Ukrainas triecienu stratēģija

Kara gaita liecina, ka Ukrainas stratēģija atkal paplašina mērķu Krievijas teritorijā sarakstu. Krievijai jau tā sāpīgos triecienus pa naftas pārstrādes un transportēšanas sistēmu un militārās industrijas objektiem oktobrī papildināja triecieni pa Krievijas interneta un datu apstrādes centriem. Četru dienu laikā (8.-11. oktobris) Ukraina ar droniem veiksmīgi neitralizēja trīs no sešiem Yandex datu centriem, pilnībā apturot to darbību vai nodarot smagus zaudējumus. Triecienus saņēma arī citi nozares objekti.

• 8. oktobris – Sasovo (Rjazaņas apgabals), kur pēc uzbrukuma Yandex datu centrā izcēlās ugunsgrēks, tā darbība tika pilnībā apturēta. Šis bija pirmais tik liela mēroga Ukrainas fiziskais trieciens pa Krievijas digitālo mezglu;

• 9. oktobris – Kalugas apgabals, bojāta daļa uzņēmuma Yandex datu centra un mākoņpakalpojumu infrastruktūras;

• 11. oktobris – Vladimira, dronu trieciens izraisīja smagus bojājumus, un Yandex datu centra darbība tika pilnībā pārtraukta;

• 14. oktobris – Balakova (Saratovas apgabals), Ukrainas droni veica triecienu pa Krievijas lielāko datu centru, kas pieder banku un tehnoloģiju uzņēmumam Sberbank;

• 18.oktobris – Ļeņingradas apgabals, trieciens VKontakte datu centram.

Krievijas superdatori

Pirms šiem notikumiem Krievijā darbojās seši superdatori, kas spēja sacensties pasaules līmenī.

Uzņēmumam Yandex pieder trīs publiski zināmi superdatori – "Červoņenkis" (Chervonenkis), "Galuškin" (Galushkin) un "Ļapunov" (Lyapunov). Šīs skaitļošanas sistēmas ir nosauktas par godu izciliem padomju zinātniekiem un tās galvenokārt izmanto mākslīgā intelekta (MI) modeļu mācīšanai, piemēram, neironu tīklam YandexGPT.

Sistēmu galvenie parametri:

• "Červoņenkis" ir jaudīgākais. Tā veiktspēja sasniedz aptuveni 21,53 petaflopus (pēc FP64 standarta). Kad to 2021. gadā nodeva ekspluatācijā, tas pasaules jaudīgāko superdatoru reitingā ieņēma augsto 19. vietu.

• "Galuškin" darba veiktspēja ir aptuveni 16,02 petaflopi.

• "Ļapunov" nodrošina aptuveni 12,81 petaflopu lielu jaudu.

Visi trīs superdatori ir būvēti, izmantojot NVIDIA A100 grafiskos paātrinātājus un AMD EPYC procesorus. Tā kā pret Krieviju ir ieviestas tehnoloģiskās sankcijas, uzņēmumam ir praktiski neiespējami legāli iepirkt jaunākas mikroshēmas (NVIDIA H100 vai "Blackwell"), tāpēc sistēmu modernizācija ir apstājusies un globālajā reitingā tās pakāpeniski noslīdējušas zemāk (no pirmā divdesmitnieka uz otro simtu). Superdatori prasa regulāru apkopi – bojātu komponenšu, serveru mātesplašu vai specializēto InfiniBand tīkla mezglu nomaiņu. Paralēlais imports tik specifiskai tehnikai nespēj nodrošināt stabilu un pietiekamu plūsmu.

Uzņēmumam Sberbank pieder divi superdatori – "Christofari" un "Christofari Neo", kas atrodas Skolkovas inovāciju centrā un ko izmanto GigaChat (konkurējošā MI modeļa) darbināšanai. Sberbank līdz 2027. gadam pie Balakovas atomstacijas plānoja palaist jaunu, vēl jaudīgāku superdatoru, taču arī šis datu centrs oktobrī piedzīvoja dronu uzbrukumus.

Maskavas Valsts universitātei pieder superdators "Lomonosov", taču tas ir morāli un tehniski novecojis, orientēts tikai uz akadēmiskiem pētījumiem un nespēj konkurēt ar komerciālajām platformām.

Triecienu efekts

Triecienu sērija pret Krievijas lielākajiem datu centriem ir radījusi neatgriezeniskus zaudējumus. Datu centra atjaunošana pēc fiziska militāra trieciena ir ārkārtīgi sarežģīts un laikietilpīgs process, kas var ilgt no vairākām nedēļām līdz pat daudziem mēnešiem. Neatkarīgi IT un militārie eksperti norāda, ka pilnīga sistēmu darbības apturēšana dēļ bojājumiem dzesēšanas un elektroapgādes sistēmās, kā arī pašu ēku konstrukcijās (kuras miera laikā būvētas bez fiziskas aizsardzības pret gaisa uzbrukumiem) ir pilnībā atslēgusi trīs superdatorus.

Speciālisti uzsver, ka šāda līmeņa, pēc pasūtījuma kalibrētas sistēmas pēc fiziskas iznīcināšanas nav iespējams "saremontēt". Globālā čipu deficīta un sankciju dēļ Krievijas datu kompānijām būs milzu grūtības iepirkt jaunus serveru blokus. Dažas aplēses liecina, ka datu centru darbību pilnvērtīgi nevarēs atjaunot līdz pat 2028. gadam.

Sarežģītību nosaka vairāki kritiski faktori:

1. Energoapgādes un dzesēšanas sistēmas. Datu centri patērē milzīgu daudzumu elektrības un rada lielu siltumu. Ja triecienā cietušas specifiskās dzesēšanas iekārtas (čilleri) vai jaudīgie dīzeļģeneratori, kas nodrošina rezerves barošanu, datu centru nevar iedarbināt pat tad, ja paši serveri ir veseli.

   
   

2. Sankcijas un serveru komponentu deficīts. Krievijai starptautisko sankciju dēļ ir apgrūtināta piekļuve rietumvalstu mikroshēmām un serveru komponentēm (piemēram, Intel, AMD, NVIDIA procesoriem un mātesplatēm). Lai gan tiek izmantots paralēlais imports vai alternatīvas no Ķīnas, augstākās klases datu centru aprīkojuma masveida un ātra sagāde ir kļuvusi par milzīgu loģistikas problēmu.

   
   

3. Datu atgūšana (Backup). Pat ja fiziskās iekārtas ir iznīcinātas, mūsdienu lielie tehnoloģiju uzņēmumi (kā VKontakte) parasti dublē datus citos reģionos (piemēram, Maskavas datu centros). Tomēr milzīgā datu apjoma pārvirzīšana uz citiem centriem rada milzīgu slodzi tīklam. Ir sarežģīti programmatūras līmenī pārkonfigurēt sistēmas, lai tās darbotos bez viena liela mezgla, kas arī izraisa lietotāju novērotos darbības traucējumus.

   
   

4. Ēkas strukturālie bojājumi. Ugunsgrēki un sprādziena viļņi bojā ēkas konstrukcijas un rada smalkus putekļus un sodrējus. Pat minimāls sodrēju daudzums, kas iekļūst strādājošā serveru telpā, var izraisīt īssavienojumus un neatgriezeniski sabojāt jutīgo mikroelektroniku, tāpēc pirms jaunu iekārtu uzstādīšanas ir jāveic pilnīga telpu dekontaminācija.

Ja uzbrukumā cieta tikai elektroapgāde ārpus ēkas, darbību var atjaunot dažu dienu laikā, bet, ja droni trāpīja tieši serveru zālēm vai dzesēšanas mezgliem, šāda mēroga datu centra rekonstrukcija pašreizējos apstākļos var prasīt pusgadu vai ilgāk.

Finansiālā ietekme uz Krievijas IT sektoru

Triecieniem turpinoties, radīsies milzīgs finanšu spiedienu uz Krievijas ekonomiku, ko ietekmēs vairāki faktori.

1. Infrastruktūras izmaksu dubultošanās. Ņemot vērā sankcijas, katra iznīcinātā servera vai dzesēšanas sistēmas aizvietošana caur paralēlo importu (galvenokārt mākoņpakalpojumu tirgū) Krievijas uzņēmumiem izmaksā par 100-150 % dārgāk nekā pirms kara.

   
   

2. Apdrošināšanas tirgus krīze. Krievijas apdrošinātāji vairs nespēs vai atteiksies segt riskus datu centriem, kas atrodas dronu sasniedzamības zonā. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem (kā VK vai Yandex) visi zaudējumi būs jāsedz no savas kabatas vai jāprasa tiešas subsīdijas no valsts budžeta.

   
   

3. E-komercijas zaudējumi. Pat dažu stundu dīkstāve tādiem loģistikas un e-komercijas gigantiem kā Ozon vai Wildberries nes miljonos dolāru mērāmus zaudējumus. Ja triecieni būs regulāri, cietīs visa Krievijas iekšējā tirdzniecības aprite.

Data centru nozīme militāro spēju attīstīšanā

Krievijas militārā vadība MI uzskata par vienu no asimetriskā kara stūrakmeņiem. Tā kā valsts saskaras ar tehnoloģisko izolāciju un augstākās klases Rietumu čipu deficītu, tās stratēģija ir vērsta uz maksimālu civilā un atvērtā koda (open-source) MI modeļu pielāgošanu militāriem uzdevumiem. Tas tad arī ir viens no privāto kompāniju īpašumā esošo superdatoru uzdevumiem.

Naidīgai darbībai Krievija mēģina izmantot MI vairākos virzienos:

1. Autonomo trieciendronu un dronu spietu (swarm) taktikas ieviešana. Ukrainā notriektajos objektos aizvien biežāk tiek fiksēti Krievijas mēģinājumi automatizēt kaujas līdzekļus. Lai apmānītu radioelektroniskās cīņas sistēmas, kas slāpē GPS un vadības signālus, Krievija dronu mikrodatoros eksperimentē ar kompaktajiem MI modeļiem. Kad drons pietuvojas mērķim, MI patstāvīgi "ierauga" tehniku, izmantojot datorredzes algoritmus, un veic triecienu bez operatora iejaukšanās. Dronu spietu veidošanai tiek izstrādāti algoritmi, kur desmitiem dronu spēj koordinēt savu lidojumu, apmainīties ar informāciju un savstarpēji sadalīt mērķus (bez cilvēka vadības).

   
   

2. Automatizēta satelītattēlu un izlūkošanas datu analīze. Izlūkošanas datu apjoms (no droniem, satelītiem un pārtvertajiem sakariem) ir tik milzīgs, ka cilvēki-analītiķi nespēj to savlaicīgi apstrādāt. Krievijas armija izmanto neironu tīklus, lai automātiski pārmeklētu tūkstošiem satelītattēlu, meklējot izmaiņas ainavā – maskētu tehniku, jaunas ierakumu līnijas vai munīcijas noliktavas. Tas ļauj būtiski paātrināt mērķu noteikšanu tālās darbības raķešu triecieniem.

   
   

3. Kiberoperācijas un automatizēti kiberuzbrukumi. Krievijas specdienesti integrē MI savos rīkos, lai uzbrukumus Rietumu un Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai padarītu bīstamākus. MI izmanto, lai reāllaikā skenētu citu valstu tīklus un automātiski atrastu "caurumus" programmatūrā, pirms tos paspēj salabot drošības speciālisti. Algoritmi spēj dinamiski mainīt uzbrukuma taktiku.

   
   

4. Automatizētā propaganda un dziļviltojumi (deepfakes). Krievijas tā sauktās "troļļu fabrikas" un psiholoģisko operāciju struktūras informācijas karā masveidā izmanto ģeneratīvo MI. Ar lielajiem valodas modeļiem Krievija dažu minūšu laikā spēj radīt tūkstošiem gramatiski pareizu, vietējā valodā (tostarp arī latviešu) uzrakstītu viltus ziņu, komentāru un sociālo tīklu ierakstu, ar kā palīdzību šķeļ sabiedrību un veicina paniku. Ar dziļviltojumiem saprot video un audio klonu veidošanu ar Rietumvalstu un Ukrainas amatpersonu un militāro līderu sejām vai balsīm, lai tā maldinātu sabiedrību vai dotu viltus pavēles karaspēka vadībai.

Kā darbojas Krievijas internets

Krievijas interneta tīkla (pazīstama kā RuNet) struktūra vēsturiski attīstījās kā globālā tīmekļa daļa, taču pēdējos gados tā mērķtiecīgi pārveidota par centralizēti stingri kontrolētu un izolējamu sistēmu. Krievijas mērķis ir nodrošināt, lai vietējais interneta segments spētu darboties pilnīgi autonomi gadījumā, ja tas tiktu atslēgts no pasaules tīkla vai ja Kremlis pats nolemtu to izolēt.

Krievijas interneta struktūru veido vairāki galvenie līmeņi un elementi:

1. Centralizētais kontroles mezgls. Saskaņā ar Krievijas "Suverēnā interneta likumu" visiem valsts interneta pakalpojumu sniedzējiem ir uzstādītas speciālas federālā regulatora Roskomnadzor kontrolētas iekārtas – TSPU (tehniskie līdzekļi iekšējo draudu novēršanai). Šīs iekārtas izmanto dziļo datu pakešu pārbaudi (DPI), kas ļauj valdībai centralizēti, apejot pašu operatoru infrastruktūru, bloķēt tīmekļa vietnes, palēnināt ārvalstu servisus (piemēram YouTube) vai pilnībā nogriezt trafiku no konkrētām valstīm.

   
   

2. Autonomā nacionālā DNS sistēma (NSDI). Lai internets darbotos, tam ir nepieciešama domēna vārdu sistēma (DNS), kas pārvērš mājaslapu nosaukumus (piemēram, .ru) IP adresēs. Krievija ir izveidojusi savu Nacionālo domēna vārdu sistēmu (NSDI). Ja Krievijas tīkls tiek izolēts no starptautiskajiem sakariem, vietējie lietotāji joprojām var piekļūt Krievijas serveriem, jo adrešu grāmatu uztur valsts iekšienē.

   
   

3. Starptautiskie savienojumi un mugurkaula tīkli. Krievijas fizisko savienojumu ar pasauli nodrošina salīdzinoši neliels skaits lielo maģistrālo operatoru (galvenokārt valsts kontrolētais Rostelekom, kā arī TransTeleCom un MegaFon). Optiskie kabeļi ierakti zemē un šķērso robežas sekojošās vietās:

• Somijas robeža (Ziemeļrietumu mezgls). Šis ir pats svarīgākais Krievijas sauszemes savienojums ar Eiropu. Maģistrālie kabeļi stiepjas no Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala tieši uz Helsinkiem Somijā. Šo koridoru kontrolē tādi operatori kā Rosteļekom un Somijas Cinia.

  
  

• Baltijas valstu robežas. Optiskie kabeļi savieno Krieviju ar Igauniju (caur Narvu) un Latviju (caur Zilupes/Kārsavas virzienu). Tāpat pastāv atsevišķi tranzīta kabeļi, kas caur Lietuvu savieno Krievijas pamatteritoriju ar Kaļiņingradas eksklāvu.

  
  

• Ukrainas un Baltkrievijas virziens. Vēsturiskie maģistrālie kabeļi stiepjas caur Baltkrieviju uz Poliju. Savukārt tiešie optiskie savienojumi caur Ukrainas robežu karadarbības dēļ lielākoties ir fiziski pārauti vai atslēgti.

Krievijai ir salīdzinoši neliels skaits tiešo starptautisko zemūdens kabeļu, salīdzinot ar citām lielvalstīm, tie atrodas trīs ūdens baseinos:

• Baltijas jūra. Kabelis Baltika savieno Sanktpēterburgu un Kaļiņingradu, virzoties pa Baltijas jūras gultni starptautiskajos ūdeņos. Vēsturiskie un privātie sakaru kabeļi savieno Krievijas piekrastes mezglus ar ziemeļvalstīm.

  
  

• Melnā jūra. Georgia-Russia (Kaukāza) kabelis savieno Novorosijsku (Krievijā) ar Poti pilsētu Gruzijā. Caur Melno jūru blakus reģionā stiepjas arī citi kabeļi (piemēram, starp Bulgāriju un Gruziju), kas nodrošina reģionālo datu tranzītu.

  
  

• Klusais okeāns (Tālie Austrumi). RJCN (Russia-Japan Cable Network) ir zemūdens optiskais kabelis, kas savieno Nahodku (netālu no Vladivostokas) ar Naoecu pilsētu Japānā. Šis ir galvenais Krievijas digitālais logs uz Āzijas un Klusā okeāna reģionu. HSCS (Hokkaido-Sakhalin Cable System) savieno Sahalīnas salu Krievijā ar Hokaido salu Japānā.

  
  

Lai mazinātu atkarību no Eiropas, Krievija ir izbūvējusi masīvus sauszemes optisko kabeļu tīklus virzienā uz Āziju:

• Ķīnas robeža. Vairāki lieljaudas optiskie kabeļi šķērso Krievijas-Ķīnas robežu Tālajos Austrumos (piemēram, Blagoveščenskas un Habarovskas rajonos), savienojot Rosteļekom tīklu ar China Telecom un China Unicom infrastruktūru.

  
  

• Kazahstāna un Centrālāzija. Kabeļu sistēmas stiepjas caur Krievijas dienvidu robežu uz Kazahstānu, kas tālāk nodrošina datu tranzītu uz citām Āzijas valstīm.

Pašlaik Krievija strādā pie projekta "Polar Express". Tas ir 12 650 km garš zemūdens optiskais kabelis, ko plānots pabeigt līdz 2026. gadam. Tas pa Arktikas (Ziemeļu ledus okeāna) gultni stiepjas no Murmanskas (Teriberkas) līdz pat Vladivostokai. Tā primārais mērķis ir nodrošināt iekšējos sakarus un militāro infrastruktūru Arktikā, taču nākotnē Krievija to plāno izmantot kā alternatīvu starptautiskā tranzīta ceļu starp Eiropu un Āziju

Krievijas suverēnā interneta arhitektūra ir izveidota tā, lai nepieciešamības gadījumā visus šos ārējos robežpunktus varētu "slēgt", novirzot iekšējo datu plūsmu tikai caur vietējiem maršrutētājiem.

4. Vietējo gigantu infrastruktūra un datu centri. Tā kā daudzi Rietumu servisi (kā Meta, X/Twitter) valstī ir bloķēti, Krievijas iekšējais trafiks ir koncentrēts ap trim lieliem tehnoloģiju mezgliem – VK (VKontakte) nodrošina sociālo tīklu, saziņas un izklaides infrastruktūru, Yandex dominē meklēšanas, mākoņpakalpojumu, karšu un loģistikas sistēmās, bet Sber (Sberbank) sen vairs nav tikai banka. Tas uztur milzīgu digitālo ekosistēmu un mākoņskaitļošanas jaudas valsts un biznesa vajadzībām.

Galvenā RuNet vājība ir atkarība no Rietumu tehnoloģijām. Lai gan programmatūras un maršrutēšanas līmenī RuNet ir ļoti centralizēts un autonomi vadāms, tā lielākais vājais punkts ir fiziskā dzelžu bāze. Visa Krievijas interneta struktūra joprojām balstās uz Rietumu ražotāju (Cisco, Juniper, Huawei, Intel, AMD) iekārtām. Jebkurš fizisks trieciens infrastruktūras mezgliem (datu centriem vai maģistrālajiem kabeļiem) rada nopietnus draudus visai sistēmai.

RuNet ir būvēts ar augstu noturību un centralizētu vadību, tāpēc viena atsevišķa akcija to pilnībā iznīcināt nevar, tomēr ir vairākas koordinētas darbības, kas spētu izraisīt vispārēju un ilgstošu Krievijas interneta tīkla kolapsu. Tās darbības var iedalīt trīs galvenajos līmeņos:

1. Fiziskās infrastruktūras iznīcināšana (Kiber-fiziskie triecieni). Krievijas internets fiziski balstās uz konkrētiem maģistrālajiem kabeļiem un lielajiem datu centriem. Tā darbību paralizētu:

• Galveno maģistrālo optisko kabeļu pārciršana. Krievijas savienojumi ar globālo tīklu iet caur salīdzinoši nelielu skaitu sauszemes un zemūdens kabeļu koridoru (caur Somiju, Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Kluso okeānu). Sinhrona šo kabeļu atslēgšana pilnībā izolētu Krieviju no starptautiskā interneta.

  
  

• Maskavas un Sanktpēterburgas datu centru mezglu fiziska iznīcināšana. Lielākā daļa Krievijas iekšējā trafika un mākoņpakalpojumu (tostarp valsts pārvalde, bankas un militārā loģistika) ir centralizēti koncentrēti ap Maskavas reģionu (piemēram, M9 un NORD datu centri) un Sanktpēterburgu. Masveida fiziski triecieni šiem punktiem liegtu iespēju datus apstrādāt un pārvietot pat valsts iekšienē. To pašlaik mēģina izdarīt Ukraina.

  
  

• Elektroapgādes un dzesēšanas sistēmu sagraušana – datu centri nespēj darboties bez masīvas elektroenerģijas un dzesēšanas. Triecieni pa apakšstacijām, kas baro šos tehnoloģiskos mezglus, izraisītu tūlītēju serveru atslēgšanos.

2. Globālā digitālā blokāde (Loģiskais līmenis). Ja starptautiskās organizācijas un globālie tehnoloģiju milži pieņemtu radikālus lēmumus, RuNet darbība tiktu smagi traucēta.

   
   

• IP adrešu un AS numuru anulēšana - ja reģionālais interneta reģistrs RIPE NCC (kas pārrauga Eiropu un Krieviju) anulētu Krievijas operatoriem piešķirtos autonomo sistēmu numurus un IP adreses, Krievijas tīkli zaudētu savu identitāti globālajā maršrutēšanas sistēmā (BGP). Tādā gadījumā ārējā pasaule vienkārši "neredzētu" Krievijas internetu.

  
  

• Globālo mākoņpakalpojumu un programmatūras pilnīga atslēgšana - lai gan Krievija cenšas pāriet uz savu programmatūru, tās pamata sistēmas joprojām paļaujas uz Rietumu tehnoloģijām. Pilnīgs un tūlītējs Microsoft, Oracle, Cisco, VMware un citu kritisko sistēmu atjauninājumu un licenču liegums (apvienojumā ar mērķtiecīgu kiberuzbrukumu) padarītu Krievijas tīkla vadības sistēmas ievainojamas un nestabilas.

3. "Suverēnā interneta" sistēmas izmantošana pret Krieviju. Krievijas izveidotā centralizētā vadības sistēma (TSPU iekārtas, ko kontrolē Roskomnadzor) ir gan tās lielākais trumpis, gan lielākais vājuma punkts. Veiksmīgs un dziļš kiberuzbrukums šai centrālajai vadības sistēmai ļautu uzbrucējiem nosūtīt destruktīvas komandas visiem Krievijas maršrutētājiem vienlaicīgi. Tas "noguldītu" Krievijas internetu, izmantojot paša Kremļa uzbūvēto cenzūras un kontroles infrastruktūru.

Jebkura no šīm darbībām ir neatgriezeniska un destruktīva tieši sankciju dēļ. Tā kā Krievija pati neražo augstākās klases maršrutētājus, optiskos komutatorus un serveru procesorus, masveida infrastruktūras sabrukuma gadījumā tai nebūtu fizisku resursu un komponenšu, lai tīklu operatīvi uzbūvētu no jauna.

Ja Ukrainas triecieni pa Krievijas digitālo un kritisko infrastruktūru turpināsies pašreizējā intensitātē, ekspertu prognozes liecina, ka Krievijas RuNet nevis sabruks vienā mirklī, bet gan piedzīvos mērķtiecīgu fragmentāciju un tehnoloģisko degradāciju.

Ilgtermiņa prognozes Krievijas interneta noturībai iedalās vairākos posmos un sekās:

1. Reģionālais kolapss un "digitālo salu" veidošanās. Turpinoties triecieniem pa datu centriem un elektroapakšstacijām, Krievijas internets kļūs arvien nevienmērīgāks. Maskava un lielie militāri rūpnieciskie centri tiks prioritāri nodrošināti ar rezerves jaudām un iekārtām, kamēr attālākie reģioni piedzīvos regulārus un ilgstošus tīkla atslēgumus. Tīkls sāks sadalīties izolētās "digitālajās salās", kur sakari starp dažādiem apgabaliem būs traucēti vai lēni.

   
   

2. "Tehnoloģiskais kanibālisms". Ja triecieni iznīcinās datu centrus, Krievijas operatori būs spiesti nodarboties ar "tehnoloģisko kanibālismu" – iekārtu demontāžu mazāk svarīgos civilos objektos un reģionālos mezglos. Tas dramatiski samazinās kopējo tīkla jaudu un stabilitāti visā valstī.

   
   

3. Pakalpojumu degradācija un "ātruma bads". Mākoņpakalpojumu pārrāvumi novedīs pie valsts iestāžu, banku un loģistikas sistēmu darbības regulāras "iesprūšanas", apgrūtinot ikdienas maksājumus un pakalpojumu saņemšanu. Lai taupītu atlikušo serveru jaudu un joslas platumu, Krievijas regulators var būt spiests mākslīgi ierobežot smagā trafika (video straumēšanas, tiešraižu, lielu failu lejupielādes) pieejamību. Internets kļūs tekstveida un funkcionāls.

   
   

4. "Suverēnā interneta" pārslodze un pašu izraisīti "gļuki". Krievijas ieviestās cenzūras un kontroles iekārtas (TSPU) jau tagad patērē milzīgus skaitļošanas resursus. Ja infrastruktūra tiks bojāta, šīs kontroles sistēmas radīs papildu pārslodzi atlikušajiem serveriem. Eksperti prognozē, ka mēģinājumi saglabāt pilnīgu valsts kontroli pār bojātu tīklu izraisīs masveida pašu sistēmas kļūdas, kas "noguldīs" pat tos interneta segmentus, kuriem droni nemaz nav trāpījuši.

Parastie dronu triecieni vai atsevišķi hakeru uzbrukumi Krievijas interneta tīklu pilnībā iznīcināt nevar – tie rada tikai lokālus pārrāvumus un lēnu degradāciju. Pilnīgu iznīcināšanu var panākt tikai ar globālu, centralizētu kiber-blokādi, ielaušanos pašu radītajā cenzūras infrastruktūrā vai fizisku elektronikas iznīcināšanu ar masīvu elektromagnētisko impulsu.

Latvijas interneta tīkla atšķirības no Krievijas

Latvijas un Krievijas interneta struktūru atšķirībām ir četri līmeņi.

1. Centralizācija pret decentralizāciju. Krievijā visu operatoru trafiks fiziski iet caur valsts kontrolētajām TSPU iekārtām, radot vienu centrālo kontroles punktu un tehnisku pudeles kaklu. Latvijā nav neviena centrālā mezgla vai valsts "slēdža". Latvijas internetu veido simtiem neatkarīgu pakalpojumu sniedzēju, kuri savienojas caur neatkarīgiem interneta apmaiņas punktiem (piemēram, LIX – Latvian Internet Exchange). Valstij nav tehniskas iespējas ar vienu pogu atslēgt vai globāli modificēt visu valsts trafiku.

   
   

2. Globālā integrācija un maģistrālie kabeļi. Krievijā valsts cenšas ierobežot ārējos savienojumus un koncentrēt tos caur dažiem valsts kontrolētiem operatoriem, lai nepieciešamības gadījumā tīklu varētu izolēt no pasaules. Latvija ir Rietumu digitālās ekosistēmas mugurkaula daļa. Caur Latviju iet jaudīgi optiskie kabeļi, kas savieno Skandināviju, Baltijas valstis un Centrālo Eiropu. Latvijas operatoriem ir simtiem tiešu, neatkarīgu savienojumu ar starptautiskajiem tīkliem. Pat ja kāds no kabeļiem tiek bojāts, datu plūsma automātiski un milisekunžu laikā tiek pārvirzīta uz citiem maršrutiem, nodrošinot augstu noturību.

   
   

3. Cenzūras mehānismi un VPN bloķēšana. Krievijā visu saturu bloķē pēc politiskiem kritērijiem, kā arī aktīvi medī un bloķē VPN protokoli, izmantojot TSPU aparātus. Latvijā bloķēšana notiek tikai tiesiski pamatotos gadījumos, un to uzrauga neatkarīgas iestādes (piemēram, NEPLP vai Cert.lv). Bloķē tikai konkrētas Krievijas propagandas vietnes, nelegālas azartspēļu lapas vai krāpnieciskus resursi. Latvijā netiek veidota infrastruktūra VPN protokolu masveida bloķēšanai, jo tiesības uz šifrētiem sakariem un datu privātumu ir aizsargātas ar ES likumiem.

   
   

4. Tehnoloģiskā bāze un sankciju ietekme. Krievijas tīkls piedzīvo stagnāciju un tehnoloģisko degradāciju. Fiziski triecieni datu centriem rada neatgriezeniskus bojājumus. Latvijai ir pilnīga un neierobežota piekļuve jaunākajām pasaules tehnoloģijām, kas ļāvis Latvijai vēsturiski uzturēt vienu no ātrākajiem optiskajiem interneta tīkliem pasaulē un attīstīt plašu 5G infrastruktūru, kas balstīta uz modernākajām un drošākajām Rietumu iekārtām.

Tā kā Latvijas interneta struktūra ir decentralizēta un dziļi integrēta globālajā tīmeklī, to nav iespējams atslēgt ar "vienu pogu" vai centralizētu kiberuzbrukumu, kā tas ir Krievijas TSPU gadījumā. Lai efektīvi sagrautu Latvijas interneta darbību, būtu jāveic masīvi, koordinēti fiziskās infrastruktūras triecieni un kiber-fiziskas sabotāžas.

Eksperti un drošības dienesti (piemēram, Cert.lv) identificē vairākus kritiskos punktus, kuru vienlaicīga neitralizācija paralizētu sakarus Latvijā.

1. Baltijas jūras zemūdens kabeļu sabotāža. Koordinēta vairāku maģistrālo zemūdens kabeļu pārciršana vai uzspridzināšana (līdzīgi kā incidenti ar Balticconnector vai kabeļiem starp Zviedriju, Igauniju un Somiju) dramatiski samazinātu datu pārraides joslas platumu. Internets pilnībā nepazustu, jo Latvija pa sauszemi caur Lietuvu/Poliju savienota ar Eiropu, taču tīkls piedzīvotu milzīgu pārslodzi un ātruma kritumu.

   
   

2. Sauszemes maģistrālo mezglu un datu centru iznīcināšana. Lai pārtrauktu iekšējos sakarus un sauszemes tranzītu, būtu fiziski jāiznīcina galvenie tehnoloģiskie mezgli Rīgā (Tet un citu operatoru datu centri). Rīgā atrodas vairāki kritiski datu centri, kuros fiziski krustojas Latvijas un starptautisko operatoru maģistrālie kabeļi. LIX (Latvian Internet Exchange) mezglu fiziskas iznīcināšanas gadījumā dati starp dažādiem tīkliem (piemēram, no Tet uz LMT) vairs nespētu nonākt tiešā veidā. Lietotāji Latvijas iekšienē nevarētu nosūtīt ziņu vai piekļūt vietējām mājaslapām.

   
   

3. Energosistēmas kolapss (kritiskā atkarība). Interneta infrastruktūra – bāzes stacijas, maršrutētāji un serveri – nespēj darboties bez elektrības. Sinhroni triecieni pa Latvijas elektroapgādes mugurkaulu radītu elektroapgādes deficītu. Lai gan lielajiem datu centriem un mobilo sakaru operatoru bāzes stacijām ir jaudīgi dīzeļģeneratori un akumulatori, to darbības laiks bez degvielas papildināšanas ir ierobežots (no dažām stundām līdz dažām dienām). Ja elektroapgāde pazūd ilgstoši, tīkls pakāpeniski izslēdzas.

   
   

4. Koordinēts kiberuzbrukums pamata servisiem (DNS). Lai paralizētu tīkla loģisko darbību, līdztekus fiziskiem triecieniem būtu jāveic masīvi kiberuzbrukumi. Ja hakeriem izdotos pilnībā noslogot vai kompromitēt augstākā līmeņa domēna .lv reģistra (NIC.lv) serverus, datori vairs nespētu pārvērst mājaslapu nosaukumus IP adresēs. Lietotāji neredzētu Latvijas valsts iestāžu lapas, internetbankas un ziņu portālus, pat ja fiziskie kabeļi būtu veseli.

Latvijas spējas MI jomā

Latvijā ir infrastruktūra, kas spēj uzturēt MI jaudas. Pēdējo gadu laikā valsts ir veikusi milzīgu lēcienu šajā jomā, piesaistot gan apjomīgas privātās investīcijas, gan integrējoties Eiropas Savienības superdatoru tīklos.

Latvijas MI skaitļošanas jaudas nodrošina divi galvenie virzieni.

1. Privātie datu centri (komerciālais sektors). "Delska" jauno tehnoloģiju datu centrs (EU North Riga LV DC1) Rīgā ir MI un lieljaudas skaitļošanas vajadzībām projektēts datu centrs. Tā sākotnējā jauda ir 10 MW ar iespēju to paplašināt līdz 30 MW. Latvijā ir radīta īpaši augsta blīvuma infrastruktūra, kas spēj nodrošināt MI darbam nepieciešamo dzesēšanu un elektroenerģiju. Parastie serveri patērē līdz 15–20 kW uz statni, šis centrs spēj nodrošināt līdz pat 250 kW jaudu uz vienu statni, kas ir perfekti piemērots jaudīgajiem, energoietilpīgajiem grafiskajiem procesoriem, kurus izmanto MI trenēšanai.

   
   

2. Valsts un ES mēroga superdatoru iniciatīvas rezultātā Latvija ir kļuvusi par daļu no Eiropas mēroga "Mākslīgā intelekta rūpnīcu" tīkla. Latvijā darbu ir uzsākusi MI rūpnīcas antena “AIFA-LAT”, ko vada Rīgas Tehniskā universitāte sadarbībā ar Latvijas Universitāti un nesen izveidoto Mākslīgā intelekta centru. Projekts Latvijas pētniekiem, jaunuzņēmumiem un publiskajam sektoram nodrošina tiešu un ātru savienojumu ar vienu no pasaulē jaudīgākajiem superdatoriem – "LUMI" Somijā. Vietējie uzņēmēji un zinātnieki var izmantot šīs milzīgās jaudas kā pakalpojumu savu MI modeļu attīstīšana.

Somijas tehnoloģiju uzņēmums DataCrunch Oy sadarbībā ar Latvijas valdību ir iesniedzis Eiropas Komisijai ieceri par MI lieljaudas datu centra (Megafactory) būvniecību Latvijā, kas vēl vairāk nostiprinās valsts pozīcijas Eiropas digitālajā kartē. Latvija vairs nav tikai datu patērētāja, bet, pateicoties tādiem objektiem kā jaunais Delska centrs un "AIFA-LAT" iniciatīvai, spēj fiziski un loģiski uzturēt smagas, nākamās paaudzes MI darba slodzes.