VDK un ''radošā inteliģence''

Nevienam, patiesi – nevienam, nav noslēpums, ka PSRS no A līdz Z bija totalitāra valsts, un mēs zinām ko nozīmē šādā iekārtā dzīvot. Nožēlojami, bet fakts – arī šobrīd, vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas kā sabiedrība mēs izvairāmies cilāt tēmas, par ko jebkurai veselīgai, sevi cienošai sabiedrībai būtu jābūt skaidrībai. Piemēram to, kāds ir mūsu vērtējums (un ne morālais vien) par personām, kas savulaik sadarbojās ar okupācijas varu. Tas ir, bija kolaboranti. Esam pieraduši aprakstīt un runāt par institūcijām – VDK, prokuratūru un miliciju, kas spēlēja ievērojamu lomu brīvības ierobežošanā, taču reizē dīvaini, ka esam itin kā aizmirsuši par totalitārās varas tā saucamo “radošo inteliģenci”, kas klusi realizēja padomju varas maigo varu attiecībā pret tās iedzīvotājiem.

Kultūras darboņi ļoti labi zināja, ar ko un kāpēc sadarbojas. Vai jums patiesi šķiet, ka viens vasarnīcu dabūja, jo paveicās, bet citam bija ļauts doties ārvalstu ceļojumos, jo viņa mērķi bija šķīsti? Panākumi tolaik nebija talanta vai veiksmes jautājums, kā tas varētu šķist mūsdienās, jo padomju vara mērķtiecīgi atlasīja režīmam lojālus cilvēkus un viņus par to dāsni atalgoja. Jā, tie bija gan tautā iemīļoti literāti, gan mūziķi un mākslinieki, kuru loma režīma slavināšanā un uzturēšanā nebija mazāk svarīga par vispārzināmām, represīvām iestādēm. Radošā inteliģence mēģināja (un tai arī izdevās) mainīt parastā padomju pilsoņa domāšanu, kā arī apkārtējās pasaules uztveri – viņi lieliski atbilda PSRS noteiktajiem standartiem un visam, ko viņi darīja, bija gan ideoloģiskā nozīme, gan uzdevums.

Kultūra bija savienības maigās varas instruments, un māksla ar politiku bija nedalāmas. Teātros lugas uzveda pēc Maskavas piemēra, mūzikā slavēja režīmu, bet literāti rakstīja tā, kā to paredzēja viņus kontrolējošās organizācijas. Gan cilvēks, gan viņa radītā māksla bija propagandas ierocis, un šķiet, gana daudzi bija lielā mierā ar to. Tas savienībai ļāva radīt tādu kultūras vidi, kāda atbilda tās vajadzībām.

Ja kāds no padomju savienības radošajiem spīdekļiem jums saka, ka ar VDK viņam nebija nekādas darīšanas, neticiet. Tieši tik vienkārši. Jebkurš, kurš bija “kaut kas”, bija zem VDK kontroles un tā vai citādi atbalstīja režīmu, un visticamāk bija zem daļas, kas cīnījās pret ideoloģisko diversiju. Par tā dēvēto 5. daļu izveidoja 1967. gadā – laikā, kad ideoloģisko pretizlūkošanu pasludināja par vienu no PSRS VDK prioritātēm. Daļas galvenais darba uzdevums bija kontrolēt latviešu vidi un tādēļ sastāvu veidoja latvieši, kuriem Maskava tā līdz galam nekad arī neuzticējās. Taču kurš gan cits, ja ne latvieši varētu kontrolēt citu latviešu darbības, pareizi?

Ieskicējot sīkāk. Pirmās nodaļas uzdevums bija pretizlūkošana ārzemēs – galvenie objekti bija latviešu emigrantu centri, Minhenes radiostacijas un citi. Otrās nodaļas objekts bija radošā inteliģence – Latvijas Tautas fronte, TV raidījums “Labvakar”, par ko noteikti esi dzirdējis, kā arī citi. Trešā nodaļa uzraudzīja par sevišķi smagiem valsts noziegumiem sodu izcietušās personas, un 80. gadu otrajā pusē galvenais objekts bija radikālie nacionālisti – piemēram, Helsinki-86, LNNK, Vides aizsardzības klubs un citi. Ceturtā nodaļa uzraudzīja reliģiskās sektas, garīdzniekus, padomju vāciešus un viņu repatriāciju uz Vāciju. Nodaļa sadarbojās ar atvaļinātiem VDK darbiniekiem – Saharovu, Upenieku un citiem. Katoļus, pareizticīgos un luterāņus kontrolēja ar garīdznieku aprindās esošo aģentūru un dibinot kontaktus ar baznīcu vadību.

Tāpat, viena no svarīgākajām nozarēm, kurai bija izteikti ideoloģisks raksturs bija literatūra. Vadošā organizācija literatūrā bija Rakstnieku savienība, caur kuru tika organizēts visa literārā darbība valstī. Rakstnieku savienībā (turpmāk RS) bija tādas sekcijas kā prozas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, krievu literatūtas un tulkotāju. Notika nemitīgs darbs, kā ietvaros tika lasīti un recenzēti pilnīgi visi jaunie darbi, tika diskutēts par „mākslinieciskajiem jautājumiem” un vērtēta atbilstība PSRS ideoloģiskajām nostādnēm.

Pār radošajiem prātiem valdīt bija gaužām vienkārši. Ja klausīja, ieguva dažādas privilēģijas, par ko parastais padomju cilvēks varēja vien sapņot – radoši komandējumu uz ārzemēm, atpūta sanatorijās, vasarnīcas un lielākas izredzes tikt pie dzīvokļiem (īpaši šim nolūkam dibināja RS dzīvokļu fondu). Rakstnieki varēja tikt pie 25 kv. m. platības radošumam, kas praksē nozīmēja vēl vienu papildus istabu dzīvoklī. Tāpat, bija krietni vieglāk tikt pie atļaujas iegādāties vieglo automašīnu. 1961. gadā RS beletāža atvēra īpaši literātiem domātu Literatūras fonda Latvijas nodaļas poliklīniku, ko vēlāk apmeklēt ļāva komponistiem un kinematogrāfiem. (Vairāk par šo lasīt pētījumā šeit)

Pret tiem, kuri novērsās, nepiekāvās vai ar savu rīcību neatbilda PSRS vadības vērtībām, vērsa reālas represijas. Kā, piemērtu varam minēt slaveno „Franču grupas” krimināllietu. 1951.gada sākumā LPSR Valsts drošības ministrija arestēja 12 cilvēkus no mākslas, literatūras un teātra aprindām: Kurtu Fridrihsonu (1911-1991), Elzu Stērsti (1885-1976), Ievu Birgeri (1916-2002), Arnoldu Stubaus (1910-1958) un viņa sievu Irmu Irīnu Stubaus (1908-1999), Maiju Silmali (1924-1973) un viņas vīru Miervaldi Ozoliņu (1922-1999), Alfrēdu Sausni (1900-1994) un viņa sievu Eleonoru Sausni (1910-1969), Mirdzu Lībieti-Erss (1924-2008), Skaidrīti Sirsoni (1920-1998) un Gustavu Bērziņu (1910-?). Pirmajiem trīs piesprieda 25 gadus sevišķā režīma nometnē, pārējiem – no 7 līdz 10 gadiem. Šo notiesāto grupu ir pieņemts saukt par “franču grupu”, kas rada iespaidu, ka tā bija organizēta pretošanās grupa, kas neatbilda realitātei. Patiesībā tas bija paziņu loks ar pastāvīgu kodolu, kuru kopīgā pazīme (bet arī ne visiem), bija dalība 1945.-1947. gadā literārās pēcpusdienās, kurās apsprieda dažādus teātra mākslas un literatūras tematus, bet čekas interpretācijā tas tika traktēts kā pretpadomju propaganda. Vienīgais šādas propagandas pierādījums bija tas, ka vienā no literārajiem vakariem bija lasīti fragmenti no Andrē Žida (Andre Gide) grāmatas "Atgriešanās no PSRS", lai gan ne visi apsūdzētie šajā vakarā bija piedalījušies. Būtībā notiesātie bija draugu un paziņu loks, kas bija izveidojies ap K. Fridrihsonu un M. Silmali. Abi bija spilgtas personības, estēti un intelektuāļi, franču literatūras un mākslas cienītāji un pazinēji, kas izcēlās pēckara Rīgas pelēcīgajā kultūras dzīvē.

Tāpat, iesakām lielisko Silvijas Radzobes grāmatu „„Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks”, kas ir veltīta dzejnieka pēdējiem pieciem dzīves gadiem. Grāmatā atklāts kā notikās vēršanās pret rakstnieku un ļoti skaidri izklāstīta tā laika “radošās inteliģences” virtuve un morālais pagrimums. Balstoties uz dažādu arhīvu, muzeju fondu, bibliotēku materiāliem un publikācijām presē, kā arī Aleksandra Čaka laikabiedru intervijām un vēsturisko pētījumu datiem, grāmatā atklāta VK(b) partijas iniciētā 1949. gada teātra kritiķu – „kosmopolītu” kampaņas patiesā būtība un tās loma dzejnieka dzīvē un priekšlaicīgajā nāvē. Šī sistēma VDK vadīta darbojās visus Padomju laikus.

Nevar nepieminēt min VDK piesegorganizāciju - Kultūras sakaru komiteju, caur ko organizēja VDK darbu, un šajā komitejā “strādāja” kultūras darbinieki. Viņi pildīja VDK tiešos uzdevumus – brauca uz ārzemēm, spiegoja un vervēja, kā arī šķēla trimdas sabiedrību. Viņi nebija pasīvi malā stāvētāji un procesu novērotāji, bet gan aktīvi VDK cilvēki. Par darbu viņus atalgoja.

Kopš savienības sabrukuma (vai loģiskajām beigām), zem paklāja esam paslaucījuši gan kolaboracionisma jēdzienu, gan pašus kolaborantus – cilvēkus, kas aktīvi sadarbojās ar padomju režīmu. Īpaši tad, ja runājam par kultūras jomu. Cik gan daudzi arī mūsdienās tiek uzskatīti par kulta personībām, par īsteniem Latvijas patriotiem! Itin kā tas, ar ko šie cilvēki padomju okupācijas laikā nodarbojās, būtu bijis tikai slikts sapnis. Pierādīt, protams, grūti, jo ne paši ko atklāj – publiski taču nestāstīs, ne Latvijā kāds īsti dziļāk pētījis. Akmens arī tā dēvēto žurnālistu dārziņā, kuri ne Pauliem, ne savulaik Skulmēm un Ziedoņiem nav jautājuši, kā tas nākas, ka padomju vara viņiem deva tik lielu, parastam cilvēkam nesasniedzamu vaļu. Jā, viņi bija talantīgi, taču nebūtu spējuši savu talantu aiznest līdz tik daudziem tā pielūdzējiem, ja ne viņu silto attiecību ar padomju varas īstenotājiem.

Ņemsim par piemēru Raimondu Paulu un publiski pieejamu informāciju. No 1985. līdz 1989. gadam Raimonds funkcionēja kā LSPR Augstākās Padomes deputāts un politikā aktivitāti saglabāja arī pēc savienības beigām – pasēdēja Godmaņa valdībā kā kultūras ministrs, vēlāk pievienojās partijai “Latvijas ceļš” un atkal pasēdēja kultūras ministra krēslā Birkava valdībā. Pēcāk bija Ulmaņa padomnieks kultūras jautājumos un 1998. gadā piedalījās “Jaunās partijas” dibināšanā un bija tās pirmais priekšsēdētājs. Īsi pirms 2000. gada pat uz prezidenta amatu kandidēja, līdz 2002. gadā iekāpa “Tautas partijas” rindās. Savu politisko darbību viņš pārtrauca vien ar 9. Saeimas pilnvaru beigām. Vai nav interesanti?

Šķiet, tieši Pauls ir bijis viens no “radošās inteliģences” pārstāvjiem, kurš vairākkārt licis noprast, ka politika jau viņu neinteresē, bet tā vienkārši sanāca. Vai tiešām? Kādā LSM “Krustpunktā” 2015. gada sarunā ar Paulu minēts, ka “par savu iesaistīšanos politikā viņš bilst, ka laikam nav bijis īsti vērts, bet situācija Atmodas laikā, Jāņa Petera iespaidā.”. Peters esot tā Paulu iedvesmojis, ka viņš nokļuvis līdz kultūras ministra amatam. Starp citu, šajā pat 2015. gadā (pēc Krimas aneksijas!) Pauls min, ka viņam drīzumā gaidāms liels koncerts Maskavā… Grūti teikt, kurā brīdi Pauls savas saites ar Maskavu sarāva un vai vispār, jo ir līdzdarbojies gan “Jaunā viļņa” organizēšanā, gan dažādas Kremļa lakstīgalas uz Jūrmalu vilcis un runājis par to, ka ar Krieviju mums ir jādraudzējas. 2021. gadā Pauls atzina, ka sava cienījamā vecuma dēļ gan vairs Krievijā nekoncertēs, bet pēc 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā atzina, ka par šo tēmu viņa ģimenē nerunā un novēl, “lai visur drīzāk būtu miers”. Amizanti, kāds īstens patriots izrādās sabiedrībā tik ļoti iemīļotais komponists.

Protams, varam pievērt acis un teikt, ka uz mūsdienām šie sānsoļi neattiecas, taču nemelosim sev, jo vēlme izvairīties no patiesības cieši sasaistās ar tagadni. Vai esam gana lētticīgi, lai domātu, ka pēc savulaik VDK savervētie kultūras izcilnieki pēkšņi savas intereses mainīja un kažoku otrādi apmeta? Pēkšņi uz viņiem vairs neattiecās VDK virzītās prasības? Ir viegli turpināt savienības dotos uzdevumus, ja viss, kas ar savienību pēc 1991. gada notika bija nosaukuma maiņa un izmēra sarukšana - tas nebūt nenozīmē slēptās un atklātās ietekmes mazināšanos. Svarīgos amatos ieliktie cilvēki galu galā bija tie, kas savu ceļu politikā turpināja vēl ilgi pēc savienības beigām, un viņiem bija liela loma par tā dēvētās neatkarīgās Latvijas politisko kursu.