Trampa noslēpumu debesskrāpis

Trump Toronto, 2007

Kādā 2007. gada oktobra dienā ievērojams nekustamo īpašumu attīstītājs, tērpies garā mētelī un gaiši zilā kaklasaitē, izkāpa no limuzīna Toronto finanšu rajonā. Fotogrāfu priekšā viņš rokās paņēma zelta lāpstu. No viņa pa kreisi, arī turot rokās lāpstu, stāvēja viņa partneris. Tā bija vieta, kur tika uzsākta 500 miljonus Kanādas dolāru vērta debesskrāpja – Trump International Hotel and Tower Toronto, būvniecība.

“Financial Times” ir izmeklējuši naudas plūsmas, kas saistītas ar Trump Toronto projektu. Juridiskie dokumenti, liecības un divi desmiti interviju ar cilvēkiem, kuri pārzina projektu un tā finansēšanu, atklāj, ka šis darījums ASV prezidentu sasaista ar ēnainu postpadomju pasauli, kur vienkopus satiekas politika un personīgā labuma gūšana.

Dažas no naudas plūsmām pierāda, ka Trampa partneris Toronto projektā savulaik apstiprinājis slepenu 100 miljonu dolāru maksājumu Maskavas starpniekam, Kremļa atbalstītu investoru pārstāvim. Maksājums bija daļa no darījumu sērijas, kas ienesa miljonus Toronto projekta atbalstītājiem.

Mēnesi pēc svinīgā notikuma Tramps vēstulē The Wall Street Journal norādīja, ka “mūsu” Trump Toronto projekta finansējums ir pierādījums par “Trampa vārda un zīmola spēku”. Taču brīdī, kad FT Trump Organization uzdeva jautājumus, tā atteicās atbildēt, jo “Trump Organization nebija īpašnieks, attīstītājs vai pārdevējs šajā projektā” un kompānija nav bijusi iesaistīta tā finansēšanā. Loma ir bijusi “ierobežota” un ir pildīta līdz 2017. gada jūnijam, kad beidzās līgums.

Šāda attieksme pret naudas izcelsmi ir radījusi bažas daudziem, kas rūpīgi analizējuši Trampa karjeru biznesā. Pēc virknes bankrotu deviņdesmitajos un 2000. gadu sākumā, Trampa tēva uzņēmums vairs nevarēja aizņemties no lielākajām ASV bankām, tādēļ Tramps vērsās pie arvien neskaidrākiem investoriem. Laiku pa laikam viņš aizņēmās no Deutsche Bank, taču ap tūkstošgades sākumu viņš pieņēma jaunu biznesa modeli: licencēja savu zīmolu debesskrāpju projektiem, kurus pēc tam balstoties uz līgumu pārvaldīja Trump Organization.

Tas bija laiks, kad jaunie oligarhi, kuri bija kļuvuši bagāti pēc PSRS sabrukuma, meklēja iespējas ārvalstīs.

Reuters secināja – ir iespējams, ka Kazahstānas naudas atmazgāšanas tīkls miljonus iepludināja caur dzīvokļu pārdošanu Trump SoHo; Krievijas oligarhs 2008. gadā nopirka Trampa Palm Beach īpašumu par 95 miljoniem dolāru; Floridā 63 krievi, daži ar politiskām saitēm, iztērēja 100 miljonus dolāru, pērkot īpašumus septiņos Trampa zīmola torņos. Nauda nenāca no PSRS teritorijām vien – tiek apgalvots, ka Trump Panama projektā daļa piederēja Latīņamerikas narkotiku tirgotājiem. 

Pēdējos gados ir kļuvis arvien skaidrāks, ka daudzi oligarhi, kas ieguvuši bagātību PSRS sabrukuma laikā, to saglabā, kalpojot savās valstīs valdošajiem grupējumiem. Viņu bagātība, bieži caur čaulas kompānijām, plūst cauri Rietumu tirgiem. Trampa biznesa nozare – nekustamie īpašumi, jau sen ir pakļauta neizsekojamas naudas ietekmei. Ievērojama daļa prestižu īpašumu ASV tiek pārdoti caur uzņēmumiem ar slēptiem īpašniekiem.

Tramps, atsakoties atsavināt daudzu savu uzņēmumu īpašumtiesības vai publiskot nodokļu deklarācijas, kas varētu izgaismot iespējamos interešu konfliktus, ir pārkāpis prezidenta tradīcijas. Viņa lēmums atlaist FIB direktoru D. Komiju bija cēlonis R. Millera iecelšanai par īpašo prokuroru, lai izmeklētu Krievijas valdības un Trampa kampaņas saikni. Liecības sniegšanas laikā Komijs uz jautājumu par to, vai izmeklēšana varētu atklāt arī citas ar kampaņu nesaistītas lietas, atbildēja, ka “jebkurā sarežģītā izmeklēšanā dažkārt var atrast ar primāro izmeklēšanu nesaistītas lietas, kas ir kriminālas pēc to būtības”.

Trump Toronto būvniecībai bija jābūt pabeigtai līdz 2010. gadam, taču tā ieilga un miljardieris Alekss Šnaiders, kurš ar Trampu bija piedalījies pamatakmens ielikšanā, projektam piešķīra vēl 40 miljonus dolāru. Vēlāk projekta miljoni plūda arī pie Trampa, un FT rīcībā esošie dokumenti liek jautāt, kā Šnaidera kompānija šajā laikā pelnīja naudu. Dokumenti liecina, ka viņš bija apstiprinājis slepenu 100 miljonu dolāru “komisijas” maksājumu Kremļa interešu starpniekiem. Mērķis bija atvieglot viņa grupas vērtīgākā aktīva – Zaporižjes metalurģijas kombināta Austrumukrainā, pārdošanu. Summa veidoja vairāk nekā 10% no 850 miljonu dolāru pirkuma cenas.

VEB

The Wall Street Journal 2017. gadā ziņoja, ka darījumu finansēja Vņešekonom banka (VEB) – Krievijas valsts banka, ko tolaik vadīja Vladimirs Putins. Šis komisijas maksājums iepriekš atklāts netika, un nebija zināms, ka tiesvedības dokumenti Šnaidera un viņa biznesa partnera komerciālajā strīdā rada iespēju, ka daļa naudas nonāk pie Krievijas valsts amatpersonām. Ja tā būtu patiesība, metalurģijas kombināta darījums riskētu pārkāpt pretizpirkšanas likumus Kanādā un citās Rietumu valstīs.

Pēc komisijas maksas darījumu pabeidza un ieņēmumi nonāca Šnaidera kompānijā, kas savukārt līdzekļus novirzīja Trump Toronto. Toms Kītinge, bijušais JPMorgan baņķieris, sacīja, ka ja maksājumu atzītu par kukuli, “varētu apgalvot, ka Trump Organization saņem noziedzīgi iegūtus līdzekļus un tiek izmantota naudas atmazgāšanai”. Trampa un viņa uzņēmuma juridiskā ievainojamība būtu atkarīga no tā, ko viņš un citi vadītāji zināja (vai kas bija jāzina) par partnera līdzekļu izcelsmi.

Šnaidera, dzimuša Sanktpēterburgā un auguša Toronto, bagātība sakņojās PSRS perestroikas procesā. Daudzi mūsdienu oligarhi sevi cenšas attēlot kā parastus uzņēmējus, taču viņiem gūstot arvien lielāku ietekmi Rietumos, ir svarīgi izprast viņu saikni ar autoritāriem režīmiem un kleptokrātiem dzimtenē, jo īpaši tad, ja viņi ir veidojuši biznesu ar ASV prezidentu.

Šnaidera ceļš uz kļūšanu par vienu no bagātākajiem Kanādas cilvēkiem (viņš līdz 36 gadu vecumam bija Forbes miljardieru sarakstā) bija saistīts ar Borisu Biršteinu, viņa sievastēvu un biznesa mentoru. Biršteins, sabiedrisks un ambiciozs uzņēmējs, baudīja retu privilēģiju brīvi pārvietoties starp abām “dzelzs priekškaras” pusēm. “Esmu daudzus gadus nodarbojies ar biznesu ar Padomju Savienību,” Biršteins, kurš dzimis PSRS (Lietuvā) un emigrējis uz Kanādu, sacīja intervijā 1993. gadā. “Es sāku ar [Leonīdu] Brežņevu, un kaut kā es spēju iegūt unikālu pozīciju, satiku daudz cilvēku un sadraudzējos ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem.”

Šneiders un Tramps, 2012

FT runāja ar bijušo KGB virsnieku, kurš 1980. gados strādāja aģentūras ārējās izlūkošanas struktūrā. Viņš skaidroja, ka, sabrūkot Padomju Savienībai, Komunistiskā partija un KGB steidzās paslēpt naudu ārzemēs. Viņš norādīja, ka 1980. gadu beigās Biršteins bija viens no Rietumu uzņēmējiem, kuru uzņēmumi bija saistīti ar KGB.

Biršteina advokāts sacījis, ka būtu “absurdi” un “klaji nepatiesi” apgalvot, ka uzņēmējs bijis KGB “operatīvais darbinieks”, taču Biršteins atceras, ka 1980. gadu vidū piekritis piedalīties Padomju plānā izveidot starptautiskus biznesa uzņēmumus, kuru vadīja Georgijs Arbatovs, prestižas Maskavas domnīcas vadītājs. Vēlāk publicētā slepena dezertiera liecībā ir apgalvots, ka Arbatovs bijis arī KGB aģents ar segvārdu Vasīlijs. 

Tā nav vienīgā fiksētā Biršteina saistība ar KGB figūru. 1991. gadā, neilgi pirms PSRS sabrukuma, Biršteina uzņēmums kā ekonomikas padomnieku pieņēma darbā Leonīdu Veseļovski. Biršteina advokāts sacīja FT, ka uzņēmums viņu nolīdzis, jo viņam bija doktora grāds ekonomikā un viņš bija Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis.

Apsūdzības par saitēm ar Amerikas mafiju Trampu ir pavadījušas visu viņa karjeru. Aleksa Šnaidera gadījumā saikne ar it kā krievu gangsteri ved caur viņa agrāko sievastēvu.

Sergejs Mihailovs tiek plaši atzīts par līderi organizētās noziedzības grupējumam Solncevskaja bratva, kas 1990. un 2000. gadu sākumā tika uzskatīts par spēcīgāko Maskavā. FIB vadošais eksperts par Krievijas organizēto noziedzību 1990. gados sacīja, ka grupējuma aktivitātes ietvēra izspiešanu, narkotikas, slepkavības un naudas atmazgāšanu. Retā intervijā Financial Times Mihailovs to noliedza, sakot, ka Solncevskaja “neeksistē”. Viņš apgalvoja, ka ir tikai “parasts uzņēmējs” ar interesēm tirdzniecībā, tūrismā un nekustamajā īpašumā. Bijušais cīkstoņu čempions piebilda, ka, ņemot vērā pēcpadomju laiku satricinājumus, “mans panākums ir tas, ka es joprojām esmu dzīvs”. 

Mihailovs FT sacīja, ka ar Biršteinu (“ļoti talantīgu uzņēmēju”) iepazinies tikšanās ar Moldovas prezidentu laikā. Tas bija 1995. gads, un viņi labi sapratās. Abiem esot bijuši “lieli plāni”, no kuriem ambiciozākais ir Vidusāzijas-Ukrainas cauruļvada renovācija. Mihailovs teica, ka viņa uzdevums bija nodrošināt tehniskās zināšanas, bet Biršteinam vajadzēja pārliecināt varas iestādes atbalstīt projektu. 

“Viņam bija plaši sakari” Ukrainā, sacīja Mihailovs, “cik zinu, līdz pat prezidentam un viņa tuvākajiem cilvēkiem”. Mihailovs arī atcerējās tikšanos ar Biršteina jauno protežē, Aleksu Šnaideru, kādā restorānā Beļģijā, kur Biršteinam bija birojs. Šnaidera advokāts neatbildēja uz jautājumu par šo it kā notikušo tikšanos ar Mihailovu. Biršteina advokāts teica, ka viņa klients šādu tikšanos neatsauc atmiņā.

Mihailovs teicis, ka iespējamā partnerība ar Biršteinu pēkšņi beigusies, kad Mihailovu 1996. gadā Šveicē arestēja, apsūdzot par dalību noziedzīgā organizācijā. Detektīvi, kas pārmeklēja Mihailova mājokli Šveicē, atraduši līgumu, saskaņā ar kuru viņam bija jāizmaksā Biršteinam 150 miljoni dolāru – vienošanās, kas “visdrīzāk” bija saistīta ar cauruļvada projektu. Viņš, noraidot izmeklētāju apgalvojumus, teica, ka nauda nekad nav tikusi pārskaitīta.

Šveices varas iestādes nevirzīja apsūdzības pret Biršteinu, taču Mihailova lieta nonāca tiesā. Tiesas process notika pastiprinātas drošības apstākļos pēc tam, kad Amsterdamā tika nošauts liecinieks. Mihailovs pavadīja divus gadus cietumā, gaidot verdiktu, bet pēc tam tika attaisnots un saņēma kompensāciju. 

Biršteins sāka pamazām izzust no pēcpadomju biznesa skatuves, priekšplānā izvirzījās viņa znots. Saskaņā ar 2017. gada liecību, ko sniedzis Ukrainas metālu tirgotājs Eduards Šifrans, Beļģijas policija, izmeklējot Mihailovu, 1996. gadā veica kratīšanu Biršteina un Šnaidera mājās Antverpenē, un tas pamudināja Šnaideru pārcelties atpakaļ uz Toronto.

Biršteina advokāts sacīja, ka viņa klients “nebija iesaistīts [Trump Toronto projektā] ne tieši, ne netieši”. Kipras uzņēmums DE Multi-Finance, kuru līdz 2003. gadam kontrolēja persona, kas bija kalpojusi par direktoru Biršteina kompānijās, 2016. gadā tika minēts starp Trump Toronto kreditoriem, taču Biršteina advokāts sacīja, ka Biršteinam “nekad nav bijusi saistība” ar DE Multi-Finance vai Trump Toronto. 

Pamazām starp Biršteinu un Šnaideru izveidojās plaisa. Biršteins Šnaideru dēvēja par savu “bijušo, jau sen atsvešinājušos znotu” (neviens no viņiem neapstiprināja, vai Šnaiders un Biršteina meita ir šķīrušies). 2005. gadā Šnaiders laikrakstam Globe and Mail sacīja, ka “nelabvēlīgu un nesavienojamu domstarpību dēļ attiecībā uz biznesa politiku un ģimenes lietām es vairāk nekā četrus gadus neesmu bijis kontaktā ar savu sievastēvu”. 

Šnaiders bija nopietnāks nekā sabiedriskais Biršteins. Tāpat kā Tramps, viņš centās pierādīt, ka pats ir sava ceļa gājējs, tomēr Biršteina loma Šnaidera ceļā uz bagātību ir neizdzēšama. Galvenā platforma, ko Biršteins uzbūvēja Šnaideram, bija Ukraina. 1990. gados derīgo izrakteņu nozare reizēm bija vardarbīgas konkurences lauks. Tieši tur Šnaiders sāka pelnīt miljonus, kas galu galā palīdzēja uzbūvēt Trump Toronto. 

Šifrins savā liecībā rakstīja: “Biršteina kungs deva Šnaidera kungam daļas Ukrainas tērauda biznesā. Šnaidera kungs tolaik par tēraudu neko nezināja. Viņam nebija nekādas pieredzes Ukrainā vai metalurģijā pirms laulībām ar Biršteina meitu.” 

Ukrainas tērauda bizness pacēla Šnaideru un Šifrinu līdz superbagātnieku elites rindām.

Sākotnēji viņi bija starpnieki vecajām padomju tērauda rūpnīcām un globālajam tirgum. Pēc tam, 1990. gadu beigās, kad par zemām cenām tika privatizēti uzņēmumi un radās daudzi oligarhu, radās iespēja iegādāties Zaporižjes metalurģijas rūpnīcu. 

Vadims Gribs, baņķieris, kurš privatizācijas procesā vadīja konkurējošu konsorciju, sarunā ar FT Kijevā apgalvoja, ka Šnaiders un Šifrins Ukrainas varas iestāžu acīs ir tikuši netaisnīgi izcelti – viņi uzskatīti par “stratēģiskiem investoriem” un viņiem dotas priekšrocības pār konkurentiem. Viņu partneris bija Vasils Hmeļņickis, tolaik Ukrainas parlamenta deputāts. Intervijā viņš atzina, ka sakari bija izšķiroši: “Pirms piecpadsmit gadiem, lai būtu veiksmīgs uzņēmējs, bija nepieciešama pieeja pie varas esošajiem.” Līdz 2001. gadam Šnaiders un Šifrins bija samaksājuši aptuveni 70 miljonus dolāru par daļu Zaporižstalā. Tās vērtība piecu gadu laikā pieckāršojās. 

Šnaiders un Šifrins turpināja paplašināšanos. Viņu lielais 2003. gada pirkums – Volgogradā esošā leģendārā tērauda rūpnīca “Sarkanais Oktobris”, parādīja, ka viņi spēj orientēties arī Krievijas jaunveidotajā biznesa vidē. Matjē Bulegs, Londonas Chatham House domnīcas eksperts, sacīja, ka “Sarkanais Oktobris” bija “viens no retajiem Krievijas uzņēmumiem, kas spēja ražot bruņu tēraudu un pastiprināto tēraudu militārajai rūpniecībai”. Atļaujas iegūšana šā uzņēmuma iegādei un pārvaldīšanai prasītu attiecību uzturēšanu ar Krievijas militārās elites augšējiem slāņiem, sacīja Bulegs. 

Šnaiders sakrāja arī visas superstāvokļa ārējās pazīmes: 170 pēdu jahta, Izraēlas futbola klubs un “Formula 1” komanda. Ģimenes ballītē Toronto tika nolīgts Džastins Bībers. Un bija vēl viens obligāts aktīvs tiem miljardieriem, kas bagātību guvuši bijušajā PSRS: izcils īpašums Rietumos. 

Skanot Ārona Koplenda skaņdarbam “Fanfare for the Common Man”, Alekss Šnaiders un Donalds Tramps 2012. gada aprīlī pārgrieza sarkano lenti, atklājot ilgi aizkavēto Toronto debesskrāpi. Klāt bija Trampa trīs pieaugušie bērni: Ivanka, Donalds juniors un Ēriks, kas pārņēma ģimenes biznesu.

Bija pagājis vairāk nekā gadu desmits kopš Tramps 2001. gadā iesaistījās projektā kopā ar Ritz-Carlton un maz zināmu attīstītāju Leibu Valdmanu. Projekts gandrīz sabruka nākamajā gadā, kad Valdmans tika atmaskots kā bēguļojošs krāpnieks un Ritz-Carlton no projekta izstājās. Taču Tramps turpināja. Šnaiders projektam pievienojās ap 2003. gadu.

Turpmākajos gados, kamēr Tramps mēģināja un nespēja panākt, ka viņa ar mafiju saistītais partneris Fēlikss Saters noorganizē darījumu par Trampa torni Maskavā, Šnaiders turpināja ieguldīt Toronto debesskrāpī. Viņa tērauda rūpnīca kļuva par daļu no Putina centieniem īstenot Krievijas ietekmes projekciju ārpus robežām – tā bija stratēģija, kas galu galā atvēra ceļu, lai 2016. gadā iejauktos ASV prezidenta vēlēšanās. 

Zaporižstala

Zaporižstalā strādāja apmēram 50 000 cilvēku, un tas bija viens no lielākajiem industriālajiem uzņēmumiem Ukrainā. Pirms 2014. gada iebrukuma Krievija, iegūstot industriālos aktīvus tieši vai caur tai labvēlīgiem oligarhiem, īstenoja ekonomisku ekspansiju Austrumukrainā.

2010. gada maijā Šnaiders saņēma zvanu no Šifrina. Tas bija sākums notikumiem, par kuriem līdz šim nebija ziņots un kas aprakstīti FT apskatītajos dokumentos, tostarp prasībā, ko Šnaiders 2016. gadā Londonas šķīrējtiesā iesniedza pret Šifrinu un Šifrina liecībā. 

Saskaņā ar Šnaidera iesniegto šķīrējtiesas prasību Šifrins viņam bija sacījis, ka pircēji, kas rīkojas “Krievijas valdības vārdā” grib nopirkt viņu daļas Zaporižstalā un ka uz viņu tiek “izdarīts spiediens” tās pārdot. Maskava tolaik izmantoja Ukrainas tērauda pieprasījuma kritumu, lai uzpirktu aktīvus un saglabātu ietekmi pār kaimiņvalsti, kuru centās piesaistīt Rietumi. Šnaiders apgalvoja, ka Šifrins teicis, ka Maskava uzskata Zaporižstalas iegādi par “politiski stratēģisku”. Šifrins savā liecībā rakstīja, ka augsta līmeņa Krievijas amatpersona viņam “ļoti skaidri lika saprast”, ka darījums jāpabeidz, un norādīja, ka, ja viņš to nedarīs, viņa aktīvi Krievijā būs apdraudēti. 

Darījumu bija paredzēts finansēt caur banku VEB, kas kalpoja kā Kremļa finanšu roka. Reiz pat Krievijas spiegs Ņujorkā izmantoja VEB darbinieka amatu kā piesegu. Kipras un Britu Virdžīnu salu uzņēmumu dokumenti liecina, ka VEB pati nodrošināja visu pirkuma cenu un beigu beigās kontrolēja Midland daļas. Būtībā darījums starp Šnaideru un Šifrinu bija darījums ar pašu Krievijas valsti.

Midland par savu daļu saņēma 850 miljonus dolāru, taču bija kāds āķis. Dokumenti liecina, ka no papildus piešķirtjaiem 160 miljoniem 50 miljoni bija paredzēti līgumsoda segšanai Ahmetovam, 10 miljoni kā piemaksa Midland, savukārt 100 miljoni dolāru, izmantojot čaulas kompānijas Kiprā un citus līkumotus maršrutus, bija jāpārskaita “ieteicējiem” (“introducers”), kuri organizēja darījumu. 

Cilvēks, kurš pēc Šifrina liecības darījumu organizēja, bija Igors Bakaijs. 

Bakaijs ir labi zināma figūra gan Kijevā, gan Maskavā. Viņš ieņēma augstus amatus Ukrainas valsts gāzes kompānijā un prezidenta administrācijā, bet Oranžās revolūcijas laikā aizbēga uz Krieviju. Jaunā Ukrainas valdība viņu apsūdzēja par piesavināšanos, taču Krievijas iestādes atteicās viņu izdot, un viņš Maskavā kļuva par ietekmīgu starpnieku. Saskaņā ar Šifrina liecību 2010. gadā, viņam bija augsta līmeņa politiskie sakari un viņš bija Kremļa darījuma seja.

Vissvarīgākais analītiķu jautājums bija par to, kas notika ar šiem 100 miljoniem dolāru.

Savā liecībā Šifrins atzina, ka šāds “ievērojams” komisijas maksājums “var šķist neparasts salīdzinājumā ar biznesa darījumiem rietumos, tomēr, strādājot Krievijā un Ukrainā, Midland maksāja dažādas komisijas, jo tā tas bija pieņemts”. Viņš piebilda, ka pat nezināja, vai komisija bija tikai Bakaija vajadzībām, vai arī bija kādi viņa pārstāvēti papildus saņēmēji. Ņemot vērā, ka galvenais finansētājs bija Kremlis, tas rada iespēju, ka nauda no Trampa biznesa partnera nonāca pie Krievijas amatpersonām.  

Šnaiders savā šķīrējtiesas prasībā piedāvāja alternatīvu notikumu versiju. Viņš apgalvoja, ka, aizbildinoties ar slepenu komisiju Bakaijam, Šifrins novirzījis naudu sev. Šnaiders teica, ka Šifrins ap darījuma laiku kādam Midland vadītājam Maskavā esot sacījis, ka viņam vajag naudu, “lai samaksātu amatpersonām Kremlī”. Bakaijs šķīrējtiesā parakstīja paziņojumu, apgalvojot, ka naudu tiešām saņēmis. Savukārt Šifrinam ar Kremli problēmu nebija – 2016. gada oktobrī viņš saņēma Krievijas pilsonību.

Vairāki cilvēki, kas bija informēti par darījumu, sniedza dažādas versijas par to, kur palikuši 100 miljoni dolāru. Taču katra no versijām rada jautājumus par Trampa biznesa partnera darījumiem.

Vēlāk, kad Šnaiders apstiprināja “komisiju” un Zaporižstala tika pārdota, un Midland ieguva simtiem miljonu, dokumenti liecina, ka 40 miljonus dolāru viņš atvēlēja turpmākiem ieguldījumiem Trump Tower celtniecībā. Vēlāk vismaz 4 miljoni dolāru no projekta nonāca pie Trampa – tie bija paredzēti licenču un vadības maksai. Iespējams, naudas bija daudz vairāk, ņemot vērā, ka viņa finanšu atskaites kā kandidātam un prezidentam aptvēra tikai periodu pēc 2014. gada. 

Viena no uzkrītošākajām lietām Trump Toronto vēsturē ir neatkarīgo pavedienu skaits, kas Trampu saista ar pēcpadomju kapitālu.

Raiffeisen – Austrijas banka, kuras pārstāvji stāvēja līdzās Trampam un Šnaideram 2007. gada svinīgajā ceremonijā Toronto, iepriekš bija atbalstījusi Midland projektus bijušajā PSRS. Šnaiders tolaik sacīja, ka banka tika pārliecināta finansēt Trump Toronto, pateicoties “Trampa zīmola universālajai pievilcībai un Trump Toronto komandas starptautiskajai pieredzei”. 

Raiffeisen

Raiffeisen bija finansējusi citus nekustamā īpašuma projektus Ziemeļamerikā, taču lielākā daļa tās biznesa atradās uz austrumiem no Vīnes. Tā bija agresīvi paplašinājusies bijušajā PSRS, dažkārt iesaistoties reģionālās varas cīņās. Piemēram, 2006. gadā atklājās, ka tās investīciju struktūra neskaidrā gāzes darījumā ar Gazprom pārstāvēja slēptas Ukrainas oligarha intereses.

Daudzi Raiffeisen projekti tika finansēti ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas līdzekļiem. Vairāki avoti ir atklājuši, ka ERAB direktori sāka izjust trauksmi par Raiffeisen paviršo attieksmi pret klientu naudas izcelsmes pārbaudēm.

“Tā ir bezatbildīga rīcība,” FT sacīja Kurts Bajers, bijušais Austrijas finanšu ministrijas pārstāvis ERAB valdē, raksturojot tā laika Raiffeisen praksi. ERAB “cieši sadarbojās ar [Raiffeisen] vadību, lai izstrādātu atbilstošu risinājumu, kura centrālā daļa bija visaptverošs bankas atbilstības sistēmas audits”. Raiffeisen sacīja, ka tās atbilstības procesi un personāls “bija jāpielāgo” tās izaugsmei Centrālajā un Austrumeiropā, kā arī pieaugošajam regulējumam. Tā bija, banka piebilda, “nozares kopēja tendence”. 

Raiffeisen piešķīra 310 miljonus Kanādas dolāru Trump Toronto projektam, un pret attīstītājiem bija pārsteidzoši pielaidīgi. Vispirms banka pieprasīja iepriekšpārdošanā pārdot tikai 80% vienību, pirms atbrīvot aizdevuma līdzekļus – tas ir mazāk nekā vietējos medijos minētā parastā prasība par 100%. Kad pārdošana atpalika, Raiffeisen vismaz 10 reizes pagarināja termiņus. Kad Trump Toronto 2016. gadā beidzot bankrotēja, bankai vēl aizvien bija jāsaņem gandrīz visa aizdotā summa, atskaitot 9 miljonus Kanādas dolāru. Vaicāta par šādu piekāpību, Raiffeisen FT atbildēja, ka Austrijas banku noslēpuma likumi liedzot apspriest projektu. 

Tagad, kad Tramps ir prezidents, viņa administrācijas attieksme pret robežu starp valsts lietām un personīgām interesēm brīžiem šķiet atspoguļojam to, kā tiek kārtots bizness postpadomju valstīs.

Trampa jurists Maikls Koens saņēmis 400 000 dolāru maksājumu, ko Ukrainas bijušā prezidenta Petro Porošenko vārdā organizējuši starpnieki, lai sarīkotu tikšanos ar Trampu. Tāpat ir konstatēts, ka Apvienotie Arābu Emirāti, Ķīna, Izraēla, Katara un Meksika caur viņa biznesa iecerēm cenšas ietekmēt Džaredu Kušneru, Trampa znotu un augsta līmeņa padomnieku Baltajā namā.

Vairāki finanšu noziegumu un spiegošanas eksperti FT sacīja, ka visnopietnākās bažas rada iespējamā Trampa ievainojamība pret šantāžu. Zināšanas par nelegālu darījumu varbūt nav tik sensacionālas kā slavenākais apgalvojums MI6 bijušā virsnieka Kristofera Stīla dossier par Trampa sakariem ar Krieviju – proti, ka Krievijas izlūkdienesti bija ieguvuši video, kurā nākamais prezidents Maskavas viesnīcā pavēl prostitūtām urinēt uz gultas, kurā kādreiz gulējuši Obamas.

Trampa zīmola nekustamo īpašumu projektiem ir tendence bankrotēt pat ekonomikas uzplaukuma laikā. Pārdošanas apjomi Toronto tornī celtniecības laikā izrādījās zemāki, nekā attīstītāji prognozēja, taču Tramps tāpat nopelnīja savus miljonus. 2017. gadā kāds investīciju fonds izpirka bankrotējušo projektu un pārdēvēja to par Adelaide Hotel. 

Vispirms no fasādes pazuda burts M, tad P. Drīz tika noņemti arī T, R un U. Bija 2017. gada jūlijs, Donalds Tramps jau septiņus mēnešus bija ASV prezidents, un Vašingtonā mutuļoja ziņas, ka viņš kādā Vācijas braucienā bija rīkojis neizziņotu privātu tikšanos ar Putinu, un ka Tramps juniors bija ticies ar Krievijas juristi, kas viņam solījusi kompromitējošu informāciju par Hilariju Klintoni. Trampa vārds bija visur, taču milzīgs celtnis Toronto to noņēma burtu pēc burta. Taču pagātni nav tik viegli izdzēst.

Avots - Financial Times, https://www.ft.com/trumptoronto