Kas stāv aiz "Stoltenberga skandāla"
- Taisnība Raksta
- Apr 7
- 5 min read
Daudzu gadu gaitā Krievijas vadība ir izveidojusi sistēmu, kas ļauj turpināt karadarbību un to ilgstoši uzturēt. To uzskatāmi demonstrēja Čečenijas kari, bet jo vairāk – karš Ukrainā. Nav pamata domāt, ka Krievijai tas ir pēdējais karš un ka no šādām ietekmēm ir pasargātas citas kaimiņvalstis, ko tieši var netieši dēvē par nedrošām un marginālām “krievu pasaules” teritorijām. Pierobežas valstīm ir ierobežotas iespējas stāties pretī tiešām militārām un dažādām netiešām ietekmēm – tām vitāli nepieciešama sadarbība ar citām potenciāli apdraudētām valstīm, kas izpaužas kā koalīcijas, savienības un alianses. Reālajā pasaulē tikai NATO ir šāds Krievijas dominances atturēšanas spēks.
Tieši tādēļ NATO Krievijai ir bijis un būs viens no galvenajiem pretiniekiem, un Krievija darīs visu iespējamo, lai mazinātu NATO ietekmi. Spēku samērs Eiropā visai pārliecinoši ir lielāks kā Krievijai, kas Ukrainas kolonizācijas karā zaudē ļoti daudz ieroču un dzīvo spēku. Krievija aizvien samazina savas spējas gūt kādu militāru spēku līdzsvaru ar NATO militāro spēku Eiropā. Tas nebūt nenozīmē, ka Krievija necentīsies graut NATO ar nemilitāriem paņēmieniem un neizvērsīs cita veida darbības, kas pēc to ietekmes ir salīdzināmas ar militāru intervenci.
Viens no galvenajiem Krievijas izlūkošanas dienestu darba laukiem ir NATO diskreditācija (neefektivitāte, nespēja, nelietderība, augstās izmaksas) un NATO dalībvalstu viedokļu dažādības izmantošana (atšķirību izcelšana, pārvēršana par skandāliem un politiskām sekām).
Darbību mērķis ir graut uzticību NATO, vairot nepatiku pret jebkādām NATO aizsardzības aktivitātēm un mazināt iedzīvotāju uzticību savām valstīm, kā sēt šaubas, neizpratni un gatavot daudz vieglāk ietekmējamu sabiedrību. Tās ir rūpīgi plānotas ilgtermiņa aktivitātes, ar atsevišķiem pīķiem un nosacīta klusuma periodiem. Pasākumu daudzveidībā ir ļoti daudz radošuma. Lielā šāda "kara māksla" ir tāds apmulsumu raisošu notikumu, izteicienu vai skaidrojumu pasniegšanas veids, kādu nespēj mākslīgais intelekts. Rezultātā tiek panākts nacistiskā noziedznieka, Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa uzsvērtais: "Melojiet, nekaunīgi melojiet, un tauta jums noticēs".
Jensa Stoltenberga memuāri
Jenss Stoltenbergs (dzimis 1959. gadā) ir bijušais Norvēģijas premjerministrs (2000-2001, 2005-2013) un NATO ģenerālsekretārs (2014-2024). Viņa laikā notika divi Krievijas iebrukumi Ukrainā, ASV prezidenta Donalda Trampa pirmais pilnvaru termiņš, četru jaunu dalībvalstu uzņemšana NATO un straujš aizsardzības izdevumu pieaugums visā kontinentā. Stoltenbergs ir ļoti erudīts un pieredzējis diplomāts, par kura talantu rakstniecībā liecina tikai viens darbs – memuāri "Manā uzraudzībā: NATO vadīšana kara laikā" ("On My Watch: Leading NATO in a Time of War"). Grāmatu izdod visai prestiža Ņujorkas izdevniecība W. W. Norton & Company, un tā lasītājiem kļūst pieejam 2025. gada 11. novembrī.
Nav zināms, kas pamudināja autoru pievērsties tik masīvam rakstu darbam (grāmatā ir 480 lappuses) un pamattekstu pabeigt tikai dažus mēnešus pēc amata pildīšanas beigām. Vismaz pēdējā pusgadsimta laikā tas šķiet ārkārtīgi neraksturīgi, jo šādi autobiogrāfiski darbi visbiežāk top 5-10 gadus pēc aktīva dienesta pabeigšanas. Arī grāmatas nosaukums liek vilkt paralēles ar grāmatām, kas tādā vai citādā veidā asociējas ar nenovērtētu vadoņu cīņu ideoloģijas un apsvērumu izklāstu. Dažādās paralēles veicina arī grāmatas vāks, uz kura ir Stoltenberga attēls ar visai izteiktu vizuālo līdzību Daniela Kreiga filmā "Skyfall" (2012) attēlotajam Bondam.
Grāmata negūst plašu atzinību, jo vairums apcerēto situāciju atrodamas ziņu arhīvos, dažādos kopsavilkumos un publiskos pārskatos. Tāpat tā jaunumu apskatos, ārpolitiskas diskusiju forumos un elektroniskajos žurnālos pazūd jau nedaudz vairāk nekā pēc 2,5 mēnešiem un nav grāmatu tirgošanas platformu pirmajā simtniekā. Pozitīvas atsauksmes ir tikai vienā no tām.
Tā noteikti nav autora vaina – lasītāji izvēlas iegādāties cita žanra literatūru un nesenā vēsture jau daudzus gadu desmitus nav lasītāju prioritāte. Tāpat tas nenozīmē, ka grāmata ir nekvalitatīva un autora loma aprakstītājos notikumos nepatiesa vai NATO ģenerālsekretārs nav ļoti sekmīgi veicis savus pienākumus un panācis daudzās mazās uzvaras, bez kurām NATO attīstībā nebūtu iespējams progress.
Neparastais raksts
Pusgadu pēc grāmatas iznākšanas – 2026. gada 29. martā, "Baltic Sentinel" ("Baltijas sargs”, Postimees Grupp AS uzņēmums), kas sevi pozicionē kā platformu aizsardzības jautājumu analīzei NATO stratēģiskajā ziemeļaustrumu reģionā, publicē izdevumam neraksturīga žanra rakstu "Grāmatas apskats. Jenss Stoltenbergs 2021. gadā nodeva Baltijas valstis – un šķiet, ka tas viņu nemaz neuztrauc".[i] Raksta autors ir žurnāla galvenais redaktors Mēelis Oidsalu (Meelis Oidsalu), kurš ir ieguvis militāro izglītību ASV un vairāk nekā 20 gadus strādājis Igaunijas aizsardzības ministrijā.[ii] Viņam būtu jābūt pietiekoši kompetentam.
Grāmatas apskats (atbilstoši žanram) veikts, ļoti profesionāli, ir labā valodā un ticis izcili ilustrēts. Protams, autoram ir savs viedoklis, skatījums un akcenti, tomēr neparasti ir divi nepārprotami autora vēstījumi, pie kuriem patiešām var nonākt, ja visai mērķtiecīgi atlasa Stoltenberga memuāros minēto notikumu aprakstus un no tiem izveido selektīvas patiesības (kādreiz notikuši aktivitāšu) ainu.
Vispirms tiek izcelts, ka NATO ir gatavs diskusijām ar Krieviju. Diskusijas ir ne tikai par sadarbības iespējām, bet arī par NATO dalībvalstu statusu, ietekmes zonām un valstu piederību tam vai citam ietekmes centram. Tā nav tikai tirgošanās ar ietekmi, bet tikai pussolis un jau pavisam tuvu Ribentropa-Molotova paktam.
Otrs akcents, kas memuāros daudzviet raksturots, ir īpaša personība – Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs (dz. 19050. g.). Viņš, lai arī pārstāv pretinieka nometni, izcelts kā īpaši pozitīvs tēls, tomēr tikai viņa viedums ir tas, kas diskusijās liek viņam atteikties no Stoltenberga dāsnā piedāvājuma pārņemt kontroli pār Baltijas valstīm. Augstsirdīgi un tālredzīgi. Jāsaprot, ka "krievu pasaule" nav ļauna, bet pie vainas ir visi citi. Memuāros aprakstītās situācijas vairāk liecina par NATO dalībvalstu sīkumainību, vājumu un nespēju saskatīt plašāku ainu. Toties Lavrovs noteikti ir "labais krievs" – pavisam cita kalibra puisis. Tādu kokteili par naudu nenopirksi.
Skandāla lokalizācija un pagaidu slēgšana
"Baltic Sentinel" raksts ir skandalozs, jo īpaši attiecībā uz atsevišķo ainu, kas apraksta "Baltijas pārdošanas" mēģinājumu, tomēr ziņa lokalizēta tikai Igaunijā un Latvijā. Tas pamatotā cerībā, ka svētku brīvajās dienās būs daudz vairāk ziņu lasītāju, publicēts pirms Lieldienām. Kā saka, perfekts taimings.
Abos gadījumos to dažādi interpretē plašāki vietējo interneta žurnālu raksti. Fragmenti tiek pārpublicēti sociālajos tīklos un cita veida elektroniskās saziņas līdzekļos, taču atzinību negūst. Raksts nekļūst par publisku diskusiju priekšmetu, lai gan vairāki Latvijas interneta žurnāli un ziņu portāli ir publicējuši šim notikumam veltītus trīs un vairāk rakstus, paturot tos redzamības epicentrā.
LA publicē plašāku interviju ar memuāru autoru,[iii] kas paskaidro patieso situāciju strīdīgajā diskusijā ar Lavrovu, taču raksti, kas skaidro citādu skatījumu, paliek redzamības zonā un nonivelē netiešu ziņu atsaukumu.
Vienīgais nezināmais ir tās auditorijas plašums, kas iepazinās ar savdabīgo Stoltenberga memuāra fragmenta interpretāciju, un kā lasītais ietekmēs uztveri un attieksmi nākotnē, kura nebūs vienkāršā ne Baltijas valstu iedzīvotājiem, ne pašai NATO.
Ziņu izplatīšanās
Lietuvā, atšķirībā no Igaunijas un īpaši Latvijas, medijos rakstu pavada ir īsa ziņa, un tad to aizstāj nedaudz garāka, nu jau bez īpašajiem akcentiem. To nodēvē par ziņas papildinājumu un tā koncentrējas uz buferzonas izveides diskusijām starp Krieviju un NATO.[iv] Ar kavēšanos arī citviet par šī raksta atziņām žurnālisti raksta un gatavo podkāstus.
Zīmīgi, ka iesaistās tikai atsevišķas personas. Tā Ukrainā savu visai radoši papildināto stāstu pasniedz žurnāliste Olga Gergeļuka,[v] kuras materiāli radošai apstrādei primāri nonāk krievvalodīgā vidē. Tur vēstījums ir ļoti skaidrs – nedrīkst uzticēties Ukrainas valdībai, kura gadiem ilgi orientējas uz līdzdalību NATO, kurš taču pārdos Krievijai visu valsti. Atturīgāki ir daži valsts uzturēti "neatkarīgie" izdevumi, kas koncentrējas uz NATO spēku izvešanu no Baltijas valstīm.[vi] Zīmīgi arī tas, ka visos šajos rakstos Lavrovs pieminēts kā ļoti gaišs tēls. Savdabīga nianse.
Paredzamais sprādziens
Lai arī pēc tehniskās realizācijas un trokšņa ap memuāru grāmatu tas ir tipisks Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes projekts, nav tādu datu, kas to apstiprinātu un pierādījumu, ka kāds šim plānam būtu apzināti sekojis (par dažām personām gan ir aizdomas). Vienlaikus piemērs ir ļoti uzskatāms un jācer – pamācošs.
Bumbas "sprādziens" gan vēl būs jāpagaida un tas būs pavisam citā dimensijā – tās būs MI veidotās ziņas un atsauces uz konkrētiem rakstiem. Rīks tās pasniegs kā drošu un pārbaudītu, avotos balstītu informāciju. Tas būs nekontrolējami un nelabojami, un ne jau MI ir vainīgs pie tāda rezultāta – arī šoreiz neizdosies novelt vainu uz ķīniešiem. Ja rakstu autori "informatīvajiem slazdiem" visos gadījumos meklē universālo "vīģes lapu", lai kaut drusku piesegt nekompetences un citu vājību kailumu, tad MI autorību apiet un kā avotu norāda tikai vietni.
Viss šis aplis noslēdzas ar kārtīgu petardi – memuāra autoram Jensam Stoltenbergam visu šo notikumu laikā ir vietniece publiskās diplomātijas jautājumos un tā 2020.-2023. gadā ir... biedrene Baiba Braže (dz. 1966. g.). Aplis patiešām ir noslēdzies... secinājumus izdariet paši.
Comments