Nekonvencionālā karadarbība Irānā

Irāna piedzīvo, iespējams, nozīmīgākos nemierus kopš 1979. gada revolūcijas. Piedāvājam “X” lietotāja Green Beret Nap Time (@GBNT1952) rakstu par nekonvencionālo karadarbību Irānas iedzīvotāju sacelšanās kontekstā.

Nemieru sākums ir 2025. gada decembris. Visās Irānas provincēs (31) sākās plaši protesti, ko galvenokārt izraisīja pēkšņs ekonomikas sabrukums – strauji kritās riāla vērtība, inflācija pārsniedza 50%. Lielai iedzīvotāju daļa vairs nevarēja atļauties ikdienā nepieciešamas pamatpreces.

Spontānā sacelšanās pārauga sacelšanās kustībā, kas pieprasa Islāma Republikas varas beigas. Cilvēki vēlas redzēt režīma maiņu. Demonstrācijās – no Teherānas līdz pat mazpilsētām visā valstī, izskanēja pret režīmu vērsti saukļi (piemēram, “nāvi diktatoram”) un protestētāji visā valstī novāca Islāma Revolucionārās gvardes korpusa un citus režīmam raksturīgus simbolus.

Sacelšanās mērogs un intensitāte ir iespaidīga. Līdz janvāra sākumam Irānas ielās bija izgājuši miljoniem pilsoņu. Protesti bija decentralizēti, tādēļ tos režīmam bija grūti apspiest, un opozīcijas balsis bija tās, kas centās nodrošināt kādu nebūt koordināciju. Vieni aicināja būt vienotiem valsts mēroga protestos, savukārt citi aicināja streikot valsti pilnībā paralizēt. Aicinājumus sadzirdēja – streikot sāka tirgotāji, studenti, strādnieki un pat daļa ierēdņu.

Dusmas un izmisums, kas represiju un ekonomiskās nolaidības dēļ krājies gadu desmitiem ilgi, pāraudzis aicinājumā uz fundamentālām pārmaiņām.

Nav pārsteigums, ka režīma atbilde uz šo izaicinājumu ir nāvējoša spēka demonstrācija. Tiek ziņots, ka Hameneji personīgi devis pavēli pūļos šaut ar kaujas munīciju. Ir nogalināti desmitiem tūkstošu protestētāju, liecina aktīvistu grupu aplēses. Šīs bez šaubām ir asiņainākās represijas Irānas pēc-revolūcijas vēsturē.

Janvārī režīms visā valstī sāka bloķēt komunikāciju un lielākā daļa iedzīvotāju tika atslēgta no ārpasaules. Protestētāji bloķēšanu mēģināja apiet, izmantojot Starlink un citus satelītinterneta pakalpojumus, taču armija reaģēja un traucēja vairāk nekā 80% pakalpojumu protestu zonās. Līdz 11. janvārim režīmam bija izdevies pilnībā slēgt piekļuvi Starlink un uzsākt reidus, kuru laikā konfiscēja satelītšķīvjus.

Režīms šos protestus pasniedz kā ārvalstu ienaidnieku atbalstītas, koordinētas kampaņas, taču analīze rāda, ka sacelšanās ir vietēja un organiska. Diktatori bieži melo, lai gūtu jebkādas politiskas priekšrocības. Tāda ir stratēģija.

Jebkurā gadījumā, jautājums ir vienkāršs – vai Islāma Republika patiešām saskaras ar sacelšanos un vai lielvaras to par tādu uzskata? Lai uz to atbildētu, ir noderīgi aplūkot Irānas nemierus caur nestandarta kara (Unconventional Warfare – UW) doktrīnas prizmu, ASV armijas Speciālo spēku (SF) pamatkompetenci.

Turpinājumā tiks analizēts, kā Irānas pretošanās kustība salīdzināma ar SF nestandarta kara modeli.

Kas ir nestandarta karadarbība?

ASV militārajā doktrīnā nestandarta karadarbība (UW) nozīmē atbalstīt ārvalstu pretošanās kustību vai sacelšanos, lai vājinātu vai gāztu valdību vai okupācijas varu. Vienkāršiem vārdiem sakot –palīdzēt dumpinieku kustībai no aizkulisēm, nevis kādā citā valstī iesūtīt lielas konvencionālās armijas. Tā ir ASV armijas Speciālo spēku galvenā misija.

UW ir revolūcijas rokasgrāmata. Tā parasti norisinās posmos, kā aprakstīts dokumentā ATP 3-18.1 Special Forces Unconventional Warfare. Lai gan katrs konflikts ir unikāls, SF karavīri tiek apmācīti atpazīt un, ja iesaistīti, veicināt septiņus sacelšanās posmus.

Sagatavošana – apstākļu radīšana pretošanās kustībai. Tas bieži notiek slepeni ārpus mērķa valsts un ietver neapmierinātu grupu identificēšanu, psiholoģiskā spiediena palielināšanu uz režīmu un propagandas izplatīšanu, lai iegūtu atbalstu opozīcijai.

Sākotnējais kontakts – slepena saiknes nodibināšana ar galvenajām pretošanās figūrām valstī. Nelielas SF vai izlūkdienestu komandas klusi sazinās ar opozīcijas līderiem, lai novērtētu viņu gatavību un spējas cīnīties, kā arī piedāvātu atbalstu.

Iefiltrēšanās – padomnieku komandu un resursu ievadīšana valstī. SF operatīvās vienības (ODA) vai CIP paramilitārie darbinieki slepeni iekļūst teritorijā (desanti nakts aizsegā, slepena robežu šķērsošana vai citas konspiratīvas metodes), lai uz vietas satiktos ar pretošanās kustību. Šis ir bīstamākais UW posms.

Organizācija – pretošanās tīkla izveide un apmācība. ASV padomnieki palīdz sacelšanos pārvērst efektīvā spēkā. Tas ir, izveidot slepenas šūnu sistēmas, apmācīt partizānus taktikā un ieroču lietošanā, kā arī nodibināt atbalsta tīklus (pagrīdes izlūkošanai un sabotāžai, loģistikai, piegādēm un patvēruma vietām).

Spēku uzkrāšana – pakāpeniska operāciju pastiprināšana slepenā veidā. Šajā posmā sacelšanās paplašina vervēšanu un veic neliela mēroga uzbrukumus tā sauktajiem “uzticības mērķiem”. Sabotāža ir būtiska darbība – vilcienu sabotāža, elektrolīniju pārraušana, infrastruktūras spridzināšana. Tas grauj režīma kontroli ar minimālu risku partizāniem.

Iesaistīšana (kaujas operācijas) – atklātas sacelšanās sākums vai apvienošanās ar konvencionālajiem spēkiem. Kad pretošanās ir pietiekami spēcīga, tā pāriet uz pilna mēroga kaujas operācijām, kas var ietvert valsts mēroga sacelšanos pilsētās, koordinētus uzbrukumus laukos vai sadarbību ar draudzīgiem regulārajiem spēkiem.

Pāreja – seku pārvaldīšana. Tas ir vissarežģītākais posms. Doktrīna uzsver nepieciešamību novērst varas vakuumu, karavadoņu parādīšanos un iekšējas cīņas pēc režīma gāšanas.

Jāatzīmē, ka ne katra sacelšanās iziet cauri visiem posmiem secīgi vai skaidri. Tomēr šī struktūra ir noderīgs analītisks rīks, lai izprastu pretošanās kustību attīstību.

Irānas protesti kā topoša sacelšanās: UW ietvara piemērošana

Jāuzsver, ka ārējiem novērotājiem nav pilnīgas informācijas, taču pieejamie fakti uzrāda pārsteidzošas paralēles starp notikumiem Irānas ielās un sacelšanās agrīnajiem posmiem. Ir arī pazīmes, ka ārvalstu spēlētāji klusām iesaistās, atbilstoši UW doktrīnai, lai gan līdz šim ierobežotā un slepenā veidā.

Secinājumi

Pašlaik sacelšanās joprojām attīstās, un tās iznākums nav skaidrs. Taču ir skaidrs, ka tas nav parasts protestu vilnis – ir daudz agrīnas sacelšanās pazīmju: plašs tautas atbalsts, dziļas sūdzības, pieaugoša organizētība un režīms, kas, lai noturētos pie varas, ķeras pie galējiem līdzekļiem.

Notikumi Irānā sniedz reāllaika piemēru daudzām sacelšanās un pret sacelšanās teorijām, ko militārie stratēģi ir pētījuši gadu desmitiem.

Galvenais fokuss ir uz neapbruņoto civiliedzīvotāju drosmi un pret viņiem izvērstajām represijām. Taču, skatoties no plašāka skatpunkta, aiz haosa var pamanīt stratēģiju un taktiku.

Irānas protestētāji ne tikai haotiski dumpojas – viņi faktiski īsteno nestandarta (vai neregulāru) karadarbības formu pret autoritāru, militarizētu valsti, un to dara izmantojot atjautību, zināšanas un solidaritāti, tā kompensējot bruņojuma trūkumu.

Doktrīna var būt amerikāņu, taču vēlme, kas virza Irānas tautu, ir universāla, un tā, iespējams, rakstīs nākamo Irānas vēstures nodaļu.