Meklējam. Kurš ir gatavs karot par Latviju?
- Taisnība Raksta
- Apr 23
- 8 min read
Updated: Apr 24
Grandiozi plāni un ne mazāk grandiozi mērķi – ne tikai attīstīt aizsardzības nozari, bet arī parūpēties par to, lai vairāk Latvijas iedzīvotāju un, jo īpaši jauniešu, rastu sevī vēlmi kaut rezervistu kārtā kļūt par daļu no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Plānot ir viens, bet kas cits ir saprast, vai jaunieši ir gatavi karot? Vai viņi to vēlas un, ja frontē sevi neredz, kas ir tas, kas šo it kā pašsaprotamo vēlmi aizstāvēt savu zemi kavē? Šķiet, uz šiem jautājumiem atbildīgās institūcijas atbildes vēl nav meklējušas – publiskajā telpā dzirdam tikai par vēlmi audzēt ciparus, bet no šiem cipariem ne visi kļūs par cilvēkiem, kuri tuvojoties X stundai, sen kā neatradīsies kaut kur aiz Suvalkiem. Tas ir pašsaprotami.
Pirms domāt par ciparu audzēšanu, būtu jādomā par to, kā runāt ar sabiedrību un, jo īpaši, kā runāt ar topošo karavīru ģimenēm, kur, pat pirms obligātā militārā dienesta atjaunošanas, bija ne mazums leģendu par to, kā tad patiesībā tajā armijā ir. Arī no cilvēkiem, kas par dienestu padomijas armijā uzzinājuši “YouTube”. Ir lieki atkārtot, ka patriotisms (pat ne fanātisks) un vēlme cīnīties nerodas pats no sevis. To ietekmē ģimene, vide un skola, kā arī ikdienas “burbulis”, kurā jaunietis atrodas. Kāds teiks, ka trūkst piesaistes un varbūt tie cilvēku ego ir pārāk lieli – jā, iespējams, tā ir patiesība. Un, ja tā, vai ir par vēlu ko vērst par labu?
Vēsturiskai atkāpei. Mūslaikos par leģendām uzskata Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotu (2. Cēsu kājnieku pulka 8. rota), un tas ir nenoliedzami. 1919. gadā daudzi skolas vecuma zēni piedalījās daudzās nozīmīgās kaujās – sākot ar Cēsu kaujām, un avotos min, ka uz šo varonīgo soli viņus pamudināja no Igaunijas Valmierā ieradusies ģimnāzistu rota, bet tas noteikti nebija vienīgais iemesls, kādēļ šie cilvēki pieņēma lēmumu stāties karavīru rindās. Tiesa, bija grūti cīnīties pret vāciešiem, kuriem kara lauka pieredze bija krietni lielāka, tomēr viņi to darīja –bez iebildumiem cīnījās un krita par savu zemi, lai Latviju atbrīvotu no svešas varas važām. Kā rakstījis Edgars Luste, pavisam noteiktu kāds no rotas izjuta kārdinājumu “noslēpt šauteni, noņemt cepures nozīmi, rokas apsaiti un – esi atkal skolnieks”. Daži, klausot bailēm vai vecākiem to patiesi izdarīja, tomēr, nebūt ne visi šo ceļu izvēlējās.1 Daudzi turpināja cīnīties.
Un, patiesi, kādēļ gan, lai tā nebūtu šodien? Nāks X stunda un jaunieši itin kā paši no sevis stāsies rotās un pulkos… Diemžēl (un par laimi!), kā jau labpatīk teikt daudziem, dzīvojam citos laikos. Pasaule ir daudz atvērtāka un daudzi Latvijas iedzīvotāji nemaz nespēj sevi iedomāties aktīvas karadarbības mutulī. Tas ir, iedomāties sevi frontē. Vairāk nekā jelkad ir svarīgi saglabāt savu “es”, un šis “es” ne vienmēr sevī ietver “mana valsts” vai, kā sludina kāds teiciens – “mana Latvija, mana atbildība”. Reizēm izskatās, ka tas vairāk ir par “jā, mana Latvija, bet ne mana problēma”. Kā jau minēts raksta sākumā, tas ir ne tikai par indivīdu, bet arī par viņa ģimeni un vidi, un par to, cik spēcīgi viņš sevī izjūt piederību Latvijai.
No cilvēkiem, kuriem tika laupīts viņu “es”, esam kļuvuši par sabiedrību, kurā daudz nosaka mūsu “es”. Cilvēka brīvība, tiesības uz pašnoteikšanos un tiesības darīt, ko vien šis cilvēks grib. Tas gan līdz noteiktai robežai. Gadiem ilgi kultivēts, ka katram ir savs “es” un katram ir sava brīvība, ko neviens cits skart nedrīkst, bet vai patiesi tas strādā arī tad, ja runājam par cilvēka pienākumu aizstāvēt savu valsti? Vai abi nevar pastāvēt viens otram līdzās? Galu galā, ja par valsts drošību runājam, tas ir katra pienākums, un ne vienmēr tiesības un pienākumi ir kāds prātam neaptverams kontrasts. Jā, cilvēkam ir viņa tiesības un plaši atvērta pasaule, taču pastāv arī šādi tādi pienākumi. Teiksim, kādēļ vienam jāiet karot, bet citam ne, jo viņš ir kādā veidā vairāk vai mazāk latvietis? Nu, diez vai. Valsts aizsardzība ir tā, kur par personisko labumu un “kas man par to būs” ir jāaizmirst – par spīti tam, aizvadītos 30 gados radīta tāda sabiedrība, kur kopējais labums un valsts neatkarība ir krietni mazāk vērtīga par viena cilvēka “es” un “man”.
Obligāto militāro dienestu (Valsts aizsardzības dienestu (VAD) novēloti, bet tomēr atjaunoja 2023. gadā. Viedokļi, kā jau tas pienākas demokrātiskā sabiedrībā, bija un joprojām ir dažādi. Liels saštumus, arī neizpratne par to, kādēļ jauniem cilvēkiem tas maz būtu jādara, bet reizē arī atrodas kāds, kurš par šo iespēju apgūt vajadzīgās prasmes ir gandarīts. Ne mazums šo labo piemēru tiek publiskoti, bet labie piemēri nebūt neraksturo visu gados jauno Latvijas iedzīvotāju nostāju. Tos nevar pieņemt par normu, kas valstsvīriem nu apliecinātu, ka viss OK. Paskat, cilvēki taču ir aktīvi gatavi VAD pieteikties! Patiesībā jauniešu, kuri brīvprātīgi pieteiktos VAD, sāk aptrūkties. Tīmeklī lielākoties dominē raksti, kas izceļ, kādēļ jaunieši grib pieteikties vai VAD uzskata par labu ideju, bet tas neatspoguļo patieso situāciju. Rezultāts ir pavisam vienkāršs – informācijas telpā trūkst to cilvēku balss, kurus māc bažas un kuri neizjūt piesaisti vai neplāno nākotni saistīt ar Latviju… Kur nu vēl ar tās aizsargāšanu. Ja uzklausītu viņus, varētu beidzot sākt domāt, kā šo jautājumu risināt. Tāpat, varētu atbildēt uz jautājumu - kas jādara ģimenei un valstij, lai cilvēki vēlētos apgūt militārās prasmes un cīnīties par Latvijas neatkarību. 2023. gadā kāda Latvijas Universitātes studente izstrādāja darbu par jauniešu attieksmi pret dienestu, kur viens no galvenajiem secinājumiem bija – “kopumā aptaujātie jaunieši vidēji vērtē valsts aizsardzības dienesta ieviešanu Latvijā, nepaužot lielu atbalstu vai noraidījumu”, bet 72,7% aptaujāto brīvprātīgi pieteikties dienestā neplānoja, kamēr 39,1% neizvēlējās nevienu no dienesta veidiem.1
Pārlieku tālu pēc piemēra jāmeklē nav. Ir, piemēram, Francijas un Lielbritānijas pieredze. Tiesa, šīs ir no Latvijas atšķirīgas valstis, jo tām kara draudi ir mazāki kā Baltijas valstīm. Francijā veiktā pētījumā minēts, ka ar dažādu informācijas avotu palīdzību cilvēki vecumā no 18 līdz 25 gadiem gūst salīdzinoši labas zināšanas par karu. Avoti ir ģimene (atmiņas par kara laiku), vide, filmas un skolā iegūtās zināšanas, kā arī datorspēles, kas salīdzinoši reālistiski cenšas attēlot karu. Militāro pasauli aptaujāto jauniešu skatījumā raksturo drosme un aizsardzība, un vismaz 57% ir atbildējuši, ka konflikta gadījumā savu valsti aizstāvētu. Kopumā, novērots, ka sabiedrības uzticība Francijas bruņotajiem spēkiem ir pieaugusi pēc tās aktīvas iesaistes dažādu krīžu risināšanā2. Tas, kā un vai Francijai veicas karā, ir atsevišķs un ļoti diskutabls jautājums, tomēr tās jaunieši nav absolūti pret ideju par valsts aizsardzību. TIkmēr Lielbritānijā “The Times” 2025. gada aptauja atklāja, ka “tikai 1 no 10 jauniešiem būtu gatavs cīnīties par savu valsti” – 11% atbildēja apstiprinoši, kamēr 41% aptaujāto teica, ka nekādā gadījumā valsts dēļ nebūtu gatavi rokās ņemt ieroci.3 Jaunieši atbildēja, ka ne visai lepojas ar savu valsti un tās veidoto politiku, un uzskata, ka valstī nevalda vienotība.
Līdzīgi kā Latvijā, arī Somijas obligātais militārais dienests iesauc 18 gadus sasniegušos vīriešus, bet sievietēm dienests ir pēc brīvprātības principa. Bez tam, civiliedzīvotājiem un organizācijām ir sava loma valsts aizsardzībā, un tiek veicinātas ne tikai sabiedrības aizsardzības spējas, bet arī psiholoģiskā noturība. Attieksme? Lielākoties pozitīva. Valsts ir maza, tomēr vienmēr spējusi novērtēt militāro spēju nozīmību - laba armija ir viens no atturēšanas veidiem, un tas dzīvojot kaimiņos Krievijai ir ļoti svarīgi. Atšķirībā no mums ierastajiem piemēriem, Izraēla dienestā iesauc gan sievietes, gan vīriešus, un nekaunas publiski runāt par to, ka katrs tās iedzīvotājs ir karavīrs – tātad, cilvēks, kurš kara gadījumā būs gana zinošs, lai cīnītos pret iebrucēju un gana patriotisks, lai celtos un kristu par savu valsti. Karavīrs nav lamuvārds, tas drīzāk ir lepnums. Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā par Izraēlu var domāt ko vien grib, tomēr nenoliedzama ir valsts attieksme pret tās aizsardzības spējām – tur to uztver gana nopietni un jau pašos pamatos tās jauniešiem nav jautājumu par to, kāda gan ir militārā dienesta jēga. Sabiedrība ir iesaistījusies un sabiedrībai nav šaubu par to, kādēļ tā trenējas, lai nepieciešamības gadījumā ietu un karotu.
Ar vismaz vienu no izmantotajiem piemēriem (Francijas) iezīmējas 3 ļoti nozīmīgi “viedokļu līderi”, kas minēti arī iepriekš – ģimene, vide un skola. Te gan jāmin arī informācijas telpu, jo dažādi informācijas ieguves veidi ne tikai pavada dienu no dienas, bet arī veido jauno cilvēku uzskatus par to, kas ir un kas nav “pareizi”. Sāksim ar ģimeni, kas ieliek pamatus par to, kas ir svarīgs – tas, kā par valsti izteiksies vecāki, visticamāk lielākā vai mazākā mērā ietekmēs to, kā veidosies jauna cilvēka piesaiste viņa mājām un, ja katru dienu jāklausās, kāda neizdevusies valsts Latvija ir, diez vai tas radīs siltas jūtas pret valsti un diedzēs patriotisma asnus. Jā, ir jāizsaka kritika par absolūti neloģiskiem lēmumiem, tomēr ilgtermiņā, abstrahējoties no tā, kurš un kur ievēlēts, ir jāspēj vairot cieņu pret dzimto valsti, ne to pelt no A līdz Z. Viens ir valsts pārvalde un deputāti, un politiķi, bet par to ir jārunā un par to ir jācīnās. Pat ja valsts vadītāji ir neizdevušies, valsts turpina būt un mīlestībai (vai vismaz vieglai patikai) pret dzimteni nevajadzētu no tā ciest. Tāpat, patriotismu veicināt vai mazināt palīdz arī vide. Vai valstī ir tādi apstākļi, lai jaunieši vēlētos savu nākotni veidot Latvijā un uzņemties ar valsti “ilgtermiņa saistības”? Kā valsts rūpējas vai nerūpējas par tās sabiedrības gados jaunāko daļu un par saviem, kā ļoti patīk sludināt politiķiem, nākotnes nodokļu maksātājiem? Ja jaunietis redz, ka no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ Latvijā nevar veidot karjeru, dzīvi un nākotni tad kā lai viņš audzē savu valsts mīlestību? Tas ir abpusējs darījums, kas atgriež pie “mans es un mana valsts”. Nevar gaidīt, ka par karošanu katrs saņems ordeni, tomēr vēlmei iestāties par savu valsts ir jābūt kam pārāk par personas ego.
Runājot par informācijas telpu, tā ir plaša un nekontrolēta, tādēļ atrast var jebkādus sev piemērotus viedokļus. Ir moderni būt galēji progresīviem un noliegt jebkādu karadarbību, taču pavisam netālu notiekošais un mūsu valsts vēsture drīzāk teiktu, ka karš nav “vai būs”, bet “kad būs” jautājums, jo ilgstošs miers nevienam nav apsolīts. Tas, protams, nav uzskatāms par labu sentimentu, jo karš ir nežēlīgs, tomēr reizē karš ir kļuvis par mūsdienu realitāti. Tas ir un būs klātesošs līdz netiks sakauta Krievija. Viedoklis, ka Latvijā būs mūžīgs miers, ir meli gluži tāpat kā stāstījums, ka NATO izdarīs visu mūsu vietā. Arī pašiem roka būs jāpieliek, jo ir absolūti neloģiski gaidīt no citām NATO valstīm to, ko paši iespējams nemaz nevaram izdarīt. Kamēr vien būs Krievija, tikmēr tā domās par veidiem kā atjaunot agrāko ietekmi Baltijas valstīs, un to nu vislabāk zinām mēs paši, Latvijas iedzīvotāji, nevis kādas citas valsts te norīkotais karavīrs.
Ukrainā gados jauniem cilvēkiem nav vietas domāt, kā rīkoties – katra cilvēka iesaiste ir no svara. Protams, arī tur ne visi vēlas karot, tomēr, kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pirmās dienas sabiedrības saliedētība un vēlme aizstāvēt savu valsti, ir bijis viens no lielākajiem iemesliem tam, ka Putinam savu plānu īstenot neizdevās. Daudziem Ukrainas jauniešiem cīņa par savas valsts neatkarību gan sākās jau 2014. gadā, un tas ne vienmēr bija ar ieročiem rokās, bet gan ar aktīvu dalību pretestības kustībās. Par spīti draudiem, viņi iesaistījās – protestēja un darīja visu, lai cīnītos pret Krievijas propagandu. Vienam no jaunajiem Ukrainas varoņiem, kas apskatīti vērtīgā rakstā, tas bija laiks, ko raksturo pēkšņa pieaugšana – “Krimas aneksija iezīmēja manas bērnības beigas”.1 Cilvēki, kuri 2014. gadā guva pirmo pieredzi cīņā pret Putina režīmu, cīņu turpina, bet nu jau ar ieročiem rokās.
Vai mūsu jauno paaudzi no Ukrainas jauniešiem atšķir audzināšana? Iespējams, viens no iemesliem ir zināšanu trūkums par to, ko nozīmē karš un kādām vērtībām jābūt iztēlotās piramīdas augšgalā. Cieņai pret savu valsti, mīlestībai pret zemi, kaut nelielai patikai pret vietu, kurā atrodas – tam it kā būtu jābūt pašsaprotami, tomēr mūsdienās šis fails vai nu iztrūkst, vai tiek slāpēts zem “es nē, lai iet citi” plīvura. Tas, ka vienmēr esam gaidījuši uz to, ka kāds cits mūs aizsargās, liek uzdot jautājumu par sabiedrības gatavību X stundai. Galu galā, kādas ir Latvijas iedzīvotāju prasmes izdzīvot krīzes apstākļos, pretoties pret okupantiem un aizstāvēt savu valsti katram pieņemamā veidā, jo zināms, ka tas ne vienmēr nozīmē būšanu pašā frontes līnijas priekšā.
Lai rakstīto savilktu kopā, ir jāaicina aizdomāties ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī tās iestādes un šo iestāžu struktūrvienības. Ir jāsāk runāt pavisam citā valodā – ir jābeidz stāstīt par mieru un to, ka nekas nedraud. Pat ja nekas nedraud, vienmēr ir jādomā par to, ka “kaut kas” var draudēt – redzam, ka pilna mēroga iebrukums Ukrainā nenotika vienā dienā un, cerams, apzināmies, ka šo mums doto “miera” laiku varam izmantot krietni lietderīgāk. Mācīties kā aizsargāt valsti, izvērtēt savas spējas un iespējas, kā arī no atbildīgajām institūcijām – Izglītības ministrijas, NBS, Aizsardzības ministrijas un citām aicināt sabiedrību informēt un sagatavot. Arī pašiem ir jāizdara viss labākais, lai mainītu savu domāšanas veidu, izmantotu Ukrainas piemēru un saprastu, ka valsts aizsardzība nav kāda cita, bet mūsu atbildība. Ir jādara viss, lai sevī un citos veicinātu vēlmi savu valsti aizsargāt, jo mēs esam maza valsts un paši vien būsim atbildīgi par to, lai mūsu valstij izdotos savu brīvību saglabāt, nevis atkārtot vēsturi.
_____________
Izmantotie avoti:
Commentaires