Sapņi gaiši kā Iļjiča spuldzīte
- Taisnība Raksta
- 1 day ago
- 5 min read
Daudzas atmiņas ir iedvesmojošas, bet stāsti par tām var ģenerēt arvien jaunas un jaunas idejas, kā tās vislabāk teatralizēti pasniegt. Briseles skatuve tam ir pavisam labi piemērota, tā grozāma uz visām pusēm, un desmit tūkstoši darbinieku vienmēr ir gatavi šo uzstāšanos vērot. Izrādes tur jau notiek katru dienu – dažas no tām ir ar īpašu troksni, izgaismošanu un apskaņošanu.
Elektrība
Elektrība ir fizikālu procesu un parādību kopums, kura pamatā ir elektrisko lādiņu eksistence, kustība un savstarpējā mijiedarbība. Ikdienā ar šo vārdu visbiežāk saprot elektrisko strāvu vai elektroenerģiju, ko izmanto ierīču darbināšanai, apgaismojumam un siltumam. Tās izpēte aizsākās antīkajā pasaulē, attīstījās caur 18. gadsimta zinātniskajiem atklājumiem un ar pirmajiem praktiskajiem ģeneratoriem kulminēja 19. gadsimtā.
Mūsdienās elektrisko lielumu mērīšanai izmanto SI sistēmas mērvienības, kas nosauktas par godu izcilākajiem fizikas pamatlicējiem. Tā elektriskās strāvas spriegums tika nosaukts par "voltu", godinot itāļu fiziķa Alesandro Džuzepe Antonio Anastazio Volta (1745-1827) 1800. gadā izveidoto galvanisko jeb Voltas bateriju. Tā bija pirmā ierīce, ar kuru varēja iegūt pastāvīgu elektrisko strāvu. Tomēr te nekas nav tik vienkārši – pirms dažiem mēnešiem Itālijas valdība nāca klajā ar Eiropas izaugsmei kritisku priekšlikumu, ka mērvienība nepareizi nosaukta un ir jāsauc par "volta".
Minētais "Itālijas priekšlikums" Romai ir daļa no plašākiem centieniem popularizēt valsts zinātnisko mantojumu un "Itālijas lomu nozīmīgās starptautiskās tehnoloģisko inovāciju iniciatīvās". Šī ideja dzirdīgas ausis sastapa arī Parīzē bāzētajā organizācijā Bureau International des Poids et Mets (BIPM), kas atbild par mērījumiem.[1] Arī tās ģenerāldirektore Anete Kū atbalsta pārdēvēšanu, jo SI sistēmā ir pārāk daudz mērvienību, kas lietotas vīriešu dzimtē. Par priekšlikumu oficiāls balsojums BIPM konferencē būs šī gada oktobrī.
Goelro
Elektrība ir suģestējoša. Ja to vēl papildina ar Nikola Teslas (1856-1943) eksperimentu demonstrācijām, kā arī pilnībā elektrificētā zemūdenē iejūtas kapteiņa Nemo tēlā, ne viens vien sāk sajust vēlmi mainīt visu pasauli. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē tādu nebija mazums, tomēr patiesu vērienu šīs idejas ieguva GOELRO (ГОЭЛРО) plānā. Tas bija Padomju Krievijas pirmais plāns, kā atveseļot valsts ekonomiku un veicināt attīstību, un kļuva par prototipu turpmākajiem piecgades plāniem.
GOELRO atšifrējums ir "Krievijas elektrifikācijas valsts komisija" (Государственная комиссия по электрификации России) un tās darbu plānu ierosināja un pārraudzīja Vladimirs Ļeņins, bet viņa vietnieks bija Ļevs Trockis. Ļeņina pārliecību par elektrifikācijas centrālo nozīmi komunisma sasniegšanā atspoguļo viņa apgalvojums: "Komunisms ir padomju vara plus visas valsts elektrifikācija".[2]
Komisiju 1920. gada 21. februārī izveidoja VSNKh prezidijs un par turpmāko plānu realizāciju bija atbildīgs komisijas direktors Gļebs Kržižanovskis. Plāna izstrādē piedalījās aptuveni 200 zinātnieku un inženieru, un tika ierosināts tās sastāvā iekļaut pazīstamu politisko ekonomistu. Uz to Kzižanovskis dedzīgi atbildēja, ka viņiem "nevajag nevienu politisko ekonomistu, mums ir savs politiskais ekonomists – Kārlis Markss!". Plānā bija arī vesela sadaļa ar nosaukumu "Profesora K. Baloža vācu projekts". Par to tika teikts sekojošais: "Vācijai ir ļoti interesants mēģinājums izveidot vienotu valsts plānu tās ekonomikai... Paļaujoties uz bagātīgajiem vācu tehnoloģijas sasniegumiem un izcilo ražošanas statistiku, Vācija... pēc 3-4 gadiem mierīga radoša darba pārvērtīsies par laimīgu valsti ar vispārēju apmierinātību un labklājību".[3]
Līdz 1920. gada beigām komisija izstrādāja "Krievijas PFSR elektrifikācijas plānu" (План электрификации Р.С.Ф.С.Р), ko 1920. gada 22. decembrī apstiprināja 8. Viskrievijas Padomju kongress un izpildei 1921. gada 21. decembrī pieņēma Sovnarkoms (Padomju valdība). Plāns paredzēja plašu padomju ekonomikas pārstrukturēšanu, kuras pamatā bija valsts pilnīga elektrifikācija. Ļeņina deklarētais mērķis bija "rūpniecības organizēšana, pamatojoties uz modernām, progresīvām tehnoloģijām un uz elektrifikāciju, kas nodrošinās saikni starp pilsētu un laukiem, samazinās plaisu starp pilsētu un laukiem, kā arī ļaus laukos paaugstināt kultūras līmeni un pat visattālākajos zemes nostūros pārvarēt atpalicību, nezināšanu, nabadzību, slimības un barbarismu".[4]
Herberts Velss par dižplānu
Angļu rakstnieks un žurnālists Herberts Džordžs Velss (1866-1946) 1920. gadā apmeklēja Padomju Krieviju, kur tikās ar Vladimiru Ļeņinu. Viņš savā grāmatā "Krievija ēnā" rakstīja, ka viņaprāt krievu revolucionāra plānu nav iespējams īstenot:
"Jo Ļeņins, kurš kā labs ortodoksāls marksists nosoda visus "utopistus", beidzot ir padevies utopijai, elektriķu utopijai. Viņš visu savu spēku velta lielu elektrostaciju attīstības plānam Krievijā, lai apgādātu veselas provinces ar gaismu, transportu un rūpniecisko enerģiju. Divi eksperimentāli rajoni, viņš teica, jau ir elektrificēti. Vai var iedomāties drosmīgāku projektu plašā līdzenumā, kur mīt meži un neizglītoti zemnieki, bez ūdens enerģijas, bez tehniskām prasmēm un ar tirdzniecību un rūpniecību pēdējā elpas vilcienā? Šādas elektrifikācijas projekti tiek izstrādāti Holandē, un tie ir apspriesti Anglijā, un šajos blīvi apdzīvotajos un rūpnieciski augsti attīstītajos centros tos var iedomāties kā veiksmīgus, ekonomiskus un kopumā izdevīgus. Taču to piemērošana Krievijā rada vēl lielāku slodzi konstruktīvajai iztēlei. Es neredzu neko tādu notiekam šajā Krievijas tumšajā kristālā, bet šis mazais vīriņš Kremlī var; Viņš redz, kā panīkušos dzelzceļus aizstāj jauns elektriskais transports, redz, kā visā zemē izplešas jauni ceļi, redz, kā atkal rodas jauns un laimīgāks komunistiskā industriālisms. Kamēr es ar viņu runāju, viņš gandrīz vai pierunāja mani dalīties savā vīzijā."[5]
Termins "Iļjiča lampiņa" (лампочка Ильича), kas apzīmē elektrisko spuldzi, atsaucoties uz Vladimiru Iļjiču Ļeņinu, ir atgādinājums par plāna periodu. Tā laikā šādu vārdu salikumu gandrīz nemaz nelietoja, tomēr sākums ir zināms – tas ir 1920. gada novembris, kad Maskavas apgabala Kašino ciematā sāka darboties neliela elektrostacija un dažās ciema mājās iedegās pirmās spuldzītes. Pasaulē tas kļuva plašāk zināms 1963. gadā, kad Če Gevara GOELRO plānu minēja kā revolucionārās Kubas attīstības modeli. Vienlaikus biedrs Gevara šajā kvēlajā runā norādīja, ka Ļeņins bija pārāk uzsvēris elektrifikācijas nozīmi kā tādu.[6]
Šī gada COP mantra: elektrificējiet pasauli
Turcija un Austrālija – valstis, kas novembrī Antālijā organizēs COP31 samitu, vienā no sagatavošanās sanāksmēm paziņoja, ka konferences galvenais sarunu temats būs tas, kā veicināt automašīnu darbināšanu, ēku apsildīšanu un preču ražošanu ar tīru elektroenerģiju, nevis fosilo kurināmo. Turcijas vides ministrs Murats Kurums, kurš ir COP31 prezidents, teica, ka "mēs elektrifikāciju uzskatām par prioritāti". Viņa runa bija pārliecinoša: "Stiprinot elektrifikāciju, mēs efektīvi ne tikai teorijā, bet arī praksē nodrošināsim pāreju no fosilā kurināmā".[7]
Starptautiskā Atjaunojamās enerģijas aģentūra ir nākusi klajā ar konkrētu ieteikumu, kas izriet no šīs aģentūras ziņojuma.[8] Tās direktors norādījis, ka elektroenerģijas īpatsvaram kopējā pasaules enerģijas patēriņā līdz 2035. gadam ir jāpieaug no aptuveni 20 % līdz 35 % un 50 % līdz 2050. gadam, ja vien, protams, pasaule vēlas ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 grādiem pēc Celsija, kas ir Parīzes nolīguma mērķa zemākā robeža.[9]
Retorika Kopenhāgenā tika plaši atzinīgi novērtēta, lai gan daudzas no 40 klātesošajām valstīm tā pārsteidza. Ne tikai pašus zaļākos no Eiropas zaļā kursa politiskiem atbalstītājiem, bet arī Mazo salu valstu aliansi. Saskaņā ar Kopenhāgenas sanāksmei sekojušo Eiropas Komisijas (EK) paziņojumu[10] ANO COP vadītāji un ES enerģētikas vadītājs Dans Jergensens "vienojās par sadarbību jaunas globālas iniciatīvas izstrādē".[11]
Tātad GOEL-EU būt! Pilnīga elektrifikācija. To gan pat Ļeņins nebūtu iedomājies. Tas nekas, ka visā Eiropā trūkst elektrības un esošās jaudas nespēj kompensēt patēriņa pieaugumu. Pat karstuma viļņa izraisītais deficīts Francijā un Spānijā nebija nekāds šķērslis jaunām idejām. Zināms, ka pāreja uz pilnīgu elektrifikāciju (pie pašreizējām elektrības cenām) sagraus ne tikai ražošanu un komunālos dienestus. Padomā ir vienots elektrības maksājums mājsaimniecībās, kas darbotos līdzīgi nekonkurētspējīgas lauksaimniecības atbalstam. Naudas avots gan nav zināms, bet tas taču nekad nav atturējis Briseles politdarbiniekus no jaunu mērķu pasludināšanas un plānošanas, kā arī jaunu programmu finansēšanas, lai taču tas "sapnis pārtaptu dzīvē"![12]
"Sapņi! Bez sapņa cilvēks pārvēršas par dzīvnieku. Sapņi ir tie, kas veicina progresu."[13]
[6] Cederlöf, G. 2023 The low-carbon contradiction : energy transition, geopolitics, and the infrastructural state in Cuba. University of California Press, p. 33
[12] Citāts no Ļeņina darba „Ko darīt? „(1902), kur tas norāda uz Dmitrija Pisareva poēmu „Nenobriedusas domas kļūdas” („Промахи незрелой мысли”).
Comments