Rietumu pētnieks par karu Ukrainā

Britu analītiķis Edvards Lūkass ir pasaules analītiķu lokā atpazīstama personība, kurš “The Times” publicējis rakstu, kas veltīts šī brīža situācijai Ukrainā.

Krievija veiksmīgi tiek galā ar problēmām, ko rada tās pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Jebkurai citai valstij šīs problēmas būtu likušas karu pārtraukt. Krievu karaspēka morāle ir ļoti zema, doktrīna novecojusi un vadības posms vājš, savukārt loģistika ir nožēlojama un lēmu pieņemšana ir pārāk centralizēta. Nav svarīgi, ka Krievijas vadība resursus izmanto izšķērdīgi, ja vien beigu beigās uzdevums ir paveikts. Ja kāds no resursiem trūkst, to vai nu sameklē iekšzemē, vai atrod pie atbalstītājiem ārvalstīs. Piemēram, Irānas droni, Ziemeļkorejas artilērija, munīcija un dzīvais spēks, Ķīnas tehnoloģijas un komponentes.

Ukrainas bruņotie spēki ir augsti motivēti, ar labāku kaujas vadību un nodrošinājumu, tomēr viņu ir mazāk – tātad, viņi ir vājāki. Ja nebūs iejaukšanās no ārpuses, tas ietekmēs cīņas iznākumu.

NATO nevēlas, lai Ukraina kristu, taču, ja NATO (Rietumeiropa) turpinās neiesaistīties, būs strupceļš. Ukrainai dod ieročus, bet nav skaidri redzams mērķis, kas ar to palīdzību būtu jāsasniedz. Pamiera gadījumā, ja tādu panāks, Kremlis sarunu laikā prezentēs jau zināmos nosacījumus kara pārtraukšanai. To rezultāts ir Ukrainas suverenitātes zaudēšana. Pēc pamiera Kremlis agresiju turpinās vai nu turpat Ukrainā, vai citos virzienos – piemēram, Moldovā.

Ukraina ir daudz lielāka militārā konflikta centrs. Krievijas propaganda jau sen izplata naratīvu, ka Krievija cīnās nevis ar Ukrainu, bet ar NATO. Tiesa, netiek uzsvērta Krievijas sabiedroto loma. Krievijā militārā propaganda stiprina gan ekonomisko, gan politisko varu, un Lūkasam atliek secināt – karu īsteno nācija, nevis armija. Krievi ir gatavi upurēties nacionālās izdzīvošanas vārdā (ko nu par to uzskata). Eiropieši nav gatavi.

Kopš 2022. gada Krievijas bruņotajos spēkos īstenotas reformas, kas saistītas ar dronu tehnoloģiju ieviešanu. Putina prioritātes joprojām ir kodolarsenāla palielināšana stratēģiskiem draudiem, vispārēja karaspēka modernizācija, kas balstīta uz masveidīgu dronu sistēmu ieviešanu un tālās darbības raķešu arsenāla audzēšana un dažādošana. Realitātē šāda reforma var būt desmitgadēm ilga.

NATO Eiropas valstu pārapbruņošanās programmas sāk uzņemt apgriezienus un tuvākajā nākotnē sasniegs ievērojamu spēju pieaugumu un apsteigs Krieviju. Salīdzinot ekonomikas, Putina pēcteči neriskēs mest izaicinājumu militāri spēcīgam pretiniekam Eiropā.

No šiem pieņēmumiem izriet secinājums, ka Krievija pret Eiropu mēģinās darboties, kamēr nav īstenotas tās bruņošanās programmas un kamēr Putins ir pie varas. Krievija ir atgriezusies pie aukstā kara perioda netīrajām cīņas metodēm – slepkavības, personu un valstu diskreditācija ar viltus videomateriāliem, prasības tiesās, uzbrukumi datortīkliem un citas hibrīdkara metodes. Atšķirībā no Eiropas, Krievija šo uzbrukumu īstenošanā iesaista visas valsts institūcijas un finansējums nāk no valsts budžeta. Tas vairumu Rietumvalstu iedzīvotāju joprojām iedzen nesaprašanā, jo pēc aukstā kara beigām izaugusi paaudze, kas nepazīst hibrīdkarus.

Īstenot un sasniegt mērķus Kremlim palīdz nestabilā Eiropas politika, nesaskaņas NATO un nestabils cilvēks Baltajā namā.

Edvarda Lūkasa raksts ir veltīts lasītājiem Rietumeiropā. Tās politiskā elite saprot, kāda ir Ukrainas stratēģiskā nozīme. Piemēram, Lielbritānija un Vācija ir parakstījušas vienošanos par kopīgiem aizsardzības pasākumiem, kas paredz sadarbību ārēja uzbrukuma atvainošanā, kopīgu tālās darbības ieroču ("deep precision strike", 2000+ km) ražošanu, sadarbību tirdzniecībā, migrācijas kontrolē un pārvadājumos.

Abstrahējoties no Lūkasa vērtējuma, ieskats šī brīža situācijā ir plašāks. Tramps turpina apgalvot, ka tas nav viņa karš, taču apstākļi liecina par pretējo. Trampa politiskā karjera ir atkarīga no šī kara, un viņš konsekventi turpina savu tukšo draudu politiku. Skaļi izsludinātā likuma pieņemšana par 500% tarifu ieviešanu pret Krievijas energoresursu pircējiem ASV senātā ir atlikta uz nenoteiktu laiku. Pirms tam ASV signāli liecināja, ka likumu pieņems. Tas, protams, būtu tikai politisks žests, jo šāda likuma piemērošana pret lielajiem Krievijas resursu pircējiem praktiski nav iespējama bez sekām abām iesaistītajām pusēm. Kamēr likuma pieņemšana ir atlikta, Kremlis īpaši cītīgi apšauda Ukrainas civilo infrastruktūru, un tas parāda, kādas ir Trampa administrācijas politikas patiesās prioritātes. Tā ir arī intensīva informatīvā kampaņa, kas rada iespaidu par Trampa gatavību vērsties pret Kremli. Realitātē nekas nenotiek. To pierāda arī Trampa 14. jūlijā izsludinātās 50 dienas, kuru laikā Krievijai jāpiekrīt pārtraukt uguni, pretējā gadījumā tiks ieviestas bieži solītās “graujošās” sankcijas. Trampa 50 dienas saskan ar Putina 60 dienām, ko tas devis savai armijai, lai tā okupētu atlikušās Doņeckas apgabala teritorijas.

Sakritība vai koordinēta politika?

Tramps, ar mērķi izskatīties politiski simpātisks, paziņoja par neskaidra skaita zenītraķešu kompleksu “Patriot” nodošanu Ukrainas aizsardzībai no Krievijas raķešu uzbrukumiem, tomēr šis bruņojums tiek dots, saņemot samaksu no Eiropas valstīm. Ne visas Ukrainas atbalstā ieinteresētās Eiropas valstis ir saņēmušas informāciju par šo darījumu. Baumo, ka daži par Trampa piedāvājumu uzzinājuši no medijiem. Francija, Itālija, Čehija un Ungārija ir atteikušās maksāt par ASV piegādāto bruņojumu. Pašsaprotami, ka Francija domā par savas militārās industrijas attīstīšanu un iegulda līdzekļus tur. Par bruņojumu maksāt, cik nu tas šobrīd zināms, ir piekritušas Vācija, Lielbritānija, Nīderlande, Dānija un Zviedrija. ASV Valsts departaments informējis, ka ar iepirkumu koordinēšanu strādās NATO vadība, savukārt Vācijas aizsardzības ministrijai nav informācijas par Trampa izteikumiem, ka “Patriot” sistēmas ir ceļā uz Ukrainu.

Par Trampa politiskajiem gājieniem runājot, uzmanība jāpievērš atsevišķiem Trampa un Zeļenska sarunu fragmentiem. Tramps jautājis par Ukrainas iespējām un vēlmi veikt spēcīgus triecienus pa Maskavu un citiem sensitīviem mērķiem Krievijas iekšzemē. Tas medijos rada ilūziju, ka ASV varētu Ukrainai nodot vai pārdot tālās darbības raķetes. Viņš ir pat pieminējis raķešu kompleksu “Tomahawk”. Dažas dienas vēlāk, Tramps tomēr skaidri un gaiši pateica, ka Ukrainai tālās darbības raķetes dotas netiks.

Atliek vien secināt, ka rietumi nav gatavi iedarbināt tādus resursus, kas rezultētos ar Krievijas esošās varas struktūras (ar Putinu priekšgalā) krišanu. Respektīvi, nevar ļaut Krievijai zaudēt – tās ir bailes, kas vēsturiski veidojošās no situācijas, kad Krieviju pārņem haoss. Ko nozīmē haoss Krievijā? Kārtējā resursu pārdale starp grupējumiem un spēka struktūrām. Krievijā ir izvietoti masu iznīcināšanas ieroči, kas var tikt pielietoti haosā. Ukrainu no kodolieročiem “atbrīvoja”, tādēļ par to pielietošanu no ukraiņu puses nav jābaidās.

“Nevar ļaut Krievijai zaudēt” nu ir arī Ķīnas oficiāli paustais viedoklis – tiekoties ar Lavrovu, Ķīnas līderis Sji ir apsolījis pastiprināt atbalstu Krievijai. Viņš teicis arī to, ka “nepieciešams pārliecinoši pretoties ASV”. Saprotams, ka Krievija Ķīnai pašlaik ir “zelta bedre” – rietumu kompānijām aizejot no tirgus, to pārņēma ķīnieši. Viņi Krievijā var faktiski diktēt savus noteikumus attiecībā uz cenām, kā arī noteikt cenas Krievijas eksportam.

Rietumu interesēs ir Krievijas varas struktūru “galma apvērsums”. Ņemot vērā, ka Krievijas elitē Putina karš pret Ukrainu nav visai populārs, ir ļoti ticams, ka līdera maiņas rezultātā karadarbība beigtos. Tas sakrīt ar E. Lūkasa prognozi – Putina pēcteči, apzinoties NATO spēju atjaunoties, neriskēs uzsākt agresīvas darbības pret bloka locekļiem Eiropā. Tomēr iespējas no ārpuses organizēt “galma apvērsumu” pašlaik šķiet visai utopiskas.