Rīgas konference. Bija arī tāda
- Taisnība Raksta
- Oct 14
- 2 min read
LU Zinātņu mājā no 2025. gada 9. līdz 11. oktobrim norisinājās ikgadējais Ziemeļvalstu reģiona lielākais drošības un ārpolitikas forums “Rīgas konference 2025”. Tas bija konferences norises 20. gads, un pasākums klātienē pulcēja vairāk nekā 700 dalībniekus no aptuveni 45 valstīm. Tas statistiski padara to par notikumu.
Vēl jo vairāk tas ir notikums tādēļ, ka vairums sekotāju konferencei varēja pieslēgties tiešsaistē un noklausīties kādu daļu no prezentācijām, kā jau tas visbiežāk ir LU akadēmiskās vides studentu auditorijā, kur paklausās tikai kaut ko no notiekošā, kas var būt potenciāli interesants. Tīkla noslodze gan neliecināja, ka Latvijas politikas zinātņu studenti būtu izvēlējušies notiekošo klausīties. Konference nespēja izkonkurēt citas jauniešu intereses un prioritātes.
Rīgas konference ir ikgadēja reģionālo un starptautisko ārpolitikas un aizsardzības ekspertu, akadēmiskās vides, žurnālistu un uzņēmējdarbības pārstāvju sanāksme, kas veicina diskusijas un jautājumu izvērtēšanu, kuri skar transatlantisko kopienu. Šīs diskusijas ir viegli pieejamas ierakstos YouTube platformā.[1]
Dienaskārtība gan šogad paredzēja, ka lielākais uzsvars ir uz dažādu bijušu vai sekundāras nozīmes amatpersonu viedokļu uzklausīšanu.
Runas visiem līdzīgas, pat ar tiem pašiem izcēlumiem un izmantotām vārdkopām. Tā tas bija arī divās cerēti nozīmīgās tematiskās grupās “Drošība sadrumstalotā pasaules kārtībā” un “Tarifi, protekcionisms un pasaules ekonomikas jaunā ģeopolitika”. Gada vilšanās būtu pareizākais apzīmējums no skatuves izskanējušajam.
Atklājot konferenci, iedvesmotie eksperti diskutēja, kā Eiropā nodrošināt ilgstošu mieru caur spēku – stiprinot NATO un sabiedroto vienotību, efektīvi īstenojot sankcijas un izmantojot jaunus spiediena instrumentus pret Krieviju. Viss labi zināmās senās skaņās kā no vinila plašu veikala jau vismaz pusgadu. Laikam tā patafona adatiņa saliekusies, jo skanēja viens un tas pats.
Uz neauglīgo sarunu fona ASV pastāvīgais pārstāvis NATO Metjū Dž. Vitakers uzsvēra: “Es vienmēr dēvēju mūsu draugus Latvijā par paraugpartneriem – un tas ir pamatoti. Latvija dara visu nepieciešamo savas valsts aizsardzībai, pilnībā ievērojot Vašingtonas līguma principus“.[3] Vitakera uzslavas papildināja atvaļinātā admirāļa Roba Bauera (NATO Militārās komitejas 33. priekšsēdētājs) sacītais. Iespējams, ka šo divu personu teiktais ir svarīgākā konferences atziņa ar kuru mums visiem būs jāsadzīvo. Pārfrāzējot – karš Ukrainā ir Eiropas karš (tas nav Amerikas karš), eiropiešiem pašiem ir jāspēj sevi aizstāvēt un atbalstīt Ukrainu.
Labākais, ko var teikt par šo konferenci ir – tā bija. Neviena no runām un prezentācijām neguva plašāku sabiedrības rezonansi ne pašmājās, ne plašajā pasaulē.
Nav zināms, vai ārpolitikā figurējošie ir sapratuši, ka pati ārpolitika ir sen aizgājusi citā virzienā un aktualitātes ir citas. Tur citas kvalifikācijas tiek novērtētas.
Piemēram, ASV prezidenta D. Trampa un Ēģiptes prezidenta el Sisi Gazas miera samitā, kā arī pamiera parakstīšanas ceremonijā Šarm eš Šeihā piedalījās vairāki Eiropas līderi.[4] Diezgan zīmīgi, ka uz miera samitu netika aicināta neviena Eiropas institūcija un atbildīgā persona, bet tāpat atrodas amatpersonas, kam nebija laika līdzdarboties Rīgas konferencē.
Comments