Latvijas žurnālisti strādā politiķu interesēs

Latvijā ierasts, ka uz vienu valsts iedzīvotāju ir vismaz trīs dažādi mediji, kuri katrs savā veidā cenšas pārdot informāciju, ko uzskata par sabiedrībai būtisku. Mediji sevi piesaka kā neatkarīgus un demokrātiskus, un nekautrējas atgādināt, ka redakcijas pašas nosaka savu dienaskārtību – redakcionālā brīvība esot augstāk par politiķu un atsevišķu ietekmīgu personu interesēm. Vai tā patiešām ir?

Praksē aina ne vienmēr ir tik viennozīmīga – bieži vien medija ētera laiku aizņem personas, kas var netraucēti, bez liekiem jautājumiem nodot sabiedrībai vajadzīgos vēstījumus, un bieži šīs personas ir atsevišķu politisko spēku pārstāvji. Viņi saņem jau iepriekš saskaņotus jautājumus, tiek saudzēti no jebkādas kritikas vai precizējumiem par viņu pausto, un medijs, kas sevi dēvējis par demokrātijas sargsuni, sāk pildīt pavisam citu funkciju. Tas kļūst par instrumentu, ko izmanto, lai uzbruktu kādam politiskam konkurentam, izgaismotu neesošas problēmas un paslēptu tās, par ko sabiedrībai būtu jāzin. Tas, ko un kā vēsta medijs, atkarīgs no medija politiskās ietekmējamības un tā īpašnieku interesēm, ko tas patiesībā pārstāv.

Rezultātā medijs kļūst par politiķu ruporu, par viņu varas pagarinājumu un nevar sevi dēvēt par neatkarīgu un politiski neitrālu. Notiek slēpta sabiedrības ietkmēšana un maldināšana.

Pirms iztirzājam vairākus piemērus, piedāvājam iepazīties ar “Taisnības” rakstiem par Latvijas mediju vides tēmām: Kāpēc cilvēki netic LSM, Latvijā nav neatkarīgu mediju, Avena ietekme Latvijas medijos, Latvijas sabiedriskie mediji Kremļa ēnā.

Latvijas mediju vide nav radusies tukšā vietā – tāpat kā citās sfērās, arī Latvijas mediju vidi veidoja “bijušie” komunisti, kuri līdz ar PSRS sabrukšanu pārņēma Latvijas informatīvo vidi. Par vienu no vadošajām personām kļuva komunistiskās partijas biedre Sarmīte Ēlerte. Par Ēlertes gaitām Padomju laikos “Taisnība” ir rakstījusi iepriekš, 3 daļās apskatot Ašeradena dzīves līkločus. VDK 1. pārvaldes uzdevumā Ēlerte un Ašeradens brauca pie trimdas latviešiem un veica konkrētus uzdevumus. Vēlāk tā paša VDK uzdevumā veidoja laikrakstu “Diena”. Ēlertei ir bijis daudz uzdevumi, bet viens no svarīgākajiem – kontrolēt lielākos Latvijas medijus un to darbības principus.

Kāda ir Latvijas mediju vide mūsdienās un kādi principi tur valda?

Žurnāls Ir

Latvijas mediju telpā lielākā kritika parasti ir vērsta pret LPV un tās līderi Šleseru, taču viņš nav vienīgais politiķis, kura darbību virza atklātas intereses pelnīt savam personiskajam labumam un rūpēties par Krievijas interesēm. Raugoties uz mediju dienaskārtību, rodas iespaids, ka opozīcijas politiķus pēta skrupulozāk, nekā tos, kuri sevi dēvē par liberāliem vai atrodas koalīcijā. Ir mediji, kas daudz piesardzīgāk izturas pret tiem, kuri apmaksā viņu ikdienu, nekā tiem, kuri nepieņem lēmumus par viņu turpmāko eksistenci. Šlesera gadījumā arī slikta slava ir slava. Un, ja par Šleseru, tad nevar pieminēt žurnālu “Ir”, kuram Latvijas mediju vidē ir noteikta loma. Ja tas ik nedēļu Ozoliņa slejās nepieminētu Šleseru, diez vai lasītājs izjustu šīs informācijas trūkumu.

Sarmīte Ēlerte bija tā, kas kopā ar Paulu Raudsepu “Ir” izveidoja brīdī, kad bankrotēja laikraksts “Diena”. Žurnāls nevarētu pastāvēt, ja būtu jāizdzīvo tikai par lasītāju naudu, jo tās nav pārāk daudz. Ēlerte un viņas biedri gādā, lai “Ir” regulāri saņemtu finansiālu nodokļu maksātāju naudas piešprici dažādu mediju atbalsta fondu un grantu veidolā. Redakcijas neslēptā partijas “Progresīvie” politikas lobēšana jau izskatās bezgaumīgi, taču tāds ir pasūtījums. Par tā pareizu iepakošanu un nodošanu lasītājiem rūpejas galvenā redaktore Nellija Ločmele, bet “ideoloģisko” līniju pieskata Raudseps. Alkoholiķis Ozoliņš ir komunisma laiku palieka. Žurnāls aktīvi meklē jauno maiņu, ko indoktrinē atbilstoši “partijas līnijai”.

Žurnālam ir vairākas funkcijas – tas tur lasītāju pseido liberālā burbulī un pasniedz šauru un ļoti manipulatīvu viedokli par noteiktiem iekšpolitiskas un ārpolitikas procesiem, kā arī uzsver un rada “labos” un “sliktos” politiķus un partijas, tā izpildot Kremļa pasūtījumu par sabiedrības šķelšanu divās daļās.

Reizē ar Šleseram veltīto kritiku, žurnāls mērķtiecīgi pievelk klāt “Apvienoto sarakstu”, kuru reitingi pateicoties Kulberga video veidošanas prasmēm, ir ievērojami auguši. Saliekot šīs partijas kopā, tās pretnostata “Progresīvajiem”, kurus attēlo kā valstiski un rietumnieciski domājošus politiķus. Žurnāls bez kritikas attiecas pret progresīvo politiķu Briškena un Švinkas valsts izsaimniekošanas satiksmes sfērā vai Agneses Lāces aktīvo krievu valodas lobēšanu sabiedriskajā medijā. Par bijušā aizsardzības ministra Sprūda koruptīvajiem darījumiem un valsts aizsardzību graujošajiem lēmumiem nemaz nerunājot. Žurnāls regulāri ignorē sabiedrībai svarīgas tēmas (migrācijas politika, NVO finansējums, ārpolitikas neveiksmes) vai tās pasniedz izteikti tendenciozi, ignorējot būtiskus faktus vai apstākļu skaidrojumus.

Normālā mediju pasaulē plašsaziņas līdzekļi neatstrādātu politisko partiju uzdevumus, taču Latvijā medijs kalpo tam, kurš maksā, un jau iepriekš esam runājuši par to, kā SIF un citas fondu naudas patiesībā tur virs ūdens tādus medijus kā “Ir”, “Delfi” u.tml. Ir nepieņemami, ka politiķi lemj par finansējumu privātiem medijiem – veidojas situācija, ka šie mediji sāk politiskajiem spēkiem kalpot, jo izdzīvošana atkarīga no deputātu lēmumiem. Latvijas nodokļu maksātājiem nav jāsponsorē privātus medijus.

LSM

Sava loma sabiedrības viedokļa ietekmēšanā un veidošanā ir Latvijas Sabiedriskajam medijam (LSM), ko veido ziņu portāls, LTV un Latvijas Radio. Loma ir būtiska, jo auditorija ir liela, tieši tāpēc medija vadība un vadošie redaktori, kā arī žurnālisti, ir rūpīgi atlasīti. Te atkal savu lomu spēlē Ēlerte. LSM galvenā redaktore Anita Brauna ir bijusi “Diena” žurnāliste un ir Ēlertes ieliktene, kura uzticīgi kalpo partijas vajadzībām. Tādi darbinieki kā Iveta Elksne, Dagnija Neimane un Aidis Tomsons pilda konkrētas norādes par to, kuru tēmu aktualizēt un kuru nē. Arī tas, kurus politiķus un kad aicināt, ir pēc norādēm.

Laikā, kad starp “Jauno Vienotību” un “Progresīvajiem” bija atklātas nesaskaņas un partija izlidoja no koalīcijas, LTV ētera laiku atvēlēja Šuvajevam, kurš varēja gan kritizēt valdības darbu, gan sniegt savu viedokli par notiekošo. Netika taupīti pārmetumi premjerministrei Siliņai, taču nevienā brīdī par savu rīcību, atklāto satiksmes un aizsardzības jomu sabotāžu netika konfrontēti paši “Progresīvie” – no partijas netika prasīta politiskā atbildība ne par šiem, ne krievu valodas atbalstīšanas jautājumiem. Paradoksāli, ka politiķis var kritizēt paša koalīcijas partnerus, bet viņa padarītais ir otrajā plānā.

Vai LSM uzdevums, analizējot politiskos procesus, nebūtu uzdot neērtus jautājumus un izgaismot problēmas, kas radušās atsevišķu politisko spēku kaitnieciskās darbības dēļ? Diez vai sabiedriskā medija vienīgais uzdevums ir būt politiķu PR platformai, taču par tieši tādu ir kļuvis LSM, kas saņem valsts jeb nodokļu maksātāju naudu, un atstrādā to atsevišķu partiju interesēs.

Delfi

Runājot par “Delfi”, reizēm rodas iespaids, ka šis portāls darbojas kā “Jaunās Vienotības” krīzes komunikācijas birojs, bet citās situācijās kā īpaši rūpīgi veidota platforma ārlietu ministres Baibas Bražes aizstāvībai. Īpašu uzmanību piesaista tas, cik operatīvi portāla galvenais redaktors un citi darbinieki reaģē brīžos, kad sabiedrībai nepieciešams pasniegt kādu konkrētu vēstījumu. Ja vienam vai vairākiem politiskajiem spēkiem ir iespēja saņemt labvēlīgu viņu atspoguļojumu, kad vien tas vajadzīgs, ir jājautā vai tas ir medijs, vai papildus avots politiskā spēka vēstījumu nodošanai sabiedrībai, maskējot tos zem “informācija”, “ziņa” vai “analīze”.

Līdzīgā situācijā ir portāli “TVNET/Apollo”, kas savu dienaskārtību neslēpti pakārto “Progresīvie” vajadzībām.

Arī reģionālajiem medijiem ir būtiska loma sabiedriskās domas veidošanā, taču to dienaskārtība bieži saistīta ar pašvaldības saimniecisko dzīvi. Uzmanības centrā parasti ir novada notikumi un politiskie spēki, kas ir pie varas. Vietējie mediji ir atkarīgi no pašvaldības finansējuma, līdz ar to saturs visai atklāti ir pakārtots vietējās varas vajadzībām. Reģionālajos laikrakstos gandrīz nekad neredzēsiet vietējo pašvaldības varu kritizējošus rakstus, un tas diezgan daudz pasaka par šo mediju kvalitāti un objektivitāti. Turklāt, reģionālie mediji mazāk pievēršas tādiem jautājumiem kā NATO, ģeopolitika vai karš Ukrainā, jo tos daudz vairāk interesē tas, vai novadam ir nauda, kā tiek apsaimniekoti budžeta līdzekļi, vai tiek apgūti Eiropas Savienības fondi.

TV24

Ēlerte nav vienīgā, ko var uzskatīt par Latvijas mediju vidē svarīgu personāžu. Tāds ir arī Andrejs Ēķis – Maskavā skolojies kino entuziasts, kurš ir līdzīgs Ēlertei, tikai ievirze ir cita. Deviņdesmito gadu sākumā viņš attīstīja dažādus TV projektus, populārākais no tiem bija LNT. Bija svarīgi sabiedrībai radīt iespaidu, ka Latvijā pastāv mediju daudzveidība, un Ēķis par to rūpējās, lai gan vienmēr bijis Kremļa atbalstītā Šķēles uzdevumu izpildītājs. Viens no pierādījumiem ir slavenā “digitālgeita”, kā laikā visai Latvijai atklājās Ēķa saistība ar Šķēles noziedzīgo darbību.

Pēc tam, kad tika likvidēts LNT, Ēķis nepazuda – viņš palīdzēja radīt TV24, kas apkalpo Šķēles politiskos projektus. Viens no tiem ir “Latvijas attīstībai”, kā biedri ir regulāri TV diskusiju dalībnieki. Televīzijas formāts savos pamatos ir savdabīgs, jo mērķtiecīgi atlasa “ekspertus”, kuri atbilst Šķēles politekonomiskā konglomerāta interesēm. Paralēli TV24 Ēķis ir iegādājies arī LA.lv, kur pavairo televīzijas saturu un citus zemas kvalitātes “mediju produktus”. Tas palīdz paplašināt auditoriju.

Re:Baltica

Sava nozīmīga loma ir arī ekspertiem un pētnieciskajiem žurnālistiem. Piemēram, “Re:Baltica”, kas pozicionējas kā neatkarīgs, pētniecisks medijs. Darbības pamatā ir dažādu it kā faktu atklāšana, taču tie vienmēr ir pielāgoti konkrētām interesēm un tendencēm. Uz papīra centra žurnālisti veicina caurspīdīgumu, taču realitātē ir tēmas un cilvēki, ko atzīst par labu pētīt un tādi cilvēki, kurus medijs neuzdrošinās aizskart ar padziļinātu analīzi. Tā apskatītie temati kļūst par daļu no politiskās dienaskārtības, nevis ir medija izvēlēti.

Viens no aktuālajiem piemēriem ir migrācijas politika. Ņemot vērā sabiedrības sašutumu par tās neesamību un Latvijas pārpludināšanu ar pseido studentiem no Indijas, “Re:Baltica” ķērās klāt “pētniecībai” un secināja, ka Latvijā problēmu ar migrāciju nav. Tēma esot mākslīgi uzpūsta. Kā redzams, “secinājumi” ir ļoti atbilstoši to politisko spēku vajadzībām, kuri migrāciju vēlas pastiprināt, un Latvijas gadījumā tie ir LPV un “Progresīvie”. Viņu interesēs ir Latviju pārvērst par otru Zviedriju, kur “vietējie” musulmaņi jau oficiāli pieprasa valstī ieviest šariata likumus.

Tāpat “pētnieciskais portāls” Latvijas sabiedrībai mēģināja skaidrot, kāpēc likt veciem krieviem mācīties latviešu valodu ir neētiski. Jau atkal, kuras politiskās partijas to atbalstīja? LPV un “Progresīvie”. Vai nav pārāk daudz sakritību?

Galu galā, kas vada “Re:Baltica”? Protams, tās ir Ēlertes draudzenes Inga Spriņģe un Sanita Jemberga. Abu šo personu “neatkarīgo” ekspertīzi nekritiski pavairo LSM, Delfi un TVNET. Nav saprotams, kāpēc Spriņģe vispār tiek tiražēta kā kaut kāds eksperts, jo pati paziņoja, ka pamet mediju un pievēršas sieviešu veselības jautājumiem (iespējams, profesionāliem ārstiem būtu ko teikt), taču tas netraucē uzstāties kā “dezinformācijas ekspertei”. Ironiski, jo Spriņģe un “Re:Baltica” aktīvi piedalījās krievu dienestu dezinformācijas operācijā pret Ukrainas aizstāvjiem “AZOV”. Spriņģe turpina noliegt savu lomu dezinformācijas izplatīšanā un sadarbībā ar Kremļa aģentu Rogozinu. Tas netraucē medijiem viņu dēvēt par “dezinformācijas eksperti”.

Baltijas mediju izcilības centrs

Virziens, kas atstāts bez pienācīgas uzmanības, ir žurnālistu veidotie NVO, kas slēptā veida dara to pašu, ko augstākminētie mediji (apkalpo politiķus un partijas). Spilgts piemērs ir “Baltijas mediju izcilības centrs”, ko vada senā Ēlertes draudzene Gunta Sloga (arī viņa strādāja “Dienā”). Centrs darbojas kā “neatkarīgs NVO”, bet patiesībā sniedz atbalstu daudz un dažādiem slēptās ietekmes projektiem. Caur šo centru, piemēram, legalizē daudzu Krievijas žurnālistu darbību Latvijā un Eiropā. Nav noslēpums, ka lielākā daļa žurnālistu un Krievijas dienestu savervēti aģenti.

Ko varam secināt?

Svarīga loma mediju vides veidošanā ir universitātēm un pasniedzējiem, kuri audzina jaunos žurnālistus. Lieliski pastrādājusi VDK, jo par atbildīgajiem laikus norīkoja īpaši atlasītus kadrus. Viens no piemēriem ir VDK 1. pārvaldes aģents Ainārs Dimants, kurš pirms pašas Latvijas neatkarības atgūšanas paguva aizbraukt uz VDK skolu Maskavā, kur apguva vajadzīgās zināšanas. Vēl pieminēšanas vērta ir Anda Rožukalne, ilggadēja Dimanta kolēģe un VDK uzdevumu veicēja. Tādi cilvēki veidoja jauno Latvijas žurnālistu paaudzi, kas auga atbilstoši Maskavas kuratoru ideoloģiskajiem un profesionālajiem uzstādījumiem.

Mērķtiecīgai Latvijas mediju vides degradācijai ir sekas. Sabiedrība degradējas, jo nesaņem kvalitatīvu informāciju – cilvēkiem iebaro pielāgotas, kāda politiskā spēka interesēm atbilstošas ziņas. Ar sabiedrību manipulē un tās viedokli virza uz noteiktu pusi. Katra reize, kad žurnālists kādam politiķim vai amatpersonai neuzdod objektīvu, konfrontējošu jautājumu, ir medija izgāšanās.

Ir nepieļaujami, ka atsevišķas personas un politiskie grupējumi ietekmē medijus.

Paskatīsimies, kas būs pēc vēlēšanām. Kam būtu jānotiek? Ideālā gadījumā jānomaina visi SEPLP un NEPLP pārstāvji un jāmaina principi par to, kādiem cilvēkiem šīs padomes jāveido. Acīmredzams, ka mūsdienu mediju vide ir sapuvusi un sevi mainīt nespēja, tādēļ vajadzīgi cilvēki no citām sfērām, kuri būtu gatavi noteikt un īstenot mediju uzraudzības un satura reformas. Šī brīža modelis ir diskreditēts un kalpo valsts ienaidniekiem.

Valstij ir jābeidz finansēt privātos medijus – tiem ir jābūt spējīgiem pelnīt pašiem. Ja nespēj, jābankrotē. Daudzi no iepriekš uzskaitītajiem medijiem savu eksistenci beigtu dažu mēnešu laikā, ja valsts beigtu tos subsidēt. Problēma atrisinātos pati no sevis, un mediji būtu spiesti pielāgoties reālajai tirgus situācijai un veidot tādu saturu, par ko patērētāji ir gatavi maksāt.

Tradicionālie mediji zaudē savu ietekmi, viņus izkonkurē sociālie tīkli, kur cilvēki saņem uzticamāku informāciju un arī ātrāku reakciju uz notiekošo. Tradicionālo žurnālistu laiks ir beidzies – cilvēki paši atlasa personas, kurās vēlas ieklausīties. Arī Latvijā. Ikviens var, piemēram, sekot “Taisnība” un saņemt politisko partiju nesponsorētu saturu.

Atņemot valsts finansējumu tādiem angažētiem izdevumiem kā “Ir”, Ēlertei būs jāsedz izdevumi no savas kabatas (kas nekad nenotiks) vai jāatrod kāds Kremļa oligarhs, kurš šo projektu finansēs. Dzīve kļūs stipri sarežģītāka.

Dienas beigās galvenā atbildība gulstas uz mediju patērētāju pleciem. Neviens ar varu konkrēto mediju patērēt par pienākumu nav uzlicis. Cilvēkam jāspēj dažādot savus informācijas avotus un saprast, kurš medijs melo un pasniedz sagrozītu informāciju, bet kurš – maksimāli objektīvu. Ar skumjām jāatzīst, ka patērētāji ir slinki un izvēlas saņemt viegli iepakotu informāciju. Cilvēki nevēlas ieguldīties informācijas analīzē.