Kā “Progresīvie” apspēlēja “Jauno vienotību”

“Jaunā vienotība” daudzus gadus ir vadošā varas partija, kas Latvijas iekšpolitikā diktē spēles noteikumus. Kā jau cīņā par varas noturēšanu, spēles noteikumi ir netīri – jābūt gudram, viltīgam, jāmāk izmantot gan atklātie, gan slēptie varas instrumenti, jāprot manipulēt ar savu elektorātu un, protams, jāprot ietekmēt politiskos pretiniekus.

To visu līdzšinējos varas gados “Jaunā vienotība” ir salīdzinoši veiksmīgi darījusi, jo spējusi pie varas noturēties, bet nu izskatās, ka partija varu neizbēgami zaudē un, kā tas nereti gadās, tas notiek, ja tiek zaudēta paškritika un netiek novērtēti pretinieki. Kļūdu virkne novedusi pie tā, ka nākamā gada vēlēšanās partija visticamāk zaudēs varu. Koalīcijas partneru – “Jaunās vienotības” un “Progresīvo”, attiecības liecina, ka vienotība vairs nespēj būt valdošā partija un politiskajā spēlē zaudējusi pretiniekam, kuru uzskatīja par sīku un viegli uzveicamu. Tāda ir augstprātības cena...

Ar ko sākās “Jaunās vienotības” beigu sākums? Ar Edgara Rinkēviča ievēlēšanu par valsts prezidentu.

Partija nevēlējas laist garām iespēju Rīgas pilī iedabūt savu cilvēku. Samaksa par šo amatu bija jauna koalīcija ar citiem politiskajiem spēkiem. Ar Lemberga kontrolēto ZZS nebija nekādu grūtību vienoties – kopš viņa iekļūšanas ASV sankcionēto personu sarakstā ZZS publiski bija kļuvusi par toksisku partiju ar vājām izredzēm iekārtoties valdībā. Protams, ZZS vienotības piedāvājumam balsot par Rinkēviču piekrita, jo tas nodrošināja iespēju atgriezties apritē (valdībā). Lembergam nekādu fundamentālu pretenziju pret Rinkēviču kā prezidentu nebija, jo sen zināms, ka Edgars nekad neveiks nekādas ārpuskārtas darbības un ir labi pieradināts sistēmas suņuks. Ko liks, to darīs.

ZZS dabūja to, ko gribēja – ekonomikas ministriju un zemkopības ministriju, kā arī atbalstu vairākos “saimnieciskos jautājumos”.

Kā otrs koalīcijas partneris tika izvēlēts “Progresīvie”. “Jaunā vienotība” smagi iekrita – kļūda ir tik traģiska, ka maksās varas zaudēšanu nākamajās Saeimas vēlēšanās. Kāds te bija aprēķins? Ņemot vērā, ka sava kreisuma un prokremliskuma dēļ neviens ar “Progresīvajiem” nevēlējās sadarboties, kur nu vēl laist tuvumā valdības darbam, viņi par lētu samaksu – dažas ministrijas un “Stambulas konvencija”, bija gatavi lēkt valdībā.

Vienotība domāja, ka paņemot “Progresīvos” valdībā iegūs paklausīgus “mazos brāļus” un ka ilgtermiņā “apēdīs” partijas elektorātu, to pievienojot sev.

Šeit “Jaunā vienotība” pieļāva fundamentālu kļūdu.

Pirmkārt, viņi nenovērtēja un nesaprata, kāds ir “Progresīvie” vēlētājs. Vienotība cerēja, ka viņu vēlētājs ieraudzīs, cik nekompetenti ir partijas ministri un viņu politika, un tas savukārt liks kristies viņu reitingiem un daļa vēlētāju pārnāks pie “Jaunās vienotības”. Notika pretējais. Visi “Progresīvo” ministri ir zem katras kritikas, taču reitingi krīt “Jaunajai vienotībai”.

Kā redzam, standarta “Progresīvo” vēlētāju neinteresē valstiska līmeņa problēmas – sabotāža aizsardzības, satiksmes un kultūras nozarē nav tik svarīga kā pilsētas labiekārtošana, skaistas bildes un aktivitātes sociālajos medijos, kā arī brutāla melošana par valsts militāro un infrastruktūras projektu stāvokli. “Progresīvie” apzināti, gadu no gada, ir aizmālējuši savu vēlētāju acis, pievēršoties atsevišķu sabiedrības grupu problēmām un kļūstot par “liberālo” balsi – vēlētājam radīts iespaids, ka “Progresīvie” par viņa tiesībām cīnīsies lai tur vai kas. Patiesībā daudziem “Progresīvajiem” neinteresē ne minoritāšu tiesības, ne cīņa pret vardarbību un citas partijas izceltās problēmas. Tā ir spēlēšana uz specifisku publiku, kas notic tam, ka partijas nolūki ir patiesi. Iespējams, šī sabiedrības daļa kādreiz no šī murga pamodīsies un izvēlēsies daudz kritiskāk palūkoties uz partijas rīcību.

Tā vietā, lai kritizētu “Progresīvo” absolūto neizdarību, sabiedrība ir neapmierināta ar Evikas Siliņas nespēju risināt būtiskus jautājumus aizsardzības un satiksmes nozarē. “Jaunā vienotība” ir tā, kurai jāatbild par “Progresīvo” savārītajām ziepēm, un tas būs redzams arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. Kaut kur tālumā dzirdams kā Šlesers priecājas, jo valdības partija pati sevi ir izēdusi no lielās politikas, viņam un viņa krievu saimnieku troļļu fermai nebija jāiespringst. “Jaunā vienotība” ir palaidusi garām to, kā salīdzinoši necilā partija viņus ir izmantojusi, padarot par atbildīgiem jautājumos, kas sniedzas pāri “Progresīvo” ministru kompetencēm. Tas maksās dārgi, un ne jau “Progresīvie” būs tie, kas parakstīs rēķinu – viņi ir parazīti, kas pēc “Jaunās vienotības” beigām pielips kādam citam dzīvību uzturošam organismam.

Interesanti, ka atsevišķi “Progresīvo” ministri, kā piemēram aizsardzības ministrs Sprūds, ir sajutušies tik vareni un nekontrolējami, ka publiski demonstrē atklātu vēršanos pret “Jauno vienotību” un Eviku Siliņu. Jautājumā par valsts sadarbību ar Izraēlu Sprūds ir atļāvies nākt klājā ar paziņojumiem, kas ir pretrunā ar Latvijas valsts oficiālo ārpolitiku. Sprūds, nesaskaņojot to ar premjeri, ārlietu ministri un valsts prezidentu, atļaujas atkārtoti diskreditēt Latvijas tēlu starptautisko partneru priekšā un Aizsardzības ministrijā veido nevis valsts interesēm atbilstošu politiku, bet gan tādu, kas vadās pēc “Progresīvo” noteiktā virziena. Viņš netiekas ar augstākajām Izraēlas amatpersonām un publiski neatbalsta Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību. Kā redzam, ne Siliņa, ne Braže un Rinkēvičš uz šiem paziņojumiem un visatļautību nav reaģējuši.

“Progresīvie” var justies droši un pārliecinoši, jo Siliņa nevar atļauties nomainīt nevienu no viņu ministra izstrādājumiem. Partija un tās ministri var turpināt dažādos virzienos izplatīt kaitnieciskus alternatīvos viedokļus, kā arī nodarboties ar netīrām lietām ministriju biroju aizsegā.

Ja nepietiek ar nebūšanām, ko sagādā “Progresīvie”, ir arī nesaskaņas partijas iekšienē – “vecais” gals pret “jauno” galu nodarbojas ar savstarpēju ietekmes dalīšanu, shēmām un skandāliem, aizmirstot, ka tikai vienota partija var kaut kā mēģināt izdzīvot šī brīža politiskajā klimatā. Šis nebūtu īstais brīdis radīt partijas atzaru vai dibināt ko jaunu, izmantojot tās pašas sejas, kas līdz šim nav sasnieguši neko vērā ņemamu Latvijas ceļā uz augstāku labklājību. Partijā trūkst izteiktu līderu un cilvēku, kuru funkcija būtu kas vairāk kā ielāpi, lai kaut kā partiju noturētu varas spicē un svarīgos amatos.

Ir palicis gads līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. “Jaunajai vienotībai” steidzami jādomā stratēģija, ar kuru viņi ies uz vēlēšanām. Konkurenti ir sajutuši asins smaku un jau dala partijas elektorāta balsis. Uz daļu no tām cer “Progresīvie”, vēl daļu kāda jauna partija, kas pavisam drīz nāks gaismā.

Evikas Siliņas valdības “restarts” bija vājš. Kosmētiskais remonts neglāba partijas katastrofāli zemo reitingu. Sabiedrība pieprasa tūlītēju un reālu rīcību valsts aizsardzības jautājumos – ņemot vērā Sprūda zemo reitingu, Siliņa var pirmo reizi savā premjerministres karjeras laikā izspēlēt stingro roku un Sprūdu no amata noņemt. Tādā veidā viņa uzlabotu savu tēlu sabiedrības acīs.

“Jaunā vienotība” ir dilemmas priekšā – turpināt grimt vai atdzīvoties.