Kāpēc kreiso ideoloģija nogalina nākotni?

Marksistu un kreiso ideoloģija balstās “visu vajag tagad, jo rītdienas nav.” Latvijā šo ideoloģiju pārstāv Šuvajevs un “Progresīvie”. Izskaidrosim “moderno kreiso domāšanu”.

Avots: CubaOrtografia, "X"

”Laika preference” ir viens no centrālajiem jēdzieniem Austrijas ekonomikas skolā, uz ko balstās kreisie. Eižens fon Bēms-Bverks savos darbos raksta, ka cilvēki sistemātiski vērtē tagadnes labumus augstāk nekā identiskus nākotnes labumus. Šāds vērtējums nosaka, cik daudz mēs krājam, investējam un uzkrājam. Tie, kuriem ir “augsta laika preference”, priekšroku dod tūlītējai “vajadzību” apmierināšanai – patērēt šodien, dzīvot uz parāda, iztukšot tagadni (vai kaut ko līdzīgu neredzam šodienas Rietumos?). Tie, kuriem ir “zema laika preference”, atsakās no tagadnes tēriņiem lielāku nākotnes ieguvumu vārdā.

Slavenais psihologs Valters Mišels ar savu “Stanford marshmallow experiment” (1960.-1970. gadi) pārvērta šo ideju psiholoģijā – bērni, kuri spēja pagaidīt un būt pacietīgi, vēlāk sasniedza ievērojami lielākus panākumus. “Augsta laika preference” rada mazāk kapitāla, mazāk inovāciju un mazāku stabilitāti (kreisie). Tas ir ekonomikas un uzvedības likums, kas ir tikpat spēcīgs kā gravitācija.

Sociālistiskie un komunistiskie režīmi šo patoloģiju ir pārvērtuši par valsts politiku. Marksistiskā dogma “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” nav dāsnums – tā ir sistemātiska saiknes iznīcināšana starp pašreizējiem centieniem un ieguvumu nākotnē. Kāpēc investēt, inovēt vai atlikt patēriņu, ja tava darba augļi tiks atsavināti un pārdalīti par labu citiem? Rezultāts vienmēr bijis viens un tas pats – hroniska stagnācija (Padomju savienības piemērs), kur centrālā plānošana atalgoja slinkumu un sodīja tālredzību; hiperinflācija Venecuēlā, kur naudas drukāšana balsu pirkšanai pilnībā sagrāva ekonomiku; Kuba, Ziemeļkoreja vai Kambodža – kreiso īstenotas sociālās laboratorijas, kur kolektīva neiecietība kļuva par genocīdu pret tautu.

Mūsdienu kreisie sociālie inženieri šo ideju ir pilnveidojuši ar perversu izsmalcinātību. Sauklis “plaša labklājības sistēma”, nekontrolējams valsts parāds (gandrīz visur Rietumos), neadekvāti valsts tēriņi, novājinātas izglītības sistēmas, kas slavina slinkumu un nepacietību un “augstu laika preference” pārvērsta par morālu tikumu. Tas, ko redzam šodien – jaunieši nav gatavi ilgstoši mācīties un pielikt pūles sevis pilnveidei. Viņiem tiek piedāvāti principi “dzīvo šodienai”, “tiesības”, ko finansē citu cilvēku nodokļi un “nodokļi bagātajiem”, kas patiesībā atņem naudu tiem, kuri smagi strādā, krāj un investē.

Kreisie kultivē šādu dzīves izpratni, jo viņiem vajadzīgi vēlētāji, kuri ir atkarīgi no tūlītējas iegribu apmierināšanas un valsts, kas ir kā aukle.

Sabiedrībās ar “zemu laika preferenci” – Singapūra, Dienvidkoreja, Taivāna vai Japāna –daudz paaudžu garumā uzkrāja cilvēkkapitālu un fizisko kapitālu. Tas notika pateicoties stabilām ģimenēm un kvalitatīvai izglītībai, kā arī ierobežotai patērētāju kultūrai. Tās kļuva par pārtikušām valstīm.

Te arī patiesība, kuru kreisie ienīst visvairāk – nav tā, ka “nabadzība rada sociālismu”. Kolektīvisms (kreisie) rada “augstu laika preferenci” tērēt tagad un daudz, kas savukārt rada vēl lielāku postu un nabadzību, ar visām no tā izrietošajām sociālajām nelaimēm.

Kreiso valstu piemēri parāda, kāpēc sociālistiskie eksperimenti vienmēr seko vienam un tam pašam traģiskajam scenārijam – pārdales eiforija, produktivitātes kritums un beigu beigās kolapss. Kolektīvisma piekritēji var turpināt sludināt “vienlīdzību” un “sociālo taisnīgumu”, vienlaikus izšķērdējot nākotni – tiek ignorēta un nosodīta ekonomiskā un psiholoģiskā realitāte. Vai nu ir jāveicina atbildības, uzkrājumu un domāšanas ilgtermiņā kultūra, vai arī dzīvosim stagnācijā un postā. Nekādu maģisku īsceļu vai “trešā varianta” nav.

Tad, kad Šuvajevs savās marksista lekcijās un politiskajās reklāmās runā par “sociālo taisnīgumu”, atcerieties, ka tās ir tikai frāzes. Kreiso politika vienmēr nes iznīcību.