Skumja gadadiena

1939. gada 17. septembris bija diena, kad Hitlers un Staļins sadalīja Poliju. Vēsturē ir datumi, kurus nevar izprast tikai ar karšu palīdzību – ir jāskatās uz cilvēkiem, kas bija iesaistīti vēstures veidošanā. Tā 1939. gada 17. septembrī, tikai 16 dienas pēc tam, kad nacistiskā Vācija iebruka Polijā no rietumiem, Sarkanā armija šķērsoja austrumu robežu un iebruka Polijā, kas jau izmisīgi cīnījās pret Ādolfa Hitlera karaspēku un tagad bija pakļauta otras lielvaras uzbrukumam. Tā bija dažas nedēļas iepriekš parakstītās vienošanās tehniska izpilde.

1939. gada 23. augustā nacistiskā Vācija un Padomju Savienība parakstīja Molotova-Ribentropa paktu, ko publiski pasniedza kā vienošanos par neuzbrukšanu, taču bija arī slepens protokols, kas noteica abu režīmu ietekmes sfēras Austrumeiropā. Realitātē Hitlers un Staļins bija vienojušies par daudzu valstu likteni, vēl pirms viņu armijas šķērsoja robežas. Kamēr poļu karavīri centās ierobežot vācu kara mašīnu, no otras puses ieradās padomju karavīri. Trieciens bija postošs.

Polija, praktiski bez iespējas saņemt militāro palīdzību no saviem Rietumu sabiedrotajiem, sāka cīnīties divās frontēs. Valsts līdz pēdējam cerēja uz angļu militāro atbalstu un palīdzību, kas nekad tā arī nesaņēma. Pēdējā organizētā pretošanās beidzās 1939. gada 6. oktobrī. Dažas dienas iepriekš Vācija un Padomju Savienība jau bija noteikušas jauno Polijas sadalījumu un ar robežkontroles punktiem iezīmēja jaunu Vācijas un PSRS robežu.

Polijas valsts uz laiku pazuda no kartes un nākotnes perspektīvas bija visai drūmas. Padomju okupētajās teritorijās pret militārpersonām, policistiem, ierēdņiem, intelektuāļiem, skolotājiem, zemes īpašniekiem un visiem, kas tika uzskatīti par jaunās varas potenciālajiem ienaidniekiem, izvērsa plašas represijas. Ieslodzījums, mantas konfiskācija, izsūtīšana un nāvessodi kļuva par ikdienu, un tā tas turpinājās līdz Vācija iebruka PSRS.

Dažos reģionos vardarbība sākās brīdī, kad padomju vara pārņēma kontroli. Tas bija kas īpaši nežēlīgs – nepietika ar Polijas armijas sagrāvi, ko faktiski panāca Vācija, un valsts okupāciju. Bija jāvēršas pret tiem, kuri nākotnē būtu varējuši atjaunot Polijas sabiedrību.

Viens no šīs politikas traģiskākajiem un to raksturojošākajiem brīžiem bija 1940. gada notikumi, kad pēc diktatora Josifa Staļina pavēles NKVD dažādās vietās, tostarp Katiņas mežā, nogalināja aptuveni 22 000 Polijas pilsoņus, galvenokārt militārpersonas, policistus un administratīvās un intelektuālās elites pārstāvjus. Daudzus nogalināja ar šāvienu pakausī un apglabāja masu kapos. Gadu desmitiem Padomju valdība centās slaktiņu piedēvēt vāciešiem, taču tas nebija atsevišķs gadījums.

Padomju okupācija nozīmēja arī masveida izsūtīšanas. Gandrīz divu okupācijas gadu laikā aptuveni 1,25 miljoni Polijas pilsoņu tika deportēti uz dažādiem Padomju Savienības reģioniem. Ģimenes izrāva no to mājām un ievietoja vagonos, kas devās dziļi Padomju Savienības zemē. Daudzus nosūtīja uz darba nometnēm Sibīrijā un Kazahstānā. Izdzīvojušajiem ceļš uz austrumiem nenozīmēja brīvību, tā bija trimda.

Otrā Polijas daļā nacistu režīms bija tikpat nežēlīgs. Poļus ieslodzīja, sodīja ar nāvi, izsūtīja vai pakļāva piespiedu darbam. Īpaši melna ir lappuse par Varšavas geto un koncentrācijas nometnēm Polijā.

Abi noziedzīgie režīmi, kas bija sazvērējušies sadalīt valsti, izmantoja dažādas metodes, un tie sistemātiski iznīcināja institūcijas, ģimenes un Polijas eliti.

Kur bija Francija un Lielbritānija? Abas valstis pēc Vācijas iebrukuma Polijā bija formāli pieteikušas karu Vācijai, taču Padomju Savienības iesaistīšanās mainīja situāciju. Maskavai netika pieteikts karš, un Rietumvalstis militāri neiejaucās, lai padomju varu no Polijas padzītu. Rietumvalstu atteikšanās pieteikt karu vai citādi mēģināt ierobežot Maskavu radīja priekšnoteikumus, lai arī pēc Otrā pasaules kara Eiropā nebūtu spēka un politiskās gribas ietekmēt padomju režīmu. Situāciju stabilizēja tikai ASV klātbūtne, par ko eiropieši aizmirsa daudzu desmitu gadu garumā.

Uzvarēja vienaldzība un stratēģiskais aprēķins. Londona un Parīze sastapās ar karu, kas bija neparedzams – konfrontācija ar Staļinu nozīmētu konflikta saasināšanos, turklāt bija aprēķināts, ka Vāciju un Padomju Savienība tuvāko gadu laikā atkal cīnīsies viena pret otru. Tas patiešām notika 1941. gada jūnijā, kad Hitlers iebruka Padomju Savienībā.

Poļiem nebija nekādu ieguvumu. Viņi bija vieni. Poliju par iekarošanas vērtu teritoriju bija pasludinājušas divas diktatūras, kas neskatoties uz ideoloģiskām atšķirībām, bija atradušas ko vienojošu. Tā bija interese Poliju iznīcināt. Polija piedzīvoja smagus laikus, zaudēja savu valsti un zemi, un miljoniem iedzīvotāju, taču tauta izturēja un pēc kara varēja savu valsti atjaunot. Tiesa, tas notika Maskavas stingrā uzraudzībā, tomēr tā jau bija sava valsts, kas varēja sagaidīt, kad Krievijas tvēriens kļūs vājāks. Tikai 1989. gadā Polijā notika pirmās brīvās pēckara gadu vēlēšanas, un 1990. gada 30. janvārī atjaunoto valsti neoficiāli sāka dēvēt par "Trešo Polijas Republiku".