Cilpa ap Kubu savelkas
- Taisnība Raksta
- 2 days ago
- 15 min read
Vai ASV to beidzot iegūs?
Lai arī cik dažādi nebūtu viedokļi par prezidenta Trampa politiku un ne vienmēr viegli izsekojamu konsekvenci rīcībās un runās, vēstures zināšanas tagad ir pašas pieprasītākās.
Ak vai cilvēkiem, kas vēsturi slikti pārzina. Iegrimšana tukšā politiskā čalošanā par kādu notikumu vai niansi un tukšu burbuļu pūšana aizvien skaidrāk nodalās reālpolitikā. Jaunajai videi nepiemēroti politdarbinieki paši sevi atskaita no līdzdalības politiskās ainavas pārveides procesā. Var jau būt, ka tas ir uz labu un pārmaiņas meklē līderus, kuru zināšanas pārsniegtu viduvējas.
Nav pazīmju, ka politiķi (ne tikai Eiropā) būtu pievērsušies Monro doktrīnai un tās skaidrojumu studēšanai. Nav viegli tiem, kuri nepārzina Dānijas Karalistes vēsturi un Atlantijas salu un arhipelāgu nonākšanu tajā vai citā kontrolē, kā arī neizprot vietējām pārvaldēm deleģēto tiesību apjomu. Tas pats attiecināms uz Persijas vēsturi un šaha varas mantotām tiesībām, ko irāņu vidū atceras vien sirmgalvji. Vēl grūtāk ir izprast ASV spēka un ietekmes paraugdemonstrējumu Venecuēlā, kur arestējot valdības vadītāju, faktiskajā realitātē pilnīgi nekas nav mainījies – pie varas ir tā pati partija un vadoņi un nekas nemainās ne tautsaimniecībā, ne iedzīvotāju labklājībā. Turklāt, nav mazinājies arī narkotiku plūdums uz ASV, bet tiesa, tās daudz sekmīgāk pārtver uz ASV ārējās robežas. Tomēr tie ir tikai sagatavošanās darbi vēl kāda vēsturiska notikuma atkārtošanai.
Tā ir Kubas blokāde, kas objektīvi būs daudz sekmīgāka, jo Krievija ir pārāk aizņemta Ukrainas frontē, lai spētu efektīvi iesaistīties šeit plānotos notikumos.
Kuba
Kuba, oficiāli Kubas Republika, ir salu valsts Karību jūras reģionā. Tā ietver galveno salu ar tādu pašu nosaukumu, kā arī 4195 salas, saliņas un jūras klintsradzes. Valsts atrodas Karību jūras, Meksikas (Amerikas) līča un Atlantijas okeāna satecē. Lielākā Kubas sala ir apdzīvota jau vismaz 6 tūkstošus gadus, līdz to par nelaimi iezemiešiem netīšām atklāja spāņu jūras braucēji. Salas kolonizēja un tās kļuva par vienu no galvenajiem vergu tirdzniecības centriem Amerikā. 1898. gada Spānijas-Amerikas kara beigās to okupēja ASV, bet 1902. gadā Kuba ieguva neatkarību. Šis solis arī mūsdienās ir nozīmīgs ļaunatminīguma elements daudziem politiķiem.
Demokrātija Kubā ilgi neizturēja. 1933. gadā tika gāzta valdība un tās vietā stājas militāra pārvaldība. Sekoja vairāki valsts apvērsumi, līdz 1959. gadā Kubas revolūcijas laikā tika iedibināta komunistiska vara Fidele Kastro vadībā. Kastro vadītā valsts bija strīdus objekts aukstā kara laikā starp Padomju Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, un 1962. gada Kubas raķešu krīze plaši uzskatīta par vistuvāko punktu iespējamai auksta kara pārtapšanai par kodolkaru.
Laikā no 20. gadisimta septiņdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu beigām Kuba iesaistījās daudzos konfliktos, atbalstot anti-koloniālas un marksistiskas valdības vai kustības Āfrikā, Latīņamerikā un Tuvajos Austrumos. Saskaņā ar CIP atslepenotu ziņojumu, Kuba līdz 1984. gadam bija saņēmusi 33 miljardus dolāru padomju palīdzības. Tā apsīka pēc PSRS sabrukuma, tomēr manāma tendence, ka pēdējās desmitgadēs palīdzība atjaunojas, bet nu jau kopā ar Ķīnas visai simetrisku atbalstu un politisko ietekmi, nereti ar trešo valstu starpniecību (visbiežāk Venecuēlu, Bolīviju, Salvadoru, Meksiku, mazāk ar Karību jūras salu valstīm). Tas ir ļāvis Kubai daļēji atjaunot savas militārās spējas, kaut gan izmaksu dēļ vairākkārtīgi nācies samazināt armijas izmēru.
Pirms 9 gadiem Kuba parakstīja ANO līgumu par kodolieroču aizliegumu, bet jau pēc dažiem gadiem uzsāka savu raķešu modernizāciju. Balstoties uz aizsardzības paktu ar Baltkrieviju, 2024. gadā veikta Kubas pretgaisa aizsardzības sistēmu S-125 Pečora modernizācija[1], un nākotnē paredzētu vēl citi tieši sistēmas funkcionalitātes uzlabojumi. Trampa dažādās 2025. gada vienošanās ar Baltkrieviju gan izslēdz šīs sadarbības turpmāku attīstību.
Gvantanamo bāze
Mūsdienās Kubā atrodas ASV jūras spēku kara bāze – Amerikas Savienotās Valstis to izveidoja 1898. gadā Spānijas-Amerikas kara laikā. 1903. gadā ASV un Kuba parakstīja nomas līgumu, kas piešķīra amerikāņiem atļauju izmantot zemi kā ogļu uzglabāšanas un pārkraušanas teritoriju un jūras spēku bāzi 116 kvadrātkilometru platībā. Nomas līgums, atbilstoši Plata grozījumam, ko pieņēma kongress, paredz, ka jūras spēku bāze "noteiktos konkrētos punktos, par kuriem vienojies ASV prezidents", ir nepieciešama, lai "ASV varētu saglabāt Kubas neatkarību". Šīs teritorijas nomas maksa laika gaitā pārskatīta divas reizes un sākotnējo 2000 dolāru vietā ASV kopš 1934. gada Kubai maksā 4085 dolārus gadā. Pašreizējais līgums nosaka, ka tas ir patstāvīgs, ja vien abas valdības nevienotos to lauzt vai ASV neatstātu bāzes īpašumu.
Deviņdesmitajos gados ASV Gvantanamo līci (GTMO vai Gitmo bāze) izmantoja kā patvēruma meklētāju apstrādes centru un nometni HIV pozītiviem bēgļiem. Ir notikuši vairāki nemieri, kas izpelnījušies secīgu starptautisku kritiku, un 2009. gadā ASV prezidents Baraks Obama pavēlēja aizturēšanas nometni slēgt līdz 2010. gada 22. janvārim. ASV prezidents Donalds Tramps 2025. gada janvārī paziņoja, ka ASV uz bāzi nosūtīs un tur aizturēs migrantus, šādi atsākdams praksi, ko ASV bija izmantojusi gadu desmitiem.[2]
Arī PSRS bija militārā bāze Kubā. Tā bija Lurdas Sigint stacija, ko uzturēja no 1968. līdz 1991. gadam, kad tās darbību atjaunoja kā Krievijas Centrālās grupas bāzi. To slēdza 2002. gadā, taču 2014. gada jūlijā, pēc Putina vizītes Kubā, parādījās baumas par tās atkārtotu aktivizēšanu. Kuba un Krievija to noliedza.
Kubas raķešu krīzes apstākļi
Sekmīgā komunistiskā revolūcija Kubā 1959. gadā bija būtisks satricinājums visai Centrālajai un Ziemeļamerikai. Kopš 1960. gada ASV nosaka pilnīgu embargo pret Kubu, un tas ir viens no ilgāk pastāvošajiem tirdzniecības un ekonomiskajiem pasākumiem pasaulē. Šo ekonomisko blokādi izsauca Kubas valdība, kas veica ļoti plašu amerikāņu kompānijām un privātpersonām piederošu īpašumu nacionalizāciju. Tā laika naudas vērtības izteiksmē tas veidoja vairāk nekā vienu miljardu dolāru zaudējumus. ASV pretreakciju raksturo ASV diplomāta Lestera Malorija 1960. gadā rakstītā vēstule: "Vienīgais paredzamais veids, kā atņemt iekšējo atbalstu, ir vilšanās un neapmierinātība, kuras pamatā ir ekonomiskā neapmierinātība un grūtības. [...] samazināt monetārās un reālās algas, izraisīt badu, izmisumu un valdības gāšanu".[3]
Prezidents Dvaits Eizenhauers noteica embargo, kas aizliedza visu eksportu uz Kubu, izņemot zāles un noteiktus pārtikas produktus. Embargo 1962. gadā pastiprināja Džona F. Kenedija administrācija.
1960. gada martā ASV prezidents Dvaits D. Eizenhauers deva savu piekrišanu CIP plānam apbruņot un apmācīt Kubas bēgļu grupu, lai gāztu Kastro valdību. CIP nodrošināja nemierniekus ar B-26 vieglajiem bumbvedējiem un kuģiem 1400 desantnieku iebrukumam no Nikaragvas (Cūku līča iebrukums, 1961. gada 17. aprīlis). Kubas karaspēks sakāva iebrucējus un notrieca lielāko daļu (6) uzbrukumā iesaistītās aviācijas.
1961. gadā pastiprinot spiedienu uz PSRS dienvidrietumu flangu, ASV izvietoja kodolraķetes sabiedrotajā Turcijā (arī Apvienotajā Karalistē un Itālijā). PSRS, meklējot iespēju atbildēt, vērsās pie Kubas, kas pirms gada bija sastrīdējusies ar ASV tās sociālistiskās iekšpolitikas dēļ. Nozīme ir arī neveiksmīgajai intervencei Cūku līcī. 1962. gada 20, maija valdības sanāksmē Hruščovs ieteica Kubā izvietot P-12 (R-12) raķetes. Priekšlikumu atbalstīja un plānu 30. maijā apstiprināja arī Kubas vadītājs Kastro. Če Gevara tā paša gada 30. augustā devās uz Padomju Savienību, lai galīgo vienošanos parakstītu.[4] Vizīti rūpīgi uzraudzīja CIP, un veiksme uzsmaidīja, kad Gevara sastrīdējās ar Hruščovu. Galvenais iemesls bija Kubas pārstāvja prasība, ka raķešu darījums jāpublisko, taču Hruščovs uzstāja uz pilnīgu slepenību un solīja atbalstu, ja amerikāņu raķetes atklātu.
Gevaras delegācijas dalībnieki proletāriskas pārliecības vadīti dažādas kritiskas ziņas pauda vēl Maskavā esot, un ASV pastiprināja gaisa uzraudzību par Kubu. Kara bāzu būvniecība un ievesto iekārtu uzstādīšana bija nepatīkams pārsteigums.
Arī ASV bija savi plāni. Amerikāņu ģenerāļi 1962. gadā ierosināja operāciju "Northwoods", kas paredzēja teroristu uzbrukumu veikšanu Amerikas pilsētās un pret bēgļiem, un tiem sekojošu Kubas valdības vainošanu uzbrukumos, tā radot iemeslu ASV iebrukt Kubā. Kenedijs šo plānu noraidīja[5], un ASV noteica Kubai jūras blokādi, ko atcēla pēc krīzes atrisināšanas. Tomēr embargo palika spēkā un, lai gan gadu gaitā ir vairākkārt mainīts, ir spēkā arī mūsdienās.
Padomju plāni Kubā
PSRS vadība armijas ģenerāli Isu Pļijevu nozīmēja par visu padomju spēku komandieri Kubā operācijas "Anadir" sagatavošanai un realizācijai. Militārā operācija paredzēja Kubā izvietot trīs pulkus (ap 44 tūkstošiem militārpersonu), kas būtu apbruņoti ar vidējas darbības raķetēm P-12 un P-14, kā arī tuvas darbības 42 raķetes. Papildus nodrošinājumam uz Kubu tika sūtītas Il-28, vēl 40 iznīcinātāji MIG-21, 34 raķetes "Komēta", krasta pretkuģu aizsardzības sistēma "Sopka", 80 spārnotās raķetes un 6 taktisko raķešu palaišanas iekārtas "Luna" un 144 zenīraķetes C-75. "Lunas" kompleksam bija paredzēts izvietot kodolieročus ДЛ-28 (kas faktiski ir bumbas). Iekārtu uzstādīšanai līdz kaujas režīma iestādīšanai bija jābūt gatavai līdz 1963. gada 1. martam. Plāns tika pieņemts realizācijai un dažādos veidos vairums no ieročiem tika nogādāti Kubā, izņemot raķetes P-14, kuras nebija iespējams izgatavot pietiekoši ātri.[6]
Amerikāņi Kubā atklāja dažas nenomaskētas raķetes un vēl vairāk uz PSRS tirdzniecības kuģiem, kas bija jau Kubas tuvumā. ASV veica pretdarbības un Jūras kara flotes kuģi (un arī zemūdenes) izveidoja Kubas pilnīgu blokādi (tika saukta par "karantīnu"), aktivizēja gaisa flote, kā arī starpkontinentālo raķešu sistēmas ar kodolieročiem. Līdzīgi rīkojās arī PSRS mobilizējot visus militāros jūras spēkus, kas atradās Atlantijas okeānā, un arī aktivizēja kodolraķetes. Šo situāciju sauc par Kubas raķešu krīzi jeb Karību krīzi, un šāds divu kodolvalstu pretnostatījums 1962. gada oktobrī ilga 13 dienas. Pat neliela kļūme bruņoto spēku vadībā, neatkarīgi no iesaistītās puses, būtu izraisījusi 3. pasaules karu, tas ir, kodolkaru.
Šīs 13 dienas bija pilnas ar spriedzi vairojošiem notikumiem. Katra no pusēm informēja sabiedrotos un ANO, kā arī ANO Drošības padomi, kas nespēja panākt kopīgu apspriešanos. Kenedijs 26. oktobrī informēja Nacionālās drošības padomes Izpildkomiteju (EXCOMM), ka viņaprāt tikai iebrukums spēs izvākt raķetes no Kubas. Šajā brīdī krīze nonāca strupceļā. Situācijas saasināšanās lika Hruščovam atteikties no plāniem par iespējamu Varšavas pakta valstu iebrukumu Albānijā.
Sarežģītais ceļš uz risinājumu
Publiski nezināmu pilnvarojumu un motivācijas dēļ 26. oktobrī Džons A. Skali (ilggadējs ABC News korespondents, vēlāk ASV vēstnieks ANO) tikās ar Aleksandru Fominu (segvārds Aleksandrs Feklisovs) – VDK Vašingtonas nodaļas vadītāju, un pārrunāja gandrīz neizbēgamo karu un iespējas no tā izvairīties. Šādai saruna Fomins iepriekš bija saņēmis tiešus norādījums no PSKP CK. Tomēr vēlāk izrādījās, ka plāns bija vairāk viņa paša (Fomina) izdomāts, nekā Kremlī saskaņots un ierosināts.[7] Diskusiju saturs ceturtdaļstundas laikā nonāca kā ASV prezidenta, tā arī Politbiroja rīcībā. Vakara pusē Valsts departaments sāka saņemt ziņojumu, ko, šķiet, bija personīgi rakstījis Hruščovs. Roberts F. Kenedijs vēstuli raksturoja kā "ļoti garu un emocionālu". Hruščovs atkārtoja pamatplānu, kas bija apspriests starp Skali un Fominu.
Kārtis sajauc Kastro – viņš bija pārliecināts, ka Kubas iebrukums ir nenovēršams, un 26. oktobrī nosūtīja Hruščovam telegrammu, kurā aicināja veikt preventīvu kodolieroču triecienu ASV uzbrukuma gadījumā.
"Es uzskatu, ka imperiālistu agresivitāte ir ārkārtīgi bīstama, un, ja viņi patiešām veiks brutālo Kubas iebrukuma aktu, pārkāpjot starptautiskās tiesības un morāli, tas būtu īstais brīdis, lai uz visiem laikiem novērstu šādas briesmas ar skaidras leģitīmas aizsardzības aktu, lai cik skarbs un briesmīgs būtu risinājums," rakstīja Kastro.[8] Nākamajā rītā CIP prezidentam ziņoja, ka krievu karabāzes turpina attīstību, un Kubas armija turpina organizēties darbībai, bet ir saņēmusi pavēli nerīkoties, ja vien netiek uzbrukts.
Nacionālās drošības padomes Izpildkomitejas rīta sēdes laikā tika saņemta jauna vēstule no Hruščova: "Jūs esat satraukts par Kubu. Jūs sakāt, ka tas jūs satrauc, jo tā atrodas deviņdesmit deviņu jūdžu attālumā no ASV krastiem. Bet... jūs esat izvietojuši iznīcinošu raķešu ieročus, kurus jūs saucat par ofensīviem, Itālijā un Turcijā, burtiski blakus mums... Tāpēc es izvirzu šādu priekšlikumu: mēs esam gatavi izvest no Kubas līdzekļus, kurus jūs uzskatāt par ofensīviem... Jūsu pārstāvji sniegs deklarāciju, ka Amerikas Savienotās Valstis... izvedīs savus analogos līdzekļus no Turcijas... un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pilnvarotas personas varētu uz vietas pārbaudīt doto solījumu izpildi."
Izpildkomiteja šo vēstuli ignorēja un turpināja apspriedi. Bobijs Kenedijs 27. oktobrī Padomju Savienības vēstniekam nodeva ziņojumu, ka prezidents Kenedijs pakļauts militārpersonu spiedienam – viņi uzstāja uz spēka pielietošanu pret Kubu, un ka "pret viņa gribu varētu notikt neatgriezeniska notikumu ķēde", jo "prezidents nav pārliecināts, ka militārpersonas viņu negāzīs un nesagrābs varu". Tāpēc viņš lūdza Hruščovu pieņemt Kenedija ierosināto vienošanos.
Kenedija un Hruščova sūtņi vienojās tikties sestdienas vakarā, 27. oktobrī, ķīniešu restorānā "Jenčinga pils" Klīvlendas parka apkaimē Vašingtonā.[9] Kenedijs ieteica pieņemt Hruščova piedāvājumu atbrīvoties no raķetēm. Lai gan lielākajai daļai Ārlietu komitejas locekļu tas nebija zināms, bet ar sava brāļa prezidenta atbalstu Roberts Kenedijs Vašingtonā tikās ar Padomju Savienības vēstnieku Dobriņinu, lai noskaidrotu, vai nodomi ir patiesi. Ārlietu komiteja pret priekšlikumu iebilda, jo tas grautu NATO autoritāti, un Turcijas valdība vairākkārt bija paziņojusi, ka tā ir pret jebkādu šādu apmaiņu. Izpildkomitejas sēdē atkal sākās saspringts posms, ko pārtrauca Baltā nama īpašais padomnieks Teds Sorensens. Roberts Kenedijs sanāksmi atstāja un atgriezās pēc 45 minūtēm ar vēstules melrakstu, kas visiem lika atgriezties pie Hruščova sākotnējā priekšlikuma. Un tad tipāži satikās, sastrīdējās par Kenedija vēstules saturu un pauda savstarpēju neuzticību, tomēr solot, ka neparedz kādu dubulto spēli un uzņemas par to informēt savu valstu valdības.
Pēc astoņiem vakarā notika atgriešanās pie rīta pusē sagatavotās vēstules versijas. Vēstulē teikts: "Lasot jūsu vēstuli, jūsu priekšlikumu galvenie elementi, kas, manuprāt, šķiet kopumā pieņemami, ir šādi: 1) Jūs piekristu izvest šīs ieroču sistēmas no Kubas pienācīgā ANO uzraudzībā; un apņemtos, ievērojot atbilstošus drošības pasākumus, apturēt šādu ieroču sistēmu turpmāku ievešanu Kubā. 2) Mēs, no savas puses, piekristu – ar ANO starpniecību izveidot atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu šo saistību izpildi un turpināšanu (a) nekavējoties atcelt spēkā esošos karantīnas pasākumus un (b) sniegt garantijas pret Kubas iebrukumu." Vēstuli tieši nodeva presei, lai nodrošinātu, ka to nevar "aizkavēt". Vēstuli piegādāja, bet Kenedijs atzīmēja, ka nebija lielu cerību, ka to pieņems. Turpinājās ASV un PSRS gatavošanās karam. ASV joprojām nav zināms, ka Kubā jau atrodas vasarā piegādātas 162 kodolgalviņas. [10]
Kenedija vēstule, protams, saturēja draudus. Hruščovs ar to iepazinās un, neinformējot Politbiroju, sagatavoja piekrišanu Kenedija rakstītajam un nekavējoties lika to pārraidīt Radio Moscow, ko, viņaprāt, ASV dzirdētu: "Padomju valdība papildus iepriekš izdotajām instrukcijām par turpmāku darbu pārtraukšanu ieroču būvlaukumos ir izdevusi jaunu pavēli par ieroču, kurus jūs raksturojat kā "ofensīvu", demontāžu, iepakošanu kastēs un atgriešanu Padomju Savienībā".[11] Pēc stundas Kenedijs pirmo reizi uzzināja par Hruščova krīzes risinājumu: ASV izvedīs 15 Jupiterus kodolraķetes no Turcijas, bet padomju vara izvedīs raķetes no Kubas. Hruščovs bija izteicis piedāvājumu publiskā paziņojumā, lai pasaule to dzirdētu. Kenedijs nekavējoties atbildēja uz Hruščova vēstuli, nosaucot to par "svarīgu un konstruktīvu ieguldījumu mierā".
ASV turpināja Kubas blokādi. Turpmākajās dienās gaisa izlūkošana atklāja, ka padomju armija sekmīgi veic raķešu iekārtu demontāžu. 42 raķetes un to atbalsta aprīkojums tika iekrauti astoņos padomju kuģos. 1962. gada 2. novembrī Kenedijs radio un televīzijas pārraidēs ASV izklāstīja situāciju par Karību jūras reģionā esošo padomju R-12 raķešu bāzu demontāžu. Kuģi ar raķetēm atstāja Kubu no 5. līdz 9. novembrim. ASV veica pēdējo vizuālo pārbaudi, kad katrs no kuģiem šķērsoja blokādes līniju. Bija nepieciešami turpmāki diplomātiskie centieni, lai likvidētu padomju IL-28 bumbvedējus, un tie tika iekrauti trīs padomju kuģos 5. un 6. decembrī. Vienlaikus ar padomju apņemšanos par IL-28 ASV valdība paziņoja par blokādes beigām 1962. gada 20. novembrī. Vēlāk arī ASV izveda savas kodolraķetes no Turcijas un Itālijas.
Kopumā tā bija ASV uzvara. PSRS bija cietusi pirmo nozīmīgo sakāvi kopš tās dibināšanas. Tomēr tā bija tikai daļa no zaudējuma. Raķešu krīze vēl vairāk pārliecināja Gevaru, ka divas pasaules lielvaras, ASV un Padomju Savienība, izmanto Kubu kā bandinieku savās globālajās stratēģijās. Pēc krīzes viņš padomju varu nosodīja gandrīz tikpat bieži, cik amerikāņus. PSRS nekonsekvenci un vājumu ASV priekšā pārmeta dažādās toņkārtās pilnīgi visas valstis, kas sevi uzskatīja par piederīgām PSRS sabiedrotajiem. Padomju Savienība savas domas mainīja, baidoties no turpmākiem Kubas kaujinieku soļiem, un 1962. gada 22. novembrī Padomju Savienības premjerministra vietnieks Anastass Mikojans paziņoja Kastro, ka no Kubas uz PSRS pārvietos arī raķetes ar kodolgalviņām.[12]
Atskats vēsturē
Kubas krīze un tās atrisinājums radīja milzīgu pārmaiņu plūsmu izlūkošanā, militārā plānošanā (īpaši komunikācijā un mobilizācijā) un dažādu dienestu darbības koordinācijā. Šī militārā operācija tikai veikta vairāk nekā pirms 60 gadiem un neapšaubāmi mūsdienu apstākļos tika modelēta Venecuēlā.
Ļoti reti tiek pieminēta Kubas blokādes militārā plānošana un tehniskā realizācijā. Tajā skaitā kuģu savstarpējais izvietojums un pārkārtošanās secīgums, operāciju gaisa izlūkošanas nodrošinājums un zemūdens flotes izvietojums un manevrēšana – pilnvērtīgas "karantīnas zonas" un "sanitārā koridora" izveide pasažieru un ātri bojājošos kravu pārvadājumu paātrinātai apkalpošanai un pārvadājuma turpināšanai. Mūsdienās ASV Jūras spēki ir nesalīdzināmi gatavāki līdzīgas operācijas veikšanai, kad tas būs nepieciešams.
ANO loma krīzes risināšanā bija ārkārtīgi pieticīga. Neskatoties uz to, tika novērtētas iespējas šo formātu izmantot nākotnē, un šāda loma organizācijai arī bija līdz aptuveni gadsimtu mijai.
Kubas krīze izraisīja pretkara un daudzu citu sabiedrisku kustību attīstību ASV un citās zemēs, bet veidoja arī visai drošu pamatu aukstā kara desmitgadei. Kubas krīzei bija postoša ietekme uz tā saucamās "sociālistiskās nometnes" zemēm un bija vajadzīgi gadu desmiti, lai šīs attiecības pamata virzienos normalizētos. Tomēr arī pēc 50 gadiem šīs attiecības ar daudzām Dienvidu un Centrālās Amerikas zemēm un Ķīnu tā arī nebija atjaunojušās.
Pozitīvais – krīzes rezultātā ASV un Padomju Savienība izveidoja tiešu saziņas līniju jeb "karsto līniju" starp Padomju Savienību un ASV.[13] Tas bija veids, kā prezidents un premjerministrs varēja vest sarunas, ja šāda krīze atkārtotos.[14] Šī līnija sarežģītu jautājumu kārtošanā tika izmantota daudzas reizes, un tas turpmākajos gadu desmitos neļāva atkārtoties Kubas krīzes situācijai. Šo līniju (mūsdienu tehniskā realizācijā) vairākkārtīgi ir izmantojis arī prezidents Tramps.
Kuba atkal aktuāla
Aizvadīto gadu laikā mijiedarbība starp Kubu un ASV ir ārkārtīgi nenozīmīga, bet ne piemirsta. Kubas kinoteātros joprojām rāda pašas jaunākās ASV spriedzes filmas un ne mirkli nemēģina sevi lieki apgrūtināt ar kaut kādām īpašuma un autortiesībām. Valsts nākotnes attīstības scenārijam piemērotā "Karību jūras pirāti" (2003-2017) joprojām daudz populārāka ir ļoti mazos kinoteātros, kur to demonstrē no WHS kasešu ierakstiem. Ja reiz pirāti, tad it visā.
ASV Valsts departamenta augstākā amatpersona palīdzības jautājumos janvāra vidū paziņoja, ka Kubas varas iestādes nedrīkst iejaukties humānās palīdzības sūtījumu piegādē tās iedzīvotājiem, un prezidents Donalds Tramps varētu rīkoties, ja Kuba nepakļausies šim norādījumam. Turpmākie notikumi jau gluži kā no ziņu lentas apsteidz viens otru.[15]
Nedēļu vēlāk ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija paziņoja, ka tā apsver iespēju ieviest pilnīgu naftas importa blokādi uz Kubu kā daļu no iespējamās jaunās taktikas, lai veicinātu vadības maiņu šajā Karību jūras reģiona valstī, Šim paziņojumam sekoja Meksikas satraukumu pilnā vēsts, ka ir bažas par neziņu, kā šis lēmums ietkemēs Meksiku. Vēl pēc dažām dienām (27. janvāris) ASv prezidents paziņoja, ka "Kuba visai drīz piedzīvos neveiksmi", piebilstot, ka Venecuēla, kas savulaik bija galvenā salas apgādātāja, pēdējā laikā uz to nav sūtījusi ne naftu, ne naudu. Vēl divas dienas vēlāk Tramps piedraudēja ar jauniem tarifiem valstīm, kas Kubai piegādā naftu. Uz šo paziņojumu visai enerģiski reaģēja Meksika, norādot, ka tā meklēs diplomātiskus risinājumus un alternatīvas, lai palīdzētu Kubai.
Nākamajā dienā Kuba izsludināja ārkārtas stāvokli, bet Venecuēla apgalvoja, ka ASV dekrēts pārkāpj starptautiskās tiesības. Tam sekoja Baltā nama paziņojums,[16] ka jaunā tarifu politika skaidrota ar Kubas saitēm ar naidīgām lielvarām, atsaucoties uz Kubas valdības iespējamo saistību ar Krieviju, Hamasu un Hezbollah. Tomēr Baltais nams vēl nav noteicis konkrētas tarifu likmes par jaunās politikas, kas liedz Kubai pirkt naftu, pārkāpšanu.[17]
Naftas krāna piegriešana
Baltais nams paziņoja, ka Donalds Tramps parakstījīs izpildrīkojumu,[18] kas liek pamatus tarifu ieviešanai precēm no valstīm, kas piegādā Kubai naftu. Normatīvais akts atsaucas uz ārkārtas stāvokli, kas iestājas Kubai turpinot darbības, kas apdraud ASV nacionālo drošību.
No Eiropas skatupunkta tas neparasts rīcības pamatojums, īpaši tad, ja tas tiek tik plaši izvērsts. Tādēļ lietderīgi ievietot plašāku šī izpildrīkojuma citātu:
“1. sadaļa. Valsts ārkārtas stāvoklis. Kā Amerikas Savienoto Valstu prezidentam man ir obligāts pienākums aizsargāt šīs valsts nacionālo drošību un ārpolitiku. Es uzskatu, ka Kubas valdības politika, prakse un rīcība rada neparastu un ārkārtēju draudu Amerikas Savienoto Valstu nacionālajai drošībai un ārpolitikai, kura avots pilnībā vai būtiski atrodas ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm.
Kubas valdība ir veikusi ārkārtējas darbības, kas kaitē un apdraud Amerikas Savienotās Valstis. Režīms pievienojas un atbalsta daudzas naidīgas valstis, starptautiskas teroristu grupas un ļaunprātīgus dalībniekus, kas ir naidīgi pret Amerikas Savienotajām Valstīm, tostarp Krievijas Federācijas (Krievijas) valdību, Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR), Irānas valdību, Hamas un Hezbollah. Piemēram, Kuba klaji uzņem bīstamus Amerikas Savienoto Valstu pretiniekus, aicinot tos Kubā izvietot sarežģītas militārās un izlūkošanas spējas, kas tieši apdraud Amerikas Savienoto Valstu nacionālo drošību. Kubā atrodas Krievijas lielākais ārvalstu signālu izlūkošanas centrs, kas cenšas nozagt sensitīvu Amerikas Savienoto Valstu nacionālās drošības informāciju. Kuba turpina veidot dziļu izlūkošanas un aizsardzības sadarbību ar ĶTR. Kuba atzinīgi vērtē tādas starptautiskas teroristu grupas kā Hezbollah un Hamas, radot drošu vidi šīm ļaunprātīgajām grupām, lai tās varētu veidot ekonomiskās, kultūras un drošības saites visā reģionā un mēģināt destabilizēt Rietumu puslodi, tostarp Amerikas Savienotās Valstis. Kuba jau ilgstoši sniedz aizsardzības, izlūkošanas un drošības palīdzību pretiniekiem Rietumu puslodē, cenšoties kavēt Amerikas Savienoto Valstu un starptautiskās sankcijas, kuru mērķis ir nodrošināt reģiona stabilitāti, ievērot tiesiskumu un aizsargāt Amerikas Savienoto Valstu nacionālo drošību un ārpolitiku. Kuba turpina mēģināt kavēt Amerikas Savienoto Valstu centienus novērst draudus Amerikas Savienotajām Valstīm, ko rada naidīgas valstis, starptautiskas teroristu grupas un ļaunprātīgi dalībnieki, tostarp Rietumu puslodē…"
Šis rīkojums stājas spēkā 2026. gada 30. janvārī plkst. 00:01 pēc Austrumu standarta laika.
Kubas nostāja attiecībā uz Trampa izteikumiem
Jau iepriekš ASV prezidents Donalds Tramps izteica draudus Kubai, uzsverot, ka sala vairs nesaņem "naftu un naudu", kā arī aicināja "noslēgt darījumu, pirms nav par vēlu".[19] Tomēr "nekādas sarunas ar ASV valdību nenotiek, izņemot tehniskus kontaktus migrācijas jomā," sacīja Kubas prezidents Migels Diass-Kanels.[20] Viņš uzsvēra, ka Kuba ir neatkarīga valsts un nepieņem ultimātus vai spiedienu no citām valstīm. Pēc prezidenta teiktā, lēmumus iekšpolitikas un ārpolitikas jomā pieņem tikai Kubas varas iestādes. Diass-Kanels kritizēja arī Trampa administrācijas jauno migrācijas politiku. Tas attiecas uz ASV lēmumu apturēt vairākas migrācijas programmas krīzes valstīm, tostarp Kubai. Kubas ārlietu ministrs Bruno Rodrigess ierakstā vietnē X apsūdzēja ASV par "šantāžas un piespiešanas pielietošanu, cenšoties piespiest citas valstis pievienoties tās vispārēji nosodītajai blokādes politikai pret Kubu".[21]
Kopš pagājušā gada oktobra Kuba pakāpeniski zaudē atbalstu ANO. Balsis nepietika 29. oktobra balsojumā par ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju "Nepieciešamība izbeigt Amerikas Kubas blokādi".
Šādai valstu atšķirīgai pozīcijai ir daudz iemeslu. Tikai nedaudzas Kubas valsts tēlā redz kādu Krievijas atblāzmu, tomēr objektīvi Kuba ir viens no lielākiem brīvprātīgo karavīru piegādātājiem Krievijai Ukrainas frontē, kur to skaits pārsniedz 5 tūkstošus.[22] Tās ir vervēšanas programmas, kas piedāvā naudu un Krievijas pilsonību apmaiņā pret dienestu Krievijas armijā un šādas programmas ir aktīvas daudzas pasaules valstīs.
Trampa spiediena blaknes
Lai arī ļaunas mēles melš, ka ir kāda slepus vienošanās starp Trampu un Putinu par ASV ārpolitikas militāru realizāciju Maskavas draugu vidē (Nikaragva, Kuba, Irāna), vismaz pagaidām nav droša pamata sazvērestību teoriju attīstībai. Tas pats attiecināms arī uz NATO spēju vājināšanu un Eiropas Savienības virzību pretī dezintegrācijai.
Daudz pragmatiskākas ir ietekmes uz Kubas ilggadīgiem partneriem kaimiņzemēs. Vistiešāk tas skar Meksiku. Baltajam namam palielinot spiedienu uz Havanu, Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma apsver, cik tālu piekāpties, lai neizraisītu Vašingtonas atriebību.[23] Meksika ir ASV lielākā tirdzniecības partnere. Tā ir arī galvenā naftas piegādātāja Kubai kopš ASV pārņēma kontroli pār Venecuēlas jēlnaftu. Šeinbaumai šis līdzsvars kļuva vēl grūtāks pēc ziņojumiem, ka Meksikas valsts naftas kompānija Pemex apturēja naftas sūtījumus uz Kubu,[24] kas cīnās ar naftas trūkumu pēc ASV militārajām darbībām Venecuēlā šī mēneša sākumā. Pagaidu atbilde no Meksikas ir diplomātiska - naftas piegādes ir "suverēns" lēmums un turpmākās darbības tiks veiktas uz "humāna" pamata.
Trampa nostādne ir zināma: “Kā prezidents paziņoja, Kuba tagad cieš neveiksmi pēc savas gribas. Kubas valdnieki ir cietuši lielu neveiksmi Maduro režīma dēļ, par kuras atbalstīšanu viņi ir atbildīgi". Tikmēr Šeinbauma piektdienas preses konferencē reaģēja uz Trampa jaunāko izpildrīkojumu, brīdinot, ka tas varētu "izraisīt liela mēroga humanitāro krīzi, tieši ietekmējot slimnīcas, pārtikas krājumus un citus Kubas iedzīvotāju pamatpakalpojumus".[25]
Attīstība
Scenāriju nemaz nav tik daudz. Ir visai droši paredzama Kubas ekonomiskā blokāde, ko uzsāk ar valsts atslēgšanu no enerģijas avotiem. Vajadzēs 3 līdz 4 mēnešus līdz krīzes cilvēkiem liks iziet ielās. Nemieri ar pilsoņkara iezīmēm vai ASV "pretimnākšana" ar naftas produktu piegādēm ir vairāk taktikas jautājums.
Tie būs dārgi produkti. Lētie no Krievijas, Meksikas un Venecuēlas nebūs pieejami. Kubas iedzīvotāji vairumā gadījumu nav maksātspējīgi, un ASV lielākais ieguvums var būt kubiešu imigrantu pārvietošana no ASV atpakaļ uz Kubu. Amerika būs ieguvusi savā kontinentā vēl vienu nabadzīgu un no humanitārās palīdzības atkarīgu valsti, kuras tautsaimniecības pārveidei būs vajadzīgi gadu desmiti. Ja šobrīd Kuba vidējā alga ir ap 6500 peso mēnesī, kas ir aptuveni 15 ASV dolāri, tad izaugsmei te ir ne tikai telpa, bet arī laiks. Nenoliedzams būs ASV ieguvums nacionālai drošībai, jo Kubas ģeogrāfiskais novietojums ir stratēģiski nozīmīgs attiecībā pret visu Centrālameriku un ir priekšrocības, salīdzinājumā ar tuvumā esošo Dominikānu.
Pasaules politiskā karte tiek pārkrāsota un te nav vietas pārspriedumiem, ka nākotnē kāds cits ASV prezidents varētu rīkoties citādi un no šīm ietekmes sfērām (teritorijām) atkāpties. Tikmēr mēs varam nepiekrist notikumu gaitai un šķendēties, ka ekonomiskā un militārā vara ir gan ietekmīga, gan rezultatīvāka par ilgstošu diplomātisku sarunu procesu.
Pat tad, ja Tramps pretendē uz Nobela miera prēmiju un grib pozicionēt sevi kā miernesi, viņa darbi liecina par kaut ko pavisam citu. Objektīvi tā ir lielvaru polarizācija un savas ietekmes palielināšana, kur ar citām metodēm to pašu dara arī Krievija un Ķīna, un nav pamata domāt, ka arī šīm valstīm nebūtu panākumi. Nevajadzētu būt naiviem un reducēt notiekošo tikai uz mediju virsrakstiem, kur dominē Krievijas neveiksmes Ukrainā un Ķīnas attiecībās ar Taivānu. Vēsturi gan vajadzētu pamatīgāks studēt, tā sniegs ne vienu vien skaidrojumu pašreizējām aktualitātēm.
Kur pazudusi Taisnība no FB?