Kurss uz Auksto karu

Taisnība Raksta
Apr 6
9 min read

Komforta zona vienmēr ir klusa un mierīga. Var bez liekiem satraukumiem darīt savu, kalt dažādus plānus un tā tik pa druskai vien, kamēr kāds nesāk bāzt degunu otra darīšanās. Slikti, ja interese ir uzstājīga un pēkšņi atklājas kā jau notiekoša darbība. Šajā kontekstā nekāds izņēmums nav arī ārējās izlūkošanas dienesti, kuriem ir jādomā par savu valsti un tās interesēm vismaz trīs soļus uz priekšu.

Klusā Fultonas runas gadadiena

Vestminsteras koledžas sporta zālē Fultonā, Misūri štatā, 1946. gada 5. martā Vinstons Čērčils ASV prezidenta Harija Trūmena klātbūtnē teica savu vēsturisko "Miera cīpslas" ("Sinews of Peace") runu: "No Štetīnas Baltijas jūrā līdz Triestei Adrijas jūrā pāri kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars".[i] Savā runā Čērčils pirmo reizi publiski nosauca Padomju Savienību par draudu brīvajai pasaulei, paziņojot par īslaicīga sadarbības perioda beigām. Lai gan Čērčils tolaik nebija premjerministrs, viņa runa bija izšķirošs brīdis ideoloģiskās plaisas noteikšanā starp Rietumu demokrātiju un padomju komunismu. Tas mudināja Rietumus uz vienotu atbildi uz padomju ekspansionismu un efektīvi noteica ģeopolitisko ainavu nākamajiem 50 gadiem.

Šī diena nekad nav tikusi īpaši atzīmēt vai izcelta, tomēr tā vienmēr tiek asociēta ar Vinstona Čērčila teicienu: "Atstājiet pagātni vēsturei, jo īpaši tāpēc, ka es pats plānoju rakstīt šo vēsturi." Tas tiešām tā arī notika un "dzelzs aizkars" visai efektīgi aizsargāja Rietumu civilizāciju no komunisma sērgas un utopijas.

No Monro doktrīnas uz?

Monro doktrīna jeb ārpolitikas nostādnes un principi ir labi zināmi ASV vēstures kontekstā. Tā savu nosaukumu ieguva 1823. gada 2. decembrī, ASV prezidenta Džeimsa Monro gadskārtējās runas Kongresā. Vienkāršojot runas tekstu – Amerikas Savienotās Valstis neuzskata, ka tām būtu jāiejaucas Eiropas nāciju savstarpējās attiecībās, bet gan sagaida, ka Eiropas lielvalstis neveidos ietekmes sfēras Amerikas kontinentā. Citiem vārdiem tā tulkota kā "Amerika amerikāņiem" (ar to saprotot ASV pilsoņus). Koncepcija tika pamatīgi piemirsta, līdz to ņēma par pamatu ASV attieksmes veidošanā Kubas raķešu krīzes laikā 1962. gadā, un tā atkal iegūlās vēstures grāmatas.

Doktrīnu, gatavojot savu priekšvēlēšanu kampaņu, atkārtoti izmantoja prezidents Tramps. Tai ir nozīmīga loma republikāņu partijas programmisko dokumentu izstrādē un daudzu saukļu, arī "Padarīsim Ameriku atkal varenu" saturiska piepildīšanā. Monro "jaunās redakcijas" versijā ir daudz plašāks saturiskais tvērums, kas ietver "Amerikas intereses", kas aptver pilnīgi visu pasauli, un aizvadītais gads parādījis, ka ASV par savām interesēm ne vienmēr iestājas tikai diplomātiskā valodā.

Tas ne visiem ir saprotams un pieņemams. Rezultātā pasaule polarizējas ap trīs lielākajiem militārās un ekonomiskās varas centriem – ASV, Ķīnu un Krieviju. Šajā kontekstā Eiropas Savienībai (ES) nav sevišķi lielas izvēles, jo pašai nav izredžu kļūt par lielvalsti. Piederība Rietumu civilizācijai tai ļauj tuvoties tikai ASV, bet šķēršļu ir ne mazums. Ekonomiskais izdevīgums tuvināties Krievijai ne vienai vien Eiropas valstij liek būt piesardzīgai vismaz īstermiņa perspektīvā. Visdrīzāk šis nav tas gadījums, kad politika būs diplomātijas māksla.

Sadarbība nav iespējama

Mierīga un profesionāla sadarbība vienmēr ir rezultatīvāka un nesalīdzināmi lētāka par konkurenci un dažādiem aplinkus gājieniem un mākslīgām konstrukcijām, kuru veidošana ir neizbēgama un vienmēr ir augsta riska pasākumi.

Plašākā nozīmē – tika konstatēts, ka Krievijas un Rietumvalstu partnerība ir praktiski neiespējama. Gluži kā dokumentālajā filmā "Fultons: vārdi, kas kļuva par robežu", tikai tikko to darīja zināmu Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktors Sergejs Nariškins. Viņš uzskata, ka krievi pagājušā gadsimta 90. gados loloja ilūzijas par šādas sadarbības iespējamību, ticot, ka veiksmīgu sadarbību var panākt, ievērojot kopīgus morāles principus. Tomēr viņš uzsvēra, ka Rietumu rīcība šīs ilūzijas ir sagrāvusi.[ii] "Deviņdesmito gadu sākumā mēs joprojām lolojām ilūzijas, ka (...) mēs varētu veiksmīgi mijiedarboties un sadarboties ar Rietumvalstīm. Taču Rietumu atbalsts teroristu bandām Ziemeļkaukāzā, NATO paplašināšanās uz austrumiem un daļas Ukrainas iedzīvotāju apziņas pārveidošanās parādīja, ka tas nav iespējams", viņš skaidroja. Var būt kādas atsevišķas mijiedarbības formas un saskaņotas rīcības, bet tās nekad, pat noteikta ārējā ietvara robežās, vairs nesasniegs sadarbību.

Tikpat visaptveroši situāciju raksturo Krievijas domnieks, partijas "Taisnīgā Krievija" (Справедливая Россия) līderis Sergejs Mironovs, kurš ne pirmo reizi pauž savu skepsi par sadarbības perspektīvām nākotnē: "Krievija atkal ir nonākusi konfrontācijas epicentrā ar Rietumiem, taču pašreizējie pretinieki nav salīdzināmi ar pagātnes līderiem. Viņš apgalvoja, ka barikāžu otrā pusē nav tāda kalibra politiķi kā Vinstons Čērčils un Franklins Rūzvelts, bet gan "politiskie pigmeji un bezatbildīgi avantūristi".[iii]

Jaltas konferences vienošanās

"Jalta ir beigusies!" Francijas prezidents Nikolā Sarkozī 2007. gadā paziņoja Vladimiram Putinam, mudinot viņu atzīt Kosovas neatkarību.[iv] Viņš atsaucās uz 1945. gada pavasarī Jaltas konferencē panāktajām vienošanām par pēckara struktūru un drošības sistēmu Eiropai un ārpus tās, kas tiek interpretētas kā "vecās pasaules kārtības beigas". Tā ir zināma atsauce uz Franča Fukujama 1989. gada apgalvojumu par "vēstures beigām" un liberāli demokrātisko ideālu uzvaru pār komunismu un nacismu.[v]

Ir arī citi skatījumi uz šo visai izšķirošo robežu. Jaunākie no tiem attiecas uz Krievijas iebrukumu Ukrainā vai uz Donalda Trampa paziņojumu, ka Kanāda ir (būs) ASV 51. štats, vai ASV prezidenta pieprasījumu Grenlandi nodot Amerikai.[vi] Aktuālāka gan ir Izraēlas un ASV agresija Irānā. Trampa izteikumi par Kanādu un Grenlandi joprojām ir tikai tukši vārdi.

Notikumi Irānā iezīmē pirmo reizi 80 gadu laikā, kad pasaules lielākā lielvara ir sākusi karu, nemēģinot panākt pat minimālu starptautisku leģitimitāti. Vienkārši tāpēc, ka tā to vēlas un var.

Šis karš ir kļuvis par vienu no tiem retajiem konfliktiem, kas pat pēc tā uzliesmojuma ir piesaistījis jaunus dalībniekus; tas ir nopietni sašķēlis tradicionālos sabiedrotos – Amerikas Savienotās Valstis un Rietumeiropas valstis; tas tiek attīstīts ar mērķi mainīt režīmu suverēnā valstī (un, iespējams, novedīs pie tā, lai gan pieredze rāda, ka tas notiek reti). Īsāk sakot, ASV no spēka, kas uzspieda un garantēja globālo kārtību, kļūst par dalībnieku, kas darbojas bez jebkādiem noteikumiem, tādējādi šo kārtību graujot.

Tagad daudzi ir apstulbuši: kā Amerika varēja "pamest" Eiropu? Taču gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta francūzis Dominiks Muazī, kurš līdz sirds dziļumiem bija eiropietis, atzina[vii] nepārvaramo transatlantisko plaisu. Viņš norādīja, ka, lai gan Aukstā kara laikā bija "divas Eiropas un vieni Rietumi", pēc tā beigām parādījās "viena Eiropa, divi Rietumi". Jebkurā no šiem risinājumiem Eiropa nekādi nav lielvara un pozitīvus elementus ES politikai kļūst aizvien grūtāk saskatīt. Tieši turēšanās pie iluzorās pagātnes un utopisks skats uz nākotni visdrīzāk raksturos pasauli pēc Irāna kara beigām, un tā būs jau pavisam cita ģeopolitiskā situācija. Scenāriju te nav daudz – haoss, dispersas sistēmas ("kārtības sadrumstalotība") vai jauna pasaules bipolaritāte (ar ASV un Ķīnas dominantēm).

Ir ļoti nepareizi visu notiekošo reducēt uz Trampu vai Putinu, Rietumiem vai Ķīnu. "Brīvā pasaule" neuztvēra Auksto karu un tā iznākumu kā uzvaru pār pretinieku. Tā patiesi ilgu laiku naivi ticēja to valstu "normalitātei", kurām tā piedāvāja palīdzību. Šajā kontekstā diskusijas par Ķīnas demokratizācijas iespējām vai ilūzijas par "Krieviju kā normālu valsti" liecina par nepieredzētu naivumu, un tomēr ne ar ļaunprātīgiem nodomiem. Šāds naivums ir vadījis kā 1918. gadā izveidoto Tautas savienību, tā arī kopš 1945. gada – Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO). Abos gadījumos šo organizāciju darbības pamata principi bija līdzīgi: suverenitāte, neiejaukšanās citu valstu lietās, tautu pašnoteikšanās tiesības un pat humānistiskas cilvēktiesību doktrīnas pamatidejas. Reālā pasaule norāda, ka nav lietderīga šādu institūciju kā ANO atjaunošana, un tās degradācija tagad ir acīmredzama.

Krievija bipolārā pasaulē

Vispārzināma ir ne tikai Krievijas un Ķīnas attiecību vēsture, bet arī mūsdienu periodā noslēgtie stratēģiskās sadarbības līgumi, kuri papildināti ar ārkārtīgi lielu skaitu tehnisko līgumu, kas paredz visai dziļu valstu savstarpējo integritāti atsevišķās jomās. Šajā ziņā Krievijas izvēle ir visai skaidri definēta.

Krievijas ģeogrāfija ir ievērojami plašāka nekā ASV un Eiropas Savienībai, bet tas gan nenozīmē, ka pārskatāmā nākotnē Krievija potenciāli varētu kļūt par patiesu lielvaru.

Pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem un 2026. gada prognozēm Krievijas nacionālais kopprodukts ir tikai devītais lielākais pasaulē, un tas Krievijas ekonomiku ļauj novietot starp Itāliju un Kanādu.[viii] Tas gan nenozīmē, ka Krievijai nav ambīciju vai šī zeme nav interesanta citām valstīm un to kompānijām.

Pēdējo gadu laikā piedzīvotie konflikti un kari visi kā viens ir saistīti ar Krievijas netiešu līdzdalību vai ietekmi. Krievija aktīvi atbalstīja gatavošanos karadarbībai un valdību maiņai Venecuēlā un Somālijā, kā "neredzams spēlētājs" valsts piedalās Indijas-Pakistānas konfliktā, karadarbībā Sīrijā, Libānā un Lībijā. Nevajadzētu par zemu novērtēt Krievijas atbalstu Gazas konflikta sākumposmā un, protams, Irānā. Nevienā gadījumā Krievija neieguva neko vairāk par savu ieroču pārdošanu un ārkārtas piegādēm, un iespēju aktīvi bremzēt politisko pārmaiņu attīstību. Pārmaiņu kavēšana ir Krievijas starptautiskās politikas viena no galvenajām komponentēm, un šādas ietekmes nodrošināšana daudzās zemēs visā pasaulē veidota gadu desmitiem ilgi.

Savu lomu visos šajos konfliktos Krievija ir publiski atzinusi, visbiežāk pārdefinējot atbalstošās darbības par "palīdzību", solidaritāti un plašāk nezināmu starpvaldību līgumu izpildi.

Krievijas atbalsts Irānai

Neiedziļinoties Krievijas un Irānas (Persijas) attiecību vēsturē, būtisks attiecību paplašinājums sākas pēc 2005. gada. Attiecības, kuras vēsturiski raksturoja aizdomas, mainījās ap 2010. gadu. Nozīmīgs pagrieziena punkts bija viņu kopīgā militārā intervence Sīrijā, lai atbalstītu Asada režīmu. Kopš tā laika partnerība ir paplašinājusies līdz plašākai aliansei, kuras mērķis ir pretoties Rietumu ietekmei.

Krievija un Irāna kopš 2022. gada ir izveidojušas "pilnvērtīgu aizsardzības partnerību", ko virza kopīga pretestība Rietumu spiedienam, reģionāli konflikti un savstarpēja palīdzība sankciju apiešanā. Partnerība aptver nozīmīgu militāri tehnisko sadarbību, tostarp Irānas bezpilota lidaparātus Krievijas vajadzībām un izlūkdienestu datu apmaiņu, kā arī pieaugošo tirdzniecību, kas formalizēta ar stratēģisko paktu un ir spēkā turpmākos 20 gadus.

"Runājot par sadarbību starp izlūkdienestiem, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka Ārējās izlūkošanas dienests uztur ļoti labus kontaktus ar attiecīgajām Irānas struktūrām, labu mijiedarbību, kas nekad netiek pārtraukta nekādos apstākļos", šī gada februāra pirmajās dienās paziņoja dienesta direktors Nariškins.[ix] Minētais attiecas ne tikai uz militārās izlūkošanas operatīvajiem datiem, bet arī ir uz atsevišķu objektu aizsardzību, īpašam militārā aprīkojuma piegādēm, finanšu resursu pārnesi, plaša konteksta informācijas apmaiņu un aģentūras saglabāšanu un aizsardzību visā reģionā (ko pārvalda no Irānas teritorijas)

Ir informācija par pavadoņu attēlu un reāllaika datu kopīgošanu par ASV karakuģu un lidmašīnu atrašanās vietām, lai palīdzētu Irānas pretuzbrukumiem. Vienlaikus Krievija nav tieši iesaistījusies karadarbībā vai Irānas vārdā aktivizējusi savu pretgaisa aizsardzību. Šādi valsts saglabā stratēģisku piesardzību tās kara Ukrainā dēļ. Tas ir atbilstoši 2025. gada 17. janvāra visaptverošas stratēģiskās partnerības līgumam, kas aptver politiku, drošību, tirdzniecību un enerģētiku, bet neiekļauj savstarpējās aizsardzības garantijas.

Objektīvi Irāna reģionā ir slazds, kurā ierautas ASV. Nav zināms neviens racionāls izejas ceļš no šī slazda, kurā ir iesprostota lielāka daļa pasaules valstu ekonomikas, izraisot enerģijas krīzes ar dabiski sekojošo inflāciju. Tā ir situācija, no kuras tikai veiksmes gadījumā izdosies izkļūt līdz gada nogalei.

Vai tikai sazvērestības teorija?

Ja Izraēlai gadu desmitiem Irāna ir pretinieks, nelabvēle un pat atklāti atzīta lielākā ienaidniece visā reģionā (kādreizējo izcilo attiecību vietā), tās vēlme sagraut esošo valsts pārvaldību ir saprotama, taču šo valstu pretnostatījumu neatrisinās šis karš. Visā reģionā būs nepieciešami visai fundamentāli spēku pārkārtojumi un ļoti ilgs laiks. Daudz sarežģītāka priekšvēsture ir ASV militārais iesaistei, kas tika koordinēta ar Izraēlas armijas darbībām.

Jāņem vērā, ka pilnīgi visi Irānas bruņoto spēku virsnieki ir ieguvuši izglītību vai apmeklējuši paplašinātus apmācības kursus Krievijas militārās mācību iestādēs, un tam ir būtiska nozīme militārās plānošanas un operāciju plānošanas posmos. Arī civilās dzīves sfērā visa augstākas izglītības un pētniecības organizācijas sistēma balstās uz Krievijas modeli, un tas izrādījies pietiekoši efektīvs. Īpaši izceļams ir Āzijai neraksturīgi augstais izglītības līmenis. Neskatoties uz to, bez "dižā skolotāja" nekur. Vairāki Krievijas Ārējās izlūkošanas biroja Vidusāzijas centri jau gadiem visai izvērsti darbojas pa visām valstīm no Jordānijas līdz Indijai, un uz Teherānu pēc Asada aizbēgšanas tika pārcelts arī Damaskas birojs. Laiks rādīs, cik efektīvs ir krievu militārpersonu ieguldījums un izlūkošanas dati. Notikumi Venecuēlā liecina, ka tās ir mūsdienām neatbilstošas zināšanas un prasmes.

Pagaidām notikumu epicentrā ir šaurums un tur esošās salas – viens no galvenajiem objektiem ir Hārkas sala. Kara pirmajās dienās amerikāņi šo salu bombardēja, taču neaiztika naftas eksporta termināļus un ar tiem saistīto infrastruktūru. Zināms, ka irāņi uz šo salu ir pārvietojuši visai ievērojamu karaspēka vienību skaitu, pretgaisa aizsardzības iekārtas un ierīkojušas mīnu laukus (uz salas un akvatorijā), tā gatavojoties ASV armijas intervencei. Laiks rādīs, kā notikumi attīstīsies, bet svarīgi būtu iegūt detalizētākas ziņas jau miera apstākļos – kā plānota šī aizsardzība (pēc krievu vai tomēr arābu dizaina) un cik efektīga tā ir bijusi.

Konflikts un izvērstā karadarbība ar Izraēlas un ASV bruņojuma būtisku atvieglošanu, primāri nozīmē modernu un precīzu ieroču trūkumu ne tikai karadarbībā iesaistītajās valstīs. Faktiski var tikt pārtrauktas ASV piegādes Eiropai (netieši arī Ukrainai). Arī ASV ir daudzu ieroču deficīts, ko fiziski nav iespējams papildināt. Kara troksnī Izraēla ir okupējusi Libānas dienviddaļu, deportējusi 0,6 miljonus vietējo civiliedzīvotāju un tās karaspēks tur paliks pastāvīgi, kas netieši nozīmē abu valstu robežas būtisku izmaiņu. Paredzēts vēl viens Izraēlas paplašināšanās solis uz ziemeļiem Libānā līdz Arzejas upei, to nosakot par jauno starpvalstu robežu.

Irānas uzbrukumi ļoti skaidri parādīja Izraēlas "dzelzs kupola" vājās vietas un nenosegtos sektorus, kā arī sistēmiskās kļūdas, kuru labošanai būs nepieciešami gadi. Tāpat, atklāti arī daudzie amerikāņu ieroču sistēmu vājie punkti. Raķešu trāpījumi amerikāņu jūras flotes kuģiem, tostarp lidmašīnu bāzes kuģim, zaudētās lidmašīnas un izmantotās munīcijas nepietiekoša aizsardzība pret radiotehniskās aizsardzības līdzekļiem ir plaši apskatīta medijos, tomēr lielākās kļūdas ir karadarbības un uzbrukuma operāciju plānošanā. Lielākie pārmetumi ir par nepietiekoši kvalitatīvu izlūkošanu, nepamatotu izlūkošanas resursu pārcelšanu un plānošanu, kā arī operāciju plānošanu un realizāciju.

Soli pa solim ir mainījusies retorika par Irānu kā pasaules ļaunumu – sen jau netiek aprunāti neeksistējošie Irānas kodolieroči un uzsvari ir pārnesti uz Irāna naftas resursiem un tiesībām tos "pareizi" novirzīt. Tā ir ne tikai nauda, bet arī noklusētā ietekme uz Ķīnas ekonomiku.

Iepriekš izklāstītais tik un tā vissmagāk skar Eiropu, kas bezierunu režīmā maksās par ļoti dārgo amerikāņu naftu un gāzi un noplicinās Eiropas ekonomiku ar strauju inflāciju. Pat, ja karš līcī beigtos jau šodien, nenormāli augstas naftas un gāzes cenas saglabāsies vismaz līdz oktobrim (sagrautās infrastruktūras atjaunošana līča valstīs, Hormuza šauruma zonas atmīnēšana u.t.t.).

Notikumu gaita un aprakstītais, jo īpaši militāro operāciju nesagatavotības līmenis, netieši vedina uz domu, ka tā visa ir bijusi spīdoša Krievijas Ārējas izlūkošanas dienesta operācija. Visai tradicionāla "slazda" operācija, no kuras iesaistītajām pusēm ir jāmēģina izkļūt patstāvīgi. Krievija no šīs situācijas ir nenoliedzama ieguvēja visās iespējamās pozīcijās. Protams, tā ir tikai sazvērestības teorija. Notikumi ir daļa no kopējas virzības uz jaunu auksto karu, kuram vienmēr ir raksturīgi atsevišķi karstuma viļņi.