Ukrainas cīņa 2026. gadā

Piedāvājam ieskatīties stratēģijās un izaicinājumos, kas 2026. gadā varētu būt izšķiroši Ukrainas cīņā par brīvību.

Lai gan Krievija pārspēj Ukrainu gan militārā ziņā, gan rūpniecības jaudās, Ukrainas pretestība ir ilgusi jau gandrīz četrus gadus. Tas panākts pateicoties ukraiņu spējai būt soli priekšā tehnoloģijās, izstrādājot rīkus, kas visbīstamākajās vietās aizstāj karavīrus. Tagad šī priekšrocība ir apdraudēta, jo Krievija ātrāk un kvantitatīvāk sākusi pielāgoties ukraiņu tehnoloģiskajam izrāvienam.

Kādas tehnoloģijas varētu nākamgad noteikt kauju raksturu?

Paneļdiskusija, kurā piedalījās Ukrainas militārie, inženieri un brīvprātīgie, gan ārzemnieki, gan vietējie

Ukrainas mediji rīkoja speciālistu diskusiju, kuras laikā mēģināja rast atbildes uz šo jautājumu. Diskusijas gaitā izvirzījās četri virzieni, kuros, lai spētu nodrošināt valsts aizsardzību arī turpmāk, nepieciešami neatliekami tehnoloģiski izrāvieni.

Tie ir:

• pretgaisa aizsardzības stiprināšana;

• ārvalstu inženieru vervēšana;

• cilvēku resursa pārvaldība;

• koordinācijas trūkuma novēršana starp militāro un privāto sektoru.

Eksperti uzskata, ka Ukraina atrodas kritiskā situācijā un valsts pretošanās potenciāls slēpjas tās spējā atrast risinājumu.

Stratēģiskais skatījums

Karadarbības raksturu ir mainījis dronu un precīzās munīcijas plašā pielietojuma efekts. Tas noteiks visu turpmāko nākotnes bruņoto konfliktu gaitu. Kaujas tanki un cita bruņutehnika, kas vēl pavisam nesen bija konvencionālās sauszemes karadarbības pamatlīdzeklis, mūsdienās ir lēni mērķi un bieži vien kļūst bezjēdzīgi vai, labākajā gadījumā, tos mēģina pielietot ar dažādām “dronu būru” konfigurācijām, kas nonivelē to kaujas efektu.

Kāds augsta ranga ukraiņu virsnieks sniedza skarbu prognozi par nākamo gadu. Viņš teica, ka Ukraina ir sasniegusi paritāti ar Krieviju bezpilota lidaparātu skaita ziņā, bet joprojām atpaliek raķešu un pretgaisa aizsardzības spējās, jo valstij trūkst rūpnieciskās bāzes un inženierzināšanu, īpaši saistībā ar radariem, lai izveidotu savas sistēmas.

“Tuvākā nākotnē mums nebūs tehnoloģiju, ar ko kompensēt Krievijas resursu pārsvaru,” viņš teica. Vienīgā atbilde ir inovācijas, kas “saglabā cilvēku dzīvības un dod reālu spēju cīņu turpināt”.

Nākamais šīs kara fāzes posms, kā apgalvoja anonīmais virsnieks, būs atkarīgs no tā, cik ātri Ukraina spēs savus resursus pārorientēt uz raķešu ražošanu, lai būtiski audzētu savu gaisa triecienu spējas. Pašlaik tie ir vērsti uz aptuveni 4 miljonu dronu ražošanu gadā.

Efektīva pretdarbība Krievijas īstenotajam karadarbības tempam joprojām ir grūts uzdevums. Diskusijā kā piemērs tika pieminēts Krievijā izveidotais bezpilota sistēmu pielietošanas formējums “Rubikon”, kurā sapludina visu kaujaslaukā gūto bezpilota sistēmu pieredzi.

“Mūsu trūkums ir tas, ka mums nav sistemātiskas pieejas – kaut kas līdzīgs “Rubikon”, kas var ātri testēt un mērogot tehnoloģijas,” atzina kāds Ukrainas Bruņoto spēku virsseržants, kura vārds drošības apsvērumu dēļ netiek atklāts. Ukrainas militārajai industrijai, kas darbojas saskaņā ar brīvā tirgus principiem, jāsāk darboties kā vienotai struktūrai: “privātajam sektoram jāiesaistās Ukrainas gaisa telpas aizsardzībā, tas jāintegrē ar esošajām spējām un vienlaikus jārada jaunas sistēmas”. Viņš uzskata, ka stratēģiski svarīgām nozarēm ir jādecentralizējas, jāaizsargājas no uzbrukumiem un jāspēj ražot pat bombardēšanas apstākļos. Jebkura, pat maza priekšrocība attiecībā pret pretinieku ir svarīga, jo palīdz cilvēkiem izdzīvot.

Pretgaisa aizsardzība

Ukrainas gaisa telpa ir kļuvusi par vienu no, ja ne pat pašu bīstamāko pasaulē. Pastāvīgs dronu, raķešu un vadāmo aviobumbu maisījums terorizē valsti dienu un nakti. Ukraina pret to cīnās ar dažādu gaisa aizsardzības sistēmu kombināciju, taču Krievija pastāvīgi pielāgo uzbrukumu metodes.

“Mums nevajadzētu paļauties tikai uz pārtvērējraķetēm,” saka Oleksandrs Vorobjovs, 3. armijas korpusa pretgaisa aizsardzības apmācības vadītājs. Raksturojot Ukrainas vajadzības, viņš secina, ka “ir vajadzīgas mobilās uguns grupas cīņai ar zemu lidojošajiem “Shahed”, pārtvērējraķetes vidēja tāluma mērķiem un mazas, lētas raķetes ātrajiem (reaktīvajiem) droniem”, jo darboties ir spējiga tikai daudzslāņaina sistēma.

Piedāvātais risinājums ir ešelonēta sistēma, kas spējīga cīnīties visos augstumos un ātrumos, tomēr tā ir atkarīga no gaisa telpas kontroles radariem, kas Ukrainai joprojām trūkst lielā apjomā.

“Pati raķete ir vienkārša – to veido cietās degvielas dzinējs un korpuss,” saka Vorobjovs, bet “īstā problēma ir savlaicīga tās pamanīšana”. Pirms 2014. gada Ukraina izmantoja padomju periodā ražotos radarus, taču daudzi no tiem tika iznīcināti iebrukuma sākumā, un tas gaisa telpas kontroles segumā ir atstājis robus, ko turpina izmantot Krievija. Protams, jaunus 3D radarus Ukrainai piegādā partneri un vietējā ražošana lēnām palielinās, bet ne pietiekami ātri.

Vitāli nepieciešami radari, kas jau savlaicīgi brīdinātu par gaisa uzbrukuma sākumu no pretinieka teritorijas dziļuma. Artjoms Bieļenkovs, 412. bezpilota sistēmu brigādes “Nemesis” štāba priekšnieks, izteicies, ka 2026. gads būs “gaisa izlūkošanas un dziļā-vidējā tāluma uzbrukumu mēroga palielināšanas gads”.

Bieļenkova vienība tieši sadarbojas ar vairāk nekā trīsdesmit maziem ražotājiem, kuri apgādā vienību ar dažādu aprīkojumu. Par Ukrainas aizsardzības tehnoloģiju nozares šī brīža stāvokli viņš saka – “ja tev ir liels izaicinājums, tad tev ir inovācija” un “mums nav vajadzīgs kaut kas, kas ierodas ar sešu mēnešu kavēšanos, jo tas jau ir novecojis”. Viņa teiktais atspoguļo sistēmisku problēmu iepirkumu jomā – brīdī, kad kāda produkcija sasniedz karaspēku, Krievija jau var būt izstrādājusi pretpasākumus.

Tas ir mudinājis brigādes veidot savas pētniecības un attīstības šūnas, un uz vietss kaujas laukā esošajām vajadzībām pielāgot pieejamo aprīkojumu. Tajā pat laikā Krievijas centralizētā struktūra un bezpilota lidaparātu vienības spēj testēt un dažu nedēļu laikā pielietot jaunus dronu modeļus. Šis izstrādes un ieviešanas cikls ir tieši tas, ko Ukrainas aizsardzības atbalsta grupa Tech Force in UA (TFUA) mēģina labot. TFUA izpilddirektore Katerina Mihalko skaidro, ka šīs plaisas aizpildīšanai nepieciešams vairāk nekā tikai jaunas idejas – vajadzīgi ilgtermiņa līgumi, stabili iepirkumu noteikumi un skaidri testēšanas standarti. Viņa norādīja, ka nekas no tā nav iespējams, ja valsts un privātais sektors nestrādā sinhronizēti.

Cilvēku resursa problēma

Ukraina 2026. gadu sāks pēc 2 smagiem mobilizācijas gadiem. Kā saka augstākie virsnieki – ar sarūkošu rekrutēšanas rezervi un fronti, ko kļūst arvien grūtāk uzturēt. Vecākais “Bezpilotu sistēmu komandas” virsnieks Andrijs Onistrats teicis, ka “nav kājienu, punkts.” Izdevīgās pozīcijās atrodas “tas, kurš nodrošina spēju frontē ar dronu palīdzību noturēt nāves zonu”.

Ukrainas Bruņotie spēki iegulda milzīgas pūles, lai kompensētu karavīru trūkumu. Brigādes veido blīvu sensoru, dronu un elektroniskās karadarbības līdzekļu tīklus – pamatideja ir, ka tehnika palīdz frontes sektorus kontrolēt, izmantojot daudz mazākus cilvēkresursus.

Bezpilotu sauszemes transportlīdzekļi ir viena no jomām, kas strauji attīstās. “Vovki Da Vinči” bataljona Oleksandrs Jabčanka stāsta, ka “ja mums ir bezpilota lidaparāti gaisā un jūrā, drīz tie būs arī uz sauszemes”. Bezpilotu sauszemes transportlīdzekļus testē loģistikai, uzlūkošanai un pat cietušo evakuācijai, tomēr galvenais izaicinājums ir grūti pārvaram reljefs ar koku sagāzumiem, grāvjiem un gruvešiem.

MI kļūst par centrālo elementu doktrīnas pārveidošanā. Ukraina jau izmanto algoritmus, lai noteiktu mērķus, bet drīz MI un, iespējams, viens operators varēs kontrolēt FPV dronu spietus un sākt kombinētus uzbrukumus. Vorobjovs uzskata, ka MI ir jāievieš visā kaujas laukā, pat komandpunktos, un tam jāstrāda Ukraiņu labā, nevis pret viņiem.

Ukrainas pieeja – MI integrācija bezpilota sistēmās un to padarīšana par lietojamām kaujas laukā, kur valda elektroniskā karadarbība, ienaidnieka BPL un nelīdzens reljefs, visticamāk palīdzēt kompensēt personāla trūkumu. Daudzos aspektos šis ir viens no nedaudzajiem darbiem, ko cilvēki labprāt uzticētu MI.

Militārā pētniecība un centieni to beidzot koordinēt

Ukrainas aizsardzības tehnoloģijas ir mainījušas kara norisi. Tas, kas 2022. gadā sākās kā tīra improvizācija – puiši garāžās pārvērš komerciālos bezpilota lidaparātus, drukājot detaļas, un izmantojot visu, ko vien var – četros gados ir kļuvis par cienījamu un kaujas apstākļos pārbaudītu industriju.

Rietumu armijas un ieroču ražotāji rūpīgi pēta šo karu. Diemžēl, bet brīvā tirgus neredzamā roka palēnina Ukrainas progresu. Uzņēmumiem ir vajadzīga peļņa, armijai ir vajadzīgs kaut kas savlaicīgs un efektīvs. Ukrainas pētniecības un attīstības cikls ir ātrāks nekā jebkurai NATO dalībvalstij, bet tas joprojām ir pārāk lēns karam, kurā Krievija jau dažu nedēļu laikā pret jebkuru Ukrainas tehnoloģiju var izmantot pretpasākumus.

Lai neatpaliktu, brigādes izveidoja savas frontes darbnīcas un sāka pārprojektēt visu, ko saņēma no ražotājiem. Viktorija Hončaruka, kaujas mediķe, kura kļuva par 3. armijas korpusa aizsardzības tehnoloģiju vadītāju, apliecina, ka šī pārmaiņa bija neizbēgama. Viņa saka, ka “dažas brigādes pārstrādāja 100% no saņemtajiem droniem, tie nebija gatavi lietošanai”, bet tagad radies nogurums no tā, ka jāpārstrādā tas, ko privātie uzņēmumi nespēj pareizi izdarīt.

3. armijas korpuss ir pierādījis, ka sistēma darbojas – viens no BPL modeļiem, ko izstrādāja 21. bezpilota sistēmu pulkā, ir sertificēts Aizsardzības ministrijā un piegādāts citām brigādēm. V. Hončaruka ir tieša: “Militārie spēki rūpējas par uzvaru, nevis peļņu.”

Ārvalstu inženieru piesaistīšana

Aktuālākā problēma ir, kā samazināt plaisu starp tiem, kuri cīnās un tiem, kuri ražo to, ar ko cīnīties. Ukraina, iespējams, jau ir sasniegusi iekšzemes inženierijas kapacitātes maksimumu, tādēļ brigādes un jaunuzņēmumi meklē palīdzību ārpus valsts.

Noah, amerikāņu inženieris, kurš ir viens no “Heron Precision” dibinātājiem, saka, ka patiesais šķērslis nav prāti, bet struktūra – “mūsu mērķis ir pārvarēt šīs plaisas, lai operators tranšejā saņemtu kaut ko, kas vienkārši darbojas”. Viņaprāt, Ukrainas problēma nav brīvprātīgo atrašana, bet gan pareizo cilvēku piesaistīšana pareizajam uzdevumam pareizajā brīdī. Tāpēc ārvalstu inženieri turpina ierasties.

Gregs, brīvprātīgais organizācijā “Defense Tech for Ukraine” teicis, ka Ukrainā ārvalstu talantiem ir vairāk iespēju, nekā cilvēki domā. Ir arī “vietas cilvēkiem bez militārā pieredzes”, viņš teica, norādot uz komandas biedriem, kuri sāka kā hobiju entuziasti – “viens puisis no ģitāras pedāļu būvēšanas pārkvalificējās uz elektroniskās karadarbības sistēmām”.

Jauni veidojumi, kā piemēram “Snake Island Institute”, ārvalstu speciālistus savieno ar Ukrainas karaspēka vienībām, tā paātrinot tehnoloģisko problēmu risināšanu. Oleksandrs Vorobjovs, kurš nesen bija mentors vienā no institūta hakatoniem, par to izteicies skaidri: “Dažkārt mēs mēnešiem cīnāmies ar kādu problēmu, bet BMW inženieris to atrisina 15 minūtēs.”

Lielākā daļa ekspertu atzina, ka Ukrainas spēja turpināt šo karu tagad ir atkarīga no tā, cik labi tās privātais un valstiskais sektors spēs koordinēt darbu un pielāgoties.

Jaunas tehnoloģijas parādās ik pēc četrām līdz astoņām nedēļām, un temps nemazinās.  Karā, kurā arvien vairāk cīnās mašīnas, puse, kas pārstāj attīstīties, ir puse, kurai draud zaudējums.

Ko no visa tā redzam šeit, Latvijā...

18. novembra militārajā parādē redzējām to, kas Ukrainā jau sen ir vakardiena. Daži sabiedroto tanki bez redzamas pretdronu aizsardzības, vieglā bruņutehnika tādā pat stāvoklī un pat vesels viens (!!!) taktiskais drons mašīnas piekabē. Nekādu pretgaisa aizsardzības ieroču, kas nodrošinātu pret tāda līmeņa uzbrukumu, kādu ikdienas piedzīvo Ukraina.

Saprotams, viss ir slepens, pretgaisa aizsardzības ieroči atrodas kaujas dežūrā un vajadzības brīdī sabiedrotie ieradīsies ar visu jau gatavu.

Jautājums – tad kamdēļ vajadzīgas šīs “tradicionālās” parādes, kas iedzīvotājiem, kuri orientējas situācijā, nedod pārliecību par militāro spēju reālu esamību?

Tas pats jāsaka arī par Ādažos notiekošo militāro vingrinājumu publisko atainojumu – bruņutehnika bez redzamas dronu aizsardzības rullē pa smilšu laukumu, pašaudās pa vecajiem mērķiem un viss. Jau vairākkārt, un arī šajā rakstā ir teikts, ka 20. gadsimta vidus karadarbība sevi ir izsmēlusi, ir jāveido cita konvencionālā aizsardzības sistēma vai jānodrošinās ar masu iznīcināšanas ieročiem... vai tradicionālās parādes jāatceļ līdz brīdim, kad būs ko demonstrēt.

Gribas atzīmēt Latvijas Televīzijas parādes komentētāja teikto par Zemessardzes orķestri. Redziet, tas tāds varens veidojums, tagad braukšot uz ASV, Kaliforniju trimdas latviešiem sniegt priekšnesumus. Zinot, cik izmaksā šāds brauciens (biļetes, dienas nauda – tas viss no aizsardzības budžeta) un cik daudz vajadzību ir NBS, tas izklausās pēc neadekvātu cilvēku lēmuma.