Krievijas agresijas eskalācija

Pasaules arēnā atkal radusies iespēja novērot kā ASV un Krievija viena oretu pielieto “pātagas un rauša” politiku. Tramps nu jau 9 mēnešus attiecībā pret Putinu ir uzskatāmi vadījies pēc “rauša” piedāvāšanas politikas. Atceramies – Zelenska pazemošana Baltajā Namā, paziņojumi par ieroču piegādes pārtraukšanu, solījumi atzīt okupēto Ukrainas teritoriju piederību Krievijai, divpusējās tikšanās, telefona sarunas un Vitkofa braucieni uz Maskavu.

Kopš septembra redzam, ka Trampa politika sākusi pāriet uz “pātagas” politiku – diskusijas par “Tomahawk” raķešu piegādi Ukrainai, sankcijas pret “Rosneft” un “Lukoil”, atteikšanās no bezjēdzīgās oktobra tikšanās, kā arī kodolizmēģinājumu atsākšana.

Savukārt kremlis “rauša” politiku īstenoja līdz laikam, kad notika tikšanās Aļaskā, kur faktiski tika piedzīvota izgāšanās. Vārdos Trampu apjūsmoja un dēvēja par izcilu politiķi, tika pieminēta arī viņam “nozagtā” uzvara 2020. gada vēlēšanās, kā arī piedāvāti jauni biznesa darījumi. Kremlis, redzot, ka Tramps atklājis viņa mānīšanas politiku, sāka pielietot “pātagas” politiku.

Pirmkārt, totāla Krievijas amatpersonu retorikas neatkāpšanās no sākotnējās retorikas par agresijas pret Ukrainu iemesliem. Tālāk arī dronu provokācijas daudzās Eiropas valstīs, kas savukārt radīja iekšpolitisku nervozitāti un ekonomiskus zaudējumus. Beidzamais izdomājums ir meteo zondes ar baloniem, kas nu jau regulāri no Baltkrievijas robežas puses “apciemo” Viļņas lidostu un traucē tās darbu. Tam sekoja kārtējie draudi par kodolieroču pielietošanu pret Eiropas valstīm, draudi ar “Orešņiku” no Baltkrievijas, un visbeidzot draudi ar kodoldzinēja raķeti “Burevestņik” un tādu pat torpēdu “Poseidon”. Skaidrs, ka šie elementi pieminēti, lai izteiktu draudus tieši ASV.

Plāns par “Tomahawk” piegādēm Ukrainai vai Ukrainas atbalsts ar “Tomahawk” raķetēm tomēr ir atlikts. Iespējams, kremļa draudi kaut kādā mērā tomēr ir nostrādājuši. Kremlis ir skaidri paziņojis, ka “Tomahawk” pielietošanas gadījumā to palaišanu uzskatīs kā ASV spēku īstenotu, jo zināms, ka ukraiņiem nav vajadzīgo spēju, lai ar ieroci operētu. “Tomahawk” raķetes var nest arī kodollādiņu – tātad, kremlis var par attaisnojumu uzskatīt kodolieroču pielietošanu pret tādiem mērķiem Eiropas teritorijā, kas saistīti ar palīdzības nodrošināšanu Ukrainai vai “Tomahawk” izvietojumu. Te gan uzreiz jāatzīmē, ka Krievija uz Ukrainas teritoriju regulāri palaiž raķetes, kas spējīgas nest kodolieročus, tādēļ katras raķetes komplektācija faktiski nav zināma līdz brīdim, kamēr tā nav sasniegusi mērķi. Raķetes, kas palaistas pa Ukrainu, var tikt mērķētas ne tikai tur, bet arī aizlidot atālāk un negaidot trāpīt kaut kur Polijas teritorijā.

Putins jau sen ir pārkāpis “sarkanās līnijas”, kas ierobežoja kodolieroču kā atturēšanas līdzekļa pielietošanu drošības politikā.

Putins kodolieročus no atturēšanas elementa ir pārvērtis par šantāžas instrumentu. Atceramies kaut vai Krimas sagrābšanu 2014. gadā – Putins publiski paziņoja, ka izskatījis kodolieroču pielietošanas iespējamību gadījumam, ja citas valstis iesaistītos Krievijas agresijas apturēšanā.

Solis, kas vitāli nepieciešams, lai varētu uzsākt sarunas par reālu mieru, ir uguns pārtraukšana un spēku pozīciju palikšana esošajās robežās. No šāda kompromisa kremlis baidās un kā līdz šim ir iebildis, tā arī turpinās iebilst. Uguns pārtraukšanas gadījumā Ukraina tiks starptautiski atbalstīta un spēs daudz labāk sagatavoties iespējamam karadarbības turpinājumam. Tiks pamatīgi nostiprinātas aizsardzības līnijas un militārie industrijas uzņēmumi ražos kara materiālu krājumus. Visticamāk, tiks ievests ārvalstu militārais kontingents un nostiprināta Ukrainas pretgaisa aizsardzības efektivitāte. Tas ir lietas, kas Krievijai par praktiski neiespējamu padarīs agresijas atsākšanu. Maskavā to zina, tādēļ nemaz nemeklē veidus kā reāli izbeigt karadarbību. Milzīgajiem zaudējumiem un ekonomikas lejupslīdei nav nozīmes.

Līdz ar to nonākam pie secinājuma, ka līdzeklis, kas tomēr Putinu varētu iedzīt stūrī, ir pakāpeniska ASV “pātagas” politikas spiediena pastiprināšana. Jāsagaida, kādi būs novērojumi un rezultāti ASV ieviestajām sankcijām, un tās pēc kāda laika jāpastiprina.

Beidzamo nedēļu laikā Ukrainas bruņoto spēku īstenotie triecieni pa elektroenerģijas sadales tīkla elementiem un naftas eksporta infrastruktūru liecina, ka arī šajā jomā Ukraina saņem sabiedroto atbalstu, un tas nu jau ir citā līmenī. Runa galvenokārt ir par izlūkošanas informāciju, kas ļauj dronus un raķetes novadīt uz mērķiem dziļi Krievijas teritorijā. Svarīgākais ir informācija par okupantu pretgaisa aizsardzības sistēmu spējām un izvietojumu – tas ļauj lidojuma maršrutu plānotājiem apiet efektīvās darbības zonas. Palīdzība tiek sniegta arī dronu un raķešu izgatavošanā.

Jāsecina, ka kremlis ir skaidri norādījis – ir plāni kā turpināt agresiju. Zināms, ka, lai nodrošinātu uzbrūkošā karaspēka masu, tiek gatavota masveidīga Ukrainas okupētās daļas iedzīvotāju mobilizācija. Jautājums, protams, ir par šāda kontingenta efektivitāti – kremlis cer, ka labi apgūtās represīvās metodes palīdzēs šo plānu īstenot. Otrs komplektācijas iespējamais veids ir Krievijas aktīvās rezerves masveida iesaukšana dienestā, par ko jau rakstījām iepriekš.

Bīstamākais, ko Putins var īstenot, ir reāli triecieni pa Ukrainas atbalsta loģistikas bāzēm Eiropā – Žešova, Ramšteina...

Kā jau minējām, raķetes ar lielu darbības rādiusu teju katru dienu lido virs Ukrainas teritorijas un, kamēr tās lido, nav zināms to mērķis. Raķetes var arī “nejauši” pārlidot Ukrainas teritoriju un Polijas teritorijā trāpīt pa kādu loģistikas mezglu. Šajā gadījumā Krievija pat var neliegties, bet gan paskaidrot, ka militārā palīdzība Ukrainai grauj Krievijas infrastruktūru, bet palīdzību nodrošina Rietumi. Tādējādi palīdzības nodrošināšanas infrastruktūra ir leģitīms mērķis. Par šādu iespējamību Krievijas propaganda runā jau diezgan sen.

Uzbrukumi militārajiem objektiem Eiropā iespējami tādā pat veidā, kādā to 1. jūnijā pret Krievijas lidlaukiem organizēja Ukrainas SBU. Šajā gadījumā Krievija savu dalību oficiāli var noliegt, bet atbildes gadījumā atkal draudēt ar kodolieročiem.

Diemžēl, bet šobrīd nav pamata cerēt uz drīzu situācijas deeskalāciju, jo kremlis ir gatavs rīkoties pēc stūrī iedzītas žurkas principa – darīs visu iespējamo, lai panāktu savu. Turklāt militārā vadība faktiski nepārtraukti dezinformē kremli par reālo stāvokli frontē, apgalvojot, ka vēl mazliet, un mērķi tiks sasniegti.

Atļausimies piesardzīgi secināt – Latvija nav kremļa eskalācijas virzienu saraksta augšgalā, jo valsts teritorijā netiek nodrošināta militārās palīdzības loģistikas plūsma. Neskatoties uz to, kopumā jārēķinās ar ļoti iespējamu situācijas eskalāciju.