Vai Latvijā ir "dronu siena"?

Aizvadītajā nedēļā Latvijas ziņu portālus satricināja kārtējais drošības incidents, kas tieši saistīts ar jau piekto gadu ilgstošo Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu. Naktī uz 25. martu Latvijas teritorijā ielidoja, nokrita un eksplodēja bezapkalpes lidaparāts (turpmāk lietosim nosaukumu drons). Tas ir viens no tiem, ko Ukraina š.g. pirmajos mēnešos intensīvi izmanto Krievijas naftas eksporta infrastruktūras graušanai Primorskas un Ustjlugas eksporta ostās Somu jūras līcī.

Īsākais ceļš no Ukrainas teritorijas līdz mērķim ved paralēli Baltkrievijas, Latvijas un Igaunijas robežām. Līdz ar to Krievijas pretgaisa aizsardzības līdzekļi šo gaisa koridoru pastiprināti monitorē, un, visticamāk, ir pastiprinājuši ar papildus pretdarbības līdzekļiem.

Fiziski notriekt visus uzbrukumos iesaistītos dronus Krievija acīmredzami nevar, jo ostu infrastruktūrai jau ir nodarīti ievērojami zaudējumi, tādēļ radioelektroniskās cīņas (REC) līdzekļi tiek izmantoti, lai izjauktu dronu lidojuma vadības sistēmu un padarītu tos par bezmērķīgi klejojošiem gaisa telpas objektiem. Tas noņem draudus par stratēģiskās infrastruktūras satriekšanu, bet saglabā apdraudējumu visam, kas nonāk nekontrolētā lidojuma maršrutā. Nav pietiekamas informācijas, vai REC iedarbība bijusi tāda, ka tiek pārņemta drona vadība un tas tiek piespiests ietriekties zemē, vai tas vienkārši zaudē iestatītās vadības spējas un nokrīt, kad beidzas degviela vai pārstāj darboties lidojuma augstuma kontroles sistēma.

Krievijas ieskatā šāda Ukrainas dronu “pārdzīšana” uz kaimiņvalstu teritoriju ir veiksmes stāsts, kuru var izmantot gan propagandas, gan draudēšanas nolūkos. Pāris nedēļu laikā Ukrainas trieciendroni ir nokrituši visu Krievijas rietumu robežvalstu teritorijā – Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un arī Somijā. Politiski tas Krievijai ir ļoti izdevīgi.

Bet ko tad nāktos darīt robežvalstu militārās drošības spēkiem, lai pasargātu savu infrastruktūru un iedzīvotājus no kara blaknēm? Paskatīsimies, ko šai gadījumā darīja Latvija. Jāsaka uzreiz – salīdzinājumā ar 2024.gada 7.septembra “Shahed” drona ielidošanas un nokrišanas gadījumu Gaigalavas pagastā, Sprūda vadītā AM ir mācījusies darboties informatīvajā telpā. Katrā ziņā neviens vairs nerunāja par to, ka dronam nav bijis “naidīgu” mērķu un ka drons vispār bija “draudzīgs”.

Kā galvenais situācijas izskaidrotājs tika nozīmēts NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos brigādes ģenerālis Egīls Leščinskis, kurš salīdzinoši korekti izskaidroja notikušo.

Tātad, kāda ir situācija kurā dzīvojam, kas mūs var apdraudēt un ko mēs varam paveikt, lai to novērstu, pamatojoties uz ģenerāļa sacīto un citu AM publiskotu informāciju. Viņi stāsta, ka kopš 2024. gada incidenta papildus drošības pasākumi ir veikti. Tie izpaužas pieejamo pretgaisa aizsardzības līdzekļu koncentrēšanā austrumu robežas gaisa telpas aizsardzībai – kas cik un kur, saprotams ir klasificēta informācija.

Iespējamai dronu notriekšanai esot sagatavotas apkalpes ar zenītraķešu kompleksiem RBS-70.

RBS-70 ir Zviedrijā izstrādāts tuvas darbības pretgaisa aizsardzības raķešu komplekss, ko aktīvi izmanto NBS. Tā galvenā atšķirība no citām līdzīgām sistēmām (piemēram, Stinger vai Igla) ir tās vadības princips.

Lūk, kā tas darbojas:

1. Lāzera stars, nevis siltums.

Lielākā daļa taktisko pretgaisa raķešu meklē lidmašīnas dzinēja siltumu. Turpretī RBS-70 izmanto lāzera staru.

• Operators mērķē uz lidaparātu caur optisko tēmekli. Iekārta raida lāzera staru ("lāzera celiņu") uz mērķi. Raķetei ir sensori, kas uztver šo staru un notur raķetes trajektoriju pa “lāzera celiņu” līdz pat trāpījumam.

2. Noturība pret traucējumiem.

Tā kā raķete "skatās" uz operatora lāzeru, nevis meklē priekšā siltuma avotu, to nav iespējams apmānīt ar siltuma lamatām (t.s. "flare" vai "heat flares"), ko izšauj lidmašīnas. Vienīgais veids, kā izvairīties – fiziski aizsegt lāzera staru (piemēram, ar dūmiem vai mākoņiem) vai pārtraukt operatora darbu.

3. Darbības gaita

1. • Mērķa atrašana: operators saņem informāciju no radara vai ierauga mērķi pats.

2. • Palaišana: raķeti izšauj no konteinera ar starta dzinēju, kas pēc izlidošanas atdalās.

3. • Lidojums: iedarbojas galvenais dzinējs, un raķete paātrinās līdz pat 2 Mach (aptuveni 2400 km/h).

4. •Tēmēšana: operators visu lidojuma laiku (līdz pat 12-15 sekundēm) tur mērķēšanas krustu uz mērķa lidaparāta. Jaunākajās versijās (RBS-70 NG) šo procesu automātiski veic dators ("auto-tracker").

4. Galvenie rādītāji:

• • Darbības attālums: līdz 9 km.

• • Augstums: līdz 5 km.

• • Mērķi: Lidmašīnas, helikopteri, spārnotās raķetes un arī droni.

RBS-70 iegāde (kas ir uz statīva uzstādāma sistēma) nevis, piemēram, ASV ražotajiem Stinger (ko palaiž no pleca), bija stratēģisks lēmums ar vairākiem ieguvumiem:

1. • Izturība pret traucējumiem: RBS-70 vada operators ar lāzera staru. Pleca tipa raķetes parasti meklē mērķa siltumu, ko lidmašīnas var viegli apmānīt, izšaujot karstas mānekļu lamatas (flares). RBS-70 pret tām ir pilnībā imūna.

2. • Lielāks darbības rādiuss: tā kā sistēma atrodas uz statīva, raķete var būt smagāka un lielāka. Tas ļauj sasniegt mērķus līdz pat 9 km attālumā, kamēr pleca tipa raķetēm tie parasti ir aptuveni 4–6 km.

3. • Daudzpusība: ar RBS-70 var mērķēt arī uz objektiem, kas neizdala lielu siltumu, piemēram, maziem droniem vai spārnotajām raķetēm, kuras "siltuma meklētājiem" ir grūtāk pamanāmas.

4. • Drošība operatoram: tā kā raķetei nav aktīvas galviņas, kas pati "skatās" uz mērķi, pretinieka lidmašīnas brīdinājuma sistēmas bieži vien nereaģē, līdz raķete jau ir pavisam tuvu.

Tomēr šai sistēmai ir arī mīnuss – tā nav "izšauj un aizmirst" tipa. Operatoram jāsaglabā vizuāls kontakts ar mērķi līdz pat trāpījumam, kas prasa augstu apmācības līmeni un aukstasinību.

RBS-70 palaišanas iekārtu skaits Latvijas bruņojumā ir konfidenciāla informācija, taču ir zināms, ka Latvija pēdējos gados ir būtiski palielinājusi to skaitu, iepērkot jaunākās paaudzes RBS-70 NG (Next Generation) sistēmas un raķetes Bolide.

Šeit ir galvenie punkti par to, kā tās iekļaujas mūsu aizsardzībā:

• • Integrācija ar radariem: RBS-70 nedarbojas izolēti. Tās ir savienotas ar Giraffe 1X vai Sentinel radariem, kas pamana mērķi jau tālumā un nosūta koordinātas tieši uz operatora tēmekli. Tas nozīmē, ka karavīram nav "jāgana" debesis ar acīm – viņš jau zina, kurā virzienā skatīties.

• • Slāņveida aizsardzība: RBS-70 veido pretgaisa aizsardzības "apakšējo slāni" (līdz 9 km). Virs tā drīzumā darbosies IRIS-T sistēmas, kas spēj notriekt mērķus līdz 40 km attālumā.

• Mobilitāte: lai gan RBS-70 ir uz statīva, Latvijas NBS tās bieži uzstāda uz apvidus auto (piemēram, Patria 6x6 vai speciāli pielāgotiem pikapiem), padarot tās par ļoti mobilām vienībām, kas var ātri mainīt pozīciju pēc šāviena. Tā kā sistēma sver ap 80–90 kg (sadalīta pa trim nastām), to var salīdzinoši ātri pārvietot ar kājām apvidū, kur netiek klāt smagā tehnika. MSHORAD (uz mašīnām): Ja sistēma ir uzmontēta uz automašīnas (piemēram, Patria vai Land Rover), tā ir gatava darbam gandrīz pāris sekunžu laikā pēc apstāšanās), jo iekārta jau ir samontēta.

• Saskaņā ar ražotāja Saab un praksi, RBS-70 sistēmas izvēršana no transporta stāvokļa līdz gatavībai šaut aizņem mazāk nekā 45 sekundes.

• Šis process ietver vairākus soļus, ko parasti veic divu cilvēku komanda:

• • Trijkāja uzstādīšana: pamatnes izvietošana uz zemes.

• • Mērķēšanas ierīces uzstādīšana: optiskās/lāzera ierīces (NG versijā – ar termovizoru) pievienošana trijkājim.

• • Raķetes konteinera pievienošana: konteinera nostiprināšana virs mērķēšanas ierīces.

• • Ieslēgšana un pašpārbaude: sistēmas elektronikas aktivizēšana.

• Pārlādēšana: kad viena raķete ir izšauta, jauna konteinera uzlikšana un sagatavošanās nākamajam šāvienam aizņem mazāk nekā 5-10 sekundes.

• Latvija noslēdza aptuveni 190 miljonu eiro vērtu līgumu ar zviedru kompāniju Saab par zenītraķešu kompleksu RBS-70 iegādi. Šajā summā ietilpst palaišanas iekārtas, raķetes un mācību aprīkojums, kas tiks piegādāts laika posmā no 2026. līdz 2030. gadam. Tiek lēsts, ka viena "Bolide" raķete (kas ir savietojama ar šo sistēmu) maksā aptuveni 100 000 ASV dolāru un aptuveni 3,3 miljoni eiro par vienu sistēmas kompleksu.

No augstāk minētā izriet, ka lai notriektu vienu dronu, būtu jāziedo 100 000 ASV dolāru vērta raķete, operatoram jānokļūst palaišanas pozīcijā, kas atrodas līdz 9km no mērķa lidojuma trajektorijas, jābūt skaidram laikam, lai lāzera stars satvertu mērķi.

Brigādes ģenerālis atzīst, ka vairāk nekā 400km garo austrumu robežu nosegt ar dronu tipa gaisa mērķu satriekšanas līdzekļiem nav iespējams, jo tam būtu nepieciešams ar RBS-70 vai citu apbruņotu mobilo grupu izvietošana dežūrrežīmā ik pēc pāris kilometriem. Nokritušā drona lidojums pirms nokrišanas Latvijas teritorijā ilga 16 minūtes, kas nav pietiekams laiks, lai notriekšanas grupa nokļūtu pozīcijās un sagatavotos raķetes palaišanai.

Piezīme: ņemot vērā, ka katrai grupai nepieciešami vismaz 12 apmācīti cilvēki četrās maiņās un NBS nokomplektēšanas problēmas, tas tiešām nav reāli.

Jebkura notriekšanas līdzekļu pielietošana var notikt tikai tad, kad gaisa telpa ir slēgta. Piezīme: vai 16 minūtēs, kuras nokritušais drons lidoja Latvijas gaisa telpā, ir iespējams slēgt gaisa telpu un par to visus brīdināt? Jautājums ir aktuāls, ja incidents būtu noticis dienas laikā, jo naktī gaisa telpa austrumu pierobežā ir slēgta jau kopš pagājušā gada oktobra;

Cik ilgā laikā var slēgt Latvijas gaisa telpu? Latvijas gaisa telpu vai tās daļas apdraudētās teritorijās var slēgt ļoti īsā laikā (dažu stundu vai pat ātrāk), pateicoties pēdējo gadu laikā veiktajiem grozījumiem normatīvajos aktos un sadarbībai starp AM, NBS un valsts akciju sabiedrību Latvijas Gaisa satiksme.

Šeit ir galvenie punkti par gaisa telpas slēgšanas procesu un termiņiem:

• Lēmuma pieņemšana: operatīva gaisa telpas slēgšana notiek pēc bruņoto spēku izvērtējuma un aizsardzības ministra rīkojuma.

• Praktiskā izpilde: procedūras ir izstrādātas tā, lai ierobežojumus ieviestu tūlītēji vai dažu stundu laikā, līdzīgi kā sauszemes robežpunktus apdraudējuma gadījumā iespējams slēgt pāris stundu laikā.

• Darbības veidi: gaisa telpu var slēgt gan pilnībā, gan daļēji (piemēram, tikai noteiktā augstumā vai konkrētās zonās). Piemēram, 2025.gada septembrī lēmums par gaisa telpas slēgšanu austrumu pierobežā (līdz 6000 metru augstumam) tika izsludināts un stājās spēkā tajā pašā dienā.

• Mērķis: ātra slēgšana ļauj NBS pretgaisa aizsardzības vienībām pilnvērtīgi kontrolēt debesis un efektīvāk identificēt vai nepieciešamības gadījumā notriekt aizdomīgus objektus, piemēram, dronus.

Gaisa telpas slēgšana civilajai aviācijai parasti tiek izziņota ar NOTAM (Notice to Airmen) ziņojumu palīdzību, kas operatīvi sasniedz visus gaisa telpas lietotājus.

Galvenie pašlaik spēkā esošie ierobežojumi:

• Pastāvīgs nakts liegums: kopš 2025.gada oktobra gaisa telpa austrumu pierobežā ir slēgta diennakts tumšajā laikā (no plkst. 20:00 līdz 07:00) līdz turpmākam paziņojumam.

• Ierobežojuma zona: liegums attiecas uz aptuveni 50 kilometru platu joslu gar valsts ārējo sauszemes robežu.

• Augstuma limits: ierobežojumi ir spēkā lidojumiem līdz 6000 metru (aptuveni 20 000 pēdu) augstumam. Šāds augstums izvēlēts, lai aptvertu visus potenciālos militāro dronu lidojumu līmeņus.

• Izņēmumi:

Civilā aviācija: tranzīta lidojumi, kas parasti notiek virs 9000 metriem, šos ierobežojumus neizjūt un drīkst šķērsot zonu bez ierobežojumiem.

Saskaņoti lidojumi: jebkuriem lidojumiem ierobežotajā zonā ir nepieciešams iepriekšējs saskaņojums ar NBS.

Dienesta vajadzības: robežsardzes droni drīkst darboties, saskaņojot tos ar NBS.

Ierobežojumi tika ieviesti kā preventīvs pasākums pēc vairākiem dronu ielidošanas gadījumiem reģionā (piemēram, Polijā un Latvijā). Tas ļauj NBS pretgaisa aizsardzības vienībām, kas atrodas pastāvīgā dežūrā pierobežā, vieglāk identificēt un, ja nepieciešams, notriekt nezināmus vai agresorvalstu objektus.

Kā šie ierobežojumi ietekmē privātos dronu pilotus vai lauksaimniekus, kuri izmanto bezpilota gaisa kuģus šajā zonā.

• Aizliegums tumsā: privātie piloti un lauksaimnieki nedrīkst veikt lidojumus nakts laikā (no 20:00 līdz 07:00). Tas nozīmē, ka, piemēram, lauku termālā skenēšana naktī vai nakts fotogrāfija šajā zonā bez speciālas atļaujas ir aizliegta.

• Obligātā saskaņošana: pat ja lidojums plānots dienā, 50 km joslā gar robežu drona vadītājam ir jāpārliecinās, vai konkrētajā vietā nav izsludināta īslaicīga lidojumu aizlieguma zona (NOTAM). Daudzos gadījumos lidojums pirms tam ir jāsaskaņo ar NBS.

• Lauksaimniecības droni: zemniekiem, kuri izmanto lielos dronus sējumu miglošanai vai mēslošanai, ir jāievēro stingrākas prasības attiecībā uz lidojuma augstumu un zonu. Tā kā šie droni ir lieli un labi redzami radaros, nesaskaņots lidojums var izsaukt tūlītēju armijas reakciju.

• Paaugstināts risks pazaudēt dronu: pierobežā aktīvi darbojas REC sistēmas. Tās var slāpēt GPS signālu vai vadības kanālu, kā rezultātā privātais drons var kļūt nevadāms vai vienkārši nokrist.

• Identifikācija: operatori tiek aicināti izmantot dronus ar aktīvu Remote ID (tālvadības identifikāciju), lai aizsardzības spēki sistēmās uzreiz redzētu, ka tas ir "savējais" civilais lidaparāts, nevis provokācija no kaimiņvalsts.

Svarīgi atcerēties, ka par noteikumu pārkāpšanu pierobežas zonā var draudēt ne tikai naudas sods, bet arī drona konfiskācija vai pat notriekšana, ja tas tiek uzskatīts par draudu.

Amatpersonas informēja, ka sensori atklāja gaisa mērķus, un jau precīzi zināmi to Latvijas gaisa telpas pārkāpšanas laiki. Sensoru dažādība ļāva konstatēt lidojumu arī brīdī, kad elektromagnētiskie sensori “pazaudēja” mērķi lidojuma augstuma un apvidus reljefa ietekmes rezultātā.

Ja var ticēt AM informācijai, tad austrumu robežas gaisa telpas aizsardzībai ir ieviesta efektīva sensoru sistēma, kas tehniski sastāv no dažādu darbības principu sensoriem un ļauj konstatJa var ticēt AM informācijai, tad austrumu robežas gaisa telpas aizsardzībai ir ieviesta efektīva sensoru sistēma, kas tehniski sastāv no dažādu darbības principu sensoriem un ļauj konstatēt objektu kustību gan tiešā Latvijas gaisa telpas tuvumā, gan, saprotams, Latvijas gaisa telpā. Šo sistēmu sastāda:

Akustiskie sensori, kas darbojas pēc "milzu ausu" principa – tie nemeklē objektu vizuāli vai ar radara stariem, bet gan

klausās specifiskas skaņas frekvences, ko rada dzinēji un dzenskrūves.

Galvenie darbības principi:

• Mikrofonu masīvi: iekārta sastāv no vairākiem jutīgiem mikrofoniem, kas izvietoti noteiktā attālumā viens no otra. Kad skaņa sasniedz sensoru, tā nonāk pie katra mikrofona ar milisekunžu starpību.

• Triangulācija: dators analizē šo laika starpību un precīzi aprēķina, no kura virziena skaņa nāk un kādā augstumā atrodas objekts.

• Skaņu parametru (signatures) bibliotēka: sistēma salīdzina uztverto skaņu ar datubāzi. Tā spēj atšķirt, piemēram, zemu lidojošu “Shahed” dronu (kas skan kā motocikls) no helikoptera vai civilās lidmašīnas.

• Tīkla darbība: izvietojot daudzus sensorus valsts mērogā (kā to ir izdarījusi Ukraina), informācija tiek apvienota. Ja vairāki sensori "dzird" vienu objektu, tie var aprēķināt tā lidojuma ātrumu un trajektoriju reāllaikā.

Kāpēc tie ir tik noderīgi šobrīd?

• Neredzamība: atšķirībā no radariem, akustiskie sensori paši neraida nekādus signālus. Pretinieks nevar zināt, kur tie atrodas, un nevar tos iznīcināt ar pretizstarojuma raķetēm.

• Zemu lidojoši mērķi: radariem bieži ir grūti pamanīt objektus, kas lido ļoti zemu (aiz kokiem vai pauguriem), bet skaņa šādiem šķēršļiem tiek pāri un akustiskie sensori tos uztver.

• Lētums: tie ir ievērojami lētāki par elektromagnētiskā starojuma radaru sistēmām, tāpēc tos var uzstādīt tūkstošiem, nosedzot milzīgas teritorijas.

Akustisko sensoru darbības ierobežojumi

Vējš rada "balto troksni", kas var pārmākt drona skaņu. Lai to novērstu:

• Adaptīvie filtri: MI algoritmi reāllaikā analizē vēja radīto skaņu un burtiski "izgriež" to ārā no kopējā audio signāla. Tas ir līdzīgi tam, kā modernas austiņas slāpē lidmašīnas dzinēja dūkoņu (Active Noise Cancelling).

• Mikrofonu masīvi: tā kā sistēmai ir vairāki mikrofoni, tā salīdzina signālus. Vēja brāzma parasti skar mikrofonus nevienmērīgi, turpretim drona skaņa nāk no konkrēta virziena un ir konstanta, kas ļauj MI to "izvilkt" no haosa.

"Klusie" droni (Hibrīdie un planējošie)

Ja drons ir aprīkots ar īpaši klusiem propelleriem vai pāriet planēšanas režīmā (izslēdz dzinēju un izmanto vēja plūsmu), akustiskais sensors var kļūt "akls". Šādos gadījumos glābiņš ir multisensoru pieeja:

• Termovizori: pat ja dzinējs ir izslēgts, drona akumulators, elektronika un korpuss joprojām ir siltāki par apkārtējo gaisu. Termokameras to pamana naktī pat vairāku kilometru attālumā.

• Radiofrekvenču (RF) skeneri: Lielākā daļa dronu, pat klusie, joprojām raida signālus uz vadības pulti vai sūta video signālu. RF sensori "redz" šo neredzamo radio vilni, pat ja drons pārvietojas pilnīgā klusumā.

• Lidari un lāzeri: dažos posmos gar robežu tiek izmantoti lāzerskenēšanas sensori, kas fiziski "atduras" pret objektu gaisā, neatkarīgi no tā, cik kluss tas ir.

Rezumējot: viens sensors ir apmānāms, bet sensors, kas apvienots tīklā ar citiem, padara robežu par gandrīz nepārvaramu "digitālu žogu".

Ukrainas pieredze rāda, ka pat parasti viedtālruņi ar speciālu lietotni, uzstādīti uz gariem mastiem, var kalpot kā efektīvs akustiskais tīkls dronu pamanīšanai.

Latvijā šobrīd aktīvi strādā pie sensoru tīkla izveides austrumu pierobežā, un šis process ir daļa no plašākas gaisa telpas novērošanas modernizācijas:

• Hibrīda risinājumi: Latvijā nepaļaujas tikai uz akustiku. Tiek veidots slāņveida tīkls, kas apvieno akustiskos sensorus, optiskās kameras (kas ierauga objektu pēc tam, kad sensors to izdzirdējis) un mazos lokālos radarus. AM sadarbībā ar vietējiem uzņēmumiem (piemēram, LMT un citiem tehnoloģiju izstrādātājiem) testē un uzstāda sensorus uz esošās sakaru infrastruktūras (torņiem). Tas ļauj ātri nosegt lielas platības.

• Dronu detektēšana: galvenais mērķis ir pamanīt tieši mazos un zemu lidojošos dronus, kurus spēcīgi elektromagnētiskā starojuma radari to "aklajās zonās" varētu nepamanīt.

• Reakcijas laiks: šis tīkls ir tieši saistīts ar iepriekš minēto RBS-70 sistēmu – ja sensors pierobežā fiksē aizdomīgu skaņu, informācija tūlītēji nonāk pie pretgaisa aizsardzības vadības.

5G tīkls Latvijā spēlē kritisku lomu, jo tas nav tikai ātrāks internets telefonā, bet gan infrastruktūra, kas ļauj tūkstošiem sensoru "sazināties" bez kavēšanās.

Lūk, galvenie ieguvumi gaisa telpas novērošanai:

• Zems aizkaves laiks (Latency): lai pretgaisa aizsardzība spētu notriekt dronu, informācijai no akustiskā sensora līdz komandcentram jānonāk milisekunžu laikā. 5G to nodrošina gandrīz reāllaikā.

• Milzīgs ierīču skaits: 5G tehnoloģija ļauj vienā kvadrātkilometrā pieslēgt tūkstošiem mazu sensoru (akustiskos, optiskos, termālos), nepārslogojot tīklu.

• Datu apstrāde "maliņā" (Edge Computing): Daļu analīzes (piemēram, skaņas atpazīšanu) var veikt tieši pie bāzes stacijas. Tas nozīmē, ka pa tīklu nav jāsūta milzīgi audio faili, bet tikai īss signāls: "Atrasts “Shahed” tips, koordinātas X, Y".

• Privātie 5G tīkli: militārajām vajadzībām pierobežā var izveidot slēgtus, no publiskā interneta nošķirtus 5G "burbuļus", kas ir droši pret urķēšanu un kiberuzbrukumiem.

• Pārklājuma blīvums: LMT kopā ar citiem operatoriem nodrošina nepārtrauktu signālu gar visu 283 km garo Latvijas–Krievijas robežu un 173 km garo Latvijas–Baltkrievijas robežu. Torņi ir izvietoti tā, lai to pārklājums savienotos savstarpēji, nepieļaujot "caurumus" zonā. Daudzi no šiem torņiem pēdējos gados ir modernizēti, lai tie spētu kalpot ne tikai civilajiem mobilajiem sakariem, bet arī viedajai robežsardzei un militārajām vajadzībām (sensoriem, kamerām, dronu detektēšanai). Torņi parasti atrodas augstākajos reljefa punktos un stratēģiskos mezglos (ceļu krustpunktos, pierobežas pilsētu tuvumā kā Zilupe, Krāslava, Ludza), lai nodrošinātu maksimālu signāla rādiusu.

Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) sadarbība ar drošības strukturām.

• LVRTC infrastruktūra kā pamats: LVRTC pārvalda valsts mēroga optiskā kabeļa tīklu un augstos torņus. Uz šiem mastiem tiek izvietotas gan Valsts robežsardzes novērošanas kameras, gan armijas sensori, gan operatoru bāzes stacijas.

• "Viedā sēta": paralēli fiziskajam žogam tiek būvēta tehnoloģiskā infrastruktūra — tie ir sakaru masti, kas savienoti ar ātrgaitas optiku. Tas ļauj reāllaikā pārraidīt augstas izšķirtspējas video un sensoru datus uz vadības centriem Rīgā vai reģionos.

• Energoapgādes drošība: LVRTC nodrošina, ka kritiskajos torņos ir jaudīgas rezerves barošanas sistēmas (ģeneratori un akumulatori), lai sakari un novērošana nepazustu pat liela mēroga elektrotīkla traucējumu gadījumā.

• Kiberdrošība: Tā kā dati no pierobežas sensoriem ir kritiski svarīgi, LVRTC nodrošina īpaši aizsargātus datu pārraides kanālus, kas ir nošķirti no parastā interneta trafika.

Šāda pieeja ļauj robežsargiem un NBS pamanīt pārkāpējus vai aizdomīgus objektus (piemēram, dronus) jau vairāku kilometru attālumā, pirms tie fiziski sasniedz robežu.ēt objektu kustību gan tiešā Latvijas gaisa telpas tuvumā, gan, saprotams, Latvijas gaisa telpā. Šo sistēmu sastāda:

Akustiskie sensori, kas darbojas pēc "milzu ausu" principa – tie nemeklē objektu vizuāli vai ar radara stariem, bet gan

klausās specifiskas skaņas frekvences, ko rada dzinēji un dzenskrūves.

Galvenie darbības principi:

• Mikrofonu masīvi: iekārta sastāv no vairākiem jutīgiem mikrofoniem, kas izvietoti noteiktā attālumā viens no otra. Kad skaņa sasniedz sensoru, tā nonāk pie katra mikrofona ar milisekunžu starpību.

• Triangulācija: dators analizē šo laika starpību un precīzi aprēķina, no kura virziena skaņa nāk un kādā augstumā atrodas objekts.

• Skaņu parametru (signatures) bibliotēka: sistēma salīdzina uztverto skaņu ar datubāzi. Tā spēj atšķirt, piemēram, zemu lidojošu “Shahed” dronu (kas skan kā motocikls) no helikoptera vai civilās lidmašīnas.

• Tīkla darbība: izvietojot daudzus sensorus valsts mērogā (kā to ir izdarījusi Ukraina), informācija tiek apvienota. Ja vairāki sensori "dzird" vienu objektu, tie var aprēķināt tā lidojuma ātrumu un trajektoriju reāllaikā.

Kāpēc tie ir tik noderīgi šobrīd?

• Neredzamība: atšķirībā no radariem, akustiskie sensori paši neraida nekādus signālus. Pretinieks nevar zināt, kur tie atrodas, un nevar tos iznīcināt ar pretizstarojuma raķetēm.

• Zemu lidojoši mērķi: radariem bieži ir grūti pamanīt objektus, kas lido ļoti zemu (aiz kokiem vai pauguriem), bet skaņa šādiem šķēršļiem tiek pāri un akustiskie sensori tos uztver.

• Lētums: tie ir ievērojami lētāki par elektromagnētiskā starojuma radaru sistēmām, tāpēc tos var uzstādīt tūkstošiem, nosedzot milzīgas teritorijas.

Akustisko sensoru darbības ierobežojumi

Vējš rada "balto troksni", kas var pārmākt drona skaņu. Lai to novērstu:

• Adaptīvie filtri: MI algoritmi reāllaikā analizē vēja radīto skaņu un burtiski "izgriež" to ārā no kopējā audio signāla. Tas ir līdzīgi tam, kā modernas austiņas slāpē lidmašīnas dzinēja dūkoņu (Active Noise Cancelling).

• Mikrofonu masīvi: tā kā sistēmai ir vairāki mikrofoni, tā salīdzina signālus. Vēja brāzma parasti skar mikrofonus nevienmērīgi, turpretim drona skaņa nāk no konkrēta virziena un ir konstanta, kas ļauj MI to "izvilkt" no haosa.

"Klusie" droni (Hibrīdie un planējošie)

Ja drons ir aprīkots ar īpaši klusiem propelleriem vai pāriet planēšanas režīmā (izslēdz dzinēju un izmanto vēja plūsmu), akustiskais sensors var kļūt "akls". Šādos gadījumos glābiņš ir multisensoru pieeja:

• Termovizori: pat ja dzinējs ir izslēgts, drona akumulators, elektronika un korpuss joprojām ir siltāki par apkārtējo gaisu. Termokameras to pamana naktī pat vairāku kilometru attālumā.

• Radiofrekvenču (RF) skeneri: Lielākā daļa dronu, pat klusie, joprojām raida signālus uz vadības pulti vai sūta video signālu. RF sensori "redz" šo neredzamo radio vilni, pat ja drons pārvietojas pilnīgā klusumā.

• Lidari un lāzeri: dažos posmos gar robežu tiek izmantoti lāzerskenēšanas sensori, kas fiziski "atduras" pret objektu gaisā, neatkarīgi no tā, cik kluss tas ir.

Rezumējot: viens sensors ir apmānāms, bet sensors, kas apvienots tīklā ar citiem, padara robežu par gandrīz nepārvaramu "digitālu žogu".

Ukrainas pieredze rāda, ka pat parasti viedtālruņi ar speciālu lietotni, uzstādīti uz gariem mastiem, var kalpot kā efektīvs akustiskais tīkls dronu pamanīšanai.

Latvijā šobrīd aktīvi strādā pie sensoru tīkla izveides austrumu pierobežā, un šis process ir daļa no plašākas gaisa telpas novērošanas modernizācijas:

• Hibrīda risinājumi: Latvijā nepaļaujas tikai uz akustiku. Tiek veidots slāņveida tīkls, kas apvieno akustiskos sensorus, optiskās kameras (kas ierauga objektu pēc tam, kad sensors to izdzirdējis) un mazos lokālos radarus. AM sadarbībā ar vietējiem uzņēmumiem (piemēram, LMT un citiem tehnoloģiju izstrādātājiem) testē un uzstāda sensorus uz esošās sakaru infrastruktūras (torņiem). Tas ļauj ātri nosegt lielas platības.

• Dronu detektēšana: galvenais mērķis ir pamanīt tieši mazos un zemu lidojošos dronus, kurus spēcīgi elektromagnētiskā starojuma radari to "aklajās zonās" varētu nepamanīt.

• Reakcijas laiks: šis tīkls ir tieši saistīts ar iepriekš minēto RBS-70 sistēmu – ja sensors pierobežā fiksē aizdomīgu skaņu, informācija tūlītēji nonāk pie pretgaisa aizsardzības vadības.

5G tīkls Latvijā spēlē kritisku lomu, jo tas nav tikai ātrāks internets telefonā, bet gan infrastruktūra, kas ļauj tūkstošiem sensoru "sazināties" bez kavēšanās.

Lūk, galvenie ieguvumi gaisa telpas novērošanai:

• Zems aizkaves laiks (Latency): lai pretgaisa aizsardzība spētu notriekt dronu, informācijai no akustiskā sensora līdz komandcentram jānonāk milisekunžu laikā. 5G to nodrošina gandrīz reāllaikā.

• Milzīgs ierīču skaits: 5G tehnoloģija ļauj vienā kvadrātkilometrā pieslēgt tūkstošiem mazu sensoru (akustiskos, optiskos, termālos), nepārslogojot tīklu.

• Datu apstrāde "maliņā" (Edge Computing): Daļu analīzes (piemēram, skaņas atpazīšanu) var veikt tieši pie bāzes stacijas. Tas nozīmē, ka pa tīklu nav jāsūta milzīgi audio faili, bet tikai īss signāls: "Atrasts “Shahed” tips, koordinātas X, Y".

• Privātie 5G tīkli: militārajām vajadzībām pierobežā var izveidot slēgtus, no publiskā interneta nošķirtus 5G "burbuļus", kas ir droši pret urķēšanu un kiberuzbrukumiem.

• Pārklājuma blīvums: LMT kopā ar citiem operatoriem nodrošina nepārtrauktu signālu gar visu 283 km garo Latvijas–Krievijas robežu un 173 km garo Latvijas–Baltkrievijas robežu. Torņi ir izvietoti tā, lai to pārklājums savienotos savstarpēji, nepieļaujot "caurumus" zonā. Daudzi no šiem torņiem pēdējos gados ir modernizēti, lai tie spētu kalpot ne tikai civilajiem mobilajiem sakariem, bet arī viedajai robežsardzei un militārajām vajadzībām (sensoriem, kamerām, dronu detektēšanai). Torņi parasti atrodas augstākajos reljefa punktos un stratēģiskos mezglos (ceļu krustpunktos, pierobežas pilsētu tuvumā kā Zilupe, Krāslava, Ludza), lai nodrošinātu maksimālu signāla rādiusu.

Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) sadarbība ar drošības strukturām.

• LVRTC infrastruktūra kā pamats: LVRTC pārvalda valsts mēroga optiskā kabeļa tīklu un augstos torņus. Uz šiem mastiem tiek izvietotas gan Valsts robežsardzes novērošanas kameras, gan armijas sensori, gan operatoru bāzes stacijas.

• "Viedā sēta": paralēli fiziskajam žogam tiek būvēta tehnoloģiskā infrastruktūra — tie ir sakaru masti, kas savienoti ar ātrgaitas optiku. Tas ļauj reāllaikā pārraidīt augstas izšķirtspējas video un sensoru datus uz vadības centriem Rīgā vai reģionos.

• Energoapgādes drošība: LVRTC nodrošina, ka kritiskajos torņos ir jaudīgas rezerves barošanas sistēmas (ģeneratori un akumulatori), lai sakari un novērošana nepazustu pat liela mēroga elektrotīkla traucējumu gadījumā.

• Kiberdrošība: Tā kā dati no pierobežas sensoriem ir kritiski svarīgi, LVRTC nodrošina īpaši aizsargātus datu pārraides kanālus, kas ir nošķirti no parastā interneta trafika.

Šāda pieeja ļauj robežsargiem un NBS pamanīt pārkāpējus vai aizdomīgus objektus (piemēram, dronus) jau vairāku kilometru attālumā, pirms tie fiziski sasniedz robežu.

Pievērsīsimies prāta vētrai un pamēģināsim izvērtēt situāciju no tā, kāda informācija mums bija pieejama. Mums ir zināmi pielietoto trieciendronu lidojuma raksturlielumi – augstums, ātrums. Propelleru piedziņas dronu kreisēšanas ātrums ir 120-150km/h, maksimālais ātrums var sasniegt līdz 200km/h. Droni ar reaktīvo dzinēju var sasniedz ātrumu no 400 līdz 800km/h. Tas nozīmē, ka pārkāpjot valsts robežu un lidojot teritorijas dziļumā tas 30 minūšu laikā var atrasties jau 60-70km valsts iekšienē, sasniegt Rēzekni, par Daugavpili nemaz nerunājot. Ja dronam ir reaktīvais dzinējs, tad teorētiski, stundas laikā tas būs jau Rīgā vai tālāk. Pagaidām gan nav informācijas par incidentiem ar reaktīvo dzinēju droniem. Bet viss vienmēr notiek pirmo reizi.

Pieņemsim, ka dežūrā atrodas nezināms skaits ugunsgrupu visā austrumu robežas garumā katra kādā konkrētā pozīcijā. Brīdī, kad tiek konstatēts, ka gaisa objekts ir kļuvis par leģitīmu mērķi (pārkāpis Latvijas gaisa telpas robežu), ugunsgrupa ar apvidus automašīnu izvirzās no dislokācijas punkta virzienā lai pietuvotos lidojošā objekta trajektorijai uguns atklāšanai pieņemamā attālumā. Var teikt, ka reaģēšanas ātrums būs maksimāli iespējamais, taču jebkurā gadījumā vajadzīgas minūtes, lai uzsāktu kustību pa autoceļu, veiktu pareizus kustības manevrus un neapmaldītos salīdzinoši sazarotajā lauku ceļu tīklā. Ja pieņem, ka jau ir noteiktas konkrētas pozīcijas, kur jāizvirzās, ja nepieciešams mērķi notriekt, tad tas neapšaubāmi būs ātrāk, bet vai gaisa mērķis lidos pa trajektoriju, ko sedz šīs pozīcijas, iepriekš nevar paredzēt. Jāņem vērā arī papildus apstākļi. Virzoties tumsā pa autoceļiem pietiekami lielā ātrumā nav izslēgtas sadursmes ar citiem transporta līdzekļiem, sadursmes ar meža zvēriem un citi mobilitāti kavējoši iemesli.

Teorētiski, lai nosegtu austrumu robežas gaisa telpu ar 283km garo Latvijas-Krievijas robežu un 173km garo Latvijas-Baltkrievijas robežu būtu nepieciešamas 25 ugunsgrupas, kas atrastos stacionārās pozīcijās un tādējādi katra segtu 18km platu gaisa koridoru, pie nosacījuma, ka apbruņojumā ir RBS-70 (raķetes sniedzamības tālums 360° leņķī). Šādai aizsardzības nodrošināšanai būtu nepieciešami vismaz 300 apmācīti karavīri, kas esošajā NBS štatā acīmredzami nav atrodami, pat neskatoties uz līdz 23 000 lielo oficiāli anonsēto kopējo štatu.

Par apbruņojumu. Amatpersonu pieminētās RBS-70 sistēmas ar to priekšrocībām un trūkumiem jau aprakstījām, taču šo dārgo raķešu kompleksu izmantošana pret droniem ir kā šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem, kas arī liecina, ka cita risinājuma pagaidām nav. Saprotams, ka sistēmas tāldarbība pārspēj, piemēram, ložmetēju efektivitāti dronu notriekšanā. Turklāt lodes, kas izšautas gaisā kaut kur krīt arī lejā. Ukraiņu pieredze nosaka, ka ložmetēju pielietošana pret droniem apdzīvoto vietu tuvumā pieļaujama tikai atļautos virzienos tieši šī iemesla dēļ. Ja palaida garām un netrāpīja, tad nekā.

Helikopteru un mazās aviācijas izmantošana dronu notriekšanai pašreizējā situācijā arī nav risinājums, ko savukārt Ukrainā joprojām pielieto. NBS Gaisa spēku rīcībā esošie UH-60M Black Hawk helikopteri pašlaik nav aprīkoti ar specifisku bruņojumu gaisa mērķu (piemēram, lidmašīnu vai spārnoto raķešu) notriekšanai. To galvenā funkcija ir transportēšana un meklēšanas un glābšanas darbi.

2026. gada martā Gaisa spēku apkalpes uzsāka apmācību šaušanā ar M240H ložmetējiem. Lai gan šie ieroči primāri paredzēti pašaizsardzībai un sauszemes mērķu apšaudīšanai, teorētiski tos var izmantot arī zemu lidojošu, lēnu gaisa mērķu, piemēram, dronu, apkarošanai. Helikopterā šis ierocis nav domāts “gaisa kaujām” klasiskā izpratnē. Tā galvenais uzdevums ir nospiedošas uguns nodrošināšana – piemēram, lai pasargātu desantu izsēšanās brīdī vai nodrošinātu drošu evakuāciju no “karstas” zonas. Pret droniem tas darbojas tikai tad, ja drons lido lēni un tuvu, jo trāpīt mazam, kustīgam objektam no vibrējoša helikoptera ar ložmetēju ir sarežģīti. Ukraiņi gan ir iemācījušies arī šādā veidā notriekt dronus, tiesa efektivitāti nodrošina tieši triecienhelikopteru integrētie lielgabali, vai arī uz daudzmērķu helikopteriem uzstādītie ASV ložmetēji M134 Minigun, kuri nodrošina ļoti efektīvu uguns blīvumu.

NBS helikopterus ir plānots pielāgot kaujas operācijām nākotnē. Tomēr helikopteru pacelšana no Lielvārdes lidlauka un lidojums līdz mērķim var aizņemt tik daudz laika, ka tam zūd jēga. Turklāt lidojumu izmaksas arī ievērojamas, jo ASV Armijai viena lidojuma stunda ar Black Hawk izmaksā aptuveni 3 116 ASV dolārus. Šī summa ietver degvielu, rezerves daļas un plānoto tehnisko apkopi, bet tomēr lētāk, nekā vienas RBS-70 raķetes palaišana.

Kas attiecas uz lidmašīnu tipa mazās aviācijas izmantošanu cīņā ar droniem, kas tiek pielietota Ukrainā, tad par NBS pieeju šai metodei informācijas nav.

Protams, gan Krievija, gan Ukraina plaši pielieto REC līdzekļus dronu neitralizēšanai. NBS spējas šai jomā ir vienkārši nezināmas – vai nu tās ir ļoti slepenas, vai arī to vienkārši nav (diezgan reāls variants). Praktiski tas būtu lētākais veids, kā iedarboties uz nelikumīgi lidojošajiem droniem Latvijas gaisa telpā. Oficiālā informācija liecina, ka NBS pret droniem izmanto un attīsta vairāku veidu REC līdzekļus, kas paredzēti gan bezpilota lidaparātu detektēšanai, gan to neitralizēšanai. Saskaņā ar aktuālo informāciju (2026. gada marts), NBS arsenālā un izstrādē ir aktīvās traucēšanas un slāpēšanas sistēmas signālu slāpētāji (Jammer) – iekārtas, kas raida spēcīgus signālus dronu izmantotajās frekvencēs, pārtraucot saikni starp dronu un tā operatoru vai bloķējot GPS navigāciju. Testa režīmā tiek izmēģināti vietējā ražotāja SAF Tehnika radio signālu traucēšanas sistēmas prototipi, kas īpaši pielāgots bezpilota lidaparātu neitralizēšanai.

Oficiāli NBS darbojas ar visādiem REC līdzekļiem, bet kāda ir reālā NBS REC kaujasspēja gaisa telpas aizsardzībai šobrīd tā arī nav zināms. Katrā ziņā pret ielidojušajiem droniem šādas spējas netika pielietotas, saskaņā ar oficiālo informāciju. Tātad vai nu nav vai arī neuzskatīja par vajadzīgu pielietot.

Origin Robotics (iepriekš zināms kā Origin) ir viens no daudzsološākajiem Latvijas aizsardzības tehnoloģiju uzņēmumiem, kas specializējas viedo bezpilota sistēmu izstrādē. Uzņēmums ir guvis plašu atpazīstamību ar savu inovatīvo pieeju drona-pārtvērēja izveidē, kas ir tiešs risinājums NBS vajadzībām.

Galvenie produkti un tehnoloģijas:

BEAK pārtvērējsistēma: Tas ir ātrs drons, kas izstrādāts, lai notriektu citus dronus (piemēram, novērošanas dronus vai lēnos kamikadzes). 

• Darbības rādiuss: aptuveni 5 līdz 10 kilometri.

• Maksimālais ātrums: var pārsniegt 150–200 km/h, kas ir būtiski, lai panāktu un pārtvertu tādus mērķus kā “Shahed” (kuru ātrums ir ap 180km/h).

• Lidojuma ilgums: salīdzinoši īss (ap 15–20 minūtēm), jo sistēma ir optimizēta ātram startam un tūlītējai pārtveršanai, nevis ilgstošai patrulēšanai. Sistēmas efektivitāte slēpjas tajā, ka to izvieto tuvumā aizsargājamam objektam vai uz mobilas platformas, kas pārvietojas pretī drona trajektorijai, maksimāli izmantojot pārtvērējdrona lielo ātrumu īsā distancē.

• Viedā tēmēšana: sistēma izmanto datorredzi, lai automātiski izsekotu mērķi, pat ja pretinieks mēģina veikt manevrus vai tiek izmantoti EW traucējumi.

• Atkārtota izmantojamība: atšķirībā no raķetēm, ja pārtvērējs mērķi nesasniedz vai neietriecas tajā, to bieži vien var atgriezt bāzē un izmantot vēlreiz.

• Tūlītēja: uzņēmums fokusējas uz algoritmiem, kas ļauj droniem lidot un sasniegt mērķi apstākļos, kur GPS signāls ir pilnībā nomākts.

• Viena pārtvērējdrona izmaksas: tiek lēsts, ka tās svārstās no dažiem tūkstošiem līdz aptuveni 10 000–15 000 eiro. Tas ir ievērojami lētāk nekā pretgaisa aizsardzības raķetes (RBS-70), kas maksā no 100 000 eiro uz augšu.

• Komplekta cena: BEAK nav tikai viens drons. Komplektā parasti ietilpst palaišanas iekārta, vadības stacija (terminālis) un antenu sistēma. Šāda viena mobilā mezgla cena var sasniegt vairākus desmitus tūkstošu eiro.

• Ekspluatācijas izmaksas: Tā kā drons ir daļēji atkārtoti izmantojams (ja tas nenostrādā kā kamikadze vai veic veiksmīgu pārtveršanu ar tīklu/manevru), viena mērķa iznīcināšanas pašizmaksa ir viena no zemākajām tirgū.

NBS aktīvi sadarbojas ar Origin Robotics, jo viņu risinājumi piedāvā "asimetrisku" pretgaisa aizsardzību – iespēju iznīcināt pretinieka tehniku par daudzkārt zemākām izmaksām nekā izmantojot tradicionālos ieročus. Uzņēmums piedalās testos Sēlijas poligonā un ir daļa no Latvijas "Dronu koalīcijas" industrijas atzara.

Latvijas uzņēmums WeMPS fokusējas uz apbruņojumā esošo kinētisko mērķu iznīcināšanas ieroču tēmēšanas automatizācijas līdzekļu izstrādi un ieviešanu.

• Kā tas strādā: izstrādā automatizētu, ar sensoriem un mākslīgo intelektu aprīkotu platformu, uz kuras uzstāda parastu ložmetēju (piemēram, FN MAG). Sistēma pati pamana dronu, izskaitļo tā trajektoriju un palīdz strēlniekam (vai dara to automātiski) trāpīt mērķī.

• Ekonomija: tiek tērētas tikai parastas ložmetēja lodes, kas maksā dažus eiro. Tas ir viens no lētākajiem veidiem, kā nodrošināt objektu aizsardzību tuvā distancē.

Tātad, ko varam secināt no visa šī informācijas masīva. Šobrīd ir uzlabota dronu tipa gaisa mērķu atklāšanas spēja, kāda tā vēl nebija 2024.gadā, kad notika pirmais incidents. Iespējams, ka dronu skaits, kas ir pārkāpuši Latvijas gaisa telpu un izlidojuši no tās ir lielāks, nekā ofciāli ziņots. 25.marta gadījums bija skaļš tiešā nozīmē, un to nevarēja noslēpt.

Fiziskās iznīcināšanas spēja tiek deleģēta nelielam skaitam ugunsgrupu, kas apbruņotas ar zenītraķetēm RBS-70. Fiziski iznīcināt lidojošu dronu var gadījumā, ja lidojuma trajektorija ir tāda, ka grupa var paspēt iziet pozīcijā un palaist raķeti. Turklāt makoņainā laikā šīs iespējas var būt ierobežotas. 2026.gadā sāksies vai nu ugunsgrupu pārapbruņošana ar BEAK pretdronu kompleksiem, vai papildu ugunsgrupu izveidošana. Kā redzam no tehniskajiem gan RBS-70, gan BEAK darbības parametriem, tad visas austrumu gaisa telpas nosegšanai nepieciešams liels skaits šo ieroču pastāvīgās pozīcijās, jo pretējā gadījumā “pretdronu siena” ir ar caurumiem. Nav skaidrs, vai BEAK kompleksus varēs izvietot autonomi un to darbību nodrošināt no distances, kas ļautu palielināt aizsardzības uguns blīvumu, tai pat laikā ietaupot cilvēku resursus. Ir jautājums arī par veidotās “pretdronu sienas” efektivitāti pret droniem ar reaktīvajiem dzinējiem, kur ātrumi ir 2-3 reizes lielāki. Vai ar šādiem “siena” tiks galā.

Šodien ir 2026. gada 1. aprīlis. Droni ielidojuši Latvijas gaisa telpā un viens nokritis. Tātad martā “pretdronu siena” vēl nedarbojas. Sagaidāms, ka šādi incidenti var kuru katru dienu atkārtoties, jo Krievijas-Ukrainas karā intensitātei nav tendences kristies, bet dronu pielietošanas intensitāte tikai pieaug. Atlikuši 9 mēneši no AM solījumiem “pretdronu sienas” iedarbināšanai un vēl mazāk līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām. Šobrīd nekas neliecina, ka mums būs drīzumā kaut kas līdzīgs “dronu sienai”. Kurš par to atbildēs?