Britu reakcija uz Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā

Ko mums no tā mācīties?

Staļinam, kā arī citiem augstākajiem PSRS politiskajiem un militārajiem vadītājiem, Vācijas pēkšņais iebrukums bija pārsteigums. Skaidrības labad patiesais pārsteigums bija tikai par Vācijas uzbrukuma laiku, jo izlūki un citu valstu izlūkdienesti ziņoja par gatavošanos un informācija liecināja, ka šāds uzbrukums būs pēc daudziem gadiem. Kā pats ātrakais tika minēts 1941. gada oktobris, bet kā ticamākais – 1942. gada jūlijs. Tieši šādam scenārijam gatavojās Padomju Savienība un, ļoti iespējams, plānoja apsteidzošu uzbrukumu Vācijai.

Neilgi pēc pulksten trijiem naktī Staļinam tika paziņots, ka vācieši ir iebrukuši. Pēc 15 minūtēm notika pirmā apspriede, bet pēc pusstundas uz tikšanos ar Staļinu militārā vadība. Viņš pauda šaubas par iebrukumu, apgalvojot, ka tā varētu būt tikai vācu ģenerāļu provokācija un ka "Hitlers noteikti par to nezina". Viņš nosūtīja Molotovu tikties ar Vācijas vēstnieku un atteicās dot rīkojumu par prettriecienu, kamēr viņš neatgriezīsies.

Molotovs atgriezās. Viņa tikšanās ar vēstnieku (acīmredzami) nebija veiksmīga. Vācieši apgalvoja, ka viņiem bija jāveic pretpasākumi, reaģējot uz agresīvo militāro spēku piesaisti no padomju puses. Viņiem nebija vajadzīgs attaisnot savu iebrukumu. Žukovs apgalvoja, ka Staļins reaģējot uz Molotova atstātu par tikšanos, "klusumā iekrita krēslā un iegrima pārdomās". Sekojusi ilga un "sāpīga" pauze.

Te būtu lietderīgi atcerēties, ka biedrs Staļins nekad nekļūdījās. Viņš nekad neatzina neveiksmes un nepareizus lēmumus, un gandrīz nemaz nemainīja savu viedokli. Vienīgās reizes, kas viņš mainīja savas domas bija tad, kad saskārās ar fizisku neiespējamību. Katrā šādā gadījumā viņš to darīja lēni un negribīgi (un to, protams, nekad neatzina). Staļinam bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, ka viņš gadiem ilgi ir kļūdījies. Smags brīdis pārdomām.

Staļins tautu uzreiz nemaz neuzrunāja, šis uzdevums tika uzticēts ārlietu ministram Molotovam, kurš tās pašas dienas pusdienlaikā uzstājās radio. Tikai 1941. gada 3. jūlijā Staļins beidzot vērās pie tautas, uzrunājot to radio ar neierastiem vārdiem: "Biedri! Pilsoņi! Brāļi un māsas! Pie jums vēršos es, mani draugi!". Šāda tautas uzruna un vēršanās kā pie "ģimenes" bija krasi pretstatā ar viņa bargā vadoņa tēlu un liecināja, ka situācija ir nopietna. Viņš atzina, ka notikumi frontē ir smagi un ka "ienaidnieka karaspēks turpina virzīties uz priekšu", laužot mītu par Sarkanās armijas neuzvaramību.

Staļins pavēlēja, ka atkāpjoties nedrīkst ienaidniekam atstāt ne gramu maizes un ne litru degvielas. Viss vērtīgais bija jāiznīcina. Viņš pieprasīja tūlītēju sabiedrības un ekonomikas pārkārtošanu kara vajadzībām un brīdināja "panikas cēlājus" un "gļēvuļus", ka tie jāiznīcina turpat uz vietas, tā legalizējot nežēlīgu iekšējo represiju turpināšanos arī kara apstākļos. Viņš aicināja ienaidnieka ieņemtajās teritorijās veidot partizānu vienības un diversantu grupas, lai okupantu dzīvi padarītu "neciešamu". Uzrunā viņš uzsvēra nevis cīņu par pasaules revolūciju, bet gan par "dzimteni" un "brīvību", tā liekot pamatus vēlākajam "Lielā Tēvijas kara" jēdzienam.

Britu reakcija

Dīvainas tās vēsturiskās sakritības un nianses. Vēl pirms Padomju Savienības ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs Staļina vārdā uzrunā padomju tautu, 1941. gada 22. jūnijā, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils teica savu runu.ii

Runa ir vēsturiska un ļoti pārliecinoša. Tā arī būtu labs piemērs politiķiem, kuru vairākumam ir nepārvaramas problēmas ar inteliģenci un valodas izteiksmes līdzekļiem (liek padomāt, kāda līmeņa cilvēki nonāk šodienas politikā). Saprotamu iemeslu dēļ par šīs runas esamību un saturu Padomju zemē pieklusēja, vien atzīmējot, ka Lielbritānija atbalsta Padomju Savienību.

No runas izceļami daži citāti.

"Šorīt pulksten četros Hitlers iebruka Krievijā… Tādējādi daudz lielākā mērogā atkārtojas tāda pati sašutuma izpausme pret visām parakstītajām kompaktajām un starptautiskajām ticības formām, kādu esam pieredzējuši Norvēģijā, Dānijā, Holandē un Beļģijā. Tas viss mani nepārsteidza. Patiesībā es sniedzu Staļinam skaidrus un precīzus brīdinājumus par to, kas notiks. Es viņu brīdināju, tāpat kā esmu brīdinājis citus iepriekš. Mēs sniegsim visu iespējamo palīdzību Krievijai un krievu tautai. Mēs aicināsim visus savus draugus un sabiedrotos visā pasaulē iet to pašu ceļu un turpināt to tāpat kā mēs, uzticīgi un nelokāmi līdz galam."

"Mēs esam piedāvājuši Padomju Krievijas valdībai jebkādu tehnisku vai ekonomisku palīdzību, kas ir mūsu spēkos un kas varētu viņiem noderēt. Man nav lemts runāt par Amerikas Savienoto Valstu rīcību, bet es teikšu sekojošo: ja Hitlers iedomājas, ka viņa uzbrukums Padomju Krievijai izraisīs kaut mazāko mērķu šķelšanos vai centienu atslābumu lielajās demokrātijās, viņš ļoti maldās. Gluži pretēji, mēs tiksim stiprināti un iedrošināti savos centienos glābt cilvēci no viņa tirānijas. Mēs tiksim stiprināti, nevis vājināti savā apņēmībā un resursos."

Un noteikti citējamas ir Čērčila runas noslēdzošās rindas.

"Tāpēc Krievijas briesmas ir mūsu briesmas un Amerikas Savienoto Valstu briesmas, tāpat kā jebkura krieva cīņa par savu pavardu un mājām ir brīvu cilvēku un brīvu tautu lieta visās pasaules malās. Mācīsimies mācības, ko jau devusi šāda nežēlīga pieredze. Divkāršosim savus spēkus un cīnīsimies ar vienotu spēku, kamēr vēl ir dzīvība un spēks."

Diemžēl līdzīgas runas un sekojošas apņemšanās neizskanēja mūsdienu pasaulē, kad Krievija neģēlīgi iebruka Ukrainā. Protams, Krievija arī daudz ilgstošāk gatavojās šim karam un daļa šīs sagatavošanās iekļāva ietekmes veidošanu vairumā Eiropas valstu, turklāt ne tikai šajā kontinentā. Izskanēja nosodījumi, dažādi diskrēti atbalsti un visai kautrīgs faktiskais atbalsts. Tas par kaut ko liecina.

Rūzvelta runa un rīcības

Ļoti daudzos pētījumos un apskatos norādīta ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta aktīva iesaistīšanās un runas, kas neatbilst patiesībai, lai gan prezidents pauda skaidru atbalstu PSRS tūlīt pēc uzbrukuma sākuma.

23. jūnijā ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss prezidenta vārdā nāca klajā ar oficiālu paziņojumu. Tajā Hitlera uzbrukums tika nosaukts par "nodevīgu" ("dūriens mugurā") un tika uzsvērts, ka jebkura cīņa pret hitlerismu kalpo ASV drošības interesēm. Dienu vēlāk (24. jūnijā) Rūzvelts rīkoja preses konferenci, kurā paziņoja, ka ASV Padomju Savienībai sniegs visu iespējamo. Paziņojumā Rūzvelts uzsvēra Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības sadarbības nozīmi nacistiskās Vācijas sakaušanā un pauda pārliecību, ka uzbrukums Padomju Savienībai ir daļa no plašāka pasaules iekarošanas plāna. Viņš uzsvēra, ka galvenais mērķis ir Vācijas sakāve un apsolīja PSRS nepiemērot līdzekļu iesaldēšanas ierobežojumus, kas bija spēkā citām Eiropas valstīm.

Seko praktiskas darbības, tiek paplašināta Lend-Lease programma. Lai gan oficiāli PSRS tika iekļauta Lend-Lease programmā vēlāk, jau jūnija beigās Rūzvelts deva rīkojumu meklēt veidus, kā nekavējoties nosūtīt militāro aprīkojumu un izejvielas.iii 1941. gada 30. oktobrī prezidents Rūzvelts apstiprināja 1 miljarda ASV dolāru Lend-Lease aizdevumu Padomju Savienībai.

Neskatoties uz to, ka ASV sabiedrība un daudzi politiķi bija noskaņoti pret komunismu, Rūzvelts faktiski paveica maksimumu un nostāju pamatoja ar stratēģiskiem apsvērumiem.

Secinājumi šodienai

Ir pagājuši gandrīz 85 gadi, kas vēsturē ir maznozīmīgs lielums, bet realitātē tās ir trīs paaudzes, kas šķir mūs no izciliem politiķiem ar augstu politisko atbildību un tālredzību.

Vēlāk, 1941. gada 14. augustā, Franklins Rūzvelts kopā ar Vinstonu Čērčilu parakstīja Atlantijas hartu, kas definēja, kādi būs sabiedroto mērķi pēc kara. Tā tika izstrādāta slepenas tikšanās laikā uz karakuģiem Atlantijas okeānā pie Ņūfaundlendas krastiem. Harta balstās uz četriem pamata principiem, kas vairākus gadu desmitus būtiski ietekmēja politiskos procesus Eiropā un Amerikā (piemēram, ANO un NATO dibināšana). Konspektīvi šie principi ir teritoriālā nepaplašināšanās (ASV un Lielbritānija necentīsies iegūt jaunas teritorijas), tautu pašnoteikšanās (uzsvērtas tautu tiesības izvēlēties savu pārvaldes formu un suverenitātes atjaunošana tautām, kurām tā atņemta ar varu), ekonomiskā sadarbība (brīva tirdzniecība un vienlīdzīga piekļuve izejvielām visām valstīm), miers un drošība (pasaule bez bailēm un trūkuma, agresoru atbruņošana pēc kara).iv

Tagad atkal esam izšķirošā vēsturiskā brīdī. Diemžēl šī brīža Eiropas un Ziemeļamerikas politiskie līderi ir ļoti tālu no tā laika politiķiem. Redzam, ka mūsdienu politiķiem trūkst drosmes, apņēmības, stratēģiska redzējuma un vieduma. Tas ir biedējoši, jo pretinieks to redz. Šis laiks prasa drosmi un kompetenci. Cerams, ka izškirošajos brīžos gan Latvijā, gan Eiropā uz skatuves kāps tautas spēcīgākie prāti. Kritiski brīži visus piespiež mobilizēties un miera laika politiskos vāvuļotājus nomainīs personības, kurām tauta uzticās.