Mīti par droniem (1. daļa)

Austrālijas Armijas pētniecības centrs ir izveidojis informācijas par bezapkalpes sistēmu lomu mūsdienu karadarbībā. Informācija ievākta pārsvarā no Ukrainas kaujaslauka, kur bezapkalpes apbruņojuma sistēmas pirmo reizi cilvēces vēsturē tiek plaši pielietotas gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Materiāls satur unikālu informāciju, ar kuru vērts iepazīties arī Latvijā, jo sevišķi ņemot vērā ka esam “dronu lielvalsts” kā mums te atskaņo aizsardzības ministrs Sprūds.

Ievads

Dažādu jomu bezapkalpes sistēmas jeb droni ir kļuvuši par centrālo elementu Krievijas un Ukrainas karā. Ukraina ir atspēkojusi divus dominējošus pirmskara mītus – BPL nodrošinās izšķirošu ietekmi, pateicoties tehnoloģiskam pārākumam, un ka tos ātri neitralizēs pretgaisa aizsardzība un radioelektroniskās cīņas (REC) līdzekļi. Tā vietā BPL karadarbību raksturo to masveida izmantošana un nepārtraukta pielāgošanās situācijai, kur bezpilota lidaparāti ir integrēti visā mērķu satriekšanas ciklā (atrast, atpazīt, izsekot, mērķēt, uzbrukt, novērtēt). Ukrainas bruņotie spēki bieži ir pierādījuši, ka tas, kas šķiet “mīts”, var kļūt par “operatīvo realitāti”. Tomēr, jo tālāk no operatīvās realitātes Ukrainā, jo vairāk mītu.

Kāpēc mīti pastāv?

Mīti par droniem un pretdroniem joprojām ietekmē militārās nozares profesionāļu un sabiedrisko organizāciju viedokļu veidošanu. Šī tendence nav saistīta ar pierādījumu trūkumu, bet gan ar to, kā organizācijas mācās (t. i., kā militārās struktūras novēro, interpretē un institucionalizē pieredzi, kas gūta konfliktos vai to nespēj) un kā individuālā pieredze veido uzskatus, un kā kognitīvās tendences ietekmē lēmumu pieņemšanu.

Mācīšanās kara laikā ir nevienmērīga un lokalizēta. Vienības, kas darbojas salīdzinoši “vienkāršos” apstākļos uzskatīs dronus par ļoti efektīviem, tādējādi nostiprinot pārliecību par savu tehnoloģisko pārākumu. Savukārt vienības, kas darbojas intensīvas REC un daudzslāņu aizsardzības apstākļos, tās pašas sistēmas var uzskatīt ar trauslām un viegli neitralizējamām. Abi secinājumi ir empīriski pamatoti savā vietējā kontekstā. Individuālā pieredze ietekmē uzskatu veidošanos. Karadarbību bieži raksturo tas, ko karavīri un komandieri personīgi novēro, nevis apkopoti operatīvie dati. Panākumi ar konkrētu sistēmu noteiktā vietā tiek viegli vispārināti kā pieņemtā patiesība, kamēr pretrunīgas pieredzes rada konkurējošus naratīvus. Šie naratīvi pastāv līdzās, jo to pamatā ir autentiska, taču nepilnīga pieredze, nevis visaptveroša operatīvā analīze.

Bruņotie spēki secinājumus izdara lēni, bet konflikti attīstās strauji. Ukrainā taktiskās pielāgošanās cikli, kas ilgst nedēļas, ir krasi kontrastā ar Rietumu bruņoto spēku pieredzi, kur doktrīnas izstrāde, spēju attīstība un iepirkumi notiek vairāku gadu garumā.

Rezultātā pirmskara sistēmas joprojām nosaka profesionālo domāšanu, pat tad ja pierādījumi no kaujas lauka arvien vairāk tos atspēko. Informācijas vide selektīvo mācīšanos vēl vairāk pastiprina. Ukraina ir radījusi lielu apjomu taktisko videoierakstu un atklāto avotu ziņojumu gan par panākumiem, gan neveiksmēm. Tas iedrošina izņēmuma gadījumus vispārināt, kad tiek izvirzīti apgalvojumi par sistēmu efektivitāti un tas uztur dzīvus mītus. Šī dinamika izskaidro, kāpēc, neskatoties uz plaši pieejamo informāciju, mīti par droniem un pretdroniem turpina pastāvēt. Tos veido fragmentāras pieredzes, nevienmērīga mācīšanās un tendences.

Pētījumā uzsvērta nepieciešamība Austrālijas Aizsardzības spēkiem, to sabiedrotajiem un partneriem (t. i., NATO) institucionalizēt nepārtrauktus procesus, lai identificētu pareizās atziņas un tās īstenotu, izmantojot atkārtotus adaptācijas ciklus.

I mīts: Droni kaujaslaukā pilnībā aizstās personālu

Patiesībā – nē, tas nenotiks. Pat visinteliģentākais BPL ir atkarīgs no uzdevumiem, operatoriem, tehniskā atbalsta speciālistiem, sakariem, loģistikas nodrošinājuma, energoapgādes un izlūkošanas datiem. Elektroniskās kaujas vides apstākļi, laika apstākļi un nepieciešamība pieņemt lēmumus par bezpilota lidaparātu izmantošanu cilvēku joprojām padar par galveno vadības elementu. Droni aizstāj tikai dažas karavīru lomas. Mīts, ka droni ir labāki par karavīriem, ir nepareizs. Tiesa, droni var veikt plašu efektu izpildi kaujas laukā, tomēr teritorijas ieņemšana un noturēšana joprojām ir karavīra atbildība. Drons karavīram nodrošina atbalstu, kas to ļauj paveikt. Militārās spējas palielinās, ja droni un karavīri viens otru papildina.

Pierādījumi no frontes neatbalsta pieņēmumu, ka droni cilvēku aizstās vai viņa lēmumu pieņemšanas procesu padarīs par novecojušu. Dronu ieviešana visos karadarbības posmos ir palielinājusi pieprasījumu pēc cilvēku darbaspēka, spriestspējas un organizatoriskajām prasmēm. Droni ir ļoti atkarīgi no cilvēkiem-operatoriem pat tad, ja tiek izmantotas automatizētas funkcijas. Piemēram, navigācija vai mērķu norādīšana, lēmumi par mērķa satriekšanu, prioritāšu noteikšana un darbības integrācija ar karaspēka vienībām joprojām ir cilvēku ziņā.

Operatīvā pieredze Ukrainā liecina, ka droni nevis aizstāj militārpersonas, bet gan paplašina militāro specialitāšu skaitu. Dronu karadarbība ir radījusi jaunas militārās specialitātes – FPV dronu pilotus, REC komandas, attēlu analītiķus.

Pateicoties FPV tehnoloģijām, augstvērtīgu pretinieka ieroču sistēmu un militārā aprīkojuma satriekšana ir kļuvusi ļoti rezultatīva. Pat nelielas vienības var iznīcināt radaru sistēmas, REC iekārtas, raķešu palaišanas iekārtas, pretgaisa aizsardzības sist'mas, sakarus, bruņotos transportlīdzekļus, štābus. Tāpat šī attīstība ļauj veikt uzbrukumus arī stratēģiski nozīmīgiem aizmugures mērķiem.

II mīts: Iemācīties lidot ir grūti

Pamata pilotēšanas prasmes var apgūt īsā laikā, taču drona efektīva izmantošana kaujas apstākļos ir pavisam cita lieta. Būtiska ir izpratne par kaujaslauku, lai spētu pastāvīgi izsekot un analizēt darbības vidi. Tas ietver arī spēju secināt, vai esošais drons ir fiziski jāmodificē, jāmaina sakaru kanāli, jāpielāgo izmantošanas koncepcijas vai jāpārskata procedūras.

Jebkurai personai, kas jaunāka par 25 gadiem, ir iedzimta acs un īkšķa koordinācijas spēja. Jebkurš, kas pieder pie “PlayStation paaudzes”, spēj vadīt dronu, un to mēs faktiski redzam dronu sacīkstēs.

Pamata prasmes ir salīdzinoši viegli apgūt un tas neaizņem daudz laika. Svarīga ir spēja ātri apstrādāt un piemērot informāciju – izprast sistēmas, frekvences, pretpasākumus un taktiku. FPV lidojums kaujaslaukā pilnīgi atšķiras no drona vadīšanas sacensībās. Pati tehnoloģija tiek pārvērtēta, jo droni nav pilnībā autonomi un nespēj patstāvīgi lidot, identificēt mērķus un tiem uzbrukt. Cilvēciskā faktora nozīme joprojām ir ļoti liela, un apmācību nedrīkst novērtēt par zemu. Saskaņā ar Ukrainas Aizsardzības spēku datiem, līdz pat 60% dronu zaudējumu kara sākumā bija saistīti ar nepietiekamu pilotu apmācību.

Patiesībā drona vadīšana nav vienkārša. Katra sistēma ir atšķirīga, katra misija ir sarežģīta un prasa rūpīgu sagatavošanos, un bez atbilstošas apmācības droni tiek velti iztērēti.

Vēstījums ir skaidrs – ieguldījums platformās neko nenozīmē, ja netiek ieguldīts cilvēkos.

Tehniskajām prasmēm jābūt integrētām ar taktisko izpratni, koordināciju, izdzīvošanas spējām un misijas izpildi apšaudes apstākļos.

III mīts: Var veidot nelielas, mobilas „dronu grupas” un nemainīt esošo karaspēka struktūru

Ukrainas pieredze liecina, ka dronus nevar efektīvi izmantot kā palīgspēkus vai brīvprātīgo vadītas vienības, kas pievienotas esošajām bruņoto spēku struktūrām. Dronu uzskatīšana par papildinājumu mazina gan to operatīvo vērtību, gan ieguldītā resursa efektivitāti. Dronu operatoru formējumi esošajās vienībās integrējami kā štata vienība.

Efektīvai dronu izmantošanai ir nepieciešamas speciāli izveidotas organizatoriskās struktūras. Tas ietver specializētus dronu vadus, rotas un bataljonus ar noteiktām komandvadības attiecībām, speciāli apmācītu personālu un standartizētām procedūrām. Ukrainā sākotnējā paļaušanās uz neformālām brīvprātīgo dronu komandām deva taktisku efektu, taču ātri pierādījās trūkums – saskaņotība un integrācija ar artilērijas un manevru vienībām. Laika gaitā gan Ukrainas, gan Krievijas bruņotie spēki nonāca pie lēmumiem integrēt bezpilota lidaparātu vienības brigādēs un augstākajos štābos, iekļaujot tās mērķu noteikšanas vienībās un uguns atbalsta koordinācijas procesos.

Integrācija uguns atbalsta sistēmā ir izšķiroša. Bezpilota lidaparāti visefektīvāk darbojas kā sensors-to-shooter (no sensora līdz šāvējam) ķēdes sastāvdaļas, apvienojot izlūkošanu, mērķu noteikšanu, uguns vadību un kaujas rezultātu novērtējumu. Lai to sasniegtu, doktrīna ir jāpielāgo uguns atbalsta koordinācijas pasākumiem, mērķu noteikšanas pilnvarām un vadības-kontroles arhitektūrām, nevis jāizmanto paralēli vai neformāli. Vienībām, kas vienkārši pievienoja nelielas dronu komandas un saglabāja tradicionālās uguns koriģēšanas sistēmas, nācās pacīnīties, lai izmantotu BPL operatīvo potenciālu.

Dronu ekspluatācijas izmaksu analīze apgāž priekšstatu, ka tie ir lēti un ar zemām uzturēšanas izmaksām. Lielais lidojumu skaits, īsais platformu kalpošanas laiks un intensīva elektroniskā pretdarbība rada ievērojamas loģistikas prasības. Akumulatori, motori, gaisa kuģu korpusi, sensori, frekvences un programmatūra – tam visam nepieciešama nepārtraukta nomaiņa un modernizācija. Vienā brigādē katru dienu tiek zaudēti desmitiem Mavic tipa dronu, kas nozīmē desmitiem tūkstošu dolāru zaudējumus dienā. Ir vajadzīgs atbilstošs personāls, iepirkumi, norakstīšanas procedūras, apmācības u.t.t. Ukraina ir parādījusi, ka dronu masveida izmantošana rada rūpnieciska mēroga uzturēšanas procesus, kas sarežģītības ziņā ir salīdzināmi ar konvenciālās munīcijas piegādi. Brīvprātīgo komandas, kas darbojas ārpus loģistikas ķēdēm, nespēj nodrošināt šāda mēroga operācijas.

Līdzīgi izšķiroša nozīme ir cilvēkiem. Efektīvas dronu operācijas ir atkarīgas no apmācītiem pilotiem, tehniķiem, izlūkošanas analītiķiem, REC speciālistiem un vadības personāla. Ukrainā tas vidēji aizņem trīs mēnešus, turklāt katram drona tipam ir nepieciešams atšķirīgs prasmju kopums. Nedrīkst aizmirst arī apmācītu inženieru lomu.

Piloti nelido tikai ar vienu platformu, tās regulāri mainās. Tehniķi nodrošina, ka katra jauna ierīce darbosies. Tiek pārbaudītas sakaru frekvences noturībā pret traucējumiem un kalibrēti video kanāli. To nevar apgūt bez praktiskas pieredzes.

Var iegādāties tūkstošiem BPL sistēmu, taču bez apmācīta personāla, kas tās varētu vadīt, aprīkojums kļūst bezjēdzīgs. Atzīstot dronu karadarbībā nepieciešamo profesionālo prasmju apjomu un nozīmi, rodas arī atziņa, ka šīm lomām jābūt profesionālām un ir jāizmanto militārās apmācības sistēmas, nevis jāimprovizē, izmantojot civilo entuziastu zināšanas.

Turklāt, tā kā droni ir kļuvuši par neatņemamu uguns vadības un manevru plānošanas sastāvdaļu, jānodrošina komandieriem profesionālās izaugsmes iespējas, lai viņi šīs spējas varētu izmantot saskaņā ar doktrīnu.

Visbeidzot, organizatoriskā integrācija ir būtiska mācīšanās un pielāgošanās procesā, kas ļauj sistemātiski apkopot pieredzi, standartizēt taktiku un izplatīt inovācijas visos bruņotajos spēkos. Neformālās dronu grupas, savukārt, parasti rada ļoti lokālas zināšanas, kuras ir grūti mērogot vai institucionalizēt.

Ukrainas pieredze liecina, ka inovācijas kaujas laukā kļūst operatīvi izšķirošas tikai tad, ja tās tiek pārvērstas ilgtspējīgā organizatoriskā praksē, nevis paliek izolētu komandu privilēģija.

Ukrainas bruņotajos spēkos ir notikušas būtiskas organizatoriskas izmaiņas – bataljoniem ir bezpilota lidaparātu vadi un brigādēm ir bezpilota sistēmu bataljoni.

2024. gada 11. jūnijā Ukrainā izveidotie Bezpilotu sistēmu spēki (USF) ir pasaulē pirmā specializētā militārā struktūrvienība, kas izmanto bezpilotu sistēmas dažādu uzdevumu veikšanai. Izmantojot modernu daudzlīmeņu pieeju, USF spēj veikt kaujas operācijas taktiskā līmenī un darboties stratēģiskā dziļumā, iznīcinot ienaidnieku simtiem kilometru attālumā no frontes līnijas. USF pieredze liecina, ka tehnoloģiskais pārākums, visaptveroša pieeja un inovācijas ir atslēga uz veiksmīgu misiju izpildi šajā karā. 2025. gada 11.novembrī izveidota specializēta Krievijas bruņoto spēku struktūrvienība. Tās uzdevumos ietilpst centralizētu Krievijas bezpilotu sistēmu izstrāde, izvēršana, apmācības organizēšana un operatīvā vadība.

Pašlaik USF personāls veido līdz 2,2% no Ukrainas bruņoto spēku kopējā skaita (aptuveni 20 000 cilvēku), ir plānots to palielināt līdz 5% (aptuveni 45 000), lai nodrošinātu visu frontes līniju taktiskā, operatīvā un stratēģiskā līmenī. 2025.gada jūlijā publicētie ziņojumi liecināja, ka USF vienības paveica katra trešā Krievijas karavīra likvidēšanu Ukrainas teritorijā (31,8%) un 36,3% pretinieka mērķu satriekšanu.

IV mīts: REC “kupols” spēj neitralizēt visus bezpilota lidaparātus

REC sistēmas rada lokalizētu, pagaidu un specifisku ietekmi uz sistēmu, nevis visaptverošu bloķēšanu.

Cīņa starp droniem un pretpasākumiem ir dinamiska, pielāgojama un raksturojas ar nepārtrauktu pretpielāgošanos, nevis ar to apspiešanu. Optiskās šķiedras vadāmo FPV dronu izmantošana ir viens no galvenajiem attīstības virzieniem, kas apdraud REC “kupola” koncepciju. Šīs sistēmas pārraida vadības signālus un video attēlu, izmantojot fizisku kabeli, nevis radiofrekvences savienojumus, tādējādi nav pakļautas radioelektronisku traucējumu ietekmei. Ukrainas un Krievijas bruņotie spēki izmanto šādus dronus, lai apietu sektorus ar intensīvu elektronisko kaujas darbību un pierāda, ka elektromagnētiskais pārākums nenozīmē dronu pilnīgu neitralizēšanu.

Autonomi tāldarbības vai iepriekš programmēti droni vēl vairāk sarežģī to neitralizēšanu. Sistēmas, kas izmanto inerciālo navigāciju, reljefa salīdzināšanas metodi vai optisko vadību, samazina atkarību no ārējiem signāliem un tādēļ ir grūti traucējamas izmantojot REC līdzekļus. Dronu nenozīmīgais radara signāla atstarojums, zemais akustiskais signāls un reljefu maskējošie lidojuma profili padara to atklāšanu un pārtveršanu par izaicinājumu pat daudzslāņu pretgaisa aizsardzības apstākļos.

Svarīgi atzīmēt, ka daudzas no šīm tehniskajām pieejām radās vēl pirms kara Ukrainā. Optiskās vadības sistēmas, autonoma navigācija pa maršruta punktiem un mazpamanāmu mazo BPL koncepcijas tika izstrādātas civilajos un militārajos pētījumos jau labu laiku pirms 2022. gada. Izmaiņas saistītas ar šo tehnoloģiju pielietošanu karadarbības apstākļos. Karš paātrināja tādu risinājumu ieviešanu, kas iepriekš tika atstāti novārtā vai ignorēti, sagraujot pieņēmumu par REC efektivitāti.

Krievijas un Ukrainas karš liecina, ka neviens REC līdzeklis pagaidām nevar garantēt ilgstošu BPL neitralizēšanu. Tā ir nepārtraukta sacensība starp atklāšanu, traucēšanu un pielāgošanos, kurā priekšrocības mainās, katrai pusei mainot frekvences, vadības metodes un taktiku. Pārmērīga paļaušanās uz REC rada viltus drošības sajūtu.

Par efektīvu pretdronu aizsardzību jāuzskata daudzslāņainu un pielāgojamu sistēmu, kas apvieno elektronisko kaujas darbību, kinētisko pārtveršanu, fiziskos šķēršļus, maskēšanos un maldināšanu. Izšķirošais faktors nav REC līdzekļu klātbūtne pati par sevi, bet spēja tos integrēt plašākā adaptīvā aizsardzības arhitektūrā, vienlaikus paredzot pretinieka apvedceļus.

V mīts: Droni ir vienkārši plug-and-play rīki

Gaisa kuģa vadīšana ir tikai neliela daļa no kopējā darba apjoma. Lielākā daļa kaujas efektivitātes izriet no izlūkošanas, sakaru, REC, uguns atbalsta, loģistikas un vadības-kontroles (C2) integrācijas funkcionēšanas.

Taktiskajā līmenī BPL darbība ir atkarīga no daudzslāņainas tehniskās arhitektūras – uzticamiem sakaru kanāliem, frekvenču pārvaldības, navigācijas palīgrīkiem (bieži vien satelītnavigācijas bloķēšanas apstākļos), enerģijas padeves, programmatūras modifikācijām un kravas integrācijas. Gan Ukrainas, gan Krievijas bruņotajiem spēkiem ir bijis nepārtraukti jāpārveido vadības sistēmas, antenas un vadības metodes, lai pārvarētu traucējumus un pārtveršanu. Šis tehniskais darbs, ko bieži veic speciālistu komandas aiz frontes līnijas, veido lielāko daļu operatīvā darba un nosaka, vai izlidojums būs veiksmīgs vai neveiksmīgs.

Organizatoriski bezpilota lidaparāti darbojas kā elementi kaujas ķēdē, nevis kā neatkarīgi ieroči. Mērķa atklāšana, apstiprināšana, uguns atļauja, uzbrukuma izpilde un trieciena rezultātu novērtēšana prasa koordināciju starp bezpilota lidaparātu operatoriem, izlūkošanas vienībām, artilērijas vai FPV uzbrukuma komandām, elektroniskās kaujas vienībām un komandieriem. Ukrainas bruņotie spēki ir secinājuši, ka, ja šīs saiknes ir slikti sinhronizētas, BPL mazs kaujas efekts. Savukārt, ja tās ir cieši integrētas, sistēma ļauj veikt gandrīz nepārtrauktus mērķu izvēles ciklus un ātru uguns atklāšanu.

Lai veiktu vienu uzlidojumu, ir jāaizpilda vesela virkne darbību – sakari, uztveršana, horizonts, plānošana. Lidošanas prasmes varbūt veido 20% no rezultāta. Pārējie 80% ir tehniskais darbs.

Priekšrocības kaujas laukā nav saistītas ar pašu lidaparātu, bet gan ar cilvēku un institucionālajām spējām uzturēt šo sistēmu apstākļos, kad notiek aktīva pretdarbība. Ukrainas pieredze kaujas laukā pēdējos gados atspēko uzskatu, ka bezpilota lidaparātu karadarbība ir atkarīga no individuālajām prasmēm. Tā vietā tā parāda, ka tas būtībā ir sistēmas izstrādes un spēku integrācijas jautājums.

VI mīts: Modernu militāro dronu sistēmu izstrādei jābūt laikietilpīgai, birokratizētai un izstrādātai tikai militārās industrijas ciklu ietvaros

Operatīvā pieredze Ukrainā liecina, ka BPL sistēmu efektivitāte neizriet no lēniem, centralizētiem un pilnībā kodificētiem iepirkuma cikliem, kas raksturīgi tradicionālajiem militārās industrijas procesiem. Priekšrocības ir ieguvuši tie, kas izmanto ātri atjaunojamas, zemu izmaksu un pielāgojamas bezpilota lidaparātu ekosistēmas intensīvas elektroniskās karadarbības un lielu zaudējumu apstākļos.

Ukrainas kaujas laukā platformas ar izsmalcinātu dizainu, bet garu izstrādes laiku ir izrādījušās mazāk piemērotas nekā sistēmas, kuras var modificēt, aizstāt un taktiski pārkonfigurēt nedēļu, nevis gadu laikā.

Frekvences tiek bloķētas, navigācija pasliktinās un datu pārraides kanāli tiek pārtraukti, liekot nepārtraukti pielāgoties tehniskā un taktiskā ziņā. Militārās operācijas Ukrainā ir parādījušas, ka bezpilota lidaparātu efektivitāte ir atkarīga no spējas improvizēt un pielāgoties – mainot vadības kanālus, lidojuma profilus, kravas un izmantošanas koncepcijas, reaģējot uz pretinieka pretpasākumiem.

Karš iezīmē arī improvizācijas robežas. Ukraiņu modifikācijas un brīvprātīgo virzītas inovācijas sākotnēji deva taktiskus rezultātus, bet radīja arī sadrumstalotību, sadarbības un apmācību problēmas. Laika gaitā gan Ukrainas, gan Krievijas bruņotie spēki ir centušies pāriet uz vienotām, standartizētām un uz karavīriem orientētām sistēmām, integrējot BPL formālās organizatoriskās struktūrās un uguns vadības procesos.

Rietumvalstīm ir grūti pielāgot militārās spējas tādā tempā, kāds nepieciešams mūsdienu kaujas laukā. Līdz šim bija pieņemts, ka BPL sistēmām jāievēro tādi paši lēni sertifikācijas, kvalitātes kontroles, kodifikācijas un birokrātiskie procesi kā visam apbruņojumam. Bet tā no droniem nevar iegūt gaidīto efektu – pārāk daudz laika tiek veltīts birokrātijai, dokumentu sagatavošanai, rūpnīcu un kopīgiem izmēģinājumiem.

Pielāgošanās ātrums ir izšķirošais priekšrocības faktors, taču tas rada arī izaicinājumus. Viens no tiem ir nepieciešamība panākt standartizāciju, kad ierocis jau ir nodots ekspluatācijā, jo īpaši gadījumos, kad tā izstrādē tika izmantots intuitīvs dizains. Tomēr bez šādas standartizācijas nav iespējams masveidā ražot ieročus vai tos uzturēt ilgtermiņā.

Ukrainas pieredze liecina, ka priekšrocības kaujas laukā tika gūtas, pateicoties straujām inovācijām, komerciālo tehnoloģiju izmantošanai, nepārtrauktai pilnveidei un spējai izgatavot ieročus no sadzīves priekšmetiem. Taču tagad panākumi ir atkarīgi no hibrīda modeļa – ātrām inovācijām un standartizācijas.

Ja bezpilota lidaparātu iespējas tiek ierobežotas ar tradicionālajiem iepirkuma modeļiem, pastāv risks, ka tie novecos, pirms tos paspēs izmantot kaujas apstākļos. Savukārt pilnīgi improvizēti risinājumi rada sadrumstalotības un zemas efektivitātes risku.

Secinājums

Latvijas AM jau pāris gadus sevi dēvē par “dronu lielvalsti”, taču vai ir panākta situācija, ka X stundā varēsim sevi nodrošināt ar liela apjoma tās dienas tehniskajiem kritērijiem atbilstošiem dažādu mērķu droniem un personālu, kas spēs ar tiem operēt? Šobrīd par to nav pārliecība. Iespējams, ka esam pat ļoti, ļoti tālu no tā, ko dara Ukrainas un krievijas bruņotie spēki sadarbībā ar industriju.