Krievijas aktivitāšu pastiprināšanās
Eiropa kļūst aizvien nemierīgāka un iemeslu ir ļoti daudz, lai gan nemiera pamatā ir dzīves dārdzības straujais kāpums, inflācija un tās pavadoņi – uzņēmumu bankroti un slēgšana, un bezdarbs. Izpausmes dažādās valstīs ir atšķirīgas, taču nemiers ir vispārējs, un patstāvīgu spriedzi uztur enerģijas ārkārtīgi straujais izmaksu kāpums un valdību nespēja šādos nenoteiktību apstākļos pārvaldīt valstis un sabiedrību.
Aktivitāte pieaug
Mediji ziņo, ka Krievija saviem izlūkdienestiem pavēlējusi "pastiprināt" hibrīdoperācijas ES un NATO valstīs. Atsaucoties uz Ukrainas militārās izlūkošanas aģentūras izplatītajiem brīdinājumiem, tās ir iespējamas sabotāžas, kas vērstas pret militārajiem objektiem, kritisko infrastruktūru un sakaru sistēmām.[1] Jāņem vērā, ka Krievija jau mēnešiem ilgi vēršas pie vietējiem savervētajiem "vienreizējās lietošanas aģentiem",[2] kuru uzdevums ir veikt novērošanu, spiegošanu un sabotāžu. Cilvēkus visā Eiropā vajā šķietami nekaitīgi apmaksāta darba piedāvājumi.
Krievijas dienesti, bieži vien apmaiņā pret naudu, tiešsaistē vervē parastus cilvēkus individuāliem uzdevumiem.[3] Lai arī atsevišķi sabotāžas akti ir nepatīkami, to ietekme uz sabiedrību ir nozīmīga, jo rada nedrošības sajūtu un vēlmi ietekmēt sabiedrisko kārtību. Tā vairs nav droša vide, kādu to mēģina pasniegt daudzi sociālie mediji. Raibajā Eiropas sociālajā vide, kas dažādās zemēs ir gana kontrastaina, nav iespējams atrast vienu vai tikai dažus sabiedrības ietekmes rīkus. Sabotāžas akti ir ne tikai mēģinājums pabaidīt – tie ir testi plašā izlūkošanas programmā un nav pareizi tos visu saukt par hibrīdkaru vai hibrīdkampaņām.
Notikumu karuselis
Sabotāžas akti, kuros tieši vai netieši vainota Krievija, īpaši bieži novērojami ir kopš 2024. gada, un ir izplatīti visā Eiropā. Jau toreiz Ukrainas militārais izlūkdienests un Rietumu amatpersonas brīdināja, ka Maskava izmanto starpnieku servera tīklus, noziedzīgas bandas, kiberuzbrukumus, dedzināšanas un izlūkošanu pret Starlink zemes stacijām, Baltijas jūras zemūdens kabeļiem un Eiropas aizsardzības nozares uzņēmējiem.[4]
Būtiskas izmaiņas nav piedzīvotas,[5] un šī politika turpinās, lai gan intensitāte (incidentu skaits) pieaugusi un arī ģeogrāfija līdzīga. Sabotāžas aizvien vairāk izpaužas kā "izlaušanās spēle" – ir ielaušanās un tās autori atstāj kādu "suvenīru". Visbiežāk uzdevuma praktiskās daļas izpildē tas ir kāds neveikls, neapmācīts brīvprātīgais, kurš savervēts neilgi pirms uzdevuma izpildes ar solījumiem par ļoti nelielu atalgojumu (parasti tie ir daži simti eiro).
Vai patiešām karš?
Medijos un dažādos politdarbinieku pārspriedumos vispārizplatīts "hibrīdkara" termina lietojums, kas ļauj zem tā palikt jebkuras esošas vai iedomātas darbības un virpināt tās dažādās virtenēs, radot šīm konstrukcijām ticamības sajūtu. Jēdziens ir ausij tīkams un tā lietošana sabiedrības absolūti lielākajai daļa ļauj palikt komforta zonā, kā arī būt pietiekoši pašpārliecinātai par savām individuālajām un kolektīvajām spējām šādu "hibrīdkaru" pārdzīvot. Tas ir, savā dzīvē pārciest zināmas neērtības neko nemainot un neprasot to arī no kompetentām institūcijā. Kas gan var būt briesmīgāks par kliedzošiem virsrakstiem vai emociju zīmēm sociālā saziņā. Ļoti iemidzinoši, nav pat 100 aitas jāskaita.
Pragmatiskāk būtu vismaz Eiropā šos daudzos nedraudzīgos notikumu un to daudzveidību skatīt kā pretinieka izlūkošanu ar dažādām kontakta aktivitātēm. Process ir mērķtiecīga ES un NATO novājināšana. Tas ir daudzšķautņains, un izlūkošana tiek īstenota visos virzienos ar visai precīzu vājo vietu, sensitīvo jautājumu, reģionu, arī sociālo struktūru un pat indivīdu apzināšanu un kartēšanu. Katram no šiem elementiem piemeklē labāko ietekmēšanas līdzekli. Ne vienmēr tas izdodas ar pirmo vai otro reizi, bet svarīgs ir process.
Izlūkošanas mērķis nav nodarīt postījumus Leipcigas-Halles lidostai, ko būtu viegli īstenot – darbības ir vērstas uz sabiedrības ietekmēšanu, uztraukuma un nemiera radīšanu. Konkrētajā gadījumā sabotāžas mērķis ir visai skaidrs – vismaz Vācijas sabiedrībai uzskatāmi parādīt, ka valdība nespēj ne pārvaldīt situāciju, ne pasargāt iedzīvotājus. Akcents uz kravām vai lidmašīnām, kas saistītas ar Ukrainu, ir dabisks. Tātad, ir vajadzīga rīcībspējīga valdība un tieši par to iestājas AdF. Un nav pamata uzskatīt, ka nākamie sabotāžas akti nebūs citās Vācijas zemes, kur ir pietiekoši daudz svārstīgo velētāju, kuri nespēj šķirties no gadu desmitiem piekoptās tradīcijas balsot par CDU/CSU.
Nemieri sabiedrībā
Jau gandrīz mēnesi vairākas Eiropas valstis šūpojas nemieros. Jauno vilni ierosināja Spānijas sākotnēja nespēja pārvaldīt savu koloniālo anklāvu Ziemeļāfrikā. Diennakts laikā Seūtā laikā ielauzās aptuveni 72 tūkstoši personu, galvenokārt marokāņi, no kuriem tikai pusi izdevās ielenkt un nodot Marokas armijai. Atlikusī daļa, izņemot 5000, kas joprojām ir Seutā, atrodas Spānijā un visā zemē radījuši nopietnu spriedzi, jo valdība lēma aptuveni 14 000 nepilngadīgo vienmērīgi sadalīt starp pašvaldībām uzturēšanai līdz viņu pilngadības (un automātiskas pilsonības) sasniegšanai.
Vairums Eiropas valstu Spānijas rīcību ir nosodījušas, un Itālija ar Spāniju ieviesa robežkontroles un vīzu režīmu, taču tas nepalīdzēja un imigranti turpināja ierasties. Neatbildēts tā arī palika pamata jautājums – kā mazizglītoti Marokas lauku iedzīvotāji tā pēkšņi sadomāja vienā laika visā Marokas teritorijā nevienam nezinot pēkšņi doties uz Seūtu? Arī Seūtā simtiem laivu ostā gaidīja savus pasažierus nelegālai pārvešanai uz Spāniju, kas, protams, bija tikai sakritība. Daudzi par to šaubās un saskata kādas ārvalsts dienestu organizētu sabotāžu.
Spānijas nespēja tikt galā ar imigrācijas plūsmām, strauji pieaugošo dzīves dārdzību un mājokļu nepieejamību ir izraisījušas protestus un lokālus nemierus, un tas ir pašsaprotami. Tas esošajai valdībai rezultēsies neatgriezeniskā varas zaudēšanā pavasara vēlēšanās.
Līdzīgi protesti pret dzīves dārdzību un mājokļu nepieejamību ir iknedēļas notikums arī Portugalē (precīzāk Lisabonā), tomēr masveidīgākie novērojami Francijā. Par to izcelsmi jau rakstījām – skolēnu un studentu nemieriem ātri pieslēdzās citi, bet tad tos visus aizstāja dažādas dažādas kreiso ekstrēmistu un sociālistu kustības, lielas imigrantu bandas un arī Palestīnas atbalstītāju NVO. Protesti izvērtās postoši, un starp daudzām sociālām prasībām aizvien biežāk priekšplānā izvirzās dažādas politiskas prasības, tostarp prasība pārveidot visu republiku (aicinājumi gāzt valdību un valsts institūcijas). Piecās lielākajās Francijas pilsētās noteica komandantstundas, bet nesadzirdēja sabiedrības sociālās prasības, un ta rosinājis uz jauniem vispārējiem streikiem un protestiem. Būtu naivi iedomāties, ka šādas šķietami nekoordinētas un nevadītas akcijas, kuras visā valstī spēj mobilizēt vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju, nav inscenētas un plānotas.
Salīdzinoši mazāki nemieri notika arī Itālijas ziemeļos (Milānā), bet tās ātri nomierināja izlēmīga premjeres rīcība. Pilsētas ielās ieveda patruļas ar 500 bruņotu militārās policijas personu, un vēl tik pat liela rezerves vienība tika nodrošināta pilsētas kazarmās. Asi konflikti un demonstrācijas bija arī Atēnās un vairāki nelieli mītiņi notika Berlīnē, bet tos visu uzskata tikai par sabiedrības destabilizācijas procesa sākumu.
Protestu skaits un to intensitāte palielinās, un pēc to ietekmes tās ir tipveida sabotāžas darbības. Nemieros dominē sociālās prasības pēc tiesībām uz mājokli, labāku izglītību skolās, un tie ir protesti pret strauji augošo dzīves dārdzību un bezdarbu. Tikai ļoti neliels skaits Francijā protestējošo kā iemeslus dzīves līmeņa kritumam sākuši akcentēt zaļā kursa absurdumu, imigrācijas ierobežojumu neesamību, Briseles varas negācijas un valstu palīdzību Ukrainai. Ir šādi aicinājumi un lozungi, bet ļoti reti. Dominē protesti pret valdību un konkrētām augsta līmeņa amatpersonām un kļūdainiem valdības lēmumiem.
Visiem šiem protestiem ir daudz līdzību, ko noteikti nevar saukt par stihiskām. Tās ir konkrētas, bet protesti ir plānoti un virzīti. Notiekošajam ir daudz vairāk sabotāžas pazīmes, nekā masu nemieriem to tradicionālā nozīmē (piemēram, salīdzinot ar dzelteno vestu kustību Francijā). Tas joprojām nav ne hibrīdkarš, ne hibrīdkampaņa, bet gan tikai izlūkošana.
Cik gatavi esam?
Kiberdrošības aģentūras ASV, Eiropā, Austrālijā, Kanādā un citur trešdien, 19. oktobrī mudināja organizācijas nekavējoties slēgt savas tīmekļa vietnes pēc tam, kad OpenAI rīki atrada kritiskas kļūdas pamata datorprogrammēšanas valodā. Slēdza vairākas valdības un privātās tīmekļa vietnes. Kkiberdrošības eksperti lēsa, ka ievainojamības varētu ietekmēt līdz pat 70 % interneta. PHP fonds savā paziņojumā norādīja,[6] ka trūkumus nopludināja. Kiberdrošības uzņēmums Chainguard[7] "vienpusēji pārkāpa embargo" un "ignorēja nedēļām ilgu darbu, lai koordinēti atklātu informāciju".
Ir divas būtiskas nianses. Interneta lapu slēgšana neviena zemē nenozīmēja kādus pārrāvumus vai pārtraukumus civilās aizsardzības sistēmā, iedzīvotāju apziņošanā un iespējās šādu informāciju iegūt. Visām sensitīvām sistēmām sen izveidoti "spoguļi", kas sarakstīti ar atšķirīgu no HPH rīku. Otra atšķirība ir valdības institūciju skaidrojumi iedzīvotājiem – tie bija sausi un īsi vai to nemaz nebija (īpaši ES valstīs). Neviena valsts neskaidroja, kādā kārtībā kurš ko ir atslēdzis un atkārtoti iedarbinājis.
Pašu zemē 21. oktobra notikumi uzskatāmi atšķīrās. Kiberincidentu novēršanas institūcija "Cert.lv" vispirms informēja, ka vairākiem Latvijas digitālajiem resursiem uz laiku ir ierobežota piekļuve no ārvalstīm. Sausi un profesionāli. Publiska atzinība pienākas nešaubīgi. Vēlāk Valsts kanceleja izplatīja informāciju, ka pieņemts lēmums uz laiku apturēt piekļuvi tīmekļvietņu vienotajai platformai (TVP), lai to pasargātu no iespējamiem kiberuzbrukumiem. Līdz ar piekļuves apturēšanu TVP virkne Latvijas valsts un pašvaldību iestāžu mājaslapu nebija pieejamas ne Latvijā, ne ārvalstīs. Starp mājaslapām, kas nebija pieejamas, ir arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, "112.lv", Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku un Valsts policijas tīmekļvietnes.
Darbībām ir sava loģika un skaidrojumi, tomēr jāpievērš uzmanība tam, ka vairākas mājaslapas noteiktas kā pamata informācijas avots krīzes gadījumā. Slēdzot lapas un nenodrošinot informācijas pieejamību ir pārkāpts ne viens vien likums. No otras puses šajās interneta krīzes dienās nevienā no Eiropas valstīm netika konstatēts masveidīgi un mērķtiecīgi vērsti Krievijas vai Ķīnas hakeru uzbrukumi valsts institūciju lapām ar mērķi iegūt piekļuvi tiem vai citiem datiem.
Hibrīdkaru ideologiem tā ir neatrisināma dilemma, jo šis bija pats piemērotākais laiks visa veida aktivitātēm, īpaši aktīviem iebrukumiem suverēnā digitālā telpā, bet nekā, nekādu vērā ņemamu sabotāžu, nekādu "X stundas" vēstnešu. Tieši pretēji, klusums un vientuļu tradicionālo iebrucēju noziedzīgās darbības. Variantu nav daudz – izlūkošanai nepieciešamā informācija tika iegūta izsekojot funkcionalitāti un procedūras. Arī otra versija ir dzīvotspējīga – krievu dienestos strādājošie hakeri ir pārāk aizņemti ar savā pārraudzībā esošo mājas lapu atjaunināšanu.
Pie mums tas viss izskatās ļoti dīvaini, jo mēnešiem ilgi visur atgādināja, ka "krīzēs meklējiet informāciju LSM", bet tur brīnišķīgi balta lapa ar pieklājīgu atvainošanos. Droši vien nav nekāda pamata gaidīt kaut kādu atblāzmu no tās mūsdienīgās valsts pārvaldes.
Nesamērīgo algu spiediens nevienam neļauj būt spriest spējīgiem un rīcība nevar sekot, jo tas nav pārbaudāmos lielumos un nav fiksēts darba līguma pienākumos. Pat murgainākajos sapņos nevienam nerādās Barikāžu laiki, kad Latvijas Radio bija uzbūvējis veselu rezerves raidstaciju slepenā vietā. To, negaidot kādu valdības pavēli, naudas plūsmu vai vismaz Eiropas projektu, paveica radio inženieri entuziasti. Savā prātā apsaimniekojot miljonus, pārdotētais LSM nevar palaist vienu vienkāršu rezerves mājaslapu, kurā būtu kaut minimāla informācija, kas notiek! Dīvaina tā mūsu zeme.
Valdības vadītājam un jaunajam Valsts kancelejas direktoram ir īstais brīdis veikt pilnvērtīgu izmeklēšanu un, neko nepadarīsi, nāksies steriem vien daudzus priekšniekus un pusvadītājus, dekoratīvās padomes un valdes laist pastāvīgā pārgājienā "pretī zelta rudenim". Formulējums ir ļoti vienkāršs – neatbilstība ieņemtajam amatam. Varbūt tos cilvēkus patiešām nevajag mocīt darbā, ko viņi nespēj paveikt un ir jāļauj viņiem iet. Pēc tam gan jāpadomā, vai vispār kāds ir ņemams vietā.
Comments