Arvils. Kadrs latvietis III

Noslēgsim „Taisnības” veidoto triloģiju par vienu no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem Arvilu Ašeradenu. Persona, kuras dzīves gājums spilgti raksturo klasisku kolaboracionistu. Gatavība kalpot okupācijas varai un nodot savu tautu, apmaiņā pret karjeru un situētu dzīvi.

“Taisnība” rakstu sērijas par finanšu ministru Arvilu Ašeradenu pirmajā daļā politiķi iepazinām kā entuziasma pilnu jaunu cilvēku, kurš laikus saprata, kā varas spēlēs jāspēlē un kā vārdos jāklausās, lai plūktu panākumu un ietekmes laurus. Otrajā daļā Arvils atklājās ne tikai kā pārsteidzoši veiksmīgs mediju vides darbonis, bet arī izmanīgs, teiksim tā, biznesmenis un arī informatīvās telpas ietekmētājs. Laikraksta “Diena” privatizācija ir nozīmīgs atskaites punkts karjerā, taču tas, kas sekoja pēc viņa aizrautīgās darbošanās akciju sabiedrībā, ir ne mazāk nozīmīgs. Viņš nokļuva politikā un arī tas nebija nejauši. Kurš par to maksāja? Kā tas notika? Par to pastāstīsim turpmākajās rindkopās.

Prasmes un atpazīstamību mediju biznesā Ašeradens izkopa līdz 2009. gadam, un tad jau pāreja uz politiku bija gluži vai dabiska – redz, arī pats laikraksts “Diena” esot sācies “kā daļa no politiskā procesa neatkarības atgūšanas un valsts atjaunošanas laikā”. Tādēļ nevarētu teikt, ka politika Ašeradenam bija sveša – strādājot laikrakstā “Diena” viņš un viņa kolēģi palīdzēja veicināt, piemēram, “Latvijas ceļa” un bijušo „tautfrontiešu” popularitāti, kas nu bija kļuvuši par politiķiem un biznesmeņiem. Tāpat, laikraksts cītīgi strādāja, lai veidotu tādu informācijas telpu, kāda tobrīd bija nepieciešama un atbilda VDK pasūtījumam par to, kas sabiedrībai ir un kas nav jāskaidro, jācildina vai īpaši jāizceļ vai arī, kas vēl svarīgāk, par ko nav jārunā. Šis bija ļoti būtisks Ašeradena un viņa mūža kompanjones S.Ēlertes uzdevums. Latvijas sabiedrībā un ārvalstu sabiedrībai radīt iespaidu, ka Latvijā pie varas ir nākuši demokrātiski spēki, kuri ir orientēti uz „rietumu vērtībām” un gatavi iekļauties modernajā „rietumu sabiedrībā”. Laikraksts „Diena” pildīja klasisku KF dienestu operāciju – pūst miglu acīs, kur ar vārdiem un darbu imitāciju radīt iespaidu par demokrātiskiem procesiem valstī, bet patiesībā noklusēt ēnā notiekošo realitāti, kur varu valstī ir sagrābuši reformkomunisti no „Tautas frontes” un „bijušie” čekisti, kuri pārņēma kontrolē visus nozīmīgos ekonomikas un finanšu blokus.

Nevarētu teikt, ka Arvils jebkad ir bijis ārpus politikas un ietekmīgu cilvēku vides - vēl pirms aktīvas darbības politikā, viņš bija izpratis kas un kā šajā jomā notiek. Paziņas, kuratori un svarīgi draugi viņa nākamo uzdevumu un mērķi – sevis pieteikšanu politikā, atbalstīja. Politikā ar viņu teju vai reizē devās arī cīņu biedre Ēlerte. Bija pienācis laiks nākamajai Ašeredena lomai – politiķis!

Par “Pilsoniskās savienības” biedru Ašeradens kļuva 2010. gadā. Partiju veidoja vairāki “Jaunā laika” dezertieri – Sandra Kalniete, Ina Druviete, Ilma Čepāne un Kārlis Šadurskis, un TB/LNNK Ģirts Valdis Kristovskis, kurš kļuva partijas priekšsēdētaja vietnieku. Arī Kristovskis, gluži tāpat kā citi “laika biedri” bija aktīvs Tautas frontē un uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas politikā debitēja caur “Latvijas ceļu”. Nu viņi visi atkal kā seni draugi satikās jaundibinātajā partijā. Kādēļ “Jaunais laiks” beidzās? Partija sevi izsmēla un tai paredzēto “dzīvi” nodzīvoja. Bija laiks tapt kam jaunam, bet patiesībā pat ļoti vecam, un turpināt pildīt dažādas funkcijas, kas bija svarīgas kontroles un ietekmes nostiprināšanā. Tas bija labs stāsts par it kā nelielu politisko spēku, kas radies “no jauna”, un panākumi šai partijai bija vēl pirms tā un citas apvienojās zem “Vienotības” lietussarga. Tā lūk Ašeradens pirms 15 gadiem kļuva ne tikai par “Pilsoniskās savienības” valdes locekli, bet arī tika ievēlēts Saeimā. Tobrīd gan vēl tikai kā deputāts – viņa karjeras augšupeja sākās uzreiz pēc ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā.

Vai nav interesanti, ka tieši “Tautas frontes” aktīvākie biedri kļuva par Latvijā ievērojamiem politiķiem? Kāds teiks, ka tas tādēļ, ka viņi savu politisko gribu pierādīja atmodas laikā, bet kāds cits, kurš cītīgi lasījis “Taisnību” un citus avotus zinās, ka šāds bija VDK plāns. Tieši VDK ļoti aktīvi kūrēja „Tautas frontes” kustību, kura sastāvēja no exkomunistiem un čekas aģentiem, bet visādos veidos traucēja citu pilsonisko organizāciju tapšanu un atpazīstamību. Čeka lika tautai noticēt, ka tieši „Tautas frontes” cilvēki ir īstie „partioti”, kuri pelnījuši celt jauno Latvijas valsti. Kāpēc VDK mērķis? Uz papīra Latvija bija neatkarīga valsts, bet realitātē daudzus būtiskus amatus ieņēma tie, kas savulaik sadarbojās ar VDK. Tika veidotas it kā cita ar citu nesaistītas partijas un jaunie politiķi sludināja visādas košas idejas gan par Latvijas, gan ES un NATO lomu. Nepārprotiet, ir labi Latvijai ES un NATO būt un mums tur ir jābūt, bet, kas notiek, kad esam tur nokļuvuši? Kā mēs izmantojam savu iespēju atrodoties šajās organizācijās? Iespējams tieši KF dienesti izmanto savu iespēju tagad atrodoties šajās organizācijās? No iekšpuses atrodoties „pretinieka” teritorijā paveras citas iespējas ietekmēt, iegūt informāciju un lēnām, pamazītēm graut savu pretinieku. Krievijas tvēriens nedrīkstēja atslābt, tādēļ notika šādas tādas transformācijas un, kā zināms, uzticīgs vēlētājs nav visai vērīgs vēlētājs. Politiķi ieguva sabiedrības uzticību un varēja “pārdot” dažādus viedokļus un lēmumus, reizē kontrolējot tādas nozīmīgas jomas kā finanses, ekonomika un drošība. Reizē kontrolēt un nepieļaut, ka valsts pārāk daudz aizraujas savā izaugsmē.

“Vienotība” par partiju kļuva 2011. gadā, lai gan “Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība” un “Sabiedrība citai politikai” parakstījās par vienošanos strādāt plecu pie pleca vēl 2 gadus pirms tam. Interesanti (vai drīzāk nē), ka partiju apvienošanas procesā īpaši aktīva izrādījās Sarmīte Ēlerte. Trīs it kā savstarpēji nesaistīti, demokrātiski politiskie spēki, kuru dalībnieki lielākā vai mazākā mērā patiesībā saistīti gadiem ilgi. Kāpēc tāda “Vienotība” maz bija jārada, vai tiešām trūka politisko spēku? Nebūt ne. “Vienotība” piedzima 2011. gada 6. augustā, bet mēnesi pirms tam – 9. jūlijā beidza pastāvēt “Tautas partija” un Šķēle pameta (tikai) politikas publisko skatuvi. Bija laiks dzimt vēl nebijušam projektam - gluži kā pēc pasūtījuma radās partija, kas pēc nelielas pārveides nu zināma kā “Jaunā Vienotība”. Skāde, ka nekā diži jauna gan tur nav.

Pirmsākumos Ašeradens acīs neleca, taču jau uzreiz tika ļoti mērķtiecīgi virzīts uz svarīgām „atslēgas” pozīcijām – 12. Saeimā viņu neievēlēja, taču kļuva par Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru, un kas gan ir labāka vieta kur gūt nepieciešamo pieredzi, zināšanas, informāciju, ja ne šī ministrija. Vai Ekonomikas ministrija, kur par ministru Kučinska valdībā Ašeradens kļuva 3 gadus vēlāk – 2016. gadā. Bet 2017. gadā jau nu par visas partijas priekšsedētāju. Kadru maiņa “Vienotībā” bija nemitīga, taču savu vietu Ašeradens saglabāja godam, kamēr no krēsliem izlidoja vairāki tobrīd plaši pazīstami politiķi (piemēram, S. Āboltiņa, kas nu tikusi diplomāta maizē un deleģēta darbam ārzemēs).

Tieši Ašeradena darbs Ekonomikas ministrijā ir cieši saistīts ar OIK afēru, kā sekas izjūtam vēl šodien. Afēra bija lieliski izspēlēta un izplānota. Te “Vienotība” pati šo problēmu radīja, te likās, ka tūlīt to risinās, lai it kā mazinātu Latvijas iedzīvotāju finansiālo slogu. Atkāpei – neko neatrisināja, bet tas, kā šajā afērā ieguva “Vienotībai” pietuvināti uzņēmēji, gan ir apsveicami. Piemēram, Uldis Mierkalns, kurš izsenis bijis dāsns “Vienotības” ziedotājs un kuram joprojām pieder meža nozares uzņēmumu grupa “PATA”. Grupas uzņēmumi bija vieni no tiem, kuri saņēma OIK, bet Latvijas iedzīvotāji par to maksāja. Summas bija iespaidīgas. Un tā, ar OIK palīdzību, atkal tika apzagta valsts. Ašeradenam netrūka arī kauna kļūt par OIK parlamentārās izmeklēšanas komisijas dalībnieku – no tās gan aizgāja it kā paša vēlēšanās dēļ, bet gan jau nedomāja, ka kāds sapratīs, kas ir kas.

Draugiem un cīņu biedriem VDK uzdevumā Ašeradens izpalīdzēja ne tikai OIK jautājumā. Ne mazāk interesanti ir tas, kā viņš lobēja VDK virsnieka Savicka “Itera Latvija” intereses un palīdzēja sakārtot ar pārdošanu un pirkšanu saistītos jautājumus. Valdība 2017. gadā atbalstīja, ka valstij piederošais a/s “Augstsprieguma tīkls” iegādājas “Itera Latvija” kapitāldaļas “Conexus Baltic Grid”. Arvila vārdiem, valsts mērķis bija kļūt par “Conexus” vairākuma akcionāru (vismaz 70%), lai veiksmīgi īstenotu Baltijas valstu sadarbību energodrošības jomā. Kompānija, kas grozījās ap šo darījumu un uzņēmu gan bija laba – tas pats Kalvītis, arī “Gazprom”, kam vēl krietni pēc 2017. gada piederēja vismaz 29% “Conexus” akciju. Kāpēc netika piesaistīts kāds investors? Šādi ātrāk varēja izsaimniekot nodokļu maksātāju naudu. Atšķirībā no OIK afēras, kur Ašeradenam bija mazliet jāpasvīst (jāiztur demisijas pieprasījums), te nekādu seku nebija. “Itera Latvija” un Vācijas “Uniper Ruhrgas International GmbH” par akcijām no valsts tika pie 57 miljoniem EUR. Līdzās izpratnei par mediju tirgu un politiku, Arvilam īpaši pievilcīgi bija arī enerģētikas jautājumi, jo kas gan cits ir enerģētikas nozare, ja ne daļa no kritiskās infrastruktūras, turklāt varēja gana labi nopelnīt.

Nākamo karjeras uzrāvienu Ašeradens piedzīvoja 2022.gadā, kad kļuva par finanšu ministru. Atkal tika pie vēl viena svarīga amata un pie svarīgām funkcijām – oficiāli viņam ir jākontrolē valsts budžets un jāizstrādā plāni, kā attīstīsies valsts ekonomika gan tagad, gan nākotnē. Neoficiāli Ašeradena portfelis ir ar, tā teikt, plašāku tvērienu. Lobēt vadošajam politekonomiskajam grupējumam (tajā neietilpst tikai „Jaunā Vienotība”, ebt arī citi vadošie grupējumi) pietuvināto cilvēku intereses, regulēt finansējuma izlietojumu un rūpēties, lai finanšu jomā ir kārtība, kādu to paredz Latvijai ne visai draudzīgas ideoloģijas pārstāvji. Finanšu ministrija kontrolē Valsts ieņēmumu dienestu un tas, kurš kontrolē šo iestādi, kontrolē visu milzum lielo pelēko ekonomikas segmentu mūsu valstī. Finanšu ministriju KF dienesti vienmēr it turējuši īsajā pavadā un ja mēs palūkotos kādi tik tur kadri nav nolasīti kadri mums nerastos dīvaini jautājumi kāpēc mūsu valstī kaut kas nav kārtībā. Ārkārtīgi svarīgu funkciju Ašeradens pilda, jo garantē, ka „pareizie kadri” dabūs ES fondu miljonus. Vecie komunisti un čeksiti var gulēt mierīgi – Ašeradens un Finanšu ministrija gādās, ka vecā padomju nomenklatūra saviem biznesa projektiem finansējumu dabūs. Un, protams, Finanšu ministrija ietekmē un nosaka Latvijas finanšu sistēmas „atvērtību” KF kapitālam un to, ka mūsu finanšu „uzraudzības” amatpersonas neredz apdraudējumu, kas nāk ar KF dienestu saistītām personām atrodoties Latvijas finanšu sistēmā.

Ašeradens ir kā piemērs vai „ceļabiedrs”, ar ko izstāstīt stāstu par to, kā veidojusies Latvijas mediju un politiskā vide – kā cilvēks ar atbilstošo dienestu palīdzību var kļūt par ievērojamu mediju nozares pārstāvi, bet pēcāk, par politiķi, kas neskatoties ne uz kādiem satricinājumiem, stringri turas sev paredzētajā vietā. Diez, cik vēl šādu cilvēku ir? Un kāds ir viņu ceļš? Visticamāk, pat ļoti līdzīgs – izvēlēts kadrs latvietis, kas apmaiņā pret VDK uzdevumu izpildi, nodrošinājis sev vietu “zem saules” un kļuvis par noteicošo valstij pat ļoti svarīgās jomās. Iespējams, viņš zina, kāda ir valsts neatkarības cena, bet vai viņš zina, ko KF dienesti izdara ar kolaboracionistiem, kad tie vairs nav vajadzīgi? Laiks visu saliks pa plauktiem, pienāks diena, kad maskas kritīs ...