šeit nemaz nav labdarība un tas ir piesegs?) aktivitātes un vēl pāris pasākumi Kijivā. Tāds politiskais riņķa dancis, kam izsekot līdzi ministrs bija atvilcis savu "atbalsta kavalkādi". Kur tad lai ar visiem ģimenes ratiem liekas Inese Tauriņa, ministra padomniece militārās industrijas jomā, kurai līdzi bija atbraucis arī vīrs? To taču tā pilnvērtīgi nevarēja apgūt ilgstoši vadot "Delnu" kopš 2011. gada. Cirka procesija kaut ko maksā, bet vai tad mūsu Aizsardzības ministrijai ir problēmas ar naudu un kādas citas vajadzības?

Vajag prast domāt "progresīvi" un, ja tas izdodas, prioritātes noteikti nav ieroči un munīcija valsts aizsardzībai.

Tā vai citādi ministram ir daudz nopietnāk jāpievēršas saviem kadriem, jo tie nosaka visu! Kā lai starp militārpersonām te jūtas pus-civilas dāmas (ministra padomnieces, pseido zemessardzes), ja tām nav pat nekādas dienesta pakāpes? Vai tad tiešām ir tik grūti piešķirt kādu praporšķika vai jefreitora pakāpi? Un uzreiz kāda būtu pašapziņa! Tas ir pat labi, ka NBS un Zemessardzē nav tādu pakāpju, bet Austrumeiropā visi uzreiz sapratīs, ar ko ir darīšana un kādi pienākumi jāpilda. Arī feldfēbele vai vahmistre skan gana lepni. Nepiešķir neviens vairs apbalvojumus "Par Berlīnes aizsardzību", bet vai tad nevar kādas piemiņas medaļas par dalību daudz un dažādajās progresīvo NVO (piemērām "Free Palestine") akcijās? Tad ministra padomniecei būs apbalvojumu pilns mundieris.