Saimnieks nav mājās, peles pa galdu
- Taisnība Raksta
- 2 days ago
- 6 min read
ANO klimata samits Brazīlijas pilsētā Belena – COP30, kā parasti sākās ar pāris politisku uzrunu un aicinājumu pilnām dienām, kas sagatavoja augsni lietišķākai lēmumprojektu apspriešanai un kādas daļas dokumentu parakstīšanai tādā vai citādā formātā (kā vienoti ANO dokumenti, vai reģionālo grupu, vai dažādu neformālu kopējiem paziņojumiem un aicinājumiem).
Trampa kritizēšana ir modes lieta
"Tramps ir pret cilvēci" nebūt nav skarbākais, ko ANO konferences dalībnieki – valstu vadītāji veltīja citām valstīm un nedrošībai pasaulē, kas neļauj atbildīgi pieņemt lēmumus un uzņemties noteiktas saistības.[1] Pasaules līderi klimata samitā kritizēja klāt neesošo ASV prezidentu. Dažas no ceturtdienas runām pauda dusmas un neapmierinātību ar ASV politiku, taču nespēja slēpt daudzu valstu divējādo attieksmi pret šī gada klimata sarunām. Tomēr pārāk daudzu valstu vadītāji nespēja pretoties iespējai izmantot šo ANO tribīni, lai pamācītu ASV prezidentu.
Kolumbijas prezidents Gustavo Petro sacīja: “Trampa kungs ir pret cilvēci,” norādot uz Amerikas prezidenta nepiedalīšanos forumā un aicināja ANO dalībvalstis uz nākotnes ekonomiku, kas brīva no naftas un dabasgāzes. Čīles prezidents Gabriels Boričs kritizēja Trampu par septembra runu ANO Ģenerālajā asamblejā, kurā ASV līderis nosodīja cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu ideju, nosaucot to par "krāpniecību" un "cilvēku ar ļauniem nodomiem izdomātiem māņiem".[2] "Tie ir meli," sacīja Boričs, uzsverot zinātnes un faktu nozīmi, viņš piebilda, ka "mums varētu būt diskusijas par to, kā ar šīm lietām saskarties, bet mēs nevaram tās noliegt". Šī runa izraisīja vārdu apmaiņu e-pastā ar Balto namu, kas atbildēja, ka "prezidents Tramps neļaus, lai zaļās enerģijas krāpniecība apdraudētu Amerikas tautas intereses".
Brazīlijas prezidents Luizs Inasiu Lula da Silva, kura valstī notika šis divu nedēļu samits, neminēja Trampa vārdu, bet asi kritizēja "ekstrēmistu spēkus, kas politiska labuma gūšanai safabricē viltus ziņas par klimatu". Viņš mudināja konferencē pulcējušās valstis izstrādāt ceļvedi "fosilā kurināmā pārvarēšanai". Kopš atgriešanās amatā Tramps ir atbalstījis ogles, naftu un gāzi un mēģinājis apspiest centienus aktualizēt tīras enerģijas jautājumus ASV un ārvalstīs. Viņš ir izmantojis tarifu draudus, lai mēģinātu veicināt amerikāņu fosilā kurināmā pārdošanu.[3]
Daudzu valstu līderu runas dažkārt pauda dusmas un neapmierinātību, ko valstis izjūt par ASV solījumu laušanu un mēģinājumiem apturēt cīņu pret globālo sasilšanu. Citi līderi centās amerikāņu prombūtni raksturot kā vienkārši ekonomisku paškaitējumu, kas ir dabiski un saprotami, jo ASV ne tikai izstājās no konvencijas, bet arī Parīzes un Kioto līguma, un Dohas protokola, kā arī no līdzdalības atbilstošo vienošanos veidotiem fondiem. Tie ir vairāki desmiti fondu, kuros no ASV valdības vai pastarpināti caur USAID, vai Sorosa dibinātiem un citiem fondiem ik gadus tika novirzīti ļoti daudzi simti miljonu dolāru. Ar šiem līdzekļiem rēķinājās ne tikai daudzas programmas, bet arī vairāk nekā 80 attīstības valstis. Šos līdzekļus mūsdienu ekonomiskajā realitātē faktiski nav iespējams kompensēt.
Klimata sarunas
Visai skarbās pirmās dienas runas nespēja mazināt realitāti – konferenci apmeklēja tikai neliels skaits Eiropas līderu, savukārt dažas citas valstis bija nosūtījušas pat ne ministrus, bet ministru pārstāvjus bez kāda deleģējuma parakstīt dokumentus un vajadzības gadījumā balsot par to vai citu iniciatīvu. Mājās palika arī Kanādas bijušais ANO klimata pārstāvis Marks Kārnijs, kas bija viena no "atslēgas figūrām" pēdējo gadu virzībai uz globālām vienošanām klimata konvencijas un Parīzes līguma pantu uzturēšanai par aktuāliem.
27 ES dalībvalstis nespēja vienoties par kopīgu nostāju klimata mērķu noteikšanā. Diskusijas turpinājās līdz pat nākamās dienas rītam (konference Brazīlijā sākās dienu pēc tam). Tikai pēc tam, kad tika mīkstināti spēkā esošie noteikumi piesārņojuma samazināšanai, tika panākts nosacīts (dinamisks) vienošanās teksts.[4] Eiropas Komisijas (EK) amatpersonas atviegloti uzelpoja par panākto kompromisu, jo bija baidījušās no apkaunojuma, kas būtu kavējis ES darbību ANO klimata sarunu COP30.
Tomēr ir divas problēmas. Galīgā vienošanās par saistošo 2040. gada mērķi netika panākta. Komisijas prezidente fon der Leiena kā galveno zaļo solījumu savā priekšvēlēšanu kampaņā savulaik virzīja sadzīves piesārņojuma samazināšanu par 90% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Nosacīto vienošanos izskatījas Eiropas Parlamenta (EP) Vides padomē un noformēta kā ierosinājums Eiropas Parlamentam.[5] Nav drošu ziņu, vai visu 27 valstu valdības ir piekritušas šim kompromisam, jo vienošanās bija tikai starp nozares ministriem, un vismaz dažās ES dalībvalstīs šī vienošanas būs diskusiju priekšmets to parlamentos.
Otrā problēma ir juridiska, un tā izriet no ANO konferences statusa un tās lēmumu nozīmīguma. Atbilstoši Lisabonas līgumam, ārlietas visas dalībvalstis ir deleģējušas EK, bet komisija tās nav deleģējusi nevienam komisāram un vienmēr visos nopietnos pasākumos ir jāpiedalās EK vadītājai. Ja šādā ANO konferencē tiek paustas ES deleģētās tiesības, tad šādos forumos ES dalībvalstis var piedalīties tikai kā novērotāji.
Atšķīrīgas pozīcijas
Brazīlija ir atzinusi, ka cīņa, ar ko tā saskaras aicinot uz rīcību klimata pārmaiņu jomā, ir grūta. To sarežģī kari, tarifu strīdi, ierobežoti budžeti un populistiska pretestība zaļajai politikai. Pretēja Belenā sapulcētajiem līderiem ir Greenpeace nostāja: "COP ir jāsniedz skaidrs mandāts būt ambicioziem, mazināt plaisu un risināt aktuālos jautājumus". Tomēr netiek precizēts, kas tad īsti ir šie aktuālie jautājumi.
COP30 nepiedalījās Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, kura valsts ieņem pirmo vietu aiz ASV kā pasaulē lielākais siltumnīcefekta gāzu piesārņotājs. Tajā pašā laikā Ķīna šo gāzu piesaistē un alternatīvo enerģijas avotu attīstībā ir ieguldījusi vairāk nekā pārējā pasaule kopā, kas ir grūti atzīstams, bet nevienā no valstu vadītāju runām tas nav izskanējis.
Skarbu kritiku saņēma konferences organizētāja Brazīlija, kas nedēļu pirms foruma parakstīja virkni naftas un gāzes ieguves licences Amazones deltā. Tieši tāda paša iemesla dēļ tiek kritizēta arī Grieķija, kas arī novembra sākumā parakstīja līgumu ar ASV kompānijām par gāzes meklēšanas turpināšana un ieguvi Grieķijas šelfa zonā. "Amerika ir atgriezusies un veic urbšanas darbus Jonijas jūrā," ceremonijā Atēnās sacīja ASV vēstnieks Gilfoils.[6]
Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers pauda nožēlu, ka globālā vienotība, kas pirms 10 gadiem noveda pie Parīzes vienošanās, tiek sagrauta ne tikai Trampa, bet arī Stārmera politisko pretinieku dēļ. "Diemžēl vienprātība ir zudusi," viņš paziņoja, taču arī teica, ka atteikšanās no klimata pārmaiņu apkarošanas centieniem tikai palielinātu enerģijas izmaksas uzņēmumiem un mājsaimniecībām un neļautu veidot jaunas nozares. Līdzīgi Francijas prezidents Emanuels Makrons saviem kolēģiem, neminot vārdus, sacīja, ka "klimata dezinformācija mūsdienās apdraud mūsu demokrātijas un Parīzes līguma darba kārtību".
Parīzes līgums ir ļoti būtiska Francijas ārpolitikas komponents, tomēr pati Francija samazina iemaksas dažādos ar šo līgumu saistītos fondos – valsts ir finansiālā kraha priekšā un nespēj veikt lielākus ieguldījumus.
"Mums ir jāatbalsta brīva un neatkarīga zinātne," sacīja Makrons. Ir "jāizvēlas multilaterālisms, nevis izolācija, zinātne, nevis ideoloģija, un rīcība, nevis fatālisms". Ir grūti nepiekrist, ja vien šādu izvēli ir iespējams apmaksāt.
Līdz šim galvenais ieguvējs no pārejas uz tīru enerģiju ir bijusi Ķīna, kas uzbūvējusi pasaulē lielāko saules paneļu, elektrotransportlīdzekļu, akumulatoru, kritiski svarīgu minerālu un citu produktu ražošanas līniju, kas ir būtiski globālās ekonomikas zaļākai pārveidošanai.
Taustāmais rezultāts – jauns mežu fonds
Savā konferences atklāšanas runā Brazīlijas prezidents Luizs Inasio Lula da Silva aicināja izveidot jaunu fondu ar nosaukumu "Tropisko mežu mūžīgās finansēšanas mehānisms" (Tropical Forest Forever Facility), kas ilgtermiņā paredz piesaistīt 125 miljardu dolāru investīcijas no valdībām un privātiem investoriem, bet 10 miljardu dolāru liels sākuma finansējums vēl nav saņemts.
Fonds ir saņēmis atbalstu no Norvēģijas, kas sola aizdevumus līdz 30 miljardu kronu (2,9 miljardu ASV dolāru) apmēram, bet ir nosacījumi. Svarīgākais – Norvēģijas ieguldījums būs atkarīgs no tā, vai no citiem donoriem būtu nodrošināti vismaz 100 miljardi kronu (9,8 miljardi ASV dolāru). Vēl viens nosacījums – Norvēģijas ieguldījums nedrīkst pārsniegt 20% no fonda kopējā finansējuma[7]. Brazīlija un Indonēzija ir paziņojušas, ka katra no šīm valstīm gatava ieguldīt fondā 1 miljardu dolāru.[8]
Brazīlija samitu ir izmantojusi kā iespēju uzņemties atbildību un ir uzsvērusi adaptāciju, kas ir galvenā prasība valstīm, kuras nevar atļauties veidot aizsardzību pret klimata katastrofām. Šīs valstis vēlas konkrētu informāciju par to, kā līdz 2035. gadam ievērojami palielināt klimata finansējumu līdz 1,3 triljoniem dolāru gadā – aplēstajām vajadzībām jaunattīstības valstīs.
Smagas atziņas
ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs ceturtdien, 6. novembrī, COP30 samitā sacīja, ka līderiem ir jāstājas pretī "morālajai neveiksmei un nāvējošajai nolaidībai", kas radusies, nesasniedzot 1,5°C globālās sasilšanas mērķi, un steidzami jālabo kurss. Zinātnieki apstiprināja, ka Parīzes nolīgumā noteiktā 1,5°C drošākā robeža tiks pārkāpta.[9]
Ģenerālsekretāram atklāšanas runā piekrita arī da Silva – logs, lai novērstu postošās klimata pārmaiņas, "strauji aizveras", un kritizēja "ekstrēmistiskos spēkus", kas nosoda nākamās paaudzes. Brazīlija cer, ka COP30 parādīs, ka klimata pārmaiņas joprojām ir galvenā globālā prioritāte, pat ja svarīgi mērķi netiek sasniegti un progress kavējas.[10]
Neatkarīgi no smalku ļaužu runām un solījumiem, izmaiņas ievieš cilvēki. Sen vairs nav tie laiki, ka saklausījušies vadoņu runas, darbaļaudis savas pārliecības dēļ naktis negulēs, lai pildītu plānu un iegūtu kaut vienu papildus ogļu tonnu. Nelīdzēs arī politinformācijas un apkaimes iedzīvotāju sanāksmju organizēšana. Tagad ir citi laiki un cita izpratne, nekā tā bija 2016. gadā valstīm parakstot Parīzes līgumu, kad labklājība un pārliecība par nākotni cilvēkiem un arī tos pārstāvošām valdībām bija pavisam citas.
Comments