Leienas runa ar tukšuma sajūtu
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzulas fon der Leiena 16. septembrī Eiropas Parlamentā teica runu par Eiropas Savienības stāvokli (SOTEU). Runas saturu ilgstoši turēja noslēpumā un sagatavošanās darbi bija visai iespaidīgi – tika uzaicinātas īpašas personas un sēde tika teatrāli pārcelta uz Strasbūru Francijā, tā sniedzot politisku atbalstu prezidenta Makrona aizvien vājāk pārvaldītajai valstij un partijai.
Šādu runu sniedz ik gadu un ar katru gadu tā kļūst vēl neizteiksmīgāka kā pērn. Tā pievēršas sekundāru un trešās šķiras problēmu refleksijām, un būtiski atšķiras no priekšgājēju paustā. Žurnālisti ir salīdzinājuši Urzulas fon der Leienas un viņas priekšgājēja Žana Kloda Junkera vārdus, un šis salīdzinājums saturiskā ziņā nav saudzīgs. Arī izvēlētie vārdi rada pārāk daudz jautājumu.[1]
EK priekšsēdētājas runas teksts ir pieejams,[2] tāpat kā videoieraksts ar runu un diskusijām.[3] Kamēr ES cīnās ar karu, meža ugunsgrēkiem un Donaldu Trampu, EK prezidente savā runā iestājās par spēcīgāku un neatkarīgāku Eiropu.[4] Runas akcenti ir veicināt konkurētspēju ar Ķīnu un ASV MI jomā (samazināt plaisu), turpināt atbalstīt Ukrainu un pielāgoties klimata pārmaiņām. Tāpat izskanēja arī idejas par turpmāko rīcību, Eiropas Drošības padomi un ciešāku partnerību ar Kanādu.[5]
Eiropas Drošības padome
Leienas runā pieminētā Eiropas Drošības padome ir jauna iniciatīva, kas līdz šim nav plaši apspriesta. Jaunā veidojuma mērķis būtu ātrāk un izlēmīgāk reaģēt uz drošības apdraudējumiem, starp kuriem izcelti pieaugošie Krievijas draudi un sabotāžas ES valstīs, spriedze starp ASV un Eiropas sabiedrotajiem, kā arī bažas par NATO nākotni un ASV politiku.
Padome sevi ļoti stingri ierobežos un daudzejādā ziņā dublēs ANO Drošības padomi, EDSO, ES padomi un vismaz daļēji arī Ziemeļatlantijas padomi (NAC), kas ir galvenā politiskā lēmumu pieņemšanas institūcija NATO.
Kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem ir virzītas dažādas Eiropas Drošības padomes versijas, taču neviena no tām nav guvusi atbalstu. Ideja atkārtoti parādījās pēc ES šķelšanās 2003. gada Irākas kara dēļ, un 2017. gadā tai jaunu impulsu deva bijušais ES izpilddirektors Žans Klods Junkers un Francijas prezidents Emanuels Makrons, taču tas neizdevās Apvienotās Karalistes dēļ.[6]
"Mums trūkst pienācīgas vienotas vadības platformas, lai apspriestu vissvarīgākos Eiropas aizsardzības jautājumus," janvāra sākumā Tautas un aizsardzības nacionālajā konferencē "Eiropa zem spiediena" teica komisārs Kubiļus.[7] EP zaļo partijas deputāts Sergejs Lagodinskis oficiāli atdzīvināja priekšlikumu par ANO stila drošības padomi, iestājoties par starpvaldību līgumu, kas apvienotu Vāciju, Franciju, Itāliju, Spāniju, Poliju un Apvienoto Karalisti, kā arī dotu divas nepatstāvīgo dalībnieču vietas mazākām valstīm, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanu krīzes situācijās.[8]
Fon der Leienas ieskatā padome varētu apvienot līderus no ES, Lielbritānijas, Norvēģijas, Ukrainas un Kanādas un tās rīcībā būtu "Ārkārtas drošības protokols", lai reaģētu uz nemilitāriem draudiem. "Eiropai ir vajadzīga prethibrīda rīcības rokasgrāmata," viņa teica un norādīja, ka EK izklāstīs idejas, lai Eiropas Drošības padomes izveide kļūtu par realitāti.[9]
Kanādas iespējamais statuss ES
Fon der Leiena sacīja, ka vēlas padarīt Kanādu par "pirmo ES asociēto dalībvalsti", piebilstot, ka vēlas attiecības starp bloku un Ziemeļamerikas valsti pacelt "pēc iespējas augstākajā līmenī". Kanādai publiski piedāvā kļūt "par pirmo asociatīvo" ES dalībnieci (biedru). Piedāvājums seko Kanādas premjerministra Marka Kārnija paustajai vēlmei veidot "unikālu aliansi" ar ES, kas reizē ir arī reakcija uz asajiem tirdzniecības konfliktiem un tarifu kariem ar ASV prezidenta Donalda Trampa administrāciju.[10]
Pēc būtības tā ir nesenākā publiskās tuvināšanās pazīme, un tādas ir bijušas daudzas.[11] Kārnijs maijā kļuva par pirmo neeiropeisko līderi, kurš apmeklēja Eiropas Politiskās kopienas (EPC) samitu, un Kanādas ministri arvien vairāk piedalās ES ministru sanāksmēs. Eiropas valstis ir kļuvušas par dabiskiem partneriem, Kārnijam cenšoties izveidot to, ko viņš raksturo kā "vidējo lielvaru" koalīciju, kas varētu vadīt jaunu, noteikumos balstītu kārtību. Lai gan Kārnijs noraida pilntiesīgu dalību ES, plašās aptaujas liecina par kanādiešu vairākuma atbalstu šai idejai. Vienlaikus nav skaidrs, kā tieši varētu izskatīties īpaša ES un Kanādas "alianse", jo tai nav acīmredzama juridiska vai politiska precedenta. Tas vairāk ir simbolissk jēdziens, kam nav juridiska pamatojuma un konkrēta praktiska pielietojuma.
Kanādai tirdzniecību ar ES ir iespēja stiprināt dažādās jomās. Otavas un Vašingtonas sarunas pagājušajā mēnesī izgāzās, Trampam solot no 2027. gada ieviest 50 % tarifus automašīnām un tēraudam, un tas ir mazinājis cerības par spriedzes mazināšanos. ES un Kanādas tirdzniecības nolīgums (CETA) tika parakstīts pirms vairāk nekā desmit gadiem, taču tas vēl nav pilnībā ratificēts visā ES. Privileģētāka piekļuve vienotajam Eiropas tirgum, kas, iespējams, tuvinātu Kanādu tādiem režīmiem kā Norvēģija vai Šveice, varētu palīdzēt Otavai dažādot savu tirgu un attālināties no ASV.
Ja uzlabosies Kanādas un ES tirdzniecības attiecības, tad visa darbība notiks Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritorijā (kur šobrīd ir Norvēģija, Islande un Lihtenšteina). Šāda līmeņa piekļuve Otavai būtu politiski izdevīga, bet nav skaidrs, cik gatava Kanāda ir pieņemt ES noteikumus. Kanāda Briselei varētu pieprasīt lielāku politisko drosmi, bet tam noteikti nepiekristu vairākums ES dalībvalstu. Tas ir jautājums, kas nav plaši apspriests un fon Leienas uzaicinājums Kanādai pārsteidza daudzus kā EK, tā arī EP. Tam būs negatīvas politiskas sekas un par to jau skaļi runā vairākās Eiropas galvaspilsētās.
Jāņem vērā, ka šo iniciatīvu neizstrādāja un nesagatavoja EK ārlietu dienests. Paziņojuma brīdī visu skatieni tika pievērsti smaidošajam Kanādas premjerministram Markam Kārnijam un ļoti bālai Kajai Kallasai. Tā noteikti nebija viņas komforta zona, vēl jo vairāk tā iemesla dēļ, ka Kallasa bija tieši iesaistīta pirms mēneša izjukušajā tirdzniecības līgumā ar Kanādu. Par spīti šokam, komisāre atguvās, un jau pēcpusdienā Kallasa uzstājās, vadot plašas plenārsēdes debates ar deputātiem, kuru uzmanības centrā bija militārā un finansiālā atbalsta palielināšana Ukrainai pirms gaidāmās ziemas.[12]
Nav labi kaitināt tēvoci Semu
EK priekšsēdētājas drosmīgais uzaicinājums Kanādai, neskaidrojot to partneriem ASV, nav taktiski tālredzīgi. Briselē fiziski atrodas ASV pārstāvniecība Eiropas Savienībā (United States Mission to the European Union jeb USEU), kas ir oficiālā ASV diplomātiskā misija ar vairāk nekā 100 pastāvīgiem darbiniekiem.
Raugoties no citas puses, vietā ir Somijas prezidenta Stuba jautājums, vai "nebūtu jauki, ja Kanāda kļūtu par ES 28. štatu, nevis ASV 51. štatu".[13] ASV prezidents Donalds Tramps un Baltā nama administrācija uz notikušo reaģējusi ar pastiprinātu spiedienu un asu retoriku,[14] un sekas noteikti būs.
Nenoliedzami, atbalsts Ukrainai un Krievijas spēju ierobežošana ir viena no EK prioritātēm, tomēr EK ārlietu dienesta koncentrēšanās uz kārtējo sankciju paketi, to nesaistot ar ASV Kongresā pieņemto "elles sankciju" likumu (Lindsey O. Graham Sanctioning Russia Act of 2026) pret Krieviju un Irānu,[15] nenorāda uz partnerību un mēģinājumiem apvienot spēkus un ietekmi.
Fon Leienas runai bija savi pārsteiguma brīži, lai gan pārējais tās saturs vērtējams vāji un ļoti vāji. Pasaule turpina griesties un mainās daudz ātrāk, nekā EK sirmās galvas un birokrātiskā desmitu tūkstošgalvu mašinērija spēj apgūt. Tikai laiks rādīs, vai komisija spēs mainīties, vai tikai audzēs savu personāla skaitu. Pati runa norādīja, ka visai neliels komisāru skaits jau tagad ir paveikuši un arī nākotnē iecerējuši paveikt ko nozīmīgu. Bet būs arī citas runas, aicinājumi un iniciatīvas, jo runa atstāj tādu tukšuma sajūtu par Eiropai svarīgām jomām, kuras pat nav pieminētas.
Comments