Kurss uz dolarizācijas beigām
- Taisnība Raksta
- Feb 14
- 10 min read
Vēsturiski ļoti mērķtiecīgas politikas rezultātā ASV dolārs ir kļuvis par universālu maksāšanas līdzekli un dominē pasaules tirgos – gan kapitāla, gan finanšu un arī nozīmīgos izejvielu tirgos. Mazāka nozīme ir citos sektoros, kur dolārs ir stabila rezerves valūta un kalpo par norēķinu konvertācijas atskaites punktu, nereti arī virtuālo starp-valūtu.
Dolārs ir bijis pasaules ekonomikas centrālais elements vairāk nekā 80 gadus, sākot ar Otro pasaules karu un Brettonvudsas vienošanos, kas noteica dolāru par zelta nodrošināto standartu un piesaistīja tam 44 citas valūtas. Lielais pieprasījums pēc dolāriem dod ASV lielāku ietekmi, aizņemoties naudu ārzemēs ar zemām procentu likmēm un nosakot sankcijas citām valstīm. Savukārt kapitāla koncentrēšanās blakne ir monopolizācija un tirgus priekšrocību izmantošana. Finansēs un ekonomikā mērogam ir nozīme.
Quod licet Iovi, non licet bovi
Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim – tieši tā, kā skan šis senais latīņu teiciens, pasaules tirgos un politikā uzvedas ASV. Stingri runājot – pēc Otrā pasaules kara nevienai valstij vai to savienībām jau nav bijis liegts kļūt par ietekmīgu vai dominējošu. Ja tās ir bijušas apmātas ar komunisma celšanu vai vismaz sociālismu, vai sekojušas kādai utopijai un mirkļa vājībai, atpalicība ir likumsakarīga un novērtējama arī monetārā izteiksmē. Dabiski, ka Jupitera lomā iejutušies tēli spēj valdīt un vadīt. Nav nepieciešams ieviest Džordža Orvela Dzīvnieku fermas (1945) regulāciju un var pievērsties senākiem klasiskiem darbiem, piemēram, Monro doktrīnai, kuru mūsdienīga izpratnē visai atklāti realizē prezidents Tramps.
Protams, nevienam nav patīkami atzīt savu atpalicību vai nespēju pilnvērtīgi iebilst Jupiteram (ASV), bet neko nepadarīsi, ja noplicinātās izglītības dēļ Eiropa 2014. gada analītiskajā ziņojumā secināto tā arī nav spējusi izlasīt līdz galam un saprast.[1]
Tikko Eiropas Parlamenta (EP) vadošie tirdzniecības likumdevēji atkal nespēja panākt kopēju nostāju par ES un ASV tirdzniecības līgumu, kas varētu vēl vairāk saasināt Vašingtonas nepacietību par ES vilcināšanos ievērot savu daļu no pagājušajā vasarā noslēgtā darījuma. Lai gan jautājumā vadošais Berns Lange pirms balsojuma sacīja, ka "šajā ģeopolitiskajā situācijā mums ir nepieciešama spēcīga, vienota Eiropa" un "tas ir Eiropas jautājums", EP deputātiem bija savs skatījums uz pasauli.[2]
ASV ekonomika, balstoties uz dolāra kā pasaules rezerves valūtas statusu, kļuvusi pārmērīgi atkarīga no patēriņa un kredītiem. Nereti dzirdētie apgalvojumi, ka “mēs esam atkarīgi no pasaules – viņi mums piegādā preces, kuras neražojam, un aizdod naudu, kuru neuzkrājam" un "tagad viņi mums jauc pamatu zem kājām" ļauj izdarīt prognozes par dolāra sabrukumu un aizstāšanu ar zeltu. Kopumā prognozes ir negatīvas, un ir netiešas norādes uz jaunu pasaules ekonomisko krīzi, kas galvenokārt skars tieši ASV, kamēr pārējā pasaule no tās varētu pat iegūt. Baltais nams pauž optimismu, norādot uz rekordlieliem ārvalstu ieguldījumiem un augstu pieprasījumu pēc ASV obligāciojām. Vismaz pagaidām vērts ieklausīties Marka Tvena vārdos, kuros viņš aicina nepārspīlēt ar ziņām par nāvi: "Baumas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas...".[3]
Krīze un pretnostatīšanās
ES ekonomika ir tās dalībvalstu kopīgā ekonomika. Nominālā izteiksmē tā ir otrā lielākā ekonomika pasaulē pēc ASV un trešā lielākā pēc pirktspējas paritātes (PPP) pēc Ķīnas un ASV. ES IKP 2026. gadā tiek lēsts 22,52 triljonu ASV dolāru (nomināli) jeb 30,18 triljonu ASV dolāru (PPP) apmērā, un tas veido aptuveni vienu sesto daļu no pasaules ekonomikas.
Tomēr aiz šiem glancētajiem vākiem slēpjas ne viena vien būtiska problēma. Tā komisārs Dombrovskis savās piezīmēs Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta (ECFIN) seminārā par fiskālo politiku 3. februārī atzīmēja: "Potenciālais izaugsmes temps tikai 1,3% apmērā nav apmierinošs. Tas atspoguļo, ka produktivitātes pieaugums ilgtermiņā ir samazinājies. Tagad tas ir daudz zemāks nekā citās pasaules lielākajās ekonomikās".[4]
Zināmi arī nesaudzīgāki vērtējumi – ES, rūpniecībai panīkstot, cīnās ar konkurētspējas.[5] Neskatoties uz skarbajiem ziņojumiem,[6] kas atklāj bloka neveiksmes un solījumus īstenot politiku ES ekonomikas atdzīvināšanai, ES konkurētspēja joprojām ir bēdīga un vienotais tirgus joprojām ir sadrumstalots. ASV tarifi un draudi anektēt Grenlandi, kā arī Ķīnas ekonomiskā dominance liek ES dalībvalstīm apsvērt iepriekš neiedomājamus soļus, lai palielinātu bloka autonomiju. Ņemot vērā tempu, kādā ES smagās rūpniecības uzņēmumi slēdz rūpnīcas, īpaši aktuāls ir jautājums par rūpniecības politiku.
Kopīgā paziņojumā 12 organizācijas, kas pārstāv bloka energoietilpīgākās nozares, darīja zināmu, ka salīdzinājumā ar 2018. gadu ražošanas līmeņi 2025. gadā ir samazinājušies pat par 40%. Kopš 2008. gada smagajā rūpniecībā ir zaudēti aptuveni 1,5 miljoni darbavietu. Organizācijas aicināja mīkstināt bloka emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu, kas iekasē maksu no nozarēm par oglekļa emisiju un norādīja, ka blokam vajadzētu aktīvāk izmantot tirdzniecības aizsardzības pasākumus, kā arī ieviest "rūpīgi izstrādātus" noteikumus, lai dotu priekšroku noteiktiem vietējiem produktiem. Vienlaikus Eiropas Revīzijas palāta brīdina, ka ES centieni samazināt atkarību no Ķīnas retzemju elementiem cieš neveiksmi, neskatoties uz virkni vienošanos un mēģinājumiem dažādot piegādātāju loku.[7]
ES līderi vienojās, ka Eiropai jātiek galā vienai pašai un klusināta sanāksme Briselē kļuva par atgādinājumu gadu desmitiem vecai pasaules kārtībai, kas sāk izgaist.[8]
Atpakaļceļa vairs nav. Tāds bija Eiropas līderu, kas tikko pulcējās Briselē, vēstījums. Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vienoti brīdināja, ka transatlantiskā krīze ir ievedusi bloku skarbā realitātē, kurā ir jāpieņem neatkarība. "Mēs zinām, ka mums jāstrādā kā neatkarīgai Eiropai," piecu stundu ilgās sanāksmes beigās žurnālistiem sacīja EK prezidente Urzula fon der Leiena.
Zimīgi ir Tuska vārdi: "Mēs vienmēr esam cienījuši un pieņēmuši Amerikas vadību. Taču šodien mūsu politikā ir nepieciešama uzticēšanās un cieņa starp mūsu partneriem, nevis dominēšana un uzspiešana (...) jāuzņemas atbildība par savu darba kārtību: Ukraina, produktivitāte, konkurētspēja, drošība, stratēģiskā autonomija. Mācība ir tāda, ka nevajag visam teikt nē". Labi teikts, ja vien viss tas nepaliks vārdos, kad saskarsies ar Briseles neiedomājamo birokrātiju un politiskām zaļuma prasībām iespējamiem sadarbības partneriem.
Eiropas līderu runas ir krāšņas un aicinājumi uz neatkarību no ASV visas jomās un arī nozīmēs izskan aizvien biežāk. Kamēr līderi cenšas saprast, kā reaģēt uz ASV prezidenta spiedienu, Itālijas premjerministre brīdina, ka Eiropa konfliktā ar Ameriku zaudēs.[9] Viņa mudināja saglabātmieru un nenorakstīt Trampu kā traku vai neparedzamu, kā dažas amatpersonas viņu privāti bija raksturojušas 2026. gada straujajā starptautisko notikumu kontekstā.[10]
Konkurēt ar dolāru?
Viens no pamata jautājumiem ir, vai Eiropa var atļauties konkurēt ar ASV dolāru? Valdības un centrālo banku vadītāji nespēj apslēpt savu panikas refleksu, parādot dolāra vājuma pazīmes.[11] Strauji augošais eiro liek Eiropas politikas veidotājiem apzināties viņu jau sen lolotās ambīcijas trūkumus pārvērst kopīgo valūtu par rezerves valūtu, kas konkurētu ar ASV dolāru.
Kopš Otrā pasaules kara beigām, kad tā aizstāja Lielbritānijas mārciņu, ASV dolārs ir bijusi pasaules rezerves valūta. Šis īpašais statuss nozīmē, ka tā ir valūta, kurā notiek lielākā daļa pasaules tirdzniecības un kurā valdības visā pasaulē glabā lielāko daļu savu ārvalstu valūtas rezervju. Šis pieprasījums ir ļāvis ASV valdībai un amerikāņiem gadu desmitiem lēti aizņemties.
Zemāku aizņemšanās izmaksu, stabilākas valūtas un aizsardzības no ASV sankcijām vilinājums ir iemesls, kāpēc Eiropas politikas veidotāji saglabā ambīcijas izspiest dolāru.[12] Taču valdības un investori neturēs eiro, ja vien tas nebūs spēcīgs un nesolīs tāds palikt. Tajā paša laikā spēcīgs eiro apdraud uz eksportu orientēto izaugsmes modeli.
ECB prezidente Kristīne Lagarda pagājušajā vasarā, kad sāka parādīties plaisas ASV dolāra statusā, pieminēja reti lietotu vārdu salikumu "globāla eiro birža", un norādīja uz tās iespējamību. Lai gan ārvalstu investori lielākoties ir saglabājuši uzticību ASV akciju un obligāciju tirgiem, šķiet, viņi ir aktīvāk aizsargājušies pret paša dolāra vērtības krituma risku, tā veicinot eiro vērtības pieaugumu.
Mercs vairākkārtīgi ir paudis bažas, ka spēcīgāks eiro padarīs Eiropas eksportu pārāk dārgu ārvalstu pircējiem, kuri meklēs lētākas preces citur, tādējādi kaitējot ES ekonomikai. Tas arī mēdz padarīt lētāku Ķīnas importu Eiropā, ņemot vērā, ka Pekina parasti cenšas saglabāt stabilu valūtas kursu attiecībā pret dolāru. Eiro pret juaņu ir tuvu augstākajam līmenim 12 gadu laikā. Tās nav tikai ES valstu valdību bažas. Arī ECB politikas veidotāji ir noraizējušies.
Aizvadīto pāris gadu laikā Eiropas eksportētāji ir piedzīvojuši lejupslīdi augsto iekšzemes ražošanas izmaksu, lētā Ķīnas konkurences un, pēdējā laikā, ASV tirdzniecības tarifu dēļ. Tā ir augsta cena, kas jāmaksā tādai ekonomikai kā eirozonas, kam ir pastāvīgs tirdzniecības pārpalikums un kā īstermiņa izaugsme ir atkarīga no labvēlīga valūtas kursa. Pārāk augsta cena, uzskata ASV finanšu ministrs Skots Besents, "Viņiem jābūt uzmanīgiem par to, ko viņi vēlas".[13] Tā jau tas ir, un Eiropai vispirms ir jāpievēršas savas ekonomikas izaugsmei un jāatbrīvojas no pašas ES noteiktiem izaugsmes ierobežojumiem.
Eiropas Centrālā banka
Investori jau pagājušajā gadā ir samazinājuši savu atkarību no dolāra, un ECB prezidente Kristīne Lagarda ir aicinājusi eiro ieņemt lielāku lomu pasaules finansēs. ASV noteikto nodevu un sankciju draudi ir pamudinājuši dažas valstis meklēt veidus, kā mazināt savu atkarību no dolāra.
Starptautiskais Valūtas fonds atzīst septiņas citas galvenās rezerves valūtas, tostarp eiro, renminbi, Japānas jenu, Kanādas dolārus, Austrālijas dolārus, Lielbritānijas mārciņas un Šveices frankus. Ķīna ir centusies nostiprināt savas valūtas pozīciju, lai izolētu sevi no ASV finansiālās hegemonijas un spiediena, kā arī palielinātu savu politisko un ekonomisko ietekmi pasaules tirdzniecībā un finansēs.
Ķīnas renminbi
Renminbi ir Ķīnas oficiālā valūta (burtiski – tautas valūta) un to emitē Ķīnas Tautas banka. Tā ir piektā visvairāk tirgotā valūta pasaulē (2025. gada aprīlis). Ķīnas juaņa ir renminbi pamatvienība. Līdz 2005. gadam renminbi vērtība bija piesaistīta ASV dolāram. Ķīnai īstenojot reformas un attīstot pāreju no centralizētas plānošanas uz tirgus ekonomiku, kā arī palielinot savu dalību ārējā tirdzniecībā, renminbi tika devalvēts, lai palielinātu Ķīnas rūpniecības konkurētspēju.
Pasākumi tika sekmīgi realizēti un 2016. gada 1. oktobrī renminbi kļuva par pirmo jaunattīstības valstu valūtu, kas tika iekļauta SVF speciālo aizņēmuma tiesību grozā – valūtu grozā, ko SVF izmanto kā rezerves valūtu. Tās sākotnējais svars grozā bija 10,9 %
2020. gadu sākumā Ķīna ieviesa digitālo renminbi, kas pazīstams arī kā digitālā juaņa vai e-CNY, centrālās bankas digitālo valūtu. To izstrādāja un pilotprogrammas realizēja Ķīnas Tautas banka. Līdz 2023. gadam e-CNY bija integrēta plašā lietojumprogrammu klāstā, tostarp sabiedriskajā transportā, valdības subsīdijās, mazumtirdzniecības maksājumos un pārrobežu izmēģinājumos. Ķīnas Tautas banka ir iesniegusi vairāk nekā 80 patentus saistībā ar digitālās valūtas sistēmas integrāciju, izvēloties izmantot blokķēdes tehnoloģiju. Tomēr pārsteidzoši mēroga ziņā bija Ķīnas plāni,[14] kas izraisīja satraukumu Rietumos un pamudinājis centrālās bankas visā pasaulē sākt izpētīt līdzīgus projektus, tajā skaitā ASV, kurai šajā laikā nebija plānu emitēt valdības atbalstītu digitālo valūtu.
Riski atpalikt no Ķīnas ir mazināti, bet tik un tā saglabājas augošas bažas par dominējošo stāvokli globālajā finanšu sistēmā.[15]
Ķīna vairs neslēpj savus plānus
Ķīna ir otra lielākā ekonomika pasaulē, un tās ietekme aug, bet tā visai konsekventi pieturas pie norēķiniem savā nacionālā valūtā. Ķīna izmanto iespēju apstrīdēt Amerikas stāvokli pasaules finansēs un palielināt starptautisko ietekmi uz visvarenā ASV dolāra rēķina.[16]
Ģeopolitiskā nenoteiktība, ko lielā mērā izraisa prezidenta Donalda Trampa bieži vien haotiskā ekonomiskā politika, pēdējās nedēļās ir pārņēmusi tirgus, dolāram nokrītoties līdz četru gadu zemākajam līmenim. Tikmēr investori plūst uz drošajiem aktīviem, paceļot zelta cenas līdz rekordaugstam līmenim – vairāk nekā 5500 ASV dolāri par unci. Tas devis Ķīnai iespēju reklamēt savu valūtu kā dzīvotspējīgu alternatīvu.[17]
Nesen Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins izklāstīja plānus pārvērst renminbi par globālu rezerves valūtu. Nav pamata gaidīt, ka tas notiks īstermiņa perspektīvā, taču straujais dolāra vērtības kritums pēdējā gada laikā ir plašāk pavēris durvis potenciālajiem konkurentiem. Sji valdības amatpersonām sacīja, ka Ķīnai jācenšas izveidot "spēcīgu valūtu, ko plaši izmantotu starptautiskajā tirdzniecībā un ārvalstu valūtā", ar "spēcīgu centrālo banku" un spēju piesaistīt investīcijas un ietekmēt globālās cenas.[18]
Ķīna vairāk nekā desmit gadus ir centusies integrēt renminbi starptautiskajos tirgos un nodrošināt tās stabilitāti kā globālai valūtai.[19] Trampa lēmums noteikt vairākas tarifu kārtas galvenajiem tirdzniecības partneriem ir mazinājis uzticību ASV ekonomikas izaugsmei, tās valūtas vērtībai un ASV monetārajai politikai un procentu likmēm. 2025. gada vasarā renminbi kļuva par pasaulē lielākā tirdzniecības finansēšanas valūtu un tā bija trešā lielākā maksājumu valūta.
Iespējams, tuvojas īstais brīdis, lai cilvēki sāktu lietot renminbi, bet ir jāatrod sava niša un līdz šim tas bijis grūti. Tirdzniecības saišu stiprināšana ar jaunattīstības valstīm ir pastiprinājusi argumentus par plašāku izmantošanu ārvalstu darījumos. Valūtas izmantošana tirdzniecības norēķinos sasniedza rekordaugstu līmeni pēc tam, kad Rietumvalstis noteica sankcijas Krievijai par iebrukumu Ukrainā, jo Ķīna joprojām bija viena no Krievijas galvenajām tirdzniecības partnerēm.
Lai gan Ķīna pasniedz renminbi kā ērtu un drošu valūtu, stingrā kontrole pār naudas ievešanu valstī un izvešanu no tās, ir būtisks šķērslis, lai investori un finanšu iestādes uz valūtas rezervēm paļautos. Ķīna varētu dot priekšroku zemākas renminbi vērtības saglabāšanai, lai atbalstītu savu no eksporta atkarīgo ekonomiku. Tas ne vienmēr saskan ar investoru un norēķinos iesaistīto valstu nacionālo banku interesēm, taču, ņemot vērā mainīgās tendences globālajā finanšu sistēmā un ģeopolitikā, ir iespēja iegūt noteiktas pozīcijas.
Starptautiskais Valūtas fonds
Globāla finanšu sistēma, kas galvenokārt balstās uz renminbi, joprojām ir tālu no realitātes, un, saskaņā ar SVF datiem, ASV dolārs pagājušajā gadā veidoja aptuveni 57% no ārvalstu valūtas rezervēm, eiro – aptuveni 20% un renminbi – aptuveni 2%. Arī formāli Ķīna nav tieši paziņojusi par plāniem aizstāt dolāru, bet gan paplašināt savas valūtas lomu salīdzinājumā ar to.
Federālo rezervju sistēmas valde veica īpašu pētījumu par Ķīnas renminbi internacionalizācijas progresu un perspektīvām, kas visai skaidri norāda par procesa norisi, tomēr līdz vērā ņemamiem sasniegumiem te vēl ļoti tāls ceļš ejams.[20] Arī citas pētniecības institūcijas ir skeptiskas, bet atzīmē, ka Ķīna turpina paplašināt renminbi starptautisko izmantošanu, un tās pieredze sniedz vērtīgas mācības citām jaunattīstības valstīm, kas vēlas palielināt savu finansiālo noturību.[21]
BRICS Dāmokla zobens
Doma, ka dolāru kāds varētu apšaubīt, noteikti ir satraukusi ASV administrāciju un prezidentu Trampu. BRICS valstis šobrīd ir Brazīlija, Ķīna, Ēģipte, Etiopija, Indija, Indonēzija, Irāna, Krievijas Federācija, Saūda Arābija, Dienvidāfrika un Apvienotie Arābu Emirāti. Līdzdalībai šajā blokā ir pieteikušas vēl daudzas citas, kas piedalās atsevišķās aktivitātēs (kopā 21 valsts).[22]
BRICS nekad nav slēpis savus mērķus – atvieglot norēķinus starp bloka valstīm vietējās valūtās un pakāpeniski pāriet uz iekšējo norēķinu vienību. Tas ir pamatojams, jo šo valstu bloks jau šobrīd kontrolē vairāk nekā pusi no visas pasaules zelta rezervēm.[23] Galvenais šķērslis ir nepieciešamība pēc daudz dziļākas politiskas integrācijas, kas kavējas, bet ir saņēmusi pārliecinošu motivācij Trampa tarifu politikas dēļ.
Ojbektīvi vērtējot, BRICS 2026. gada laikā iegūs jaunu rezerves valūtu. Tramps par šādu soli ir draudējis atbildēt ar 100% tarifiem, taču vairums valstu jau šos solījumus ir pārcietušas un plāno 2030. gadā izveidot pilnvērtīgi funkcionējošu BRICS banku.[24] Tas noteikti iezīmēs būtisku ASV vērtības lejupslīdi un būs postoši iespējām ASV nomaksāt ārējo parādu. Pagaidām BRICS apstiprinājusi aizdevumus vairāk nekā 39 miljardu ASV dolāru apmērā. "Pagaidām" nozīmē izmantoto norēķinu vienību "ASV dolāros".
Dolāra dominance mazinās – Āzija pievēršas vietējām valūtām un BRICS, un to īpaši veicinājusi Trampa diskriminējošā un mainīgā tarifu politika.[25]
Rūgtās zāles
Eiropas slimības labi zināmas no Dragi ziņojuma. Ja ignorējam daudzos simptomus, uz ko norāda gan pašmāju eksperti un draugi, gan konkurenti, nevaram noliegt problēmu esamību. Bijušais ECB prezidents un Itālijas premjerministrs Mario Dragi apgalvo, ka Eiropa kā lielvara tiek cienīta tikai tādās apvienotās kompetences jomās kā tirdzniecība, konkurence un monetārā politika.[26]
Dragi uzskata, ka ES nevajadzētu baidīties no dažādu pakāpju integrācijas, ja tā nepieciešama, lai gūtu izšķirošu ietekmi pasaules arēnā. Eiropai esot jāsadarbojas ar "partneriem, kuri to patiešām vēlas un tas jādara jomās, kur var panākt progresu". Viņš uzsver, ka tikai jomās, kurās ES valstis ir apvienojušas savas kompetences, bloks ir ieguvis ietekmi globālajā arēnā.
Grūti nepiekrist, taču Dragi iedomātā ES pāreja no konfederācijas uz federāciju reālistiskā nākotnē ir visai utopiska. Neiedziļinoties EK un tās birokrātijā, kā arī EP spriestspējā, Eiropai būs jāizvērtē, kuras valstis patiešām ir gan gatavas, gan vēlas dziļāku integrāciju.
Pašreizējā ES valstu kompozīcija noteikti nav pietiekoši stabila un turpmākais kurss uz paplašināšanos ir ne tikai bezatbildīgs, bet arī postošs visai savienībai.
[3] Izplatīts maldīgs citāts- šos vārdus nekad nav teicis vai pierakstījis pats Marks Tvens, tos pirmo reizi var izlasīt Marka Tvena biogrāfijā, kuras autors ir Alberts Bigelovs Peins un kas publicēta 1912. gadā.
Comments