Krievijas specdienestu aģentūras tīkli Latvijā

Svarīgākais, ko pasaulei pārliecinoši atgādināja Epstīna faili – nav tādu slepenu lietu, kas agrāk vai vēlāk nenāktu gaismā. Prinči, prezidenti, miljardieri, Holivudas A klases zvaigznes – ar viņu varu, naudu un ietekmi uz medijiem nepietika, lai noklusinātu skandālu. Pat Epstīna nāve cietumā (un tās apšaubāmie apstākļi) neko nemainīja, jo informācija bija dokumentēta un, protams, tai neizbēgami bija jākļūst publiskai.

Tieši tas pats attiecināms uz Krievijas izlūkdienestu un speciālo dienestu aģentu sarakstiem Latvijā. Agrāk vai vēlāk tie tiks publiskoti.

Melnās avis

Nesen medijos plaši tika apspriests ar Krievijas izlūkdienestu ФСБ saistītās Nommas Zarubinas arests ASV. Prokuratūra viņu apsūdz par melošanu FBI par kontaktiem ar FSB; ASV ietekmīgu personu vervēšanas vai kompromitēšanas mēģinājumiem Krievijas interesēs; shēmām, kurās viņa mēģināja piesaistīt amerikāņus Krievijas izlūkošanas ietekmes lokam (t.s. “honey-trap” taktika). Līdzīgi kā Marija Butina un Anna Chapman. Vienalga, vai Krievijas dienestu aģenti strādā ar savu vai svešu identitāti, ASV dienestiem nav problēmu ar viņu atklāšanu, jo, visticamāk, šos Krievijas aģentus ir pārdevuši viņu pašu kuratori. Tradicionāla PSRS / Krievijas dienestu prakse jau no Aukstā kara laikiem.

Arī Rietumu dienestiem ir savas melnās avis. Aldriks Eims (Aldrich Hazen Ames) bija CIA Padomju Savienības ārējās pretizlūkošanas nodaļas vadītājs. A. Eims nomira šī gada janvārī, pēc cietumā pavadītiem 32 gadiem. Roberts Hanssens, FBI aģents, nomira 2023. gada jūnijā pēc cietumā pavadītiem 22 gadiem. Šie cilvēki nodeva par naudu, tieši tāpat kā viņus pārdeva par naudu.

Vēl viens leģendārs nodevējs Kims Filbi (Kim Philby) no Kembridžas piecinieka bija reāls pretendents uz visa britu izlūkdienesta MI6 vadītāja amatu (kandidātu piecinieka listē). Kims Filbi pēc 2. PK beigām un piecdesmitajos gados MI6 bija atbildīgs par Baltijas valstu pretošanās kustību atbalsta organizāciju. Viņš krieviem ziņoja par katru cilvēku, kas ieradās Latvijā. Vīriešiem, kuri patriotisku jūtu vadīti atgriezās dzimtenē, lai cīnītos pret okupācijas režīmu, nebija ne vismazāko izredžu. Viņi bija nodoti pirms spēra kāju uz Latvijas zemes. Kima Filbī uzticamais sadarbības partneris bija čekists Jānis Lukašēvics (atvaļinājās ģenerālmajora pakāpē). BBC 1988. gadā izveidoja filmu par Filbi un Lukašēvica sadarbību, saucās The Red Web. Latvijas televīzijā tika parādīts speciāls variants Spēle. Pašlaik filma publiskajos avotos nav atrodama.

Dažādās aģentūras

Zinot Krievijas speciālo dienestu praksi, droši var pieņemt, ka pārdota visa informācija, ko kāds vispār ir piekritis pirkt. Latvijā strādājošo Krievijas dienestu aģentu saraksti noteikti ir pietiekami daudzu izlūkdienestu rīcībā. Kāpēc neinformē Latviju? Neoficiāli informē, dod tiešus un netiešus mājienus. Partneru izlūkdienestiem nav intereses mazā perifērijas valstī ieviest kārtību, ja vietējiem tas pašiem nav svarīgi. Viņiem pietiek ar zināšanām par to, kas ir kas un kā interesēs strādā – labāk zināma nelaime nekā nezināma laime. Visticamāk arī neredz jēgu, jo Latvija ir tā pārpludināta ar Krievijas dienestu aģentiem, ka nav pret ko tos īpaši mainīt.

Pat uz augstākajām amatpersonu vietām savstarpēji konkurē Krievijas dienestu virzīti kandidāti – aiz tā kandidāta stāv SVR, šo virza GRU, bet šitā mums tāda pamuļķe… tad jau FSB!

Служба внешней разведки Российской Федерации (СВР) – vēsturiski veidojusies uz КГБ pārvaldes bāzes. Galvenā funkcijā – ārējā politiskā izlūkošana.

Федеральная служба безопасности (ФСБ) – vēsturiski veidojusies uz КГБ, 2., 3. pārvalžu un Iekšlietu ministrijas speciālo nodaļu bāzes. Vadošais dienests pretizlūkošanā, bet nodarbojas arī ar ārējo izlūkošanu, īpaši pierobežas reģionu valstis.

Главное управление Генерального штаба (ГРУ) – militārā izlūkošana.

Politisko ārējo izlūkošanu no KGB / VDK pārņēma СВР un ФСБ, formāli nodalot funkcijas un sadalot mantojumā saņemto aģentūru. Līdz ar to bijušie VDK aģenti tagad var strādāt gan uz СВР, gan ФСБ.

Latvijā no padomju laikiem ir palicis nopietns militārās izlūkošanas aģentu tīkls. Pat divi. Jo operatīvas izlūkošanas līmenī (ostas, radi ārzemēs, no pašu teritorijas uz ārvalstu avotiem) Latvijas teritorijā paralēli strādāja divas ГРУ izlūkdienesta nodaļas – Baltijas Kara apgabala un Baltijas Kara flotes, kas uzturēja autonomus aģentu tīklus.

Starp Krievijas dienestiem notiek ekstrēmi agresīva konkurence par finanšu resursiem un ietekmi uz Kremļa saimnieku un, protams, vainīgā meklēšana pie neveiksmēm Krievijas-Ukrainas karā. Krievijas politiskās vadības neapmierinātībai ar izlūkdienestu darba rezultātiem ir iemesls – ФСБ neadekvāti prognozēja Ukrainas sabiedrības reakciju uz agresiju. Krievijas armiju sagaidīja ar ieročiem nevis ziediem. Savukārt СВР pilnīgi nepareizi noteica Rietumu valstu reakciju uz agresiju. ГРУ tiek pamatoti pārmesta Ukrainas bruņoto spēku potenciāla neadekvāta novērtēšana. Tā bija katastrofāla izgāšanās.

Ukraina ir saņēmusi gan morālu, gan materiālu atbalstu karā pret Krieviju, lai gan prognozēja, ka Rietumu elites notiekošo Ukrainā ignorēs, jo gāzes un naftas piegādes būs svarīgākas. Krievijas ietekmes aģentūra nav spējusi lauzt Rietumos valdošo politisko naratīvu. Apiet sankcijas Krievijas dienesti ir iemācījušies, bet ne ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

Savstarpējiem Krievijas dienestu ķīviņiem ir visai amizantas ārējās izpausmes. To piemēram, ik pa laikam var redzēt Alekseja Venediktova (bijušais Echo of Moscow galvenais redaktors) un Marijas Pevčik (Maria Pevchikh, Alekseja Navaļnija fonds, ФБК) publiskajā polemikā, kur praktiski atklātā tekstā: viņa viņam – сврščiks!, viņš viņai – фсбešņica! Un taisnība ir abiem – jā, сврščiks, jā, фсбešņica. Youtube ir daudz video, kur abi nosauktie viens otram izsaka pretenzijas par tēmu.

Šo Krievijas dienestu iekšējo konfliktu atbalsis atskaņojas arī Latvijā, kaut vai konkurentu dienestu aģentu un ietekmes apkarošanu, jo daudz ētiskāk ir Rietumu dienestiem pārdot konkurentu aģentus nevis savējos. Īpaši, ja tas dienestam rada iespējas savu cilvēku vai interešu virzīšanā un ietekmes nostiprināšanā.

Aģentu atpazīšana

Pēc PSRS, kad Krievijā valdīja pilnīgs sabrukums un anarhija, daudzi bijušie VDK virsnieki – gan tie, kas strādāja ārējā izlūkošanām, gan ar iekšējo aģentūru iedzīvotāju uzraudzībai, publicēja analītiskos apskatus un memuārus. Atvērtie arhīvi un PSRS represīvo institūciju (KGB/VDK) darbības metodes, pielietotie paņēmieni, kā arī izmantotie algoritmi un darbības protokoli jau ir labi izpētīti. Tas ļauj uzdot neērtus jautājumus cilvēkiem, kuru kartītes “maisos” it kā nebija. KGB strādāja savā teritorijā, turklāt ar dzelžainu pārliecību, ka PSRS pastāvēs mūžīgi, tāpēc savas darbības nešifrēja. Viss darbības notika atbilstoši ļoti strikti reglamentētiem protokoliem.

Tas ļauj identificēt Krievijas speciālo dienestu aģentus jau pēc noteiktiem kritērijiem un algoritmiem. Jāuzsver, tieši identificēt nevis savākt pierādījumu bāzi tiesai. Bet, esi informēts – esi apbruņots.

Tā dēvētie “čekas maisi” – Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas dokumenti – tika publiskoti 2018. gada 20. decembrī. Jā, tā bija ārkārtīgi nepilnīga kartotēka, bet tas jau sen bija jāizdara. Jo pacēlās leģitīms jautājums, kāpēc tur nav kartītes par cilvēkiem, kuriem tur pēc visiem kritērijiem un pazīmēm, bija jābūt.

Atbilde ir vienkārša – maisos nav cilvēku, ko Krievijas speciālie dienesti uzskatīja par potenciāli noderīgiem tālākajai izmantošanai aģentūras darbam. Tā teikt, upurēja bandiniekus kā šahā. Vērtīgāko vai tai laikā “neizgaismoto” aģentu dosjē atrodas Krievijā.

Padomju Savienībā radošo profesiju profesionālās apvienības kā Rakstnieku savienība, Mākslinieku savienība, Komponistu savienība, Kino darbinieku savienība u.c. tieši piederēja pie ideoloģijas sfērai. Darbinieku atlasi tur strikti kontrolēja VDK / KGB. Cilvēki no deportēto ģimenēm, kuri piederēji politiski neuzticamajām sociālajām grupām, tur darbu iegūt varēja tikai, ja sadarbojās ar VDK.

Līdz ar to parādās algoritms, kā loģikas testos, kur rindā ir vārds, priekšmets, parādība, kurš tur neiederas. Zinot PSRS personāla atlases kritērijus ideoloģiskajās organizācijās, izskaitļot “neiederīgo” nav sarežģīti.

Mākslinieku savienība

Sandra Kalniete dzimusi 1952. gadā Krievijā, Tomskas apgabalā izsūtīto latviešu ģimenē. 1983. gadā Sandra Kalniete kļuva par sekretāri-referenti LPSR Mākslinieku savienībā, bija tās valdes atbildīgā sekretāre (1987-1990). Līdztekus strādāja par sekretāri izdevniecībā “Liesma” (1985-1987).

Latvijas Rakstnieku savienība

Māra Zālīte dzimusi 1952. gadā Krasnojarskas novadā no Latvijas izsūtīto ģimenē. No 1974. gada strādāja Latvijas Rakstnieku savienībā par sekretāri, pēc tam par referenti. Jauno literātu studijas vadītāja, žurnāla “Liesma” dzejas konsultante (1974-1989).

Praktiski identiskas karjeras virzības, pat žurnāls viens – “Liesma”. Tā izanalizējot to laiku radošo savienību personāla sarakstus (ar arhīvu palīdzību) var ātri izskaitļot “neiederīgo”, kurš ar savu biogrāfiju pēc oficiālajiem kritērijiem tur strādāt nevarēja.

Ne visi KGB / VDK savervētie aģenti ir aktīvas darbības fāzē. Krievijas izlūkdienestiem ir daudz tā saucamo “gulošo” (sleepers) jeb “snaudošo” aģentu. Tie ir slepenās operācijās izmantoti cilvēki, kuri dzīvo šķietami pilnīgi normālu dzīvi, bet noteiktā brīdī tiek aktivizēti izlūkošanas vai ietekmes uzdevumiem. Reizēm cilvēks var gadu desmitiem dzīvot ar pārliecību, ka viss norakts pagātnē, bet, ja viņš ieņems kādu amatu vai gūs iespējas, kas būs interesantas Krievijas dienestiem, pie viņa ieradīsies emisārs un piestādīs rēķinu. Sveši specdienesti neaizmirst nevienu un neatlaiž nevienu. Nekad. Protams, ne visi Krievijas aģenti ir savervēti PSRS laikā. Daudzi ir savervēti pēc tam. Iemesli mūžīgie – nauda, karjeras virzība un šantāža ar kompromitējošiem materiāliem.

Latvijā ministrijas starp Krievijas dienestiem ir sadalītas kā medību saimniecību iecirkņi. Ārlietu ministrijā / diplomātiskajā dienestā saimnieko СВР. Pie šī prezidenta viņi ir arī prezidenta kancelejā. Izglītības ministrijā un Iekšlietu ministrijā ir totāla ФСБ dominance. Arī Kultūras ministrijā noteicošā ietekme ir ФСБ, lai gan ir СВР ietekme ir gan pie mediju politikas jautājumiem, gan pie SIF naudas dalīšanas. Žurnālisti, diplomāti, ES struktūru ierēdņi un darbinieki tradicionāli ir pārsvarā saistīti ar СВР. Parējās ministrijās principā noteicošā ietekme ir ФСБ. Finanšu sektorā pārstāvniecība ir visiem Krievijas dienestiem. Kvantitatīvi Latvijā dominē ФСБ, bet kvalitatīvāka aģentūra ir СВР.

СВР darbības manierei raksturīgs snobisms, bet ФСБ – brutalitāte. Visatšķirīgāk strādā ГРУ, kuru aģenti parādās visai negaidītās vietās. Ne tikai GRU tradicionāli piekrītošajā Aizsardzības ministrijā un armijā, bet arī ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) saistītās ekosistēmās, īpaši piejūras zonās. ГРУ īpaši radoši prot cilvēkiem galvu jaukt ar ezoteriskām praksēm, tomēr LELB noteicošā ir ФСБ ietekme. Kopumā Krievijas dienesti saviem mērķiem aktīvi izmanto Latvijas reliģisko konfesiju struktūras. Vienīgais izņēmums ir katoļu baznīca, jo Vatikānam ir oficiāli neformāla, bet ļoti efektīva pretizlūkošanas sistēma.

Cмотрящий

PSRS 20.-30. gados čeka Gulaga veicināja sistēmas, ko apzīmē kā “likumīgie zagļi” izveidošanu, lai ar kriminālo noziedznieku palīdzību kontrolētu politiskos ieslodzītos. Tur ir tāds amats kā “tas, kurš skatās/uzrauga” (смотрящий). Viņa funkcijas būtībā ir kā “neoficiāls administrators”, kurš uzrauga kārtību, uztur sakarus starp dažādām struktūrām, nodod pavēles no augstākas autoritātēm. Viņš nav “boss”, bet ir pārstāvis uz vietas. Šo sistēmu ФСБ ir adaptējuši savam aģentūras tīklam, ieceļot tur savus “смотрящий” par tādām nozarēm kā piemēram finanšu sektors, izglītība, mediji, robežapsardzība.

Praktiski tādi pārstāvji ir nozīmēti visās jomās. Viņus var identificēt pēc noteiktiem kritērijiem. Tie ir vidējā līmeņa vadītāji ministrijā vai specifiskā padotības iestādē, kurus praktiski neskar amatu rotācijas pie politiskās vadības maiņas. Viņi maisās pa visām iespējamām darba grupām ministrijās un ārpus tām. Tā teikt, tur roku uz pulsa – kontrolē informācijas apriti, veido sakarus, mērķis ir sabotāža. Specifisks kritērijs – darba ilgums tajā vai līdzīgā amatā.

Aģents, kurš pilda “tas, kurš skatās/uzrauga” funkciju pats no darba aiziet nevar. Profesionālās karjeras īpaša kāpuma arī nav, jo viņš ir vajadzīgs tieši tajā vietā un tajā funkcijā. Viņus tur kā suni pie ķēdes, lai gan ļauj paralēli piepelnīties pa malām. Ar naudu viņi nav apdalīti. Ir taču noteikts pragmātisks iemesls, kāpēc Aidis Tomsons gadu desmitiem sēž Latvijas Radio, nevis strādā par preses sekretāru kādam ministram vai sabiedrisko attiecību departamenta vadītāju, kur oficiālais atalgojums būtu nesalīdzināmi augstāks.

Cik cilvēki Valsts kontrolē palikuši, kuri tur strādā no Raita Černaja laikiem? Un tā par visām jomām un nozarēm. Vai nu “смотрящий” tiek kvalitatīvi tiek galā ar darbu, vai nu viņš tiek ātri nomainīts. Krievijas dienesti vispār ir bargi saimnieki. Starp citu, VDD ir kontaktpersonas sadarbībai daudzās valsts iestādēs, ФСБ parasti tieši šos savus cilvēkus mēģina dabūt šajā statusā. Bieži izdodas.

Krievijas izlūkdienestu dienestu stiprā puse ir kvalitatīvi izstrādāti protokoli / algoritmi, kas tiek pietiekami stingri ievēroti, taču vienlaikus tie ir viņu vājums, jo tas ļauj saprast sistēmu un identificēt sistēmas elementus. Pēc analoģijas.

Kims Filbi izvairījās no tiesas un nesēdēja cietumā, bet nomira dziļā depresijā un smagā alkoholismā. Oficiālā versija bija, ka kaut kas ar sirdi, bet visos memuāros ir nepārprotami norādīts, ka tā bija pašnāvība – vannā pārgrieza vēnas.

Lielāka daļa no tiem, kuri figurē Epstīna failos, līdz tiesas solam nenonāks, jo nepietiks pierādījumu, bet no atbildības un sabiedrības nosodījuma viņiem izvairīties neizdosies. Tās ir sagrautas publiskās reputācijas, kas visbiežāk līdzi paraus visu citu.

Precīzi tas pats attiecās uz Krievijas dienestu latviešu aģentiem, kuri strādā pret savu tautu un valsti. Jo jebkuriem failiem ir nolikts savs publiskošanās laiks…