Arābu naids pret Rietumiem

Piedāvājam iepazīties ar "X" lietotāja @ChayasClan rakstu par to, kā vēsturiski veidojies arābu naids pret rietumiem.

I pasaules kara laikā Lielbritānija meklēja sabiedrotos, lai cīnītos pret Osmaņu impēriju. Vieni no potenciālajiem atbalstītājiem bija arābu līderi, kuri vēlējās atbrīvoties no impērijas varas. Ar vēstuļu palīdzību laikā no 1915. līdz 1916. gadam savstarpēji komunicēja sers Henrijs Makmahons, britu pārstāvis Ēģiptē un Mekas līderis Hidžāzas reģionā šerifs Huseins bin Ali. Korespondence ir svarīga, jo atklāj, ko Lielbritānija arābiem solīja apmaiņā pret atbalstu un, vēl būtiskāk, ko nesolīja.

Ir skaidri redzams, ka briti arābiem neapsolīja Palestīnu un tā vietā norādīja uz arābu lielajiem plāniem par milzīgās teritorijas kontroli, kas izskatījās pēc vēlmes veidot islāma kalifātu.

Osmaņu impērija kontrolēja lielāko daļu arābu zemju (Sīrija, Irāka, Palestīna un citas). Hašimītu dinastijas pārstāvis Huseins bija svarīga reliģiskā figūra, jo sargāja islāma svētās vietas. Viņš Lielbritānijas piedāvājumā redzēja iespēju radīt lielu arābu valsti, kurā pats būtu karalis, un Makmahons Lielbritānijas vārdā sāka saraksti, lai Huseinu iedrošinātu sacelties pret impēriju.

Pirmajā Huseina nosūtītajā vēstulē (1915. gada 14. jūlijs) viņš lūdz britu atbalstu neatkarīgas arābu valsts izveidei. Viņš apraksta robežas, un tā ir ļoti liela teritorija, kas aptver teju visus Tuvos Austrumus. Makmahons sniedza piesardzīgu atbildi - 1915. gada 30. augustā rakstītā vēstulē viņš teica, ka ir par agru runāt par robežām, jo zeme joprojām ir osmaņu kontrolē, taču apsolīja par to diskutēt vēlāk. Huseins atkal rakstīja 9. septembrī un lūdza skaidras atbildes - viņš gribēja zināt, kuras teritorijas tiks atbalstītas arābu neatkarības nostiprināšanai.

Svarīgākā Makmahona vēstule tika nosūtīta 1915. gada 24. oktobrī. Viņš izklāstīja britu piedāvājumu - briti piekrita atbalstīt arābu neatkarību lielākajā daļā Huseina prasīto teritoriju, taču bija nianses: "Mersinas un Aleksandretas apgabali un Sīrijas daļas uz rietumiem no Damaskas, Homsas, Hāmas un Alepo apgabaliem nevar tikt uzskatītas par tikai arābu zemēm, tādēļ ir jāizslēdz no pieprasītajām arābu teritorijām".

Huseins 5. novembra atbildē pieņēma dažus no izņēmumiem, bet par citiem strīdējās. Viņš rakstīja, ka teritorijas ap Bagdādi un Basru kādu laiku varētu būt īpašā britu pārvaldībā, taču tām tik un tā būtu jābūt arābu valsts daļai. Viņš neapstrīdēja Palestīnas neiekļaušanu un tas liecina, ka viņš saprata - šī zeme nav solīto sarakstā. Makmahons decembra atbildē izmaiņām piekrita, taču atkal norādīja uz Francijas interesēm Sīrijā. Arī šī atbilde neminēja Palestīnu.

Nākamajā - 1916. gadā, sarakste turpinājās. Huseins rakstīja, ka pieņem izņēmumus par labu Lielbritānijas un Francijas aliansei. Viņš teica, ka viņi ir "apņēmības pilni uzticēties tam, ko briti ieteica attiecībā uz visu arābu apvienošanu", taču joprojām turējās pie savām prasībām. Janvāra beigās Makmahons atbildēja, pateicoties un solot atbalstu. Pēdējās vēstules 1916. gada februārī un martā bija par militāro palīdzību sacelšanās sagatavošanai. Rezultātā Huseins, ar britu atbalstu, 1916. gada jūnijā uzsāka arābu sacelšanos.

Briti apgalvoja, ka Makmahons apzināti nepieminēja Palestīnu. Frāze "Sīrijas daļas uz rietumiem" runāja arī par Palestīnu, kas toreiz tika uzskatīta par Sīrijas dienvidu reģionu. Palestīna atradās uz rietumiem no Damaskas, un tur dzīvoja jaukta iedzīvotāju grupa (tātad, ne tikai arābi). Briti to nevarēja solīt, jo bija vienojušies ar Franciju un bija vēlme saglabāt iespēju izveidot ebreju mājvietu (tas vēlāk redzams Balfūra deklarācijā). Vēlāk, 1939. gadā, britu komisija šo jautājumu izpētīja un secināja, ka Palestīna netika apsolīta. Komisija uzsvēra, ka formulējums ir skaidrs - izslēgtās teritorijas iekļāva Palestīnu, aizsargājot britu un Francijas intereses.

Balfūra deklarācijā Lielbritānija pauda atbalstu "ebreju tautas nacionālās mājvietas izveidei Palestīnā", un tas parāda, ka briti Palestīnu vienmēr uzskatījuši par atšķirīgu teritoriju. Viņi to 1915. gadā neatdeva. Arābi vēlāk apgalvoja, ka Palestīna tika apsolīta, taču vēstules pierāda pretējo, un Huseina klusēšana šajā jautājumā nozīmē, ka viņš to saprata.

Ko patiesībā vēlējās arābi? Ne tikai brīvību. Huseins sapņoja par milzīgu arābu valsti.

Hašimīti nāca no Hidžāzas, islāma svētās sirds. Huseins vēlējās kļūt par visu arābu līderi, varbūt pat kalifu - augstāko reliģisko valdnieku islāmā. Osmaņu kalifāts bija vājš, un Huseins saskatīja iespējas ieņemt tā vietu. Vēstulēs aprakstītā ideja par visu arābu apvienošanu vienā valstī līdzīnājās senajiem kalifātiem, kas valdīja no Spānijas līdz Indijai. Viņš gribēja kontrolēt reģionu no Vidusjūras līdz Persijai - tā būtu vienota islāma valsts, kas valdītu Tuvajos Austrumos un nestātu vietu citiem (ebrejiem vai kristiešiem).

Hašimīti bija ļoti ambiciozi. Viņi valdīja Mekā un Medīnā, un tas viņiem deva lielu reliģisko autoritāti. 1916. gadā Huseins pasludināja sevi par Hidžāzas karali, bet vēlāk - par "arābu karali". Pēc Osmaņu kalifāta beigām, viņš pat pasludināja sevi par kalifu, bet plāni izgāzās - viņu gāza Saudī dinastija no nedžas. Hašimīti zaudēja savu dzimteni, bet saglabāja ietekmi. Huseina dēli kļuva par karaļiem: Abdalla Transjordānijā (tagad Jordānija) un Faisals Irākā. Taču Al Saudu dinastija pārņēma svētās vietas un uzcēla valsti, kuras pamatā bija stingra islāma interpretācija. Savā ziņā Saūda Arābija turpina ideju par islāma valdīšanu reģionā.

Huseins gribēja tādu arābu valsti, kurā islāms būtu absolūtā valdnieka lomā. Tas skartu arī teritorijas, kurās ir daudzas ne-musulmaņu kopienas, tostarp Palestīnu ar tās ebreju vēsturi. Ja viņš būtu uzvarējis, iespējams, Izraēla nemaz nebūtu izveidojusies. Arābi visu kontrolētu un izspiestu citas tautas. Aizvainojums radās tādēļ, ka Lielbritānija nepiekrita visām Huseina vēlmēm. Nodevības sajūta un dusmas noveda pie karošanas pret Izraēlu 1948., 1967. un 1973. gadā. Tas deva spēku un iedvesmu islāmistu grupām, kas sapņo par jaunu kalifātu.

Hašimītu kalifāta neveiksme palīdzēja citām kustībām. "Musulmaņu brālība" (dibināta 1928. gadā) uzskatīja to par savu iespēju - viņi vēlējās atjaunot kalifātu no "apakšas uz augšu". Ēģiptē brālība sāka mācīt stingru islāma interpretāciju un džihādu kā valdīšanas veidu. Viņi centās apvienot musulmaņus zem islāmiskās likumdošanas vispirms Ēģiptē, bet pēc tam reģionā. Laika gaitā brālība izveidoja tīklus daudzās valstīs.

Brālība sākotnēji kļuva spēcīga Ēģiptē (viņu centrs), bet saskārās ar represijām no tādiem līderiem kā Nāsers. Daudzi aizbēga vai devās pagrīdē. Vēlāk par viņu galveno atbalstītāju kļuva Katara, kas deva naudu un drošību brālības līderiem. Arī "Al-Jazeera", kas pieder Katarai, bieži izplata brālības uzskatus. Mazā, bet bagātā valsts "Musulmaņu brālību" izmanto, lai iegūtu ietekmi reģionā un atbalsta tādas grupas kā Hamās, kas radusies no brālības.

Saūdu neveiksmes brālība uzskatīja par vājuma pazīmi - Saūda Arābijas darījumi ar Rietumiem un pilnīga kalifāta neesamība valsti padara "mīkstu", tādēļ monarhija būtu jānomaina ar islāma valdībām, kas saskanētu ar brālības idejām. Tas mūsdienās radījis spriedzi starp Kataru un Saūda Arābiju - abas valstis sacenšas par līdera lomu musulmaņu pasaulē. 2017. gadā Saūda Arābija, AAE, Ēģipte un Bahreina pārtrauca attiecības ar Kataru, jo tā atbalstot ekstrēmistus. Valstīm ir pamats domāt, ka Katara izmanto brālību, lai viņus vājinātu.

Brālības džihāds nav tikai bruņota cīņa. Tā ir ideju izplatīšana, ar mērķi izmainīt sabiedrību domāšanu. Musulmaņiem esot jācīnās, lai visur par normu kļūtu islāma likums.

Tas nozīmē "svēto karu" pret visiem, kuri tam stāv ceļā - arī pret musulmaņiem, kuri nepiekrīt brālības idejām. Saūda Arābija un AAE to uzskata par lielu apdraudējumu valdībai un suverenitātei. Brālība vēlas likvidēt karaļus un emirātus, aizstājot tos ar kustības izvēlētiem vadītājiem. Esošos valdniekus viņi dēvē par "neīstiem musulmaņiem".

Idejas apdraud arī visu Rietumu pasauli. Islāma brālība izplata anti-­rietumnieciskas idejas, vainojot Eiropu un ASV islāma vienotības kavēšanā. Viņi atbalsta teroristiskas grupas, piemēram, Hamās, kas uzbrūk Izraēlai un Rietumiem. Viņu plānos ietilpst sabiedrības ietekmēšana un islāma izplatīšana Eiropā un ASV - skolās, medijos un politikā. Tas vājina demokrātijas, sašķeļ sabiedrības un veicina naidu. Ja viņi gūs panākumus, viņi varētu izveidot kalifātu, kas stātos pretī Rietumiem, izraisot vairāk terora un nestabilitātes.

"Musulmaņu brālība" ir izstrādājusi plānus, kā iekļūt Rietumos un tos vājināt no iekšienes. Viņi būvē mošejas, skolas un organizācijas Eiropā un ASV. Tās darbojas kā kopienu centri, bet izplata islāma valdīšanas idejas. Viņi sadarbojas ar kreisajām grupām, lai protestētu pret Izraēlu un Rietumiem. Viņu mērķis ir padarīt Rietumus tik vājus, lai tie nespētu apturēt lielas islāma valsts izveidi. Viņi sapņo par "Lielo Sīriju" - Sīriju, Libānu, Jordāniju, Palestīnu un daļas no Irākas un Turcijas.

Viņu, piemēram Hamās, dokumentos ir aicinājumi iznīcināt Izraēlu. Viņi noliedz ebreju vēsturi un apgalvo, ka visa teritorija ir arābu vai musulmaņu. Apvainojot Izraēlu, viņi slēpj savus plānus dominēt reģionā. Apvērstā retorika palīdz vājināt atbalstu Izraēlai un panākt, lai pasaule ignorē viņu nodomus.

Šis nepiepildītais sapnis ietekmē mūsdienas. Daudzi islāmisti vaino Eiropu un Rietumus pie Osmaņu impērijas sabrukuma un pie tā, ka netika atļauta vienota islāma valsts. Viņi saka, ka to izraisījušas Makmahona vēstules un vienošanās 1916. gadā. Tā kā viņi nesaņēma savu kalifātu, daļa arābu un musulmaņu devās uz Eiropu. Viņi sev nesa līdzi džihāda un kalifāta atjaunošanas idejas. Grupas kā ISIS 2014. gadā mēģināja izveidot kalifātu Irākā un Sīrijā. Viņi uzbruka Eiropai ar teroru, piemēram, Parīzē 2015. gadā vai Briselē 2016. gadā. Islāmisti uzskata, ka Eiropa ir vainojama 1915. gada sapņa sabrukšanā, un Rietumu atbalsts Izraēlai ir kā daļu no šīs "nodevības".

Eiropā tas izpaužas, piemēram, prasībās par šariata likumiem dažādās kopienās. Politiķi, piemēram, Lielbritānijā vai Francijā izjūt spiedienu no islāmistu grupām, kas saka, ka Rietumi viņiem ir parādā par pagātnes netaisnībām.

Arābu sacelšanās palīdzēja Lielbritānijai uzvarēt karā, bet arābi ieguva karalistes Irākā, Sīrijā un Jordānijā. Sīrija kļuva neatkarīga un nestabila. Irākā līdz 1958. gadam valdīja Hašimīti, kuri joprojām valda Jordānijā. Saūda Arābija kļuva spēcīga naftas dēļ. Viens kopīgs kalifāts joprojām ir sapnis tādām grupām kā "Musulmaņu brālība", kuri vēlas, lai visur valdītu islāms.

Makmahona–Huseina vēstules parāda, ka Lielbritānija piedāvāja palīdzību arābu neatkarībai, taču apzināti no vienošanās izslēdza Palestīnu, un to pierāda Makmahona rakstītie izņēmumi. Tas notika pirms Balfūra deklarācijas un iezīmēja ceļu Izraēlas tapšanai. Arābu patiesais nodoms bija milzīga islāma valsts viena valdnieka vadībā. Nespēja iegūt visu ilgstoši radījusi aizvainojumu, kas vilcies līdz mūsdienām, kad islāmisti nokļūst Eiropā un turpina vainot Rietumus. Šī jautājuma izpratne palīdz saprast, kāpēc mieram svarīgi atzīt Izraēlas vēsturiskās tiesības.

Avots: https://x.com/ChayasClan/status/1992919133382410353