Šnobela prēmijas kandidāti
- Taisnība Raksta
- 4 days ago
- 8 min read
Lai gan Krievija ilgstoši bija otrā lielākā ieroču eksportētāja pasaulē uzreiz aiz ASV, tagad tā noslīdējusi uz trešo vietu, paliekot aiz Francijas. Krievija ir zaudējusi tādus lielus klientus kā Alžīrija un Ēģipte. Ja 2019. gadā Krievija piegādāja ieročus 31 valstij, tad pēdējos gados aktīvo klientu skaits sarucis līdz aptuveni 12. 74 % visa Krievijas ieroču eksporta nonāk tikai trīs valstīs – Indijā, Ķīnā un Baltkrievijā. Krievijas daļa globālajā ieroču tirgū ir sarukusi no 21 % (2016-2020) līdz 6,8 % (2021-2025).
Militārā tehnika un tehnoloģijas netiek tieši salīdzinātas un īpašas balvas arī nepiešķir. To visu aizstāj daudz pragmatiskāka atzinība – piegāžu, pakalpojumu un nodrošinājuma līgumi, tomēr eksistē arī vispāratzītas prēmijas par īpašiem sasniegumiem.
Šnobela prēmija
Šnobela prēmija jeb balva (pasaulē pazīstama kā Ig Nobel Prize) ir ikgadēja starptautiska balva un prestižās Nobela prēmijas parodija. Tā nosaukta Ignācija Nobela, Nobela prēmijas dibinātāja Alfreda Nobela izdomāta brālēna, vārdā un tās galvenais moto ir apbalvot sasniegumus un zinātniskos pētījumus, kas "sākumā liek cilvēkiem smieties un tikai pēc tam – domāt". Balva kopš 1991. gada katru gadu piešķir ne vairāk kā desmit kategorijās, kas mainās. Prēmijas piešķir par patiesiem zinātniskiem sasniegumiem ar netradicionālu, acīmredzamu vai humoristisku pieskaņu, savukārt citas balvas ironiski piešķir politiķiem, plašsaziņas līdzekļu personībām vai pseidozinātnes veicinātājiem.
Uzvarētājus izvēlas Nobela prēmijas valde, kas katru gadu saņem vairāk nekā 9000 nomināciju, 10-20 % ir pašu kandidātu iesūtītas. Pirms uzvarētāju paziņošanas balvas pārstāvji ar viņiem sazinās, dodot iespēju no balvas atteikties, taču to darīt izvēlas tikai daži. Apbalvošanas ceremoniju rīko Hārvardas Datoru biedrība, Hārvardas-Redklifas Zinātniskās fantastikas asociācija un Hārvardas-Redklifas Fizikas studentu biedrība. Tā tradicionāli noslēdzas ar vārdiem: "Ja neesat ieguvis balvu – un jo īpaši, ja esat ieguvis –, lai veicas nākamgad!".
Krievu zinātnieki un izgudrotāji – balvu saņēmēji
Krievijas un Padomju Savienības (PSRS) zinātnieki un ar Krieviju saistītie pētījumi Šnobela prēmijas vēsturē ir uzvarējuši vairākas reizes. Šie darbi aptver plašu spektru – no izcilas fizikas līdz absolūtam militāram un birokrātiskam absurdam.
Zināmi vismaz divi PSRS (Krievijas) vēsturiskie laureāti. 1992. gadā kategorijā "Arheoloģija" balvu par savu pētījumu, kurā mēģināja noskaidrot, cik ilgu laiku padomju pilsoņi tērē stāvot rindās un kā tas ietekmē viņu uzvedību, ieguva Jurijs Voronovs. Gadu vēlāk kateogorijā "Literatūra" prēmiju piešķīra Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklim Jurijam Stručkovam par to, ka viņš laika posmā no 1981. līdz 1992. gadam bija pamanījies publicēt 948 zinātniskos rakstus (vidēji viens raksts ik pa 3,9 dienām). Balvu piešķīra par viņa nepārspējamo "zinātnisko produktivitāti", kad patiesībā bija sistēmas apiešana, savu vārdu pierakstot klāt citu autoru darbiem.
Viens Krievijas no zināmākajiem prēmijas ieguvējiem un arī vienīgais "dubultais" laureāts pasaulē ir Andrejs Geims. Viņš 2000. gadā saņēma prēmiju kategorijā "Fizika" (kopā ar seru Maiklu Beriju) par to, ka izmantoja spēcīgus magnētus, lai liktu dzīvai vardei levitēt (peldēt gaisā). Eksperimentu zinātniskais pamatojums bija parādīt diamagnētisma spēku dzīvos organismos. Desmit gsdus vēlāk Geims saņēma īsto Nobela prēmiju fizikā par revulucionārā materiāla grafēna atklāšanu.
Jāizceļ arī Jurija Gogrina paveiktais – viņš 2012. gadā ieguva prēmiju kategorijā "Miera prēmija" par pētījumu "Dimanti no sprāgstvielām", kas paredzēja veco, nevajadzīgo militāro sprāgstvielu pārstādi nanodimantos. Prēmijā norādīts uzņēmums SKN Company, kura inženieris bija atbildīgs par pētījuma eksperimentālo daļu. Krievijas inženieri atrada veidu, kā slēgtā kamerā, kur spiediena un temperatūras ietekmē ogleklis pārvēršas mikroskopisku dimantu pulverī, burtiski uzspridzināt lādiņus. "Miera prēmiju" piešķīra par "ieroču pārvēršanu dārgakmeņos".
Sensācija bija 2012. gadā zinātniekam Aleksandram Semenovam piešķirtā prēmija "Mediju nominācija" kategorijā par oficiāli saņemto "Izkārnījumu tanka" patentu (patents RU 2371663). Kaut arī autors pats neieradās saņemt statuju, viņa 2012. gadā atzītais un pārreģistrētais patents par tanka apkalpes izkārnījumu iepakošanu lādiņos un izšaušanu uz pretiniekiem kļuva par attiecīgā gada prēmijas ceremonijas un žurnāla "Annals of Improbable Research" galveno militārajā jomā apspriesto tematu.
Starptautiska komanda, kurā piedalījās arī pētnieki no Krievijas, 2020. gadā kategorijā "Ekonomika" saņēma prēmiju par pētījumu kopu "Mākslīgais intelekts kā uzņēmuma direktors". Viņi matemātiski un praktiski pierādīja, ka uzņēmuma peļņa un efektivitāte bieži vien palielinās, ja vadītāja (CEO) amatā ieceļ pilnīgi nejaušu programmu vai robotu, kas lēmumus pieņem pēc "metamā kauliņa" principa, nevis seko alkatīgu vai nekompenetu vadītāju lēmumiem.
Nozīme ir arī 2002. gada prēmijai kategorijā "Ekonomika", kad to kopā ar vairākiem citiem pasaules uzņēmumiem, tostarp Enron, saņēma gāzes gigants Gazprom. Balvu piešķīra par "iedvesmojošu matemātikas lietošanu biznesa psaulē". Prēmiju piešķīra ar ironiju par to, ka lielās korporācijas izmantoja sarežģītas un radošas grāmatvedības metodes, tā slēpjot parādus un radot ilūziju par lielu peļņu. Parastie matemātikas likumi tur vairs nebija spēkā.
Krievijas vēsturiskās tradīcijas bez prēmijām
Apskatītie piemēri ir vispāratzīti, bet tie attiecas uz periodu pēc 1991. gada. Nav šaubu, ka izcilākie piemēri, īpaši militārajā nozarē, bijuši arī senāk.
Zinātniskiem, vēsturiskiem atklājumiem piederīgas ir kaujas "Zobenu un vairogu" bruņumašīnas. Ideja par bruņutehniku, kas aprīkota ar gigantiskiem, mehāniskiem zobeniem vai rotējošiem asmēņiem tika detalizēta līdz tās konceptam. Agrīnajos laikos šādas koncepcijas nebija retums – inženieri centās viduslaiku tuvcīņas taktiku apvienot ar modernajām bruņumašīnām, lai burtiski "sakausētu" un sagrieztu pretinieka kājniekus un šķēršļus, taču šis risinājums izrādījās pilnībā neefektīvs pret artilēriju.
"Cara tanks" – Netopīrs (1914. gads) ir Krievijas impērijas laikam raksturīgs piemērs, kas ir pārāk dīvains, lai to nepieminētu. Tankam nebija kāpurķēžu – to veidoja divi milzīgi 9 metrus augsti riteņi priekšā un mazs rullītis aizmugurē, tas izskatījās pēc milzu trīsriteņa. Pirmajā testā aizmugurējais ritenis iestiga dubļos, un šo monstru izvilkt nespēja neviens dzinējs. Tas tur stāvēja un rūsēja līdz pat 1923. gadam, kad to nodeva lūžņos.
"Lidojošais tanks" – Antonov A-40 (1942. gada) ir projekts kas izrietēja no partijas norādījumiem. Padomju armija vēlējās tankus no gaisa nomest tieši kaujas laukā. Inženieri vieglajam T-60 piestiprināja milzīgus divplākšņa spārnus un asti. Ideja bija, ka smagā lidmašīna to vilks kā planieri, tad palaidīs vaļā, tanks nolaidīsies, tam noņems spārnus un tas dosies kaujā. Vienīgajā testa lidojumā tanks izrādījās tik smags, ka lidmašīnu vilka pa zemi un eksperimenti ar šo prototipu tika steidzami pārtraukti.
Aukstā kara laikā un pat pirms tā padomju inženieru budžets bija neierobežots, bet fantāzija – mežonīga. Tolaik tika radīti simtiem "augstu lidojošas domas" projekti. Paliekoša nozīme ir prototipu sērijai "Tanks – lidojošas šķīvītis" (ekranoplāni un diska formas tankti). PSRS izstrādāja tādu prototipu kā smagais tanks Objekt 279 (1959. gads), kam bija NLO elipsveida, diska formai līdzīga uzbūve, kā uzdevums bija izturēt kodolsprādziena radīto triecienvilni (tas tanku nevis apgāztu, bet gan "piespiestu" pie zemes). Vēlāk parādījās patenti arī lidaparātiem un "lidojošiem tankiem", kam diska forma bija, lai tie pārvietotos pa purviem. Tankiemierasto divu vietā bija četras kāpurķēdēs. Uzbuvēts gan tika tikai viens prototips, jo Hruščovs aizliedza ražot tankus, kas smagāki par 37 tonnām. Lielākā daļa projektu patērēja pārāk daudz degvielas un bija nevadāmi.
"Lāzera tanks" – 1K17 Szhatie (1990. gads) tika pabeigts tieši pirms PSRS sabrukuma. Tas bija tanks, kas aprīkots ar milzīgu, daudzlēcu lāzera sistēmu (izmantojot mākslīgos rubīna kristālus). Projekta mērķis bija vairāku kilometru attālumā pilnībā izdedzināt un padarīt aklus ienaidnieka tēmēkļus, raķešu vadības sistēmas un optiku. Tas izrādījās pārāk dārgs un neiedomājami sarežģīts sistēmas uzstādīšanai ārpus testu poligona.
Tāpat, no mūsdienu skatu punkta nepieņemami, bija daudzi zinātniski pētījumi un plaši izvērsti eksperimenti ar dzīvnieku izmantošanu pašnāvnieku misijām (piemēram prettanku suņi). Otrā pasaules kara laikā PSRS oficiāli izmantoja suņus-pašnāvniekus, pie kuriem tika piestiprinātas mīnas. Suņus trenēja meklēt barību zem padomju tankiem (tādiem, kas tika darbināti ar dīzeļdegvielu). Kaujas laukā viņi bieži bēga atpakaļ uz savām līnijām vai līda tieši zem padomju tankiem, jo vācu tankos izmantoja benzīnu un tie smaržoja citādāk. Projektu pasludināja par bruņotajiem spēkiem bīstamu un slēdza. Līdzīgi rezultāti bija apmācot citus dzīvniekus, tostarp delfīnus.
Visai orģinālas ir meklēšanas un glābšanas "kapsulas" mežā. Vairāki Krievijas militārie patenti apraksta smagus bruņotus konteinerus vai "kapsulas", ko helikopters varētu nomest kaujas zonā vai degošā mežā, lai cilvēki var tur patverties. Ideja militārajos testos izrādījās pārāk traumatiska un nedroša.
Jaunākie soļi pretim uzvarai
Zinātnieku un inženieru tradīcijas tika rūpīgi glabāts un koptas arī pēc PSRS sabrukuma, un tās tiek celtas godā arī mūsdienu "dronu ērā". Aizvadīto gadu laikā saskaroties ar lieliem tanku zaudējumiem lētu FPV dronu dēļ, Krievijas militārie institūti sākuši patentēt virkni izmisīgu, brīžiem pat absurdu mehānisku risinājumu. Diemžēl daži notiem izrādās veiksmīgi,[1] lai gan tehniskā realizācija izpaliek un nav paredzams, ka tas Krievijā kļūs par sērijveida risinājumu.
Krievijas Žurkova akadēmijas inženieri nesen patentēja "Rotējošo saulessargu" (2024-2026), kas, novietots uz tanka jumta, vizuāli agādina propelleru vai rotējošu lietussargu. Brīdī, kad iebūvētais radars fiksē tuvojošos dronu, "saulessargs" sāk strauji griezties un ar mehāniskiem asmeņiem vai tīklu mēģina pārtvert dronu aptuveni trīs metru attālumā, pirms tas ietriecas tanka plānākajā augšējā bruņā. Eksperti par to smejas un salīdzina ar "Mērijas Popinsas" tehnoloģijām.[2]
Nesen patentēta sistēma ir "Pienenes" (Oduvanchik) bruņas (2025-2026), ko veido simtiem elastīgu, sazarotu stikla šķiedras stieņu, ko piestiprina pie transportlīdzekļa. Tverne atgādina pūkainu pieneni vai koku. Mērķis ir panākt, lai drons sapinas šajos elastīgajos stieņos un lādīņš detonē drošā attālumā no mašīnas korpusa.[3] Patentu radīja, lai aizsargātu vieglo tehniku un kravas automašīnas, uz kurām nevar uzstrādīt smagas eksplozīvās bruņas (ERA).
Maskēšanās tīkls "Ķieģeļu kaudze" (2026) ir orģināls patents jauna veida maskēšanās tīklam, kas vizuāli imitē būvgružu un ķieģeļu kaudzi. Ideja balstīta pieņēmumā, ka tanks, kas stāv pilsētas drupās, no drona skatupunkta atgādinās parastu gružu kaudzi. Militārie analītiķi jau norādījuši, ka mūsdienās dronu termokameras un MI skeneri šādu joku atklāj dažās sekundēs.
Tanku un bruņumašīnu segšana ar maskēšanās tīkliem, arī ar mālu un cementa klājumiem un citi tamlīdzīgi risinājumi zināmi jau kopš Spānijas pilsoņu kara laikiem, tomēr lielākā daudzveidība ir tieši maskēšanās tīklu piedāvājumā. Tādus izmantoja Tuksneša vētras operācijas un ne mazāk plaši arī karā Lībijā. Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajos gados to izmantoja arī Ukrainas bruņotie spēki un šos tīklus sauca par "kapuci". Krievi izveidoja savu patentu – tas bija salokāms, viegls tanku aizsargtīkls (ekrāns), kas guva ievērību ar to, ka ir plaģiāts. Dizains tika burtiski nokopēts no Ukrainas bruņoto spēku konstrukcijām. Savā patentā krievi nekaunīgi ierakstīja, ka viņu "izgudrojums" ir 1,5 reizes efektīvāks,[4] tomēr Krievijas inženieri pieļāva kritisku kļūdu – rasējumā attēlota kājnieku kaujas mašīna (BMP-2), kurai sānos piestiprināti masīvi, salokāmi sieta ekrāni. Ja ukraiņi šīs konstrukcijas stiprina pie tanka rotējoša torņa (kas ļauj aizsargāt virzienu, kurā vērsts stobrs), tad Krievijas patentā rāmji fiksēti pie mašīnas korpusa sāniem. Tā ir konfigurācija, kas fiziski bloķē tanka torņa rotāciju un rezultātā tanks var braukt tikai taisni, nespēj mērķtiecīgi šaut un ir viegls mērķis.
Līdzīgu izgudrojumu un patentu Krievijā ir ne mazums un, lai cik odiozi nereti tie ir, kopumā tie norāda uz visai dinamisku pāreju no lauka apstākļos metinātiem "metāla būriem" uz oficiāli reģistrētām inženieru sistēmām. Daudzas no tām reālajā kaujas laukā joprojām izskatās un arī ir visai nepraktiskas.
Šnobela prēmijas vērtu atklājumu deficīts pašu mājās
Latvijas zinātnieki līdz šim nav kļuvuši par tiešiem Šnobela prēmijas laureātiem, tomēr Latvijas vārds un latviešu valoda prēmijas kontekstā izskanējusi divas ļoti zīmīgas reizes. Tā 2015. gadā mūsu valoda bija nozīmīgs Šnobela prēmijas literatūrā elements, kad prēmiju saņēma Nīderlandes Maksa Planka Psiholingvistikas institūta pētnieki. Viņi īstenoja globālu pētījumu par to, vai vārds "paga" jeb starpsauciens "hē?" (huh?) eksistē visās valodās un pilna vienu un to pašu funkciju. Zinātnieki pierādīja, ka šis īsais pārjautāšanas vārdiņš ir universāls visā pasaulē. Starp daudzām pasaules valodām pētījumā analizēja arī latviešu valodu un fiksēja, kā latvieši ikdienas sarunās šo skaņu izmanto, lai norādītu, ka kaut kas nav saprasts.
Rīgā dzimušais ebreju izcelsmes matemātiķis, zinātnieks Elija Ripss (Eliyahu Rips) 1997. gadā saņēma Šnobela prēmiju literatūrā par viņa un kolēģu skandalozo pētījumu par "Bībeles kodu". Pētnieki ar datorprogrammas palīdzību apgalvoja, ka Toras tekstā (piecās grāmatās ebreju oriģinālā) paslēpi kodēti pravietojumi par vēsturiskiem notikumiem un personībām. Lai gan Ripss ir pasaulē atzīts, augstu vērtēts ģeometriskās grupu teorijas speciālists, konkrētais pētījums zinātnieku vidū tika uztverts ar lielu skepticismu un humoru, jo līdzīgus "kodētus ziņojumus" citi pētnieki pēc līdzīgas metodikas tikpat veiksmīgi vēlāk atrada arī laicīgos romānos.
Īsti pareizi un taisnīgi tas nav, jo Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātie granti dižpētniecībā pēc publiski pieejamiem pētniecības projektu nosaukumiem un īsām anotācijām pārliecinoši norāda uz talantiem un sīvu cīņu par šīs starptautiskās balvas iegūšanu. Cerības te ir lielas, bet pagaidām nesaprotama ir SIF un tagad nu jau bijušās kultūras ministres pieticība par atklājumiem patiesās tautas zinātnē virzīt vismaz Sprūdu par neredzamās Baltijas "Dronu sienas" izcilo atklājumu. Tikai ļoti nopietns zinātnisks pētījums ir devis šo apbrīnas vērto atklājumu.