Dadzis Krievijas acī - Vācijas militārā izaugsme
Vācijas aizsardzības budžets šobrīd pārsniedz 108 miljardus eiro (aptuveni 2,4 % no IKP), kas pārsniedz jau vēsturisko NATO noteikto 2 % līmeni, un turpmāk paredz palielināt šos izdevumus no 3,5 % līdz 5 % no IKP. Tas ļautu izveidot Eiropas spēcīgāko konvencionālo militāro spēku, kas nebūt ne visiem patīk, un šī nepatika ir ne tikai no Krievijas un Ķīnas puses, bet arī Francijas un Polijas. Prognozes rāda, ka 2027. gadā Vācijas militārie izdevumi sasniegs 109,7 miljardus eiro, kas veido aptuveni 20 % no kopējiem federālajiem izdevumiem.[1] Paredzams, ka izdevumi līdz desmitgades beigām pieaugs līdz 150–183 miljardiem eiro, Vācijai pakāpeniski atceļot militāros ierobežojumus, kas tika ieviesti pēc aukstā kara.[2]
NATO prasību attīstība
NATO tās dalībvalstīm vēsturiski pieprasīja militārajam budžetam tērēt vismaz 2 % no IKP, un Vācija šo robežvērtību pirmo reizi atkārtoti pārsniedza 2024. gadā. Diskusijas alianses ietvaros ir virzījušās uz izdevumu paplašināšanu, tostarp pamata aizsardzības budžetu palielināšanu līdz 3,5% un priekšlikumiem palielināt visaptverošo drošības un infrastruktūras izmaksu apjomu līdz 5 %[3]. Vācija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kas savus valsts "parādu bremzēšanas" noteikumus pielāgoja ar konstitucionāliem grozījumiem tā, lai no tiem atbrīvotu svarīgus ieguldījumus aizsardzībā.
Vācijas militārā budžeta pārstrukturēšana
Vācijas šī gada aizsardzības budžeta lielākās izdevumu pozīcijas ir militārie iepirkumi, kam seko personāla un administratīvie izdevumi. Strukturāli galvenās budžeta pozīcijas (Einzelplan 14) ir militārie iepirkumi un bruņojums (ap 38,5 miljardiem eiro novirzīti ieroču sistēmu, tehnikas un munīcijas iegādei), Bundesvēra speciālais fonds (Sondervermögen) (papildu 25,5 miljardi eiro ilgtermiņa modernizācijas projektiem un tehnoloģiskajiem uzlabojumiem), personāla izdevumi (24,7 miljardi eiro karavīru un civilā personāla algām, sociālajām garantijām un plānotajai spēku skaitliskajai palielināšanai), administratīvās un uzturēšanas izmaksas (ap 13,4 miljardi eiro esošās infrastruktūras apsaimniekošanai, mācībām un ikdienas operācijām). Stabils ir militārais atbalsts partneriem (aptuveni 9 līdz 11,5 miljardi eiro gadā rezervēti palīdzības sniegšanai Ukrainai un citu sabiedroto drošības stiprināšanai). Militārās palīdzības ziņā Vācija ir pats lielākais Ukrainas atbalstītājs.
Prioritārie iepirkumu virzieni ir labi zināmi – gaisa spēki un pretgaisa aizsardzība (jaunu iznīcinātāju un pretgaisa aizsardzības sistēmu integrācija), droni un tehnoloģijas (apjomīgas investīcijas kaujas bezpilota lidaparātu flotē un militāro satelītu tīklu izveidē) un sauszemes spēku gatavības paaugstināšana (munīcijas krājumu papildināšana un smagā bruņojuma nodrošināšana NATO misijām). Vienlaikus nav zināmi apjomīgā speciālā fonda tēriņi (pat pamata aprises). Plānots, ka no 2027. gada visi līdzšinējie fonda modernizācijas projekti tiks pilnībā pārņemti regulārajā aizsardzības budžetā, lai nodrošinātu stabilu ilgtermiņa finansējumu un sasniegtu Vācijas mērķi – 3,5 % no IKP aizsardzībai līdz 2029. gadam.[4]
Militārā pētniecība
Vācijas militārās pētniecības, izstrādes un testēšanas (R&D) budžets tiešajos federālajos piešķīrumos veido aptuveni 1,5 līdz 2 miljardus eiro gadā. To būtiski papildina miljardiem eiro, kas piesaistītino speciālā fonda (Sondervermögen) un dalības Eiropas Savienības (ES) programmās. Zināmi ir tikai galvenie pētniecības virzieni un prioritātes – MI un autonomija (investīcijas algoritmos, kas spēj analizēt kaujas lauka datus reāllaikā, kā arī autonomu BPL un sauszemes robotizēto sistēmu izstrāde), kvantu tehnoloģijas un kiberdrošība (koncentrējoties uz pretuzlaušanas sakaru šifrēšanu un kiberoperāciju vadības sistēmu modernizāciju), nākamās paaudzes kaujas sistēmas (kopā ar Franciju un citām partnervalstīm finansē Future Combat Air System un Main Ground Combat System pētījumus), lāzeri un elektromagnētisko impulsu tehnoloģijas.
Uzskaitītais ir tikai daļa no militārās pētniecības, ko realizē caur specializētām iestādēm, piemēram, Cyber Innovation Hub (CIH) un Bundesvēra universitātēm Minhenē un Hamburgā, kas militāro tehnoloģiju jomai piesaista jaunuzņēmumus un akadēmisko sektoru.
Krievijas spiegu tīkli
Krievija gadiem ilgi Rietumeiropā ir attīstījusi savu spiegu un aģentūras tīklu. Īpaši augsts pārklājums ir Vācijā, Beļģijā un Spānijā, un tas ir sekmīgs. Vācijā gan nesalīdzināmi biežāk tiek atklāta nepiedienīga krievu dienestu interese par valsts aizsardzības un pamata infrastruktūras jautājumiem. Gandrīz katru mēnesi ir zināms par kādām darbībām vai personām, kas tiek deportētas vai izsludinātas meklēšanā Eiropā.
Spiegu tīkls turpina attīstīties un tam ziņotāju līmenī pievienojušies daudz indivīdi un sabiedriskās organizācijas, tomēr tām nav pietiekoši daudz pieredzes un iespēju ievākt informāciju. Dati par Vācijas militārās pētniecības programmām ir kritiski nozīmīgi Krievijai, lai tā plānotu savu vidējā termiņa politiku. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesgta (SVR) valdībai gatavotie materiāli ir nekvalitatīvi un kopš šī gada pavasara kļuvuši vairāk politiski nekā tehniski.
Krievu klibā pīle par atomieročiem
Nav droši zināms, kāpēc SVR ir sagatavojis un izplatījis informāciju par kodolieroču pētniecību Vācijā, kur ir tikai daži fakti.[5] Neatkarīgi no paziņojuma satura saprotams, ka Vācijas pretizlūkošanas dienests strādā sekmīgi un krieviem nav drošu pieeju pētniecībai.
SVR paziņojums nav garš, un to visu ir var citēt:
"Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienesta preses birojs ziņo, ka saskaņā ar SVR no NATO vadošo valstu ministrijas saņemto informāciju, paustas bažas par aktīvo pētniecības un attīstības darbu, kas tiek īstenots Vācijā un kā uzmanības centrā ir kodolieroči.
Berlīnes Rietumu sabiedrotie norāda uz tās darbību apmēru tādās sensitīvās jomās kā specializētā materiālzinātne, triecienviļņu fizika un kodolfizika un neitronu fizika. Iesaistītas 30 nacionālās universitātes, starp kurām ir Karlsrūes Tehnoloģiju institūts, Rūras Universitāte Bohumā, Ludviga un Maksimiliāna Universitāte Minhenē, RWTH Āhenes Universitāte un Berlīnes Tehniskā universitāte. Sešos pētniecības reaktoros, kas darbojas šajos centros, norit praktiski eksperimenti.
NATO amatpersonas Briselē vēsta par Vācijas rūpību un ciešo starpresoru koordināciju ražošanas metožu izstrādē un augstas enerģijas sprāgstvielu un elektronisko detonācijas sistēmu rūpnieciskās ražošanas organizēšanā. Šajā darbā ir iesaistītas galvenās valsts militāri rūpnieciskās grupas – Rheinmetall AG, Diehl Stiftung GmbH, KNDS Group un Umarex GmbH. Materiāli un aprīkojums tiek regulāri pārbaudīts Vācijas armijas poligonos.
NATO militārie eksperti uzskata, ka Berlīne spēj viena līdz trīs mēnešu laikā patstāvīgi saražot nepieciešamo skaldāmo materiālu un gada laikā uzbūvēt funkcionējošu kodolsprādzienierīci, neveicot pilna mēroga izmēģinājumus. Tas ir īpaši satraucoši, ņemot vērā Vācijas militāro pagātni un Merca valdības plānus padarīt Vācijas armiju par "spēcīgāko konvencionālo armiju Eiropā". Iespējams, ka Vācijas kancelejas ierēdņu satrauktie prāti jau iztēlojas savu "kodolieroču lietussargu".
Vācijas varas iestāžu nodoms iegūt tiešu piekļuvi kodolieročiem rada ārkārtīgas bažas Eiropai, ņemot vērā atriebes noskaņas Berlīnē. Tomēr nacistiskās Vācijas iznākums, radot "brīnumvafi", ir labi zināms. Vai vēsture mums joprojām neko nav iemācījusi?
Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta Preses birojs,
2026. gada 20. jūlijs"
Nenoliedzami, biedri ir centušies, un saturā iekļautā informācija ir vispārzināma no Vācijas publiskajiem avotiem, tomēr tos pārvērst rekombinācijā par sistēmiskām ķēdēm, nav vairs tik vienkārši. Tik nekvalitatīvi ziņojumi Kremļa pusē nav redzēti jau gadiem ilgi, un tas priecē. Tā tikai turpiniet tālāk, un atliek cerēt, ka Krievijas politikas lēmēji operē ar šādas kvalitātes informāciju. Nemieru rada tikai tas tonis, kas pārņemts no Aukstā kara laika repertuāra.
[3] https://www.nato.int/en/what-we-do/introduction-to-nato/defence-expenditures-and-natos-5-commitment
Comments