Krievijas Olimpiskās spēles

Profesionālais sports vienmēr ir bijis nesaraujami saistīts ar politiku. Ja kādam bija naiva ilūzija, ka tā nav, tad šīs ziemas olimpiskās spēles to ļoti spilgti atgādināja. Lai arī olimpisko spēļu atklāšanā tiek cēli runāts par ideāliem, tad patiesībā mūsdienu olimpiskā kustība ir ļoti tālu no Pjēra de Kubertēna (mūsdienu olimpisko spēļu dibinātājs) deklarētajiem principiem.

Krievijas sportistu pielaišana pie starta spēlēs nodēvējot viņus par "neitrālajiem" sportistiem ir vienkārši klaja ņirgāšanās par realitāti. Viņi nav nekādi "neitrālie" sportisti. Viņi nāk no Krievijas un pārstāv valsti, kas izvērš karu un genocīdu pret ukraiņu tautu. Viņi pārstāv valsti, kas klaji ignorē citu valstu suverenitāti un veicina terorismu un postu visā pasaulē.

Jau pirms olimpiskajām spēlēm bija novērojama atklāta simpatizēšana Krievijai, nenotika atklāta un spēcīga iestāšanās pret krievu sportistu piedalīšanos spēlēs. Bija tikai tādi kusli izsaucieni no atsevišķiem sportistiem, ka tas nav labi, bet nedz valstu olimpiskās komitejas, nedz valstu valdības šajā jautājumā neizrādīja pilnīgi nekādu stingru nostāju. Līdz ar to, kad notika nenovēršamais un ukraiņu skeletonistu diskvalificēja par savu tautiešu – Krievijas nogalināto sportistu, pieminēšanu, pasaulei vēlreiz tika atgādināts, ka Krievija ir atpakaļ apritē. Tā saucamā Rietumu pasaule atkal ir parādījusi savu divkosību un dubulto morāli. Tomēr, šis būtu īstais brīdis atgādināt, ka nekas nenotiek pēkšņ un "negaidīti".

Krievijai ir daudzus desmitus gadus ilga ietekmes vēsture Starptautiskajā Olimpiskajā kustībā. Krievija šo ietekmi mērķtiecīgi veidojusi un ļoti konkrēti izmantojusi.

Atgriezīsimies vēsturē un parādīsim, kā strādāja slavenais padomju izlūkdienests KGB un kā tas savus cilvēkus virzīja SOK.

Spilgtākais Krievijas milzīgās ietekmes piemērs ir stāsts par ilggadējo SOK prezidentu Huanu Antonio Samaranču, kura savervēšana un kalpošana Krievijas interesēm bija neslēpta. Sekas ir joprojām.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados KGB bija īpaša pārvalde – 5.pārvalde, kuras darbu īpaši pārraudzīja pats KGB priekšnieks Jurijs Andropovs. Šī pārvalde nodarbojās ar ietekmes operācijām Rietumu valstīs. Ļoti bieži šim darbam 5. pārvalde izmantoja slavenus PSRS kultūras/mākslas darbiniekus. Viens no tādiem bija slavenais krievu gleznotājs Iļja Glazunovs. KGB uzdevumā Glazunovs savā mājā uzturēja mākslas un literatūras salonu, kuru apmeklēja padomju radošā elite un arī ārzemnieki, tostarp Spānijas vēstnieks PSRS Hunas Antonio Samarančs. Viņu ar Glazunova palīdzību savervēja Otrās galvenās pārvaldes 3. daļa. Šī nodaļa bija atbildīga par Spānijas vēstniecību Maskavā.

Ļausim runāt bijušajam aktīvistam Ļevam Borodinam, kurš tika divreiz tiesāts par pretpadomju darbību: "Šī ir sarežģīta un pretrunīga personība... (Glazunovs) bija pastāvīgs baumu, tenku, aizdomu objekts. Protams, ka šādas saziņas "oāzes" attiecīgās iestādes nevarēja ignorēt. Pirmkārt, bija milzīgi daudz apmeklētāju, turklāt katru dienu. Apmeklētāji ir dažādi. Dima Vasiļjevs ir Glazunova palīgs. Glazunovs principiāli netērēja laiku kaut kam "pa tukšo". Visi vakari-naktis mākslinieka darbnīcā nekad nebija vienkārša laika pavadīšana, it īpaši, ja klāt bija ārzemnieki. Soluhins ieradās kopā jaunu, skaistu meiču, kuru viņš stādīja priekšā kā brāļameitu. Tur bija Jurijs Seļezjovs, izskatīgs, ieturēts savās runās un tostos. Tur bija Jasira Arafata mīļākais dzejnieks ar košu blondīni, ko viņam piešķīra Ārlietu ministrija. Bija arī Spānijas vēstnieks (Samarančs), ārēji ne visai patīkams cilvēks, kurš laiku pa laikam smalki lika manīt savu profrankista noskaņojumu."

VDK savervētais Samarančs ar PSRS palīdzību vēlāk kļuva par SOK vadītāju. Tieši provokators Glazunovs bija tas, kurš ieinteresēja Samaranču krievu senlietās, ko viņš kontrabandas ceļā izveda no PSRS, un tas bija pamats viņa savervēšanai. 1978. gadā Glazunovs uzgleznoja Samaranča portretu ar krievu ikonām fonā, kā arī viņa sievas portretu ar kādu no Maskavas klosteriem fonā.

Par SOK prezidentu viņš tika ievēlēts tieši Maskavas olimpisko spēļu laikā 1980. gadā. Veselus 31 (!!!) gadus (līdz 2001. gadam) viņš bija šajā amatā, un par nopelniem Krievijas labā ir saņēmis divus Krievijas valsts ordeņus. Pateicoties Samaranča "mantojumam" Krievija ieguva tiesības 2014. gadā rīkot Ziemas Olimpiskās spēles Sočos. Jau tad parādījās neaptveramā SOK korupcija, jo bija daudz pierādījumu par Krievijas dotajiem kukuļiem augstām SOK amatpersonām.

Ne tikai SOK ir Krievijas korumpēta, bet tādas ir arī vairākas atsevišķu sporta veidu federācijas. Kā viens no piemēriem ir Starptautiskā hokeja federācija (IIHF). Ilggadējais IIHF prezidents (šveicietis) bija neslēpts Krievijas advokāts un pēc darba IIHF devās peļņā uz Krieviju (līdzīgi kā Vācijas kanclers Šrēders).

Arī tagad IIHF ir viena no aktīvākajām sporta veidu federācijām, kas aktīvi lobē Krievijas atgriešanos starptautiskajās sacensībās.

Starp citu, IIHF padomē strādā arī Latvijas pārstāvis Viesturs Koziols, kurš ir Krievijas interešu lobists. Kā nekā Viesturs Koziols studējot ģeogrāfos tika savervēts darbam KGB labā.

Turpmākie gadi būs interesanti – mēs piedzīvosim kā viena pēc otras starptautiskās sporta veidu federācijas atļaus Krievijas sportistiem piedalīties sacensībās.

Diemžēl, ne tikai mūsu Latvijas Olimpiskā komiteja ir pilna ar Krievijas draugiem. Arī mūsu valdība un augstākās valsts amatpersonas parāda absolūtu iztapību Krievijas priekšā. Neko vairāk par kaismīgiem ierakstiem sociālajos tīklos neredzam un reālas darbības ar aktīvu vēršanos pie SOK nav manītas. Tas parāda, ka spalvainā krievu roka ir tālu, ļoti tālu...