Bailēm lielas acis. Īpaši Rietumu bailēm

Bailes jebkuram no mums ir nepatīkamas emocijas, kas kalpo par atbildes mehānismu sastopoties ar draudiem vai sāpēm. Tā, vismaz cilvēka organismā, ir dabiska reakcija. Vai to pašu varam teikt par rietumu pasaules bailēm no Krievijas un potenciālās kara eskalācijas? Ir viegli uz notikumiem Ukrainā noskatīties no malas, vilcināties piegādāt militārās piegādes un ukraiņus mierināt, stāstot, ka “esam līdzās līdz uzvarai”. Desmit gadus ilgajā stāstā iztrūkst kāda būtiska nianse – stingra stāja un vēlme iestāties pret Krieviju, jo sankcijas un nosodoši vārdi Krievijas kara mašīnu jau sen vairs neietekmē. Krievijai un Putinam ir vienalga, un rietumu klanīšanās Krievijas ultimātiem (kodolkarš, karš ar NATO u.mtl.) ir izteikta vājuma pazīme, kas agresoram un tā sabiedrotajiem ir pat ļoti ērta pozīcija.

Rietumu nespēja atbalstīt Ukrainu, pašu vārdiem, pilnā mērogā un līdz uzvarai, ir interesanta, jo publiskajā komunikācijā bieži vien tiek minēta vēlme novērst situācijas eskalāciju – tas ir, karu lokalizēt Ukrainā un nepieļaut, ka tas izietu ārpus Ukrainas robežām. Patiesībā būtu jēgpilni apskatīt vēl kādu domu – NATO nevēlas karu ar Krieviju. Tieša konfrontācija nav NATO interesēs un dienaskārtībā, jo, lai gan alianse teorijā ir lielāka par Krieviju, karš tai pašlaik un arī pēc solītajiem 3-5 gadiem nav visai izdevīgs. NATO karam nav gatava, un rietumvalstu politiķiem ir jāieklausās tās sabiedrībā – vēlētāji nav gatavi būt tie, kam jāiet karā, tādēļ ir daudz labāk, ja šo karu uz sevi paņem Ukraina un “kā būs, tā būs, par sekām domāsim, kad sekas būs”. Galu galā, Ukraina nav ne NATO, ne ES un diez vai kādreiz būs, ja saglabāsies esošā it kā sabiedroto valstu pretestība. Ukraina ir valsts, kurā iebrukusi Krievija un, jā, izskatās labi, kad rietumi runā par tās atbalstu Ukrainai, tomēr darbos tas ne vienmēr atspoguļojas. Daudz svarīgāk ir galīgi nesabojāt attiecības ar Krieviju. Atšķirībā no Ukrainas, Krievija vēl kādreiz var noderēt tās resursu dēļ.

Atbalstu Ukrainai lielā mērā uzņēmusies Polija un Baltijas valstis, jo tās pat ļoti labi zina, ko nozīmē Krievija un tās postošais režīms. Rietumi to nezina un, lai gan cenšas saprast, labi apzinās, ka krievu pasaule un tās “miera politika” līdz tām neaizsniegsies pat ja Ukraina kritīs. Rietumi labāk nosoda, brauc maz sološās vizītes, uztaisa kādu bildi un vilcinās ar reāliem lēmumiem ļaut Ukrainai mērķēt pa objektiem Krievijas teritorijā. Karš galu galā nav atbalsta bildīti Instagram publicēt. Rietumu baiļu cena ir (un būs) Ukrainas neatkarība. Plaši apspriestais pamiers būs lāča pakalpojums Krievijai, un neviens cits no tā negūs absolūti nekādu labumu, bet par to vēlāk.

NATO nav gatava karam ne militāri, ne morāli. Par morālo ieskicēts augstāk – kā gan NATO rietumu valstu līderi maz spēs savai sabiedrībai skaidrot vajadzību karot, ja līdz šim apelējusi pie drošības, neatkarības un zema draudu līmeņa. Daudz amizantāks skats paveras, runājot par NATO militārajām spējām – absolūts flagmanis ir ASV, taču rietumi uz to vien paļauties nevar, un tādēļ trūkst spēju, prasmju un atbilstoša bruņojuma. Prasmes, kā zināms, no mācībām un spēļu scenārijiem vien nenostiprināt. Viens no Krievijas trumpjiem ir tās cilvēku resurss – kara gaļas mašīna samaļ simtiem tūkstošiem, un Krievija tik un tā atrod ar ko šos cilvēkus aizvietot, grūžot karā arvien jaunus, maz sagatavotus karavīrus, kas tērē pretinieka resursus un izsmeļ tā spēju cīņu turpināt. NATO nav gatavs atbildēt ar to pašu, jo cilvēka dzīvība normālās, demokrātiskās valstīs ir vērtība. Tāpat, gadiem ilgi NATO ir cilvēkiem stāstījis, ka karš ir lieta, ko atstājām 20. gadsimtā. Tā ir kļūda – miers nav pasaules kārtības de facto stāvoklis. NATO ir aktīvi jāgatavojas karam ar Krieviju – tas ir neizbēgams, ja vien alianse nevēlas piedzīvot savas beigas.

Gluži tāpat kā mēs, Krievija redz un analizē NATO veiktos soļus un paustos viedokļus. Krievija redz NATO vājās puses un lieliski zina, kā ar NATO manipulēt. Agresoram ir izdevīgi just bailes un vilcināšanos pienācīgi atbildēt, jo arsenālā ir neskaitāmi daudz veidu kā NATO provocēt. Ir viegli pārbaudīt robežas ar dažādām hibrīdkara metodēm – imigranti, kiberuzbrukumi, gaisa telpas pārkāpumi, kā arī jūras kabeļu bojājumi. Krievija nebaidās, un līdz šim NATO nav tikusi tālāk par nosodījuma paušanu. Tas Krievijai ļauj secināt, cik tālu tā drīkst iet savā rīcībā. Pagaidām izskatās, ka gana tālu – rietumi paslauka zem tepiķa jebkuru tās mesto izaicinājumu. Kā iemeslu, protams, vienmēr var izmantot NATO vienprātības trūkumu, tomēr ir kara, ne miera laiks.

Gadījumā, ja iesaistītās puses kādu pašiem zināmu iemeslu (un arī rietumu mudināti) piekrītis pamieram, tas nenozīmē, ka Krievija rimsies un pēkšņi būs gatava auglīgām diskusijām par turpmāko kārtību. Krievija sakopos spēkus un karu turpinās nu jau ārpus Ukrainas robežām, un tas būs īstais pārbaudījums tā dēvētajai NATO vienotībai. Pagaidām Krievija nav gatava karot ar NATO, un tas būtu jāizmanto, tomēr valstis, kam Ukraina būtu jāatbalsta, slēpjas aiz bažām par eskalāciju un labāk palīdz mazāk nekā sper soli pret Krieviju (lasīt – iztaisno muguru). Ko gan uz Ukrainas noguruma fona vēl nozīmē kāds pašizdomāts NATO valstu nogurums?

Nesen kādā preses konferencē izskanēja, ka demokrātiskā pasaule atrodas krustcelēs. Šī dilemma būtu viegli risināma, ja vien rietumi atmestu savu ilūziju par mierīgu konfliktu risināšanu. Sen par vēlu domāt par Krievijas sēdināšanu pie sarunu galda, jo sarunas Krieviju neinteresē, ja vien iznākums nav Krievijai labvēlīgs. Un, kas labvēlīgs Krievijai, nebūt nav vēlams Ukrainai. NATO ir jāizdara izvēle starp īslaicīgu mieru un karu, kas jebkuras izvēles gadījumā ir nenovēršams.

Protams, dažiem būtu daudz vieglāk, ja karu iesaldētu vai tiktu noslēgts kāds mītisks pamiers. Bet kam par labu tas būs? Kā gan redzot to, kas pašlaik notiek frontē, var domāt par konflikta iesaldēšanu, ja kaujas ir ikdienu un tās ir aktīvas? Krievija vēlas sasniegt tās mērķus un tikai tad domāt par to, kā spert soli pretim NATO lūgumiem. Krievijai pār notiekošo ir pārāk liela vara.

Ko Ukraina no šī visa ir ieguvusi? Ilgu karu, kas izsmeļ tās resursus un nogalina tās cilvēkus. Partneri Ukrainai palīdz tik tālu, cik izdevīgi tas ir viņiem pašiem – tik ilgi līdz tas neietekmē lietu kārtību viņu zemē. Cilvēki, vērojot notikumus Ukrainā, mēdz meklēt līdzības vēsturē, taču no tās it nemaz nemācās. Diktators nekad līdz galam paēdis nebūs un, līdzīgi kā savulaik rietumi piekāpās nacistiskajai Vācijai, vērojam kā tie piekāpjas Putinam. Atcerēsimies kā 1938. gadā Hitlers okupēja Čehiju un rietumi vairījās no situācijas “eskalācijas”. Tas Eiropu noveda pie pilna mēroga kara. Kas notika tālāk, mēs zinām. Šī tolerantā, mierpilnā attieksme ir likusi mums atdot Krimu un Gruziju. Vai atdosim arī Ukrainu?

Eiropai ir jāpastāv par Ukrainu ne tikai vārdos, bet arī tās darbos. Ir jāstājas pret Krieviju un jāliek tai sabrukt, ne jāstiprina tās pārliecība par uzvaru Ukrainā – jā, arī pamiers būs Krievijas uzvara. Nav laika izlikties par pacietīgiem, un ir jārunā ar sabiedrībām par karu, par cīņu un par neatkāpšanos no vienošanās aizstāvēties. Eiropai un NATO trūkst gribas rīkoties – lai nezaudētu statusu sabiedrības acīs, tās līderi jebkurā sev izdevīgā brīdī Ukrainu pieminēs, taču iztrūkst reālas rīcības un atbalsta. Ukraina ir lūdzēja lomā, cenšoties atkal un atkal atgādināt, cik tās neatkarība ir svarīga Eiropai. Mēdz teikt – ja gribētu, varētu, un te nu mēs redzam, ka līdz galam negrib.

Eiropai un NATO ir vairāki steidzami mājasdarbi. Pirmkārt, strauja militāro budžetu audzēšana un, protams, savu armiju audzēšana. Kad karš klauvā aiz durvīm, tad ar 2% no IKP ir stipri par maz. Noteikti, vēl var pastiprināt ekonimiskās sankcijas pret KF. Eiropa joprojām vēlas tirgoties ar KF un būt ar vienu kāju attiecībās ar KF. Tā tas nestrādā, ja gribam uzvarēt karā pret KF. Un pats galvenais, jāmaina sabiedrību domāšana. Jāsaprot, ka karš nav vēsture un jāgatavo sabiedrība karam. Tas nav viegls uzdevums, bet labāk to darīt laicīgi, nevis atmosties, kad jau ir par vēlu.

Ja pret vēzi necīnās, vai vēzi var uzveikt? Ar homeopātiju (lasīt – mierpilnu attieksmi) te cauri neies.