Kosmosa draudi jeb "zvaigžņu karu" attīstības fāze

Jēdziens “Zvaigžņu kari” vidusmēra publikai asociējas ar diviem 20. gadsimta notikumiem – Holivudā uzņemtās vairāku daļu spēlfilmas grandiozo popularitāti un kulta statusu, un ASV bijušā prezidenta Ronalda Reigana 1983. gadā izsludināto kosmosa militarizācijas programmu, kas ieguva “zvaigžņu karu” apzīmējumu. Pēc PSRS sabrukuma lēsa, ka šī programma kalpoja par iemeslu PSRS sabrukumam, jo izsīka līdzekļi apbruņošanās sacensības uzturēšanai, un attiecīgi cieta arī plānveida ekonomika. Tomēr, kā atzīst nozares eksperti, ieroču izvietošanai kosmosā nav tiešs sakars ar šo hipotēzi.

Kosmosa militarizācijas tēma aktualizējusies konferences “Air, Space and Cyber Conference” laikā, līdz ar ASV Gaisa spēku sekretāra Troja Meinka (Troy Meink) paziņojumu, ka ASV Zemes orbītā ir izvietojušas ieročus, tā publiski atzīstot spēju esamību, lai īstenotu uzbrukumus no kosmosa. ASV Kosmosa spēku pārstāvji norādījuši, ka tās ietver gan kinētiskus, gan nekinētiskus līdzekļus, sākot no pretinieka iekārtu darbības traucēšanas līdz pat to pilnīgai iznīcināšanai. Drošības eksperti pieļauj, ka orbītā nogādātā sistēma visdrīzāk ir elektroniskās cīņas vai radiosakaru slāpēšanas platforma. Fizisku satelītu iznīcināšanu ar kinētiskiem lādiņiem uzskata par maz ticamu, jo tā radītu milzīgu daudzumu kosmosa atlūzu, kas apdraudētu arī Rietumvalstu satelītus.

Paziņojums izsaucis asu Ķīnas reakciju un brīdinājumu par jaunu bruņošanās sacensību. Krievijas ĀM vietnieks Rjabkovs komentējis, ka tas Maskavu nepārsteidz, un Krievija seko līdzi notiekošajam, bet bruņošanās sacensību kosmosā vēl varot novērst.

Lai gan 1967. gada Kosmosa līgums aizliedz orbītā izvietot masu iznīcināšanas ieročus, tas tieši neierobežo konvencionālu vai radioelektronisku pret-satelītu tehnoloģiju izmantošanu. ASV paziņojums apstiprina, ka kosmoss oficiāli kļuvis par nākamo militāro konfrontāciju telpu, kurā lielvaras aktīvi cenšas iegūt pārsvaru.

Kosmosa līgums

Starptautiskais līgums, kas aizliedz noteiktu ieroču izvietošanu kosmosā, parakstīts 1967. gadā un pazīstams kā Kosmosa līgums (oficiālais nosaukums: Līgums par valstu darbības principiem kosmosa, tostarp Mēness un citu debess ķermeņu, izpētē un izmantošanā). Galvenais, ko šis līgums nosaka, ir aizliegums kosmosā izvietot nesējus ar masu iznīcināšanas ieročiem, kā arī izmantot Mēnesi un citus debess ķermeņus militāriem mērķiem. Līgums tieši neaizliedz konvencionālo ieroču tranzītu vai izvietošanu atklātā kosmosā (Zemes orbītā).

Mūsdienās Kosmosa līgums tiek piemērots caur striktu tiesisko interpretāciju, kas nodrošina formālu kodolieroču aizliegumu, taču vienlaikus pieļauj plašu militāro darbību spektru Zemes orbītā. Līgumā nav atrunātas mūsdienu tehnoloģijas (piemēram, lāzeri, kiberieroči vai satelītu pārtvērēji), un lielvalstis to aktīvi izmanto. ASV Kosmosa spēki (U.S. Space Force) ir apstiprinājuši, ka Zemes orbītā ir izvietoti specializēti ieroči (Space Control Weapons) savu satelītu aizsardzībai un pretinieka sistēmu neitralizēšanai. Ķīna un Krievija izstrādā un izvieto satelītus, kas spēj traucēt citu valstu radioelektroniskajām iekārtām (GPS un radaru slāpēšana). Tāpat kosmosā izvieto lāzerus vai pat mehāniskas manipulatoru rokas, ar ko bojāt pretinieka tehniku. Ņemot vērā, ka šādas darbības neizraisa sprādzienus un nerada kosmosa atkritumus, tās formāli neaizliedz neviens līguma punkts.

Kosmosa tiesībās ir grūti nošķirt civilo tehnoloģiju no militārās. Piemēram, satelīts, kas paredzēts kosmosa atkritumu savākšanai vai citu satelītu degvielas uzpildei (tā sauktās Rendezvous and Proximity Operations jeb tuvināšanās operācijas), ar tādu pašu efektivitāti var tikt izmantots, lai satvertu un sabojātu svešu militāro satelītu. Šādas darbības nepārkāpj līguma burtu, taču pārkāpj tā miermīlīgo garu.

Līgums ir kā minimālais drošības standarts, lai novērstu kodolkaru kosmosā, taču nespēj ierobežot kosmosa militarizāciju ar modernām, ne-kinētiskām tehnoloģijām.

Faktiskā situācija

ASV

Eksperti atzīst, ka nekas jauns pēc T. Meinka paziņojuma nav noticis. ASV 2020. gadā pieņemtā stratēģija kosmosu atzina par atsevišķu kara “domēnu” līdzās sauszemei, jūrai, gaisam un kibertelpai. Kā pretinieki skaidri minēti Ķīna un Krievija.

Kopš 2010. gada ASV kosmosa tehnoloģiju testam izmanto orbitālo kosmoplānu X-37B. Šīs misijas programma ir stingri klasificēta, līdz ar to informācija par misijas mērķiem publiski pieejama ļoti ierobežotā apjomā. Ir zināms, ka kosmoplāns ir spējīgs atrasties orbītā neparasti ilgi, pateicoties enerģijas gūšanai iebūvētajiem saules paneļiem. Līdz šim garākā pabeigtā misija orbītā bez pārtraukuma ilga 908 dienas (gandrīz 2,5 gadi). Šobrīd kosmoplāns veic jau astoto orbitālo misiju.

Publiski zināmie X-37B eksperimenti:

1. Kvantu navigācijas sensori – tiek testētas augstas precizitātes sistēmas, kas spēj nodrošināt navigāciju kosmosā gadījumos, ja GPS sistēma tiktu slāpēta vai bojāta;

2. Lāzeru sakari – jaunu, ātrdarbīgu lāzeru komunikācijas sistēmu pārbaude datu pārraidei starp militārajiem un komerciālajiem satelītiem;

3. Materiālu izturība – NASA uz kuģa klāja regulāri izvieto dažādus paraugus (piemēram, materiālus un sēklas), lai pētītu ilgstoša kosmiskā starojuma ietekmi;

4. Manevrētspēja (aerobraking) – aparāts veic sarežģītus orbītas maiņas manevrus, izmantojot Zemes atmosfēras augšējo slāņu berzi, tā būtiski ietaupot degvielu. 2024. gada oktobrī tas pēc ļoti augstas orbītas veica aerodinamisku bremzēšanu atmosfērā, un tas ir pirmais šāds spārnota aparāta tests.

Krievija

Krievija mantojusi milzīgu PSRS zinātniski tehnisko ieguldījumu, un gandrīz visi nedaudzie jaunie izstrādājumi ir mēģinājumi turpināt vecos projektus. Neskatoties uz PSRS [lasi Krievijas] kā “miera nesēja” propagandu, tieši Kremlī dzima idejas par kosmosa militarizāciju. Tā dēvētos “zvaigžņu karus” nesāka R. Reigana administrācija, tos gatavoja “sarkanajā impērijā”.

“IS komplekss” (krievu: ИС – Истребитель спутников jeb satelītu iznīcinātājs) bija pasaulē pirmā funkcionējošā pretpavadoņu ieroču sistēma, lai nepieciešamības gadījumā orbītā pārtvertu un iznīcinātu ASV militāros un spiegošanas satelītus. Izstrāde sākās 1960. gadā, bet pirmā veiksmīgā pārtveršana notika 1968. gadā. Pēc ilgstošiem testiem 1978. gadā sistēma tika oficiāli pieņemta apbruņojumā, un atradās kaujas dežūrā līdz pat 1993. gadam.

1972. gadā sastādīts slepens stratēģijas dokuments “Mēness militārā izmantošana” aprakstīja militāras instalācijas izveidošanu uz Mēness, no kuras varētu veikt triecienus pa stratēģiskiem mērķiem ASV un iznīcināt pretinieka kosmosa objektus, izmantojot ieročus ar nākamās paaudzes fizikālām tehnoloģijām.

PSRS pielāgoja iznīcinātāju MiG-31 pretsatelīta raķešu palaišanai. Projekts ieguva nosaukumu “Kontakt” (MiG-31D). Iznīcinātājs palaiž divpakāpju “gaiss-kosmoss” klases raķeti pretinieka kosmosa objekta notriekšanai. Var trāpīt satelītiem līdz aptuveni 250-300 km augstu. Ļoti iespējams, ka sistēma ir atjaunota un atrodas kaujas dežūrā.

1974. gadā projekta “Saļjut-3” ietvaros no orbitālās stacijas tika izmēģināta aviācijas 20 mm lielgabala izmantošana satelītu notriekšanai.

Projekta “Terra” ietvaros tika izgatavots jaudīgs lāzers satelītu optikas apžilbināšanai. 1984. gadā to izmantoja pret ASV kosmoplānu “Shuttle”.

1987. gada 15. maijā ar pirmo “Energija” klases nesējraķeti orbītā tika palaista kaujas lāzerstacija “Skif” / “Poļjus”. Uz tās bija divi lāzeri (1 MW un 115 kW), un tā bija maskēta kā orbitālās stacijas “Mir-2” modulis.

1976. gadā tika uzsākta “Energija–Buran” projekta izstrāde. Kosmoplāns “Buran”, ko orbītā nogādāja smagās klases nesējraķete “Energija”, tika veidots arī kā kaujas līdzeklis. Tam bija borta aizsardzības komplekss ar “kosmos–kosmos” klases raķetēm un vēlāk arī ar lāzeriem. Kosmoplānam bija plānotas uzstādīt 27 militāras un 5 civilas nozīmes sistēmas. Kā zināms, tad “Buran” programma apstājās līdz ar PSRS izbeigšanos, līdz ar to Krievijai pašlaik tāda spārnota manevrējoša kosmosa aparāta nav un nav arī nesējraķetes tāda aparāta nogādei orbītā.

Ko Krievija var šodien

Krievija orientējas uz iespēju vajadzības gadījumā izslēgt pretinieka satelītu grupējumus, ko visvienkāršāk būtu izdarīt ar kodolsprādzienu kosmiskajā telpā. Tiesa, ciestu arī Krievijas kosmosa aparāti un tas būtu klajš jau pieminētā līguma pārkāpums, tādēļ Krievijā cenšas veidot ieročus, kas spētu pietiekami ātri satriekt pretinieka satelītus no virszemes.

Krievijas apbruņojumā ir pretsatelītu raķešu komplekss A-235 “Nudoļ”, ar kā raķeti var satriekt satelītu līdz aptuveni 500 km augstumā. Sistēmas tests notika 2021. gada novembrī. Tāpat ir pieminētais iznīcinātājs MiG-31D, zenītraķeši komplekss S-500 “Prometej” (līdz 180–200 km augstumam) un virszemes lāzers “Peresvet” (apžilbina satelītu optiku), un ir atjaunota A-60 “Sokol-Ešelon” lidojošā lāzerlaboratorija uz transportlidmašīnas Il-76 bāzes, kuras lāzers visticamāk paredzēts satelītu apžilbināšanai.

Satelīti-inspektori, kas paredzēti pretinieka satelītu izpētei, bet kurus var izmantot arī kā satelītu pārtvērējus, darbojas visās orbītās līdz ģeostacionārajai.

2022. gada februārī Krievija palaida militāro satelītu “Kosmos-2553”. Krievijas Aizsardzības ministrija pauda, ka misijas mērķis ir pētīt mikroshēmu izturību pret radiāciju, bet ārvalstu analītiķi pieļauj, ka tā ir noturības pret kodolsprādziena elektromagnētiskā impulsa testēšana. Vai tas ir saistīts ar plānošanu izturībai pret kodolsprādzienu kosmosā, pagaidām nav skaidrs.

“Aukstā kara” laika pieņēmumi

PSRS aprēķini rādīja, ka ASV kosmoplāns “Shuttle” pēc starta no Vandenbergas aviācijas bāzes jau pirmajā apriņķošanas orbītā var pārlidot Maskavai. Pirmajā lokā uzbrukums vienmēr ir negaidīts, jo orbītu droši var atšifrēt tikai pēc 1-2 apļiem. Tas nozīmē, ka “Shuttle” potenciāli varēja izmantot kā kosmosa bumbvedēju, kas teorētiski varētu no orbītas virs Maskavas nomest kodolādiņu. Esošās pretraķešu sistēmas nespētu pretdarboties šādam uzbrukuma variantam.

PSRS atbilde bija programma “Buran”, kā tehniskais uzdevums 1977. gadā paredzēja kosmoplāna ieiešanu Zemes atmosfērā līdz 85-90 km augstumam. Bija skaidrs, ka tas notika ar tālejošu mērķi veikt pretinieka bombardēšanu no kosmosa. Lēsa, ka jau pirmajā orbītas lokā kosmoplāns varēja pārlidot ASV teritoriju, piemēram, Vašingtonu 64 minūtes pēc starta, bet pēcāk tam bija jāatgriežas orbītā un jānolaižas Baikonurā. Programmas 8. lidojumā bija plānots manevra atmosfērā tests un apbruņojuma kompleksa pārbaude, tomēr līdz tam netika.

Pats pirmais un vienīgais orbitālais kosmoplāns kosmosā devās tikai vienu reizi – 1988. gada 15. novembrī. Lidojums notika bez apkalpes (automātiskā režīmā) un tā laikā “Buran” divas reizes apriņķoja Zemi un pēc tam veica nevainojamu automātisko nolaišanos Baikonuras kosmodromā. Līdz tam bija veikti 24 lidojumi ar tehniski līdzvērtīgu “Buran” prototipu Zemes atmosfērā, lai izmēģinātu automātisko nolaišanās sistēmu.

Kosmosa grupējumi un nevienlīdzība

Lielākais pavadoņu grupējums ir ASV, otrais Ķīnai un trešais Lielbritānijai. Krievija ieņem ceturto vietu aktīvo satelītu skaita ziņā.

Skaitliski tas izskatās vēl iespaidīgāk:

ASV 10 700-12 600 satelītu;

Ķīna 1 300-1 500 satelītu ;

Apvienotā Karaliste 700 satelītu;

Krievija 220-370 satelītu.

Secinājumi

Atšķirībā no Krievijas ASV nav piedzīvojušas pārtrauktību kosmosa programmu attīstīšanā, un bijušās PSRS plānus var droši attiecināt uz to, ko pašlaik ir sasniegušas ASV.

Krievija un Ķīna iebilst pret bruņošanās sacensību kosmosā, jo ASV ir pārsvars kosmosā bāzētajos ieročos, bet Krievijas un Ķīnas sistēmas lielākoties ir zemes bāzētas, līdz ar to arī lētākas un nosacīti drošākas ekspluatācijā. Ir iespējams maskēt reālās pretsatelītu spējas, jo sevišķi Ķīnas gadījumā. Ierobežojums, protams, ir pieeja satelītiem, ja tie atrodas orbītas punktā, kas nav sasniedzams iedarbībai no valsts teritorijas.

Kosmosa līdzekļi ir ļoti efektīvi globālā informācijas lauka ietekmēšanā (GPS traucēšanu, ko Krievija jau dara). To ir labāk darīt tieši no orbītas, tādēļ ASV pretinieku viens no stratēģiskajiem mērķiem ir attīstīt tieši spējas to darīt no kosmosa.

Krievijai ir saglabājušās tehnoloģiskās iestrādes, taču lai attīstītu no jauna taustāmu orbitālo kosmoplānu programmu ne jaudas, ne līdzekļu nav un nav sagaidāms, ka tie radīsies. Krievija ir izvēlējusies ceļu “lēti un praktiski” – vienkāršāki, jau izmēģināti pretpavadoņu līdzekļi gan uz zemes, gan kosmosā. Prioritāte, protams, ir programma “Rassvet” (“Taisnība” to aprakstīja) Starlink alternatīva un orbitālās stacijas saglabāšana. Militārais kosmoss Krievijai ir “nepieciešamajā minimumā”.