Oleksandra Sirska paziņojums

Armijas ģenerālis Oleksandrs Sirskis

Ņemot vērā politisko vētru, ko sacēla Ukrainas prezidenta V. Zelenska lēmums atlaist valdību un attiecīgi arī visai populāro aizsardzības ministru M. Fjodorovu, Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks armijas ģenerālis Oleksandrs Sirskis publicējis rakstu, kurā ataino savu vērtējumu par notikušo. Ņemot vērā, ka arī Latvijā par notikumiem Ukrainas iekšpolitikā ir pastiprināta interese un gaisā virmo visdažādākie skaidrojumi par to, kas notika, publicējam Sirska paziņojumu latviski, bez komentāriem.

---

Teikšu godīgi: mani neinteresē darbs medijos. Es neveidoju tēlu un man nav politisku ambīciju. Es nodarbojos ar karu. 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Tieši tāpēc es reti sniedzu intervijas un gandrīz nekad nerakstu slejas.

Taču pēdējās dienās manu klusēšanu sāk interpretēt kā piekrišanu. Par armiju un Ģenerālštābu ir radusies mītiem pilna pasaule – runā par konfliktiem un sabotāžu, tādēļ šoreiz es pats visu izstāstīšu.

Par “konfliktu”

Biju pārsteigts uzzinot, ka mums ar ministru ir konflikts. Mūsu attiecības vienmēr esmu uztvēris kā darba attiecības – sarežģīti jautājumi, atšķirīgas pozīcijas, kā starp divām institūcijām liela kara laikā tam būtu arī jābūt. Ja kādu esmu kādā veidā aizvainojos, tad Mihail, Albertovič [aizsardzības ministrs Fjodorovs], lūdzu piedodiet. Mēdzu būt skarbs. Lūdzu gan jūs, gan visus, kas šobrīd ar aizrautību seko līdzi šiem notikumiem – koncentrēsimies nevis uz personīgo, bet uz kopējo mērķi. Uz uzvaru.

Jo ir ideja, kas stāv augstāk par jebkuru uzvārdu – Ukraina ir lielāka par Fjodorovu, par Sirski un jebkuru no mums. Ukraina izturēs nevis tādēļ, ka ir neaizstājami cilvēki, bet gan tādēļ, ka ir armija, iestādes un miljoniem cilvēku, kuri dara savu darbu. Reducēt šo karu līdz divu personu konfrontācijai ir lielākais pakalpojums, ko varam sniegt ienaidniekam.

Un tas attiecināms ne tikai uz mums ar Fjodorova kungu. Redzu, kā cilvēki dalās “Fjodorva nometnē” un “Sirska nometnē”. Tikko kā jautājums, kas ir par karu vai armiju, kļūst par politiku, tas ir tikai skaļš sauklis. Jautājumi, par ko šobrīd strīdas tīmeklī – līgumi, iepirkumi, mobilizācija – ir daudz sarežģītāki nekā ieraksti par tiem. Lēmumus, no kuriem atkarīgas cilvēku dzīvības, nepieņem ar lozungiem.

Un vēl viena doma, no kuras izriet viss, par ko runāšu tālāk – karu uzvar reāls darbs, nevis publiska drāma, tāpēc runāsim nevis par savstarpējām attiecībām, bet par darbu.

Kas par ko atbild

Sāksim ar būtiskāko, kas šajā diskusijā pazudis no redzesloka.

Aizsardzības ministrija atbild par karaspēka apgādi, iepirkumiem, politikas veidošanu un civilo kontroli pār Ukraina bruņotajiem spēkiem. Tas ir milzīgs darbs bez kura armija karot nevar. Ministram nav jāatrodas frontē un nav jābūt kara stratēģim. Tas nav viņa uzdevums un atbildība

Kara stratēģija, operāciju plānošana un situācija frontē – saskaņā ar likumu es par to atbildu Augstākā virspavēlnieka priekšā. Tālās darbības triecieni, Krimas izolācija – Ukraiņas Bruņotie spēki, Drošības dienests, Galvenā izlūkošanas pārvalde un Valsts robežsardze. Viņus koordinē Augstākais virspavēlnieks un es. Tas nav tādēļ, ka es kādam “neļautu” gūt panākumus, bet gan tādēļ, ka tāda ir institucionālā kārtība visās pasaules armijās.

Kad man pārmet “stratēģijas trūkumu”, vēlos atgādināt par kādu vienkāršu lietu – kara stratēģija nav publisks dokuments vai ieraksts sociālajos tīklos. Par to ziņo Augstākajam virspavēlniekam un tās rezultāts redzams frontē, kur miljonu liela armija jau ceturto gadu attur pretinieka pārspēku. Tas, kurš prasa, lai virspavēlnieks publiski “prezentē stratēģiju”, prasa to prezentēt ienaidniekam.

Pēdējā laikā pie mums daudz runā par vīziju. Vīzija ir noderīga lieta – ar vīziju var izveidot start-up uzņēmumu. Lai uzvarētu karā, ir vajadzīga stratēģija. Vīzija attēlo vēlamo, bet stratēģija atbild uz jautājumu, kur ņemt rezerves, munīciju, cilvēkus un laiku, lai šo nākotni padarītu par iespējamu.

Tagad par “manuālo vadību”. Armijā dienu jau vairāk nekā 40 gadus. Es esmu armijas cilvēks – es savam priekšniekam neizvirzu ultimātus un karaspēku nevadu ar ziņojumapmaiņas programmu palīdzību. Lielu armiju nevar vadīt ar “WhatsApp”. To vada ar štābu starpniecību – ar rīkojumiem un vietējo komandieru atbildību.

Viens no nesenajiem lēmumiem bija deleģēt korpusu komandieriem plašākas pilnvaras, tostarp tiesības pieņemt lēmumus par karavīru pārcelšanu attiecīgā korpusa ietvaros. Tas ir tiešs pretstats manuālai vadībai.

Par droniem

Dīvainākais pārmetums, ko esmu dzirdējis, ir tas, ka es it kā “negribot karot ar droniem”.

Bezpilotu sistēmu spēki manā vadībā kļuva par atsevišķu bruņoto spēku veidu. Es biju tas, kurš prezidentam personīgi ieteica majoru Māģaru iecelt par SBS (Bezapkalpes sistēmu spēki) vadītāju. Tas bija nepopulārs lēmums, taču es par to uzņēmos pilnu atbildību. Kāpēc tieši viņš? Jo viņš ne tikai izauga no kareivja līdz virsniekam, bet arī izveidoja unikālu vienību, un viņam ir vīzija. Rezultātu tam redzam katru dienu.

Cilvēks, kurš “negrib karot ar droniem”, neveidos pasaulē pirmo atsevišķo SBS vienību un, pārkāpjot visas militārās hierarhijas tradīcijas, nenozīmēs tās komandieri.

Jāpasaka arī otra patiesības daļa, ko teikt ir mans pienākums, jo atbildība par rezultātu kaujas laukā saskaņā ar likumu gulstas uz maniem pleciem. Šobrīd droni nodrošina lielu daļu mērķu satriekšanas. Tas ir fakts. Bet, lai kaujas lauku sagatavotu efektīvai dronu darbībai, vajadzīga artilērija, mīnmetēji, inženiertehniskie līdzekļi, pretgaisa aizsardzība, EW un vēl desmitiem citu aprīkojuma veidu.

Ģenerālštābs ministrijai iesniedz pilnu sarakstu ar to, kas nepieciešams karam. Ir jāpērk viss, nevis tikai tas, kas šobrīd ir modē.

Mēs nekarojam pret kādu iedomātu mazu valsti. Mums pretī ir ienaidnieks, kurš karo izmantojot artilēriju, aviāciju un kājniekus. Divu mēnešu laikā nevaru miljonu lielu armiju pārveidot par “dronu armiju” un teikt, ka tagad karosim šādi. Ne tikai tādēļ, ka tas acīmredzami ir avantūrisms, bet arī tādēļ, ka par jebkura šāda mēroga eksperimentiem jāmaksā ar mūsu zemi un mūsu cilvēkiem.

Par personālu

Runā, ka uz es uz priekšu virzu “tikai lojālos”. Paskatīsimies uz faktiem. Maģārs. Apostols. Gnatovs. Andrijs Biļeckis. Redis. Veress. Ahiless. Jevgeņijs Karass. Šo sarakstu es vēl varētu turpināt. Šie ir cilvēki, kuri no jaunāko virsnieku rindām izauguši līdz vadošiem amatiem. Es viņus ieceļu, es viņus paaugstinu, es par viņiem rūpējos. Daudzi no lēmumiem viņus paaugstināt bija nepopulāri. Es tos pieņēmu, jo mans vienīgais kritērijs ir rezultāts.

Jā, pārcelšanas procedūras ir ilgas un sarežģītas, taču tās ir noteiktas normatīvajos aktos, kas izstrādāti vēl ilgi pirms stājos amatā un ko mainīt ir tiešs ministrijas uzdevums. Esmu gatavs atbalstīt tādu to vienkāršošanu, kas nesabojās armijas vadāmību.

Par administratīvo darbu

Es nerunāšu par personībām. Runāšu tikai par faktiem, jo tie attiecas uz cilvēku motivāciju armijā. Jaunos līgumus prezentēja pirms vairāk nekā mēneša. Šodien tos no miljonu lielās armijas parakstījuši aptuveni 2000 karavīru. Vienlaikus radies liels skaits motivāciju zaudējušu karavīru un virsnieku, kuri gaidīja vienus nosacījumus, bet saņēma citus. Rezolūcija par “eksperimentu” rada nopietnas juridiskas bažas. Salīdzinājumam – Iekšlietu ministrijas sistēmā atalgojuma palielināšanu īstenoja veicot izmaiņas budžetā un ar Augstākās Radas lēmumu. Lūk, tāda ir atšķirība starp lēmumu un idejas prezentāciju. Prezentācijai nevajadzētu kļūt par pašreprezentāciju – aiz katra slaida jābūt dokumentam, budžetam un procedūrai. Citādi armija lēmuma vienā saņem vilšanos.

Tas pats ar mobilizācijas reformu – tas ir uzdevums, ko virzījis prezidents. Sauszemes spēki un Teritoriālā mobilizācijas komiteja atrodas manā pakļautībā, un mēs esam gatavi pārmaiņām. Mēs apmeklējam visas Augstākās Radas sēdes, Valsts izmeklēšanas birojam ziņojam par visiem pārkāpumiem, uzstājam uz policijas piesaistīšanu, bet pati reforma izriet no ministrijas likumdošanas un administratīvās rīcības. Es to gaidu gluži tāpat kā visa valsts.

Un pēdējais, par ko man nav tiesību klusēt, ir finansiālais nodrošinājums. Ministrs pats publiski pateica, ka daļa līdzekļu, kas paredzēti karavīru algām, ir novirzīti dronu iegādei. Tas ir iemesls, kādēļ otrajā pusgadā radās jautājumi par izmaksu finansēšanu.

Būšu tiešs. Karavīra alga nav rezerves fonds, ko var pārdalīt. Alga ir valsts saistības pret cilvēkiem, kuri ik dienu riskē ar savām dzīvībām. Kopā ar valdību mēs meklējam risinājumu, lai katrs karavīrs savu atalgojumu saņemtu savlaicīgi un pilnā apmērā. Cita varianta nav. Nākotnē ir jāpatur prātā secinājums, ka lēmumus par miljardiem nevar pieņemt, nerēķinoties ar to, kādas būs sekas miljonam cilvēku.

Vēl atsevišķi vēlos norādīt, ka šī sleja nav tiem, kuri strīdas sociālajos tīklos. Tā domāta cilvēkiem, kuri ik dienu uz saviem pleciem nest kara nastu. Mūsu karavīriem ir vienalga, kurš ar ko ir kādu pārspējis interneta diskusijās. Viņiem vajag munīciju, rotāciju, savlaicīgu algas izmaksu un pārliecību, ka valsts strādā viņu labā, nevis strīdas. Viss, ko iepriekš rakstīju, ir par to.

Nobeiguma vietā

Es nekaroju pret ministriju. Es karoju pret Krieviju. Ģenerālštābs nekad nav pretojies ministrijai – mēs esam sadarbojušies un turpināsim sadarboties ar jebkuru ministru, ko iecels valsts. Jo armijā neizvēlas, kam kalpot. Armijā izpilda rīkojumus un dara savu darbu, un to dara kvalitatīvi.

Mans darbs ir karš. Stratēģija, fronte, cilvēki. Ar to es nodarbojos un turpināšu nodarboties. Vēlams bez intervijām un slejām.

Ukraina ir lielāka par jebkuru vārdu. Un Ukraina izturēs, ja katrs darīs savu darbu savā vietā.